“Kungs ir mans spēks un mana drosme”, šādu moto, pirms desmit gadiem sākot Rīgas arhibīskapa metropolīta kalpojumu, izvēlējās Zbigņevs Stankevičs. Šomēnes, svinot arhibīskapa konsekrācijas un ingresa jubileju, aicinājām viņu atskatīties uz sava kalpojuma pirmo desmitgadi, dalīties savā redzējumā par līdz šim paveikto, kā arī par tuvākā un tālākā nākotnē vēl veicamajiem un ieplānotajiem darbiem.
Vispirms pāris vārdos pastāstiet, kāds vispār ir jūsu kā bīskapa moto, vīzija un mērķi? Kāpēc tieši šos esat izvēlējies un kāpēc tie ir būtiski?
Pirms desmit gadiem Dievs caur pāvesta Benedikta XVI un viņa līdzstrādnieku rokām man deva aicinājumu jaunā veidā piedalīties Jēzus misijā un kļūt par V.Em. Jāņa Kardināla Pujata pēcteci Rīgas arhibīskapa metropolīta kalpojumā. Caur to man pavērās jaunas iespējas, kurās varēju likt lietā visu to, ko biju guvis iepriekšējā dzīves pieredzē. Pirms tam es biju inženieris, vēlāk priesteris, reizē arī meklētājs, kurš pakāpeniski tuvojās un arvien dziļāk iepazina Jēzu Kristu, lai gan bērnībā jau biju kristīts. Eksaktās zinības, iepazīšanās ar Austrumu reliģijām un ekumeniskā darbība jau padomju laikos man palīdzēja atvērties aizvien kaut kam jaunam, tāpat arī nonākt pie pārliecības, ka tikai Dievā, kurš ir atklājies Jēzū Kristū, gūstu spēku un gaismu izturēt gan ārējo neskaidrību, grūtību un izaicinājumu, gan iekšējo sarežģījumu brīžos, un arvien no jauna atgūt iekšējo brīvību un skaidrību par savu misiju un tās īstenošanu. Tāpēc arī mans moto ir Fortitudo mea Dominus – Kungs ir mans spēks un mana drosme. Tikai smeļoties spēku Dievā, varu izšķirt, censties izprast un īstenot ne jau savu vīziju un mērķi, bet to, ko pats Dievs vēlas realizēt caur mani.
Ja jau Dievs ir izvēlējis mani par arhibīskapu, proti, apustuļu pēcteci šajā laikā, tad tas noticis ar Baznīcas starpniecību. Baznīca ar Vatikāna II koncilu ir rādījusi vīziju kristīgās dzīves atjaunotnei. Mana vīzija un mērķi atbilst gan vispārējām Romas katoliskās Baznīcas ievirzēm, pašreiz esošā pāvesta mācībai un prioritātēm, gan arī vietējās situācijas iezīmēm.
Ko Jums nozīmē būt bīskapam?
Bīskapa, tāpat kā arī visas Baznīcas galvenais uzdevums ir izplatīt Dieva valstību un sludināt Evaņģēliju. Bīskapam ir uzticēts īpašā veidā piedalīties Kristus priesteriskajā, pravietiskajā un karaliskajā jeb Dieva tautas Augstā Ganītāja misijā. Tāpēc viņa sludināšanas centrā ir Jēzus Kristus persona un Viņa ciešanu, nāves, augšāmcelšanās un Svētā Gara nosūtīšanas noslēpums. Katrs bīskaps ir Svētā Gara konsekrēts, lai pārstāvētu un nestu citiem Jēzu Kristu un to realitāti, kas caur Viņu ienāca un atklājās pasaulē. Svarīga bīskapa dzīves dimensija ir lūgties par cilvēku un mūsdienu sabiedrības vajadzībām, nest citiem piedošanu, mierinājumu un dziedināšanu. Mūsdienu sabiedrībai ir nopietnas problēmas līdzšinējiem pamatuzstādījumiem, sevišķi tas attiecas un priekšstatiem par cilvēka kā vīrieša un sievietes identitāti, izpratni par ģimeni un tās svarīgumu un unikalitāti. Ir svarīgi analizēt un izskaidrot šos un citus procesus un problēmas dievišķās atklāsmes un Baznīcas mācības gaismā, lai cilvēki varētu gūt skaidrību par notiekošo un saprast Dieva gribu attiecībā uz to, kāda ir viņu misija šādā situācijā. It īpaši neskaidrību un dzīves sarežģījumu brīžos bīskapa loma ir parādīt, ka Jēzus arī šādā situācijā ir cilvēka Atbrīvotājs no ļaunuma varas, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par grēku un nāvi. Bīskaps ir aicināts īstenot savu misiju kopībā ne tikai ar savas diecēzes priesteriem un lajiem, bet arī rūpēties par brālību ar citiem bīskapiem gan savā baznīcas provincē, gan arī Vispārējās Baznīcas mērogā. Tāpat ikviens Katoliskās, tas nozīmē tādas, kas aptver visu pasauli un visus cilvēkus, Baznīcas bīskaps ir aicināts rūpēties par vienotības veicināšanu kristiešu starpā un par kopējo labumu, iesaistot visus labas gribas cilvēkus. Aizvadītajos gados esmu centies līdzināties Jēzum kā labajam Ganam, kas nāca kalpot un nevis, lai viņam kalpotu, un būt par piemēru ganāmpulkam (sal. 1 Pēt 4: 3), atbilstoši tādam mēram, kādā manā dzīves centrā atrodas Jēzus Kristus persona.
Svarīgs aspekts manā kalpošanā ir arī pārstāvēt Romas Katolisko Baznīcu sabiedriskos un kultūras pasākumos, veidot un attīstīt attiecības ar valsts amatpersonām un politiķiem, kultūras, zinātnes un darījumu cilvēku vidi. Tāpat arī administratīvais darbs aizņem daudz laika, jo jāuztur sarakste un attiecības ar cilvēkiem Latvijā un ārzemēs. Diemžēl arī saimnieciskie jautājumi man šajos gados ir bijuši smaga nasta, cenšos arvien vairāk šo uzdevumu risināšanā iesaistīt citus – gan garīdzniekus, gan lajus, šai jomā jau ir notikuši būtiski uzlabojumi. Ļoti būtiska manas kalpošanas dimensija aizvadītajos gados bija pārstāvēt Latvijas Katolisko Baznīcu dažādos starptautiska līmeņa pasākumos un struktūrās, it īpaši tādos kā Bīskapu Sinodes, Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome, Eiropas un reģionālā līmeņa Katoliskās Baznīcas padomes un komisijas. Man vienmēr paticis tikties ar cilvēkiem, ieklausīties viņos, palīdzēt savu iespēju robežās, bet arī mācīties no viņiem. Diemžēl sakarā ar daudziem pienākumiem man nav tik daudz laika lasīšanai un Dieva Vārda padziļinātai studēšanai tādā apmērā, kā gribētos.
Kas, jūsuprāt, šajos desmit gados sasniegts, par ko prieks, bet pie kā būtu vēl vairāk jāpiestrādā?
Vispirms man tuvajā ticības un prāta attiecību, kā arī izglītības jomā, sākot ar konferenci Latvijas Universitātē un pēc tam Nacionālajā bibliotēkā svētā Jāņa Pāvila II piemiņai. Ir izdevies ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu (RARZI) un Rīgas Katoļu ģimnāziju. Ar projektu palīdzību uzlabotas Rīgas starpdiecēžu Garīgā semināra, Katoļu ģimnāzijas, RARZI un kūrijas ēkas. Vēl svarīgāka man ir formācija evaņģelizācijas labā, sadarbība ar citām konfesijām un to vadību, visiem labas gribas cilvēkiem jebkurā jomā, kas nāk par labu individuālai un sociālai attīstībai. Šajos gados ir izdevies nodibināt un attīstīt rehabilitācijas centru cilvēkiem ar atkarībām – Betlēmes māja. Pirms pieciem gadiem savu darbību uzsāka Radio Marija Latvija. Jaunu dinamiku ir ieguvis žēlsirdības darbs un sociāla rakstura projekti ar Caritas Latvija starpniecību. 17 draudzēs ir nodibinātas un darbojas draudžu Caritas jeb žēlsirdības darba grupas. Pateicoties mana pirms gada konsekrētā palīgbīskapa Andra Kravaļa pūlēm jau vairākus gadus Vecrīgā darbojas Svētās Ģimenes māja, kura vienlaicīgi ir arī mūsu Baznīcas muzeja aizmetnis. Savu misionāro kalpojumu Rīgā ir uzsākušas divas Neokatehumenālā Ceļa misijas Ad Gentes, jau otro gadu pie mums Rīgā darbojas starptautiskais misiju Garīgais seminārs Redemptoris Mater, kurš gatavo topošos priesterus kalpošanai Latvijā un ārzemju misijās. Sasniegumus vieglāk izteikt ārēji redzamos veidos: kopības izpausmēs ar garīdzniekiem, lajiem un kopienām, pastāvīgo diakonu un priesteru ordinācijās, Vatikāna amatpersonu apmeklējumos, īpaši pāvesta Franciska vizītē, Jēkaba katedrāles atjaunošanā, jebkurā veidā, kādā Latvija un tās tēls, Rīgas panorāma varētu izcelties viesu un mūsu iedzīvotāju acu priekšā.
Grūtāk sasniegumus izvērtēt iekšējā līmenī: kādā veidā Dieva Vārda skaidrošana un mani vārdi dažādās intervijās un dievkalpojumos, piemēram, Aglonā, uzrunājuši cilvēkus, ļāvuši tiem aizdomāties dziļāk par dzīves nozīmi un ikdienas izvēlēm, varbūt palīdzējuši vairāk sekot Jēzum un viņu iepazīt? Cik kvalitatīva kļuvusi topošo un esošo garīdznieku, kā arī laju formācija atbilstoši laika prasībām? Cik lielā mērā kristieši pauž savu kopīgo identitāti un liecību, neskatoties uz konfesionālām atšķirībām? Savas kalpošanas sākumā runāju par jaunu Latvijas garīgu atmodu, kura iespējama un izvērtējama vispirms garīgi, dziļi personīgi katrā mūsu zemes iedzīvotājā. Esmu uzrunājis pēc iespējas daudzus dažādos forumos un ceru, ka Dieva Vārda sēkla iesakņojas, un Baznīcas ticība, viņas sociālā mācība atbalsojas cilvēku sirdīs. Jāpiestrādā aizvien pie kristīgās dzīves kvalitātes, lai ticība, kas vienmēr tiek pārbaudīta, kaut vai šīs pandēmijas laikā, nenovājinātos, bet stiprinātos – vispirms kā dzīvas un personīgas attiecības ar Jēzu Kristu, kas ir klātesošs un darbīgs Baznīcā.
Kādi šobrīd ir jūsu nākotnes īstermiņa un ilgtermiņa mērķi un plāni?
Vispirms jāizvērtē un jārisina pandēmijas izraisītās problēmas cilvēku attiecībās, uzskatos un ticības dzīvē. Lai gan Latvijā pandēmiju esam līdz šim piedzīvojuši diezgan mierīgi, salīdzinot ar citām valstīm, nevar noliegt, ka daudziem šis ir bijis dziļu satricinājumu un pārdomu laiks. Slimības un nāves gadījumi, bezdarbs, sociālā distancēšanās un iespējas dievkalpojumus personīgi neapmeklēt ir mainījuši iepriekšējos uzstādījumus, ierasto kārtību, iedragājuši zināmu pašpārliecinātību par savu veselību, drošību un saskarsmi ar citiem, arī attiecības ar Dievu un Baznīcu. Izrādās, ka esam trausli un vārgi, nākas pieņemt savas un citu ciešanas, ieviest un piedzīvot jaunus lūgšanu veidus, citādāk izprast liturģiskā kulta un sakramentu nozīmi. Pieņemu, ka vienai daļai ir iestājusies ticības krīze vai vismaz ticības novājināšanās un nāksies strādāt pie ticīgo atgriešanās draudzēs, pie Baznīcas kopienas dzīves aktivizēšanas.
Ilgtermiņā tieši šajā virzienā nāksies pastiprināt darbu: pie aizsākto atbalsta un kopības struktūru konsolidācijas. Pēdējos gados man ļoti palīdz priesteru padome. Esam aizsākuši veidot pastorālās padomes pie draudzēm. Jāturpina sadarbība ar priesteriem un lajiem kopienas lomas labā. Jāuzmodina “snaudošais milzis” – laji – ne tikai Baznīcas iekšējā dzīvē, bet arī laju apustulātā, visās sociāli ekonomiskajās un arī politiskajās jomās. Baznīcai būtu jāveicina kopība visos līmeņos, tomēr bez Evaņģēlija sāls un Baznīcas ticības “izšķīdināšanas.” Ļoti gribētos evaņģēlisku kopību visu kristiešu vidū, efektīvāku dialogu ar valsts amatpersonām dažādu projektu līmenī, lai veicinātu Latvijas attīstību un latviešu demogrāfiskās situācijas uzlabošanu. Mēs esam piedzīvojuši totalitārismu padomju laikos un mums jāpiestrādā, lai nenotiktu jauna ideoloģiskā kolonizācija, tautas vērtībām un cilvēka dabai svešas, no veselīgā saprāta un dialoga iespējām atrautas ideoloģijas uzspiešana, kas strauji veicinātu Rietumu civilizācijas norietu.
Kā Jūs vispār redzat Latvijas Baznīcas attīstību tuvākajos gados?
Šo attīstību redzu vairākos virzienos: kristīgās iniciācijas ziņā bērniem un pieaugušiem nodrošināt pienācīgu katehēzi, kā to norāda nesen izdotais jaunais katehēzes Direktorijs. Visaptverošas formācijas aspektos, piedāvājot atbalstu cilvēciskā, garīgā, intelektuālā un sociālā izaugsmē. Svarīga būtu aicinājumu un kalpojumu izkopšana, piemēram, uz ordinēto priesterību un diakonātu. Nākotnē, manuprāt, izšķirošas būtu mazas, taču Evaņģēliju izplatošas kopienas, kurās dominēs personīga un pārliecināta draudzība ar Jēzu Kristu, kā arī cilvēkiem vienam ar otru. Izmantoju izdevību, lai pateiktos visiem, kuri mani atbalstījuši ar lūgšanām un iesaistījušies dažāda veida ordinētā, karitatīvā un harizmātiskā kalpošanā. Katru dienu lūdzos par Dieva tautu Māras zemē, lai mēs būtu uzticīgi kā Jēzus Māte Dieva Vārdam un patiesi dzīvotu un darbotos kā Jēzus sekotāji, būdami Dieva Valstības ieraugs mūsu dzimtajā zemē Latvijā.
Foto: no arhibīskapa perosnīgā arhīva
