Šodien, Lielajā ceturtdienā, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinēja Hrizmas svētīšanas Svēto Misi, kuras tiešraidē varēja piedalīties, izmantojot interneta mediju iespējas. Lielajā ceturtdienā tiek svinēta Priesterības sakramenta iedibināšana. Parasti uz dievkalpojumu katedrālē pulcējas visas diecēzes priesteri. Šoreiz savas diecēzes priesterus arhibīskaps uzrunāja ar mediju starpniecību. Piedāvājam pilnu Z. Stankeviča homīlijas tekstu.
Dārgie brāļi garīdznieki!
Pēc brīža dzirdēsim upurēšanas lūgšanas vārdus: “Kungs Dievs, palīdzi mums ar šī upura spēku noģērbt no sevis veco cilvēku un ietērpties jaunajā, kas radīts pēc Tavas līdzības.” Ar šī upura spēku noģērbt no sevis veco cilvēku. Šie vārdi ar īpašu spēku izskan šajā Lielajā ceturtdienā, kurā pieminam to, ka Jēzus kopā ar saviem apustuļiem iedibināja Euharistiju – atdeva sevi saviem ticīgajiem. Atdeva sevi uz visiem laikiem, upurējot gan savu fizisko miesu, gan paliekot maizes un vīna zīmēs līdz laiku beigām. Ko nozīmē noģērbt no sevis veco cilvēku? Kā tas notiek?
Zinām, ka Svētajā Misē ir divas daļas. Viena ir Dieva Vārda galds, un tad ir Kunga Miesas un Asiņu galds. Protams, otrā daļa ir mistērija, noslēpums, kurā ar ticības acīm varam mazu kripatiņu ieraudzīt vai drīzāk piedzīvot tās augļus. Bet pirmā daļa ir saprotamāka, jo mūsu ausis var labi uztvert un prāts labi sekot. Gribētos pakavēties pie dažiem pavedieniem, kas ir šodienas Dieva Vārda liturģijā.
Atjaunot saņemto svaidījumu
Pirmām kārtām, tas, ko pravietis Isaja ir teicis, un pēc tam to arī Jēzus atkārto: “Kunga Dieva gars ir pār mani, jo Kungs ir mani svaidījis. Viņš mani ir sūtījis sludināt prieka vēsti lēnprātīgajiem, dziedināt satriektās sirdis, sludināt atlaišanu gūstekņiem un brīvību cietumniekiem. Pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Jēzus, uzrunājot sinagogā klātesošos, saka: “Šie raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.” Un es vēlos atkārtot šos vārdus, ko diakons jau izrunāja, lasot Evaņģēliju. “Šie raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.” Viņi piepildījās tad, kad pravietis izteica šos vārdus. Šie vārdi piepildījās tad, kad Jēzus tos izteica. Mēs zinām, ka Dieva Vārds, pirmkārt, nemelo, otrkārt, kā Jēzus teica: “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” Dieva Vārds, atšķirībā no cilvēciskā, ir vienmēr dzīvs un darbīgs. Tas nes sevī to realitāti, par kuru runā. Tajā ir Dieva spēks, par kuru var teikt: “Vārds top Miesa.”
Gribu teikt, ka šis Vārds ir tapis Miesa katrā priesterī, jo priesteris, pieņemot priesterības svētību, saņem svaidījumu īstenot šo misiju. Šodien, tā kā ir mūsu priesterisko solījumu atjaunošana, tad Dievs atjauno mūsos harizmu, ko esam saņēmuši caur bīskapa roku uzlikšanu. Par to svētais Pāvils vienā no savām vēstulēm atgādina Timotejam – atjaunot sevī svaidījumu, dāvanu, ko esi saņēmis caur roku uzlikšanu.
Būt tiem, kas atgādina prieka vēsti skumju laikā
Mani dārgie un mīļie priesteri, gribu jums pateikt, ka šī patiešām ir ļoti svarīga un priecīga vēsts. Es vēlos jums atgādināt par šo misiju, ko jūs un mēs esam saņēmuši. Dieva gars ir pār mani, pār tevi. Viņš ir. Viņš reāli ir. Viņš ir mūs svaidījis. Un mūsu misija šajā grūtajā pandēmijas laikā, kad sabiedrībā valda liels apjukums un daudzi nezina, ko darīt, uz kurieni skatīties, kur balstīties, ir būt par kanālu, svaidīto. Man prieks, ka tagad Latvijas Radio 1 katru rītu raida mazu svētbrīdi, ka ir kāds garīgs impulss, liecība. Mūsu sabiedriskie mediji sāk apzināties, ka Dievā varam smelties spēku, stiprinājumu, varam smelties cerību. Un garīdznieks ir šis kanāls. Garīdznieki ir Dieva svaidītie, kurus viņš ir sūtījis pasaulē, un viņš īpašā veidā sūta mūs šodien, lai sludinām prieka vēsti skumju laikā, lai nesam vēsti, ka Dievs mūs nav atstājis un aizmirsis. Viņš katru turpina mīlēt un darboties sirds dziļumos un mūsu sabiedrībā, mēģina darīt visu, lai mēs atvērtu viņam savu sirdi, jo sabiedrība, kas bija aizrāvusies ar patēriņu, sāka griezt Dievam muguru un darīt postu pati sev.
Pandēmijas laikā notiek pārvērtība sabiedrības uzstādījumos un mūsu misija ir, kā šeit teikts, “dziedināt satriektās sirdis, sludināt brīvību cietumniekiem”. Runājot par cietumu, tas nav tikai fiziskais cietums. Cietums var būt mūsu problēmu cietums, neziņas, baiļu, pretenziju, neizpratnes cietums. Arī tādu domu, ka esmu dzirdējis par Dieva mīlestību, bet tas uz mani neattiecas, jo Dievs nerīkojas un neiekārto manu dzīvi tā, kā man gribētos, saskaņā ar maniem plāniem, cietums. Sākumā ir svarīgi pašiem piedzīvot, lai varam sludināt citiem, tāpēc svarīgs ir šis aicinājums “noģērbt no sevis veco cilvēku”. Kad esam to noģērbuši, tad varam piedzīvot, ka Dievs mūs, kā dzirdējām otrajā lasījumā, “ar savām asinīm atbrīvoja no grēkiem un darīja mūs par priesteriem”.
Ļaut notikt Dieva darbībai
Mazgāti viņa asinīs no grēkiem. Te mēs pienākam pie tās otrās, sakramentālās daļas, pie Svētās Mises misteriālās daļas, atceroties, ka Viņš ar savām asinīm atbrīvoja mani no grēkiem. Tas nozīmē, ka es ticu, ka tā ir patiesība, ka Viņa izlietajām asinīm ir nozīme, ka tad, kad es apelēju un atsaucos uz to un saku “Kungs”, es ticu, ka mani grēki ir mazgāti ar Viņa asinīm. Apliecinu grēksūdzē, ka atsakos no saviem grēkiem, un tad manī caur Euharistisko upuri ieplūst dzīvība no Dieva. Ir svarīgi, lai mēs to arvien no jauna izdzīvojam. Kad esam to piedzīvojuši, tad psalma vārdi mūsos var piepildīties, jo tajā Dievs saka: “Es atradu Dāvidu, savu kalpu. Mans elkonis viņu stiprinās un manā vārdā viņa spēks pieaugs.”
Interesanti, ka Dāvids bija pēdējais no brāļiem, un tēvs nemaz neņēma vērā, ka viņš varētu būt Dieva izredzētais. Arī Samuēls tā domāja. Un bija vajadzīga Dieva personiska iejaukšanās, lai pārliecinātu viņu par pretējo. Dievs izvilka Dāvidu ārā. Pašu mazāko, pašu jaunāko, pašu nepieredzējušāko. Kad Dāvids viņam pateica “jā”, Dievs caur viņu īstenoja savus plānus. Varbūt arī kāds no mums jūtas neievērots, nenovērtēts, atstāts, ar sajūtu, ka viņam likuši ganīt avis vai cūkas tā vietā, lai darītu kaut ko vērtīgāku. Bet tas ir Dievs, kurš dod uzdevumus. Tas ir Dievs, kurš gatavo mūs kalpošanai. Ir svarīgi, lai šodien pasaku: “Jā, Kungs! Esmu tavā rīcībā! Pat ja man liks ganīt cūkas vai avis vai vēl nezin ko. Esmu gatavs to darīt, jo Tu zini labāk, kas man ir vajadzīgs, lai pēc tam varu nest augļus.” Garīgus augļus. Simtkārtīgus augļus.
Pieņemt Samuēla misiju
Pēdējais pavediens, dārgie brāļi priesteri, ko vēl gribēju pieminēt, ir tas, ka bija vajadzīgs Samuēls, lai Dāvids atklātu savu īsto aicinājumu un varētu īstenot Dieva misiju. Samuēls, kā redzējām, sākumā bija pavisam citās domās. Viņš neņēma vērā tādu iespēju, ka Dāvids varētu būt īstais. Aicinu, lai jūs pieņemat Samuēla misiju savās draudzēs un lai jūs meklējat Dāvidus. Lūdziet Dievu, lai viņš jums atklāj, kurš jūsu draudzē, kurš starp jūsu pazīstamajiem jaunekļiem vai nobriedušiem vīriešiem, dažreiz arī pensijas vecuma cilvēkiem, kurš ir tas Dāvids, kuru jums vajadzētu svaidīt par Dieva vīru, pamudināt atvērties uz Svētā Gara darbību un kļūt par viņa vēstnesi, Dieva valstības izplatītāju. Laicīgā tradīcijā runā, ka vīrietim, lai viņa dzīvei būtu jēga, šķiet, jāiestāda koks, jāizaudzina dēls. Priesterim, es domāju, viens no svarīgiem punktiem ir atstāt pēc sevis pēcteci. Tas nozīmē uzmodināt kādu aicinājumu, kuram nodot tālāk savu harizmu. Aicinu to uztvert ļoti nopietni un paņemt to savos uzstādījumos mūsu ikdienas pastorālajā darbā.
Lai Dievs svētī ikviena no mums misiju un kalpošanu! Lai Dieva Vārds, ko dzirdējām, arvien vairāk kļūst realitāte! Āmen.
LRKB IC
