Eiropas katoļu harizmātiskās atjaunotnes konferencē Varšavā 2015. gada 2. oktobrī Vatikāna pārstāvis monsinjors Migels Delgado Galindo (Miguel Delgado Galindo) informēja par Katoļu harizmātiskās atjaunotnes gatavošanos gaidāmajai Zelta jubilejai 2017. gadā un iepazīstināja ar galvenajām pāvesta Franciska atziņām par harizmātisko atjaunotni pēdējos divos gados.
Stāstot par mūsdienu Katoliskās Baznīcas mācību par harizmātisko atjaunotni, monsinjors M. Delgado Galindo iesāka ar to, ka harizmātiskā atjaunotne ir Vasarsvētku žēlastība visai Baznīcai un pašreizējām žēlastībām ir nesaraujama saikne starp Katoļu harizmātisko atjaunotni un Vatikāna II koncilu. Koncila trīs gadu darbi (1962.-1965. gads) tika izdzīvoti Svētā Gara zīmē. Vatikāna II koncils ir ļoti veicinājis no jauna atklāt Svētā Gara lomu teoloģijā un visā Baznīcā.
Monsinjors M. Delgado Galindo, runājot par pāvesta Franciska atziņām, minēja desmit punktus.
1. Pievēršanās Jēzus mīlestībai maina kristieša dzīvi un padara viņu par Dieva mīlestības liecību. Katram kristietim ir nepieciešama pastāvīga personīga pievēršanās Kungam un visas savas dzīves veltīšana Viņam. Kristus pārveido mūsu dzīvi. Tā ir transformācija, ko kristietī veic pats Dievs, veidojot to par Evaņģēlija, ko Kristus mums devis, liecinieku, un Svētais Gars, kas palīdz mums to izdzīvot.
Turklāt atcerēsimies, ka pāvests Francisks pārliecina visu Baznīcu, lai īstenotu “pastorālo un misionāro konversiju”, lai kļūtu par “Baznīcu, kas iet uz priekšu, lai atrastos pastāvīgā misijas stāvoklī”.
Konversija nedrīkstētu būt paredzēta tikai priekš personīgas atgriešanās, bet tā attiecināma arī uz kopienām: atjaunot pastorālos plānus, projektus, iniciatīvas, lai visi liecinātu par vienu “miesu”.
2. Dalīties ar visiem Baznīcā ar kristības Svētajā Garā žēlastību. Mēs visi zinām, ka pieredze kristībai Svētajā Garā ir bijusi labvēlīga daudzām personām visā pasaulē. Tā ir atjaunojusi kristiešu dzīves un var sasniegt daudz vairāk cilvēku, ja jūs mainīsiet savu attieksmi pret kalpošanu savam tuvākajam, sasniedzot tos, kas meklē, vai ir zaudējuši ticību, vai arī nekad ar to nav sastapušies. Ļaujiet, lai Dievs jūs izmanto kā šīs žēlastības “izplatītāju”, kas jūs raksturo, bet nedomājiet, ka jūs esiet tās īpašnieks. Kristība Svētajā Garā ir žēlastība visiem. “Neesiet Svētā Gara aizkavētāji!”, teica pāvests Francisks.
Pāvests Francisks paskaidroja Katoļu brālības pārstāvjiem pagājušā gada 31. oktobrī, ka, “lai dalītos ar šo žēlastību, jums tā ir jāizdzīvo un jābūt par tās lieciniekiem”.
3. Evaņģelizācija, izmantojot Dieva Vārdu, kas pasludina, ka Jēzus ir dzīvs, Viņš dzīvo mūsos un Viņš mīl mūs. Mums vajadzētu katru dienu lasīt Dieva Vārdu un par to meditēt, kā pāvests Francisks aicina mūs pastāvīgi to darīt. Ja mēs klausāmies Dieva Vārdu, ja mēs ļaujam tam iekļūt un darboties mūsos, mūsu dvēselē un mūsu dzīvē, mēs pamanīsim, cik daudz tas var
mainīt mūsu sirdis, mūsu ģimenes un mūsu draugu sirdis. Esmu pārliecināts, ka daudzi no jums varētu dalīties ar transformācijas pieredzi – kā Dieva Vārds mainījis jūsu pašu dzīvi pat tajos momentos, kad ir pārņēmis nogurums un slinkums, kad Svēto Rakstu “garša” kļūst mazāk pievilcīga. Arī šajos brīžos neļaujiet sevi maldināt un esiet neatlaidīgi. Dieva Vārds ir “pārsteigums, jo mūsu Dievs ir pārsteigumu Dievs,” kā pāvests Francisks mums atgādināja homīlijā Svētās Martas kapelā.
4. Evaņģelizācija, kuru pāvests un Baznīca sagaida no dažādām Katoļu harizmātiskās atjaunotnes izpausmēm, ir liecība garīgajam ekumenismam, uz ko jūs esiet aicināti – sadzīvot ar citām Baznīcām un ekleziālajām kopienām, kas tic Jēzum, mūsu Kungam un cilvēces Pestītājam. Īpaši mūsdienās, kā pāvests uzsvēra pagājušā gada 31. oktobrī, “Jēzus asinis, ko izlējuši daudzi kristiešu mocekļi dažādās pasaules vietās, aicina mūs un liek mums sasniegt vienotības mērķi. Mums ir jāmeklē vienotība, īpaši, ja Kristus pats tiek vajāts nešķirojot vai tas ir luterānis, pareizticīgais vai katolis… izlietās Kristus asinis aicina mūs! (…) Tas ir asiņu ekumenisms, ko mēs šodien piedzīvojam,” sacīja Svētais tēvs.
Tā ir patiesība! Kristiešu vienotība pārspēj mūsu cilvēciskās spējas. Tomēr katrs kristietis ir aicināts dot savu ieguldījumu Kristus sekotāju vienotībā, kad izdzīvo garīgo ekumenismu.
Pirmkārt, caur mūsu lūgšanām, vienotībā ar Jēzus lūgšanām Viņa Tēvam, kad viņš lūdzās, “lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis (Jņ 17:21)”. Tas ir Jēzus lūgums par viņa Baznīcas vienotību, tāpat kā Tēvs un Dēls, un Svētais Gars ir vienoti. Vatikāna II koncils definēja lūgšanu kā “dvēseli visai ekumeniskajai kustībai” (UR, 8).
5. Būt tuvu nabadzīgiem un trūcīgiem cilvēkiem, lai pieskartos viņu miesai, kas ir ievainotā Kristus miesa. Tie ir ne tikai materiāli trūcīgie, bet arī tie, kas ir garīgi izslāpuši, kuru ir daudz un viņi dzīvo mūsu pilsētās kā tuksnesī bez jebkādas nākotnes. Kā Svētais Tēvs teica: “Arī viņiem ir nepieciešama kristība Svētajā Garā”.
6. Meklēt vienotību Katoļu harizmātiskajā atjaunotnē izriet no Trīsvienības vienotības, un tā mūs sasniedz caur Svēto Garu. Pāvests Francisks skaidri uzsver: “Šķelšanās nāk no sātana. Lūdzu, bēdziet no tā visa! Lai tā nenotiek starp jums!” Izteiktie sv. Pāvila vārdi korintiešiem nāk mums palīgā laikā, kad ir nesaskaņas starp ticīgajiem: “Es saku to, ko ikviens no jums runā: Es piederu Pāvilam, es Apollam, es Kēfam, bet es Kristum. Vai Kristus ir dalīts? Vai Pāvils par jums krustā sists? Vai Pāvila vārdā esat kristīti? (1 Kor 1:12-13)”
Tie ir vārdi, kas skaidri apliecina, ka Baznīcai ir tikai viena ticība, kopīga cerība un žēlsirdība.
Tomēr vienotībai ir jābūt vienotībai “dažādībā”, jo Svētais tēvs savā uzrunā skaidroja Katoļu brālībai: “Vienotība nav katoliska!”. Tikmēr ir nepieciešama priecīga atzīšana un dažādo dāvanu pieņemšana, ko Svētais Gars dod ikvienam, un šo dāvanu izmantošana kalpošanā visai Baznīcai.
7. Autoritātei Baznīcā vienmēr ir jākalpo saviem brāļiem un māsām. Tas Baznīcā nav nekas jauns: tā ir Kristus mācība, kurā ir teikts, ka Viņš nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu citiem. Kalpi – kā jūs zināt, pāvestam Franciskam nepatīk termins “līderi” – ir pazemīgi Dieva žēlsirdības izplatītāji un tiem ir jāpalīdz savas kopienas locekļiem. Kad līderi ir patiesi kalpi, kad tie ir kopienas locekļu rīcībā ar pazemību un kalpošanas garu, tad tie nostājas arī pret šķelšanos, par ko pāvests Francisks mūs pastāvīgi brīdina, jo tas ir sātana darbs, kas patiesībā tiek iznīcināts un sakauts. Tas ir skaisti, bet tajā pašā laikā arī atbildīgi, ka ICCRS nosaukumā parādās vārds “kalpošanas”, un tieši daudzskaitļa formā: tā ir programma jūsu dzīvei un darbībai.
Pāvests Francisks atgādināja: “vienīgā neaizstājamā vienība Baznīcā ir Svētais Gars, un Jēzus ir vienīgais Kungs”. Katram kalpotājam ir jābūt spējīgam laicīgi aiziet, atstājot vietu citiem, ja pienākušas viņa pilnvaru beigas un viņš varētu piedāvāt savu ieguldījumu citās jomās. Pateicoties Dievam, Baznīcā nekad nepietrūks darbošanās un kalpošanas iespējas.
8. Izvairieties no pārmērīgas organizēšanas, jo tas varētu kļūt bīstami Baznīcas vienotībai. Pievērsiet uzmanību tam, ka pāvests Francisks neuzskata par apkaunojumu organizēt lietas, kas nepieciešamas funkciju pildīšanai, bet viņš liek uzmanīties no briesmām kļūstot pārāk lieliem, no bezjēdzīgām struktūrām, kas varētu apdraudēt harizmu.
Olimpiskajā stadionā pāvests pagājušajā gadā mudināja uz atjaunošanu: “Neiesprostojiet Svēto Garu, bet ļaujiet Viņam brīvi darboties.” Šajā sakarā mēs atceramies to, ko kardināls Jozefs Racingers mēdza teikt: “Nav visam jābūt iestīvinātam šauras žaketes organizācijas uniformā; tas, kas ir vajadzīgs – mazāk organizācijas un vairāk Gara”.
9. Pārzināt Malines dokumentus. Šie dokumenti ir lielisks ceļvedis Katoļu harizmātiskajai atjaunotnei. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi padziļināti pētīt to saturu paralēli Katoļu Baznīcas katehismam. Seši dokumenti, kas sagatavoti no 1974. līdz 1986. gadam, kas ir turpinājums kolokvijam, ko virzījis kardināls Suenens, aplūko dažādus harizmātiskās realitātes aspektus – no “žēlastības straumju“ dabas līdz dāvanām un harizmām, no ekumenisma līdz labdarībai un solidaritātei – mantojums, kas ir jānosargā un jānodod tālāk. Pāvests runāja par šiem dokumentiem kā par “droša ceļa rokasgrāmatu, lai nenovirzītos pa nepareizo ceļu”. To saturs būs noderīgs, lai pastiprinātu savu identitāti un savienotos tieši ar žēlastības avotu. Šādā veidā, kā visas Baznīcas sirdī dzimušās realitātes, jūs varēsiet atgriezties pie žēlastību avota jebkurā laikā, kad jums nepieciešams būt kopā un atrast jaunus spēkus.
10. Vēl viens svarīgs aspekts pāvesta Franciska pārdomās ir uzticības un sadarbības saišu izveidošana ar bīskapiem vietās, kur darbojas dažādas Katoļu harizmātiskās atjaunotnes izpausmes. Šeit ir svarīgi atcerēties, ka viņi ir tāpēc, “lai turpinātu Apustuļu pienākumus caur Svēto Garu, kas tiem ir piešķirts”.
Vēl savā uzrunā monsinjors M. Delgado Galindo norādīja, ka gaidāmā Katoļu harizmātiskās atjaunotnes Zelta jubileja 2017. gadā ar Svētā Gara palīdzību varētu dot jaunu impulsu, kas radītu jaunas sinerģijas kopējā kalpojumā visās katoļu harizmātiskās atjaunotnes izpausmēs visā pasaulē (apvienībās, kopienās, evaņģelizācijas skolās, draudzēs, ekumeniskajās kopienās, kopienās, kas palīdz nabadzīgajiem un trūcīgajiem cilvēkiem), lai neviens nevarētu justies izslēgts vai izolēts.
Nobeigumā monsinjors sacīja: “Būtiskākais visam iepriekš minētajam ir pielūgsme un adorācija, kā pāvests Francisks sacīja dalībniekiem Olimpiskajā stadionā: “Pielūdziet Kungu, mūsu Dievu!” Ja kristību Svētajā Garā pieredze ir palīdzējusi jūsu ticībai Jēzum Kristum, Kungam un Glābējam, piedzimt no jauna; ja caur šo pieredzi jūs esat atzinuši Viņu kā vienīgo Dievu jūsu dzīvē – neatlaidīgi palieciet šajā ticībā un dodiet par to liecību: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos (1. Pēt. 3:15).”
“Harizmātiskā atjaunotne ir atgādinājusi Baznīcai par slavēšanas nepieciešamību un nozīmīgumu”, apstiprināja pāvests Francisks Katoļu brālības pārstāvjiem, aicinot uzturēt dzīvu šo apņemšanos, dzīvot Garā, un slavēt Jēzu kā vienīgo Kungu, kurš vēlas evaņģelizētājus, kas pasludina Evaņģēliju ne tikai ar vārdiem, bet galvenokārt ar apskaidrotu dzīvi Dieva klātbūtnē.
Tulkoja Agris Želvis
