„Jau tagad sākšu slavināt Kunga žēlsirdību, kas man jāslavē mūžīgi.”

Ievads

Žēlsirdības gads, ko Jēzus mums šogad visiem dāvā, lēnām ievirzās noslēguma taisnē. Ir saņemts jau daudz žēlastību un, iespējams, kā atbilde uz to – pieņemtas arī dažas apņemšanās. Varbūt viena no tām varētu būt – censties labāk un uzticīgāk īstenot savu piederību Kristum? Žēlsirdīgajam Kristum, kurš ir žēlsirdīgs ar mums un kurš ļoti vēlas ar mūsu starpniecību izplatīt savu žēlsirdību tālāk citiem. Bet šim nolūkam vajadzīgs, lai arī mēs mācītos žēlsirdību. Svētajai Terēzei no Bērna Jēzus te ir ko teikt, viņai, kas 14 gadu vecumā pieņēma lēmumu „neko neatteikt Jēzum”. Neko neatteikt Jēzum – kādi dziļumi!

Šodien esam pulcējušies šeit, lai „mazā” Terēze (kas patiesībā ir tik liela, tikai paslēpusies) atklātu mums savu skatījumu uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. „Jau tagad sākšu slavināt Kunga žēlsirdību, kas man jāslavē mūžīgi.” (Ms A, 2r) Citiem vārdiem sakot: jau tagad sākšu darīt to, kas visiem būs jādara mūžīgi; tas nozīmē – es nevilcināšos, neizniekošu laiku, kas man dots tieši tam, lai iemācītos visbūtiskāko.

Ar šiem vārdiem viņa sāk aprakstīt atmiņas par bērnību, pusaudža gadiem, jaunību, visu, ko atceras par savu dzīvi. Varētu šķist – nu, kas tur liels! Mums visiem ir atmiņas. Taču viņa atskatās uz notikumiem ar šo objektīvu – kā Kunga bezgalīgā žēlsirdība izpaužas manā dzīvē? Vai tas attiecas arī uz mani? Šo jautājumu mēs katrs varētu sev uzdot. Un viņa to dara, ņemot nopietni Svētā Gara vadību (diemžēl mūsu dienās Svētā Gara vadība netiek pietiekami novērtēta, jo cilvēks taču ir kļuvis tik ļoti varens un – galvenais – tik ļoti aizņemts). Kā var secināt viņas atvērtību uz Svēto Garu? – Ļoti vienkārši, jo viņa saskata Dieva žēlsirdību savā dzīvē, un tā viņai atklājas arvien vairāk. Ticības skatiens to viņai parāda atkal un atkal. Tā, ka viņa nevilcināsies apgalvot, ka viss, kas piedzīvots, ir Viņa žēlsirdības vadīts: „Kungs vienmēr ir bijis pret mani līdzcietības un maiguma pilns. Žēlīgs, pacietīgs un dāsns žēlsirdībā!” [1] Un tāpēc viņa secinās, ka „viss ir žēlastība”. Šos vārdus esam bieži dzirdējuši, bet ne vienmēr spējam tos darīt par saviem, jo mums vēl ir, ko mācīties no Terēzes, lai tas notiktu.

1. mācība: Uztvert nopietni Kristības žēlastības realitāti un spēku

Terēzes vārdi izsaka pārdabisku ticības attieksmi pret dzīvi. Kādu? Patiesi kristīgu attieksmi. Tie pirmkārt norāda uz viņas attiecībām ar Dievu, ar Kristu, bez kura viņas dzīve nav iedomājama. Tikai mazs piemērs tam. Kādā no bērnības epizodēm viņa, atceroties skolas gaitas, teica, ka ilgāk par trim minūtēm nepavada bez domām par Dievu. (Trīs minūtes. Kas gan ir trīs minūtes?) Pārfrazēsim to vienkāršāk: es nekad neaizmirstu par Jēzu, Viņš man vienmēr ir klātesošs. Par ko tas varētu liecināt? Par viņas mīlestības uz Jēzu kvalitāti jeb dziļumu; jo, kad mēs mīlam, mūsu domas tiecas uz mīļoto personu. Un visai bieži mazās Terēzes rakstos atrodam tādus apgalvojumus, kā „Jēzus man lika saprast, ka…”[2], „šodien es sapratu vairāk, kā jebkad agrāk, ka…”[3] utml.

Terēze nemitīgi mācās no visa, kas viņas dzīvē notiek. Viņa, protams, sastop savā ceļā arī grūtības, viņa redz un jūt tās. Taču galvenais princips – viņa šīs grūtības pieņem. Tas nozīmē, ka pirmā attieksme grūtību un sarežģījumu priekšā ir nevis pretošanās un atgrūšana, bet – iekšējais klusums[4], kurā viņa meklē Jēzus klātbūtni, arī tad (īpaši tad), ja Viņš ir paslēpies.

Vienotība ar Jēzu Svētajā Garā Terēzei parastā veidā, nevis ārkārtējās žēlastībās nodrošina izpratni, kas palīdz izdarīt pareizās izvēles (pareizās, jo tās tad ir saskaņā ar Dievu, nevis izvēloties savas ērtības). Un „parastā veidā”, tas nozīmē, balstoties uz Kristības žēlastību, kurā esam saņēmuši visu nepieciešamo, lai tiektos uz pilnību un sasniegtu to: katru dienu cenšoties būt no Kristus, dzīvot derībā ar Viņu (ne tikai svētdienās).

Tātad pirmais secinājums: Terēze ir uzticīga Kristības žēlastībai. Un mums, mācoties no viņas uzticības, vajag ticēt Kristības žēlastībai, nepretoties tai (piemēram, liekot priekšplānā savu gribu vai pat iegribas, iedomas, savas patikas un nepatikas, pieaugušu cilvēku niķus, un reizēm diemžēl arī muļķību, kas nāk no garīga akluma). Bet Dieva žēlastība mūs patiešām pārveido, veido šo pārdabisko ticības attieksmi, kas ļauj dzīvot pasaulē, bet nepiemēroties pasaulei. „Nebūt no šīs pasaules”, kā Jēzus mūs aicināja.

2. mācība: Pateicība un pazemība, paliekot ar Jēzu

„Palieciet manā mīlestībā!” teica Jēzus; patiesībā nevis vienkārši teica, bet lūdza, jo tas, vai paliksim, izrietēs no mūsu brīvības, no mūsu izvēles. Pieņemot Dieva žēlsirdību savā dzīvē, nepretojoties Svētā Gara vadībai un tās konkrētajām prasībām, veidojas pateicības attieksme. Terēze arvien vairāk spēj būt pateicīga Dievam. Ne tikai priecīgos brīžos, (kad tas ir tik viegli), bet kopumā, ieskaitot pārbaudījumus. Viņas gudrība (kas nāk no ticības) ir tieši tajā, ka pārbaudījumos viņa atpazīst Dieva klātbūtni un to svētību, kas nāk pār mums, ja izturam visus pārbaudījumus, paliekot ar Jēzu, neatstājot Viņu vienu. Tā viņa secina: „Pārbaudījumi ļoti palīdz atraisīties no zemes, tie liek raudzīties augstāk par šo pasauli. Šeit virs zemes nekas nevar mūs apmierināt [pilnībā], kaut nelielu atpūtu var rast vienīgi, esot gatavai pildīt Dieva gribu.”[5] Tātad viņa apzinās žēlastības darbības spēku: gan šķīstot mūs, gan sakārtojot iekšējo dzīvi (tātad pirmgrēka sekas mūsos), gan dziedinot (savu un citu grēku ievainojumus), gan pilnveidojot mūs pēc Jēzus līdzības, kas taču ir mūsu mērķis.

Jā, Terēze apzinās žēlastības spēku, kas ļauj mums paklausīt Svētajam Garam. Un te kā labs piemērs var kalpot viņas attieksme pret Iestiprināšanas sakramenta saņemšanu. Viņa pieredz, ka šis Sakraments mums dod [vēl papildus Kristības žēlastībai] to spēku, kas mums cilvēciski nepieciešams visvairāk, jo mēs bez tā paši nevaram uzticīgi sekot Jēzum. Par kādu spēku ir runa? Par „spēku ciest”[6] un – ļoti svarīgi – nezaudēt ciešanās mīlestību. „Es gatavojos Svētā Gara atnākšanai ļoti rūpīgi”, raksta Terēze, „un nevarēju saprast, kādēļ šī Mīlestības sakramenta pieņemšanai neveltī lielāku uzmanību.”[7] (Cik aktuāli tas ir vēl šodien!) Un viņa piebilst: „Mani iepriecināja doma, ka drīz būšu pilnīga kristiete, un galvenais – ka uz manas pieres uz mūžiem būs noslēpumainais krusts, ko bīskaps iezīmē, dodot šo sakramentu.”[8]

Secinājums: Terēze ir gatava pieņemt Kristu ar visu Krusta noslēpumu, jo paļaujas uz Viņu, nevis uz sevi.

Viņa gan apzinās savu vājumu un arī to, ka krustu nesīs vāji un, iespējams, kritīs, to nesot, ne vienu reizi vien. Bet arī Jēzus taču pakrita trīsreiz, viņa atgādinās savai māsai Selīnai, kas baidās par savu vājumu krusta priekšā[9]. Terēze neatteiksies nest krustu – gan savā, gan dvēseļu pestīšanas labā.

3. mācība: Žēlsirdīgā mīlestība ir pacietīga, bet ļoti prasīga

Nedomāsim, ka Dievs savā žēlsirdīgajā mīlestībā tikai atkal un atkal no jauna izlīdzina mūsu kritienus un kļūdas, aizverot acis uz notiekošo mūsu dzīvē. Nē, Viņa skatiens vienmēr ir pār mums, un mīlestībai ir savas prasības. Tā ir gudra mīlestība. Un Jēzus mīlestība sagaida no mums daudz, jo mīlestība sakņojas patiesībā. Nav pretrunu starp žēlsirdību un prasīgumu! Tieši tāpēc, ka Dievs ir žēlsirdīgs, Viņš savā dievišķajā pedagoģijā ved mūs uz pilnību, uz svētumu.

Īsi pēc iestāšanās Karmelā Terēze raksta Selīnai, kurai tobrīd pietrūkst drosmes iet uz priekšu grūtībās: „Jēzus Tev prasa visu, visu, visu. Tikpat, cik Viņš var prasīt no vislielākajiem svētajiem.”[10] Jā, mīlestības prasības ir visaptverošas, bet visaptverošas dievišķā šķīstībā, nevis grēka uzturētā egoismā. Atšķirība starp abām attieksmēm ir radikāla.

Terēze vēlas, lai viņas sirds patiešām būtu šķīsta. Tāpēc viņa tiecas uz tīru mīlestību.

Vispirms, mīlestības prasības attiecas uz pareizas vērtību hierarhijas iedibināšanu. Mūsu mīlestībai jārod pamats un izaugsmes avots Dieva mīlestībā un jātiecas uz to, pieņemot katru šķīstīšanu, kas to stiprina un pilnveido. Jānovērtē kā dāvana šī šķīstīšana: „Kaut Jēzus vienmēr man dotu saprast”, saka Terēze, „ka vienīgi Viņš ir pilnīgā laime, pat tad, kad Viņš pats šķiet esam prom! [Lūk, Jēzus šķiet esam prom, jo šķīstīšanas brīdī neļauj sajūtām baudīt savu klātbūtni] Šodien vairāk kā vakar, ja vien tas iespējams, man tika liegts jebkāds mierinājums. [Piebilde „Ja vien tas iespējams” mums atklāj, ka Terēze izjūt lielu iekšēju diskomfortu. Taču viņa nebēg. Viņa paliek un pat vēl vairāk!] Es pateicos Jēzum, kurš uzskata, ka tas nāk par labu manai dvēselei, un varbūt, ja Viņš mani mierinātu, es apstātos pie šī salduma. Bet Viņš grib, lai viss būtu Viņam! Nu labi, viss būs Viņam, viss – pat tad, kad nejutīšu neko, ko varētu Viņam dot. Tad, kā tas ir šovakar, es došu Viņam šo pašu neko!”[11]

Dzirdējām, ka Terēze labi pazīst cilvēka vājās vietas un robežas. Arī garīgajā dzīvē iespējams izlutināties, bet viņa to negrib. Viņa vēlas augt mīlestībā un tāpēc pieņem visas Jēzus prasības, ieskaitot krustu. Jo Jēzus mīlestība, uz kuru atbildam ar savu mīlestību, veido mūsos līdzību ar Viņu un nodrošina arvien lielāku garīgu radniecību, ko sniedz Svētais Gars, ja pieņemam Viņa vadību: „Jēzus ir šeit ar savu krustu[12]! Viņa mīlestības priviliģētā! Jēzus grib Tevi darīt līdzīgu sev. Kāpēc Tev baiļoties, ka nevarēsi nest šo krustu, nepadodoties vājumam? Jēzus taču ceļā uz Kalvāriju pakrita trīs reizes. Un Tu (…), lai nebūtu līdzīga savam līgavainim? Vai Tu negribētu krist simts reizes, ja vajadzētu, lai pierādītu Viņam savu mīlestību, pieceļoties ar lielāku spēku nekā pirms kritiena?!… Selīna!… Jēzus noteikti mīl Tevi ar īpašu mīlestību, ja pārbauda Tevi tādā veidā. (…) Tiem, kas mīl vairāk, Viņš dod vairāk pārbaudījumu, tiem, kas mīl mazāk, Viņš dod tos mazāk.”[13]

Lūk, cik vērīgs secinājums: pārbaudījumi ir nevis nežēlastība, bet mīlestības apliecinājums, kurā Jēzus mums parāda, ka vēlas mūsu mīlestības tālāku izaugsmi. Viņš vēlas, lai mūsu mīlestība nebūtu atkarīga no sajūtām.

Šis secinājums sevišķi spilgti atklāj Terēzes izpratni par Dieva mīlestības noslēpumiem. Tāpēc Jānis Pāvils II, pasludinot svēto Terēzi no Bērna Jēzus par Baznīcas doktori, nosauca viņas izpratni par „dievišķās mīlestības zinātni”[14]. 81. vēstulē viņa māca Selīnai, ka Jēzus atņem mīlestību sajūtu līmenī, lai pasargātu mūs no patmīlības: „Tu nejūti savu mīlestību uz savu līgavaini; Tu gribētu, lai tava sirds būtu liesma, kas paceļas Viņam pretim pat bez mazākajiem dūmiem. (…) Lai atņemtu Tev jebkādu Tavas mīlestības uz Jēzu redzamību, liesma ir redzama vienīgi Viņam; vismaz tad Viņam ir visa liesma, jo, parādot to mums kaut mazliet, ātri vien patmīlība nāk kā liktenīgs vējš, kas visu nopūš!”

Līdzīga doma par sajūtu šķīstīšanu izteikta 105. vēstulē: „Atraisīsimies no Jēzus mierinājumiem, lai pieķertos Viņam pašam!”

Jēzus mīlestība mūs šķīstī intensīvi un ātri, ja ļaujamies žēlastības darbībai, vai vismaz netraucējam tai ar spēcīgu pretošanos savu daudzo ilūziju dēļ: „Kāds (…) gads ražens ar ciešanām, ar izmeklētām žēlastībām!… 20 gadi! Vecums, kurā tik daudz ilūziju…, saki man, kādu ilūziju tu atstāj manas Selīnas sirdī? (…) Jā, Jēzum ir savas patikas – Viņa dārzā ir tādi augļi, ko Viņa mīlestības saule nobriedina gandrīz vai vienā acumirklī… Kāpēc mēs esam to skaitā? Noslēpuma pilns jautājums… Kādi apsvērumi Jēzum var būt par labu mums? Ak! Viņa apsvērums ir tas, ka nav apsvērumu!… Selīna!… Izmantosim Jēzus izvēli par labu mums, tā mums dažos gados iemācījusi tik daudz. Neatstāsim novārtā neko no tā, kas Jēzum var patikt!… (Ak,) ļausim, lai Viņa mīlestības saules stari mūs nobriedina… Šī saule ir dedzinoša…”[15]

Mēs dzirdējām Terēzes aicinājumu: „Neatstāsim novārtā neko!”

Mīlestības šķīstīšana ietver sevī ciešanas, tāpēc mūsu dabai tas nepatīk, un tā pretojas vai vismaz izvairās. Faktiski, atklāti runājot par ciešanām, Terēze vērš mūsu uzmanību uz mīlestības pestījošo spēku: „Nedomāsim, ka iespējams mīlēt bez ciešanām, bez daudzām ciešanām… Tāda nu ir mūsu nabaga daba! Un tas tā nav tāpat vien!… Tā ir mūsu bagātība, mūsu iztika!… Tā ir tik vērtīga, ka Jēzus ir nācis zemes virsū, lai to iegūtu.”[16]

Bet griba palikt ar Jēzu arī ciešanās un uzņemties daļu no šīm ciešanām Terēzes acīs savukārt nozīmē mīlestību atlīdzināt ar mīlestību. Un tā ir visaugstākā mīlestības apmaiņa! Tas nozīmē mīlestības uzticību līdz galam. Un tas nozīmē saprast Jēzu. Šeit Terēze lietos spēcīgu tēlu: saprast Jēzu, kura drēbes bija iekrāsotas ar asinīm, kuras atnesa mums pestīšanu.

„Jēzus bija „viens, spiežot vīnu”, kuru dod mums dzert, tad arī mēs – neatteiksimies nēsāt drēbes, ko iekrāsojušas asinis!… Spiedīsim Jēzum jaunu vīnu, kas Viņu atveldzēs, kas mīlestību Viņam atlīdzinās ar mīlestību! Ak, nepaturēsim sev nevienu pašu lāsi no vīna, ko varam Viņam dot! Tad, paveroties Sev apkārt, Viņš redzēs, ka mēs nākam, lai Viņam palīdzētu!… Viņa seja bija kā apslēpta!… Selīna, tā tāda ir arī vēl šodien, jo kurš gan saprot Jēzus asaras?”[17]

Lūk, mīlestības apmaiņas nopietnība!

Terēze ļauj mums saskatīt savu reālismu. Viņa neizskaistina grūtības un arī nenoliedz tās, bet prot parādīt to jēgu. Šķīstot veidu, kādā pazīstam un mīlam, šķīstot mūsu spēju dot sevi, lai mēs mācītos dot dāsnāk, Dievs neprasa varonības šķietamību, bet pilnībā pieņem mūsu vājumu un bailes, pagurumu un nedrošību: „Cietīsim ar rūgtumu, bez drosmes!… Jēzus cieta ar skumjām! Vai gan bez skumjām dvēsele ciestu?… Un mēs gribētu ciest devīgi, dāsni!… Selīna! Kāda ilūzija!… Mēs gribētu nekad nepakrist?… Kāda gan nozīme, mans Jēzu, ja es krītu katru mirkli! Līdz ar to es redzu savu vājumu, un tas man ir ieguvums…”[18]

Šī pēdējā piebilde – „Kāda gan nozīme, ja es krītu katru mirkli! Līdz ar to es redzu savu vājumu, un tas man ir ieguvums…” – atklāj attieksmi, kuru daudzi pazīst kā Terēzes vizītkarti, ja tā varētu teikt, un tā ir paļāvības attieksme. Paļāvība ļauj cerēt uz mērķa sasniegšanu, un tā ļauj tiekties uz visu mīlestības prasību pieņemšanu un pildīšanu[19].

Paļāvība Terēzes izaugsmes ceļā

Jāpiebilst, ka Terēze nenonāca pie paļāvības nostājas „uzreiz”. Manuskriptā A viņa kā pavērsiena punktu piemin nedēļu ilgās kopienas rekolekcijas 1891. gada oktobrī. Tās vadīja tēvs Aleksis Prū (Alexis Prou). Toreiz Terēzei ir astoņpadsmit gadu. Lūk, kā viņa pati raksturoja jauno perspektīvu, kas viņai pavērās pēc grēksūdzes pie šī franciskāņu tēva: „Tajā gadā pēc maniem svētsolījumiem, (..) es saņēmu lielas žēlastības rekolekciju laikā. Parasti kopējās rekolekcijās es pieredzēju vēl lielākas ciešanas nekā tajās, ko pavadu viena pati, bet tajā gadā bija citādi. Man tobrīd bija visi iespējamie iekšējie pārbaudījumi (dažubrīd līdz pat šaubām, vai Debesis vispār pastāv). Biju izlēmusi neko neteikt par savu dvēseles stāvokli, jo nezināju, kā to aprakstīt. Tik tikko piegājusi pie biktskrēsla, es jutu, ka mana dvēsele atraisās. Es pateicu tikai nedaudzus vārdus, bet tiku brīnišķīgi saprasta, un mans dvēseles stāvoklis pat tika uzminēts… Es jutos tā, it kā mana dvēsele būtu kā atvērta grāmata, kurā šis tēvs lasīja labāk par mani pašu… Viņš mani ievadīja paļāvības un mīlestības ūdeņos ar pilnām burām. Šajos ūdeņos, kas mani tik ļoti pievilka, bet kuros es līdz šim neuzdrošinājos doties uz priekšu.”[20]

Pēc ilgām ciešanām pārbaudījumos un pēc šaubām, vai viņa atbilst tam, ko Dievs no viņas sagaida, Terēze nu varēja iepeldēt „paļāvības un mīlestības ūdeņos”. Šķiet neticami, ka Terēze, kas žēlastības spēkā un gaismā bija jau tik daudz sapratusi par pestīšanas noslēpumu, varēja vēl justies nedroša. Taču tas lieku reizi parāda, cik izšķirīga loma ir garīgajai vadībai. Tas liecina par to, cik smalki un trausli ir garīgās nobriešanas procesi, cik pakāpeniski mūsos darbojas Dieva žēlastība un cik ļoti Dievs respektē mūsu brīvību un gatavību atbildēt uz Viņa mīlestību. Paļāvība neveidojas vienā acumirklī, bet gan pakāpeniski; tā dzimst pārbaudījumos, ciešanās un iekšējās cīņās. Un tā nobriest, ja esam uzticīgi žēlastībai.

Pārliecība, kas turpmāk ar pilnu spēku izpaudīsies Terēzes dzīvē kā priekšnojauta izteikta 92. vēstulē: „Tas, kas tiešām aizskar Jēzu, kas Viņu ievaino pašā sirdī, ir paļāvības trūkums!” Un vēl: „Nemitēsimies lūgt (..), paļaušanās dara brīnumus!”[21]

Noslēgums

Terēze vēlas dāsni un pazemīgi dalīties visā, ko viņa pati apguvusi, vienmēr paliekot kopā ar Jēzu. Mācoties saskatīt Dieva klātbūtni visā notiekošajā, mācoties saprast Viņa gribu, Terēze kļūst mums par skolotāju un draudzeni. Viņa aicina mūs atvērties Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai, aicina mūs „neko neatteikt Jēzum”. Taču, lai tas būtu iespējams, mums jāatsakās no visa pretējā žēlsirdīgajai mīlestībai, no visa, kas tai traucē. Svētais Gars dedzīgi vēlas mums palīdzēt tajā.

No kā tad vajadzētu atteikties? Katrs šeit ir aicināts izveidot savu atteikšanās „katalogu”. Taču būtu labi, ja šajā personalizētajā uzskaitījumā neiztrūktu atteikšanās no nolaidības un slinkuma, jo svētā Terēze no Bērna Jēzus patiesībā ir tik daudz strādājusi pie savas ticības izaugsmes: tik daudz lasījusi – it sevišķi Svētos Rakstus un „Sekošanu Kristum”, lai pabarotu ikdienas ticību ar „tīriem miltiem”, kā viņa teica. Un tāpēc viņas attiecībās ar Jēzu nebija skopuma, steigas lūgšanā vai laika izniekošanas.

Žēlsirdīgais Dievs ir ar mums, tad atbildēsim uz Viņa mīlestību ar mīlestību. Pieņemsim savā dzīvē Svētā Gara vadību, kuru Dievs mums savā žēlsirdībā ir devis un par kuru Jēzus apsolīja: „Viņš jums iemācīs un atgādinās visu, Viņš jūs vedīs pretī patiesības pilnībai.” (sal. Jņ 16,13)

Baiba Brūdere Dr. theol.