1. februārī Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku/-ču apvienība Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ar kopīgām vesperēm un Svēto Misi iesāka svinēt Vispasaules konsekrētās dzīves dienu, kura tiek atzīmēta 2. februārī. Dievkalpojums bija īpašs, jo to celebrēja Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm arhibīskaps Pols Ričards Galagers (Paul Richard Gallagher), kurš kopā ar citiem Vatikāna pārstāvjiem un apustulisko nunciju Baltijas valstīs Petaru Antunu Rajiču šodien un rīt viesojas Rīgā.
Turpinājumā piedāvājam pilnu P. R. Galagera sprediķa tekstu.
Mani dārgie brāļi un māsas Kristū,
Man ir liels prieks būt kopā ar jums, kad pirmo reizi apmeklēju Latviju kā Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm. Sveicot šeit klātesošos Viņa Ekselenci arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču un Viņa ekselenci palīgbīskapu Andri Kravali, nododu visiem, kas atrodaties šajā katedrālē, Viņa Svētības pāvesta Franciska sirsnīgos sveicienus un lūgšanas. Es priecājos, ka šajā vakarā man pievienojas Viņa ekselence arhibīskaps Petars Rajičs, apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs, kurš ir pastāvīgais Svētā tēva pārstāvis jūsu vidū un ir konkrēta viņa tēvišķās mīlestības un rūpju par jums zīme.
Šodien mēs svinam Kunga prezentācijas svētnīcā svētkus un Pasaules lūgšanu dienu par Dievam veltītajiem ļaudīm. Šie ikgadējie svētki mums piedāvā skaistu iespēju lūgties par tiem, kuri jau ir atsaukušies Kunga balsij kalpot viņam šajā unikālajā aicinājumā, kā arī lūgt pļaujas Kungu sūtīt savā laukā vēl vairāk strādnieku.
Veltot savas lūgšanas, mēs arī pārdomājam konsekrētās dzīves svarīgo lomu Baznīcas misijā. Dievam veltītā dzīve ir atgādinājums par Dieva labestību un mīlestību. Kā Kungs ir darījis vēstures gaitā un turpina darīt arī šodien, Viņš redz to, kas mums ir vajadzīgs, un aicina vīriešus un sievietes kalpot Baznīcai un sabiedrībai, iedvesmojot viņus pieņemt dažādas harizmas. Katra harizma, kas tiek piešķirta Dievam veltītās dzīves institūta dibinātājam, ir atšķirīga, un katra no tām ir Dieva dāvana, kas palīdz uz šīs zemes veidot Dieva Valstību. Pat tāda dzīve, kas pilnībā veltīta lūgšanām un kontemplācijai, kā pravietei Annai. Nevajadzētu atstāt nepamanītu, ka šodien Baznīca tradicionāli svētī sveces, kas atgādina par Kristu. Šajā pašā nozīmē konsekrētā dzīve ir gaisma tumsībā, kas aicināta atspoguļot un izstarot vienu patieso pasaules gaismu.
Izprotot konsekrēto dzīvi kā dāvanu, Svētais tēvs pagājušā gada svinībās norādīja: “Tā zied un uzplaukst Baznīcā; ja tā ir izolēta, tā nokalst.” (Homīlija, 2019. gada 2. februāris) Jā, institūtam piemīt taisnīga autonomija, taču autonomiju nekad nevajadzētu sajaukt ar izolāciju. Katram institūtam un katram konsekrētās dzīves loceklim ir sava loma, taču tā vienmēr tiek īstenota kopībā ar Universālo Baznīcu un īpašā veidā ar vietējām baznīcām, kurās tie atrodas. Patiešām, svētais pāvests Jānis Pāvils II apgalvoja, ka Dievam veltītās dzīves locekļi “tiek aicināti būt par patiesiem kopības ekspertiem un praktizēt kopības garīgumu” (Ap. Eks. Vita Consecrata, 46). Baznīcai ir vajadzīgas unikālās harizmas un dāvanas, ko piedāvā konsekrētā dzīve, un konsekrētajai dzīvei nepieciešama Baznīca, lai svētā Pētera pēcteča un bīskapu kolēģijas vadībā tā turpinātu ziedēt un plaukt.
Tajā pašā laikā Dievam veltītās dzīves kā dāvanas izpratne ir aicinājums katram institūtam pārdomāt, vai tās locekļu garīgā dzīve, apustulāts, aktivitātes, programmas, sadarbība un lēmumi ir uzticīgi sākotnējai harizmai. Šīs pārdomas ir daļa no šķīstīšanās procesa, uz kuru tika norādīts pirmajā lasījumā. Šī kopīgā šķīstīšanās ļauj institūtiem būt uzticīgiem viņu harizmai, vienlaikus esot atvērtiem un radošiem, atbildot uz Baznīcas un sabiedrības mainīgajām vajadzībām. Šajā sakarā pāvests Francisks atzīmēja, ka konsekrētā dzīve “nobriest, kad jauni un vecāka gadagājuma cilvēki iet kopā, kad jaunie no jauna atklāj savas saknes un vecākā gadagājuma cilvēki saņem šos augļus. Taču, kad staigājam vieni, kad paliekam vērsti pagātnē vai skrienam notikumiem pa priekšu, tad Dievam veltītā dzīve stagnē” (Homīlija, 2019. gada 2. februāris). Līdz ar locekļu skaita samazināšanos, iespējams, arī mēs jūtam satraukumu vai bailes par “izdzīvošanu”. Kāpēc mums nav vairāk aicinājumu? Ko mēs darām nepareizi? Kas notiks ar mūsu institūtu nākotnē? Tiem, kas veltījušies Kungam, šādi jautājumi ir dabiski, taču tie ir jāuzdod un jāatbild ticības nevis baiļu garā. Mums nevajadzētu kavēties pie jautājumu negatīvajiem aspektiem, bet tos uztvert kā aicinājumu tuvoties Kungam un paļauties uz viņa apredzību, tādējādi atverot mūsu sirdi un prātu iespējām, par kurām nekad neesam domājuši. Tieši pāvests Benedikts XVI bija tas, kurš aicināja mūs ļauties Dievam mūs pārsteigt.
Šodienas svinības ir arī iespēja konsekrētajiem ļaudīm pārdomāt savu personīgo no Kunga saņemto aicinājumu. Pāvests Francisks mums atgādina, ka “Jēzus nav lēmums, kas pieņemts vienreiz un uz visiem laikiem, tā ir ikdienas izvēle. Un mēs Kungu nesatiekam virtuāli, bet tieši. Mēs viņu sastopam savā dzīvē, dzīves konkrētībā. Citādi Jēzus kļūst tikai par skaistu pagātnes atmiņu” (Homīlija, 2019. gada 2. februāris). Mēs šeit redzam briesmas pārāk ērti iekārtoties vai stagnēt savā ticībā un mūsu aicinājuma izdzīvošanā. Tas pat var mūs novest slazdā, kad mēs vienkārši zinām faktus par Jēzu, tāpat kā par jebkuru citu vēsturisku personu, bet nekad nepieaugam mūsu attiecībās ar Viņu. Viņš ir mūsu kristīgās ticības pamats un ikviena aicinājuma avots Baznīcā. Viņš ir dievišķais Dieva Dēls, augšāmcēlies, kurš pastāvīgi aicina mūs atpazīt viņu kā mūsu Kungu un brāli. Viņš ir “ceļš, patiesība un dzīvība”, un viņa aicinājums uz konsekrēto dzīvi ir aicinājums uz brīvību, nevis verdzību. Veltīšanās Kungam atbrīvo, neskatoties uz krustiem, kas nāk tai līdzi! Runājot par krustiem, otrajā lasījumā mums tiek atgādināts, ka tas, kurš aicina, ņem arī līdzdalību mūsu miesā un asinīs, Viņš pazīst cilvēciskās ciešanas un nāvi. Cik skaisti ir būt aicinātam un veltītam tam, kurš zina mūsu cilvēcisko stāvokli! Tam vajadzētu sniegt mums drosmi.
Viss, par ko mēs tikko pārdomājām, no tīri teorētiskas izpratnes pāriet uz dziļāku garīgo realitāti caur labu un veselīgu lūgšanu dzīvi. Veltīšanās Dievam un lūgšana nav šķirami. Ar lūgšanu konsekrētās personas uztur saikni ar to, kurš viņas sākotnēji aicināja. Tieši ar lūgšanu konsekrētās personas katru dienu spēj pateikt “jā” Jēzum un izvairās no nokalšanas, stagnācijas un turēšanās pie vienkāršām pagātnes atmiņām. Tieši ar lūgšanu konsekrētās personas spēj atrast Jēzu dzīves konkrētībā un tāpēc pieņem izaicinājumus un visu skata ar ticības skatienu. Visbeidzot, lūgšanā Kungs palīdz konsekrētajām personām vēl dziļāk ienirt viņu konsekrācijas garīgajās dzīlēs.
Lūgsim, lai mūsu Dievam veltītie brāļi un māsas turpinātu sekot aicinājumam atdarināt Kristu, pasaules gaismu, un tādējādi aizvien vairāk dvēseļu vestu uz pestīšanu.
LRKB IC
