1. oktobris (piemiņas diena)
Jaunava un Baznīcas doktore
Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga bija visstingrākās observances “Baskājaino karmelītu” ordeņa māsa. Šis ordenis savu nosaukumu bija ieguvis pateicoties Palestīnas svētā Karmela kalna vientuļniekiem, kas, dzīvojot pastāvīgā klusēšanā un stingrā gandarē, aizlūdza par pasauli. Mazā Terēze ir viena no aizkustinošākajām un maigākajām svētajām. Marija Franciska Terēze Martina piedzima 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Normandijā. Gan viņas māte, gan tēvs jaunības dienās bija ilgojušies pēc kontenplatīvās klostera dzīves, bet abi tika atraidīti. Pirmās dziļākās sāpes mazo meiteni skāra, kad viņas vecākā māsa Paulīne nolēma iestāties Lizjē Karmelā. Pēc mātes agrās nāves Paulīne bija Terēzes “māmiņa”. Toreiz Terēze smagi saslima, bet pateicoties Marijas aizlūgumam, drīz vien izveseļojās. 14. gadu vecumā arī Terēze lūdza, lai viņu uzņem Karmelītu ordenī. Ne vietējais bīskaps, ne pāvests Leons XIII, pie kura viņa bija devusies kopā ar tēvu, šādu atļauju nedeva. Tomēr debesis uzklausīja viņas lūgšanas, un jau pēc gada viņa saņēma plīvuru. Jau tad viņa nesa sevī nāvīgās slimības iedīgļus. Tikai deviņus gadus šī trauslā meitene pavadīja pie karmelītēm. Pēc garas, sāpju pilnas un klusā pacietībā panestas slimības Dievs viņu pieņēma pie sevis mūžībā.
Klostera dzīvē viņai nenācās viegli: “Man bija jācīnās, mana daba nebija padevīga. Nebija tādas dienas, kad es netiku ievainota.” Priore dedzīgā stingrībā centās salauzt jaunās novices maigo, klusējošo savdabību ar rājieniem, sodiem un pazemojumiem. Varbūt viņai likās, ka Terēze ir neticami augstprātīga. Katrā ziņā jaunā mūķene arvien ticībā centās pārvarēt ikvienu iekšējo sacelšanos. Tas viņai nekādā ziņā nenācās viegli. Tomēr viņas paklausībai nebija nekā kopēja ar nebrīvi. Tā piemēram, Terēzes domas par biežu sv. Komūnijas pieņemšanu nesaskanēja ar priores viedokli, un viņa palika nesaprasta. “Māt, es jūs pārliecināšu tad, kad būšu jau mirusi.” To apstiprināja arī vēlākās pārmaiņas Baznīcas praksē. Pāvesta Pija X Dekrētu Lizjē vēl šodien uzskata par Terēzes aizlūguma augli. Terēze mira 1897.gada 30. septembrī.
Svētā ir “izcietusi dzīvi, kādu dzīvo pazemīgie un bērnišķīgie”. Ir jābūt tā, ka “mazās dvēseles varētu izdarīt visu, ko es daru”. Tas ir viņas visskaistākais novēlējums. Mazajā Lizjē kapsētā uz viņas kapa krusta lasāms uzraksts: “Visu savu dzīvi Debesīs es gribu veltīt, lai darītu labu zemes virsū.”
1925. gada 17. maijā pāvests Pijs XI izsludināja Terēzi no Bērna Jēzus par svēto. Pāvests viņu nosauca par lielāko mūslaiku svēto. Viņas vēsts katram ir “mazais ceļš”. Evaņģēlija ceļš ir nākt pie Dieva tukšām rokām pilnīgā paļāvībā uz Viņa žēlsirdību un nevis uzskaitot savus panākumus.
MEDITĀCIJA
Reiz es izteicu savu izbrīnu par to, ka mīļais Dievs Debesīs nepiešķir vienādu svētlaimi visiem saviem izredzētajiem. Es baidījos, ka visi nav laimīgi. Tad Polīna sacīja, lai atnesu tēta lielo glāzi un nolieku to blakus savam mazajam uzpirkstenītim. Pēc tam viņa lika tos abus piepildīt ar ūdeni un tad man jautāja, kurš no tiem pilnāks. Es atbildēju, ka abi ir vienādi pilni un ka nav iespējams tajos ieliet vēl vairāk ūdens. Tādā veidā mana mīļotā māte man lika noprast, ka Debesīs Labais Dievs saviem izredzētajiem dāvās tik lielu godību, cik vien katrs varēs saņemt, un tādēļ pēdējam nebūs par ko apskaust pirmo.
Svētā Terēze no Bērna Jēzus
„Jau tagad sākšu slavināt Kunga žēlsirdību, kas man jāslavē mūžīgi.”
Jaunavas Marijas loma svētās Terēzes no Lizjē garīgajā dzīvē
