Ievads
Stunda ir pienākusi. Jēzus ceļojums pa Galilejas un Jūdejas putekļainajiem ceļiem, tikšanās ar tiem, kas cieš miesā un garā, neatliekamā valstības sludināšana šodien noslēdzas šeit – uz Golgātas kalna. Šodien ceļa vidū stāv krusts. Jēzus neies tālāk. Iet tālāk nav iespējams!
Šeit Dieva mīlestība atklājas savā pilnībā, tās neizmērojamībā. Šodien Tēva, kurš grib, lai caur Dēlu tiktu atpestīti visi cilvēki, mīlestība iet līdz galam – tur, kur mums vairs nav vārdu, kur mēs zaudējam orientāciju, kur Dieva domas bezgalīgi pārsniedz mūsu reliģiozitāti.
Uz Golgātas kalna, neraugoties uz visām šķietamībām, centrā ir dzīvības jautājums. Un žēlastības jautājums. Un miera jautājums. Runa nav par ļaunuma valstību, ko mēs pazīstam pat pārāk labi, bet par mīlestības uzvaru.
Un tieši šī paša krusta pakājē runa ir par mūsu pasauli – ar visiem tās kritieniem un sāpēm, ar palīgā saucieniem un dvēseles sacelšanos, ar saucieniem uz Dievu, kuri šodien atskan no nabadzības un kara izpostītajām zemēm, no sašķeltām ģimenēm, no cietumiem, no pārpildītajām migrantu laivām…
Tik daudz asaru, tik daudz bēdu ir biķerī, no kura Dēlam nākas dzert mūsu dēļ. Šīs asaras un bēdas nepazūd laika okeānā. Viņš tās uztver, lai pārveidotu mīlestības noslēpumā, kurā ļaunums ir uzvarēts.
Tā ir Dieva nesatricināmā uzticība cilvēkam, kas atklājas uz Golgātas kalna. Par to ir runa. Tā ir dzimšana, kas tur īstenojas! Mums vajadzīga drosme, lai atzītu, ka Evaņģēlija prieks ir patiesība par šo brīdi! Ja mūsu acis nesaskata šo patiesību, tad mēs paliekam ciešanu un nāves tīklu gūstā. Un tā padarām veltīgas Kristus ciešanas par mums.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu acis ir aptumšotas. Kā gan lai pavadām Tevi tik tālu? «Žēlsirdība» ir Tavs vārds. Taču šis vārds ir neprāts!
Lai mūsu siržu vecie vīna trauki pārplīst! Dziedini mūsu skatienu, lai šajā stundā, ko pavadām pie Tava Dēla krusta, atmirdz Evaņģēlija labā vēsts! Lai mēs spētu svinēt Kristus mīlestības “platumu, garumu, augstumu un dziļumu” (Ef 3,18) ar samierinātu un apbrīnas pilnu sirdi!
Pirmā apcere: Jēzus tiek notiesāts uz nāvi
No Lūkasa evaņģēlija
Kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie, augstie priesteri un Rakstu mācītāji, un noveda Viņu augstās tiesas priekšā (22,66).
No Marka evaņģēlija
Un tie visi sprieda, ka Viņš esot pelnījis nāvi. Un daži sāka apspļaudīt Viņu un, aizklājuši Viņa vaigu, sita Viņu dūrēm, sacīdami: “Pravieto!” Un kalpi sita Viņu sejā (14,64-65).
Meditācija
Sinedrija locekļiem nebija vajadzīgas garas diskusijas. Lēmums bija pieņemts jau labu laiku iepriekš. Jēzum jāmirst! Līdzīgi domāja arī tie, kuri gribēja Viņu nogrūst no kalna jau tai dienā, kad Nācaretes sinagogā Jēzus atvēra Rakstu rulli, attiecinot uz sevi vārdus no Isaja grāmatas: “Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani ir svaidījis […] pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,18-19).
Un arī tad, kad Viņš izdziedināja slimo pie Betsaidas dīķa, iesākot Dieva sabatu, kas atbrīvo no visiem verdzības veidiem, arī tad runas par nogalināšanu pieņēmās spēkā (sal. Jņ 5,1-18).
Un ceļa pēdējā posmā, kad Viņš gāja uz Jeruzalemi, lai svinētu Lieldienas, cilpa ap Viņu bija jau cieši savilkta: Viņš nevarēja izbēgt saviem ienaidniekiem (sal. Jņ 11,45-57).
Taču mums jāatceras vēl senāki notikumi. Sākot ar Betlēmi, kopš Viņa dzimšanas, kad Herods izdeva dekrētu, ka Viņam ir jāmirst. Un varu sagrābušā ķēniņa pakalpiņu zobens nokāva Betlēmes bērnus. Toreiz Jēzus izbēga no viņu nežēlības. Tomēr tikai uz īsu laiku. Viņa dzīve ritēja draudu ēnā. Raheles raudāšanā par saviem bērniem, kuru vairs nebija, atbalsojās sāpīgais pravietojums, ko Simeons pasludinās Marijai (sal. Mt 2,16-18; Lk 2, 34-35).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, Tēva mīļotais Dēls, kas esi nācis pie mums, dzīvojot mūsu vidū, darot labu, atgriežot dzīvību tiem, kas dzīvoja nāves ēnā, Tu labi pazīsti mūsu maldīgās sirdis.
Mēs apliecinām, ka esam draugos ar labo un ka iestājamies par dzīvību, taču esam grēcinieki un nāves līdzdalībnieki.
Mēs pasludinām sevi par Taviem mācekļiem, bet ejam pa ceļiem, kad aizved tālu no Tavām domām, tālu no Tava taisnīguma, tālu no Tavas žēlsirdības.
Nepamet mūs vardarbības varā! Lai Tava pacietība ar mums nekad neizsīkst! Atbrīvo mūs no ļauna!
Pater noster
“Mana tauta, ko sliktu esmu tev darījis? Ko esmu tev nodarījis? Atbildi man!”
Otrā apcere: Pēteris noliedz Jēzu
No Lūkasa evaņģēlija
Un, kad bija pagājusi vēl stunda, vēl kāds apstiprināja, sacīdams: «Patiesi, arī šis bija pie Viņa, jo arī viņš ir galilejietis». Bet Pēteris sacīja: «Cilvēk, es nezinu, ko tu runā!» Un tūlīt, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis. Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, ko Viņš bija teicis: «Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi». Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja (22,59-62).
Meditācija
Sinedrija pagalmā pie sakurta ugunskura, nakts aukstajās stundās drebinoties, sildījās Pēteris un vēl citi. Iekšā tiek lemts par Jēzus likteni, vaigu vaigā ar Viņa apsūdzētājiem. Tie pieprasīs viņa nāvi.
Līdzīgi kā paisumā kāpjas ūdens līmenis, te visapkārt pieaug naidīgums. Un tikpat strauji kā aizdegas rugāji, arī naids iet dziļumā un vairojas. Jau pavisam drīz kliedzošais pūlis Pilātam pieprasīs Barabas atbrīvošanu un Jēzu notiesāšanu.
Grūti atzīt sevi par draugu kādam, kas notiesāts uz nāvi, nenotrīsot bailēs. Pētera apgalvotā drosmīgā uzticība nespēj pretoties kalpones, vārtu sardzes, aizdomu pilnajiem vārdiem.
Atzīties, ka esi galilejiešu Mācītāja skolnieks, nozīmētu piešķirt uzticībai Jēzum lielāku svaru, nekā paša dzīvībai! Kad tiek prasīta tik liela drosme, patiesībai grūti atrast sev lieciniekus… Un cilvēka vājums panāk, ka šādos apstākļos daudzi dod priekšroku meliem. Arī Pēteris pieder pie tās pašas cilvēcības. Viņš nodod – nodod trīs reizes. Vēlāk viņa skatiens sastopas ar Jēzus skatienu. Un pār viņa vaigiem rit asaras, rūgtas un reizē saldas, kā ūdens, kas nomazgā netīrību.
Drīz vien – tikai dažas dienas vēlāk – ezera krastā pie cita ugunskura Pēteris atzīs savu augšāmcelto Kungu, un Kungs tam uzticēs ganīt savas avis. Pēteris mācīsies piedošanu bez mēra, tā, kā Augšāmceltais piedod visas mūsu nodevības. Un no šī brīža viņš dalīsies Kristus uzticībā: pateicoties tai, viņš pieņems savu nāvi kā vienotību ar Kunga upuri.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs, Tu vēlējies, lai Pēteris – māceklis, kas Tevi noliedza un kuram tika piedots, saņem uzdevumu ganīt Tavu ganāmpulku. Ielej mūsu sirdīs uzticību un prieku zināt, ka Tevī varam šķērsot baiļu un neuzticības brikšņus! Dod žēlastību, lai Pētera pamācīti, visi tavi mācekļi kļūtu par lieciniekiem Tavam skatienam, ar kuru tu uzlūko mūsu kritienus! Lai nekad mūsu noslēgtība vai izmisums nepadarītu veltīgu Tava Dēla Augšāmcelšanos!
Pater noster
Kristu, kas nomiri par mūsu grēkiem,
Kristu, kas augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu, Tevi lūdzam, apžēlojies par mums!
Trešā apcere: Jēzus un Pilāts
No Marka evaņģēlija
Un tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un Rakstu mācītājiem, un visa augstā tiesa apspriedās; un tie, sasējuši Jēzu, lika viņu aizvest un nodeva Pilātam. Un Augstie priesteri Viņu apsūdzēja daudzās lietās. Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu lika šaustīt un nodeva, lai sistu krustā (15,1.3.15).
No Mateja evaņģēlija
Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis kļūst vēl lielāks, viņš paņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: «Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši!» (27,24)
No Isaja grāmatas
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam (53,6).
Meditācija
Cēzara Augusta Roma, civilizāciju nesošā nācija, kuras leģioni dodas iekarot citas tautas, lai uzspiestu tām savas pareizās kārtības noteikumus. Roma ir klātesoša arī Jēzus ciešanās – Pilāta personā, kurš pārstāv imperatoru un garantē tiesību un taisnīguma ievērošanu svešās zemēs. Un tomēr tas pats Pilāts, kurš pasludināja, ka neatrod nekādu vainu, lai notiesātu Jēzu, pats apstiprina nāves spriedumu. Pretorijā, kur tika tiesāts Jēzus, atspīd patiesība: pagānu taisnīgums nav lielāks par jūdu augstās tiesas taisnīgumu!
Patiesi, šis Taisnīgais, kas neizprotamā kārtā pievelk cilvēka sirds slepkavnieciskās domas, samierina ebrejus un pagānus. Taču šajā brīdī tas notiek, darot tos vienādi līdzdalīgus savā nāvē. Tomēr nāks laiks, un tas jau ir tuvu, kad šis Taisnīgais samierinās tos citā veidā. – ar savu krustu un piedošanu, kas sasniegs visus: ebrejus un pagānus, kas dziedinās viņus no gļēvulības un atbrīvos no kopīgās vardarbības.
Ir tikai viens priekšnoteikums šīs dāvanas saņemšanai: atzīt vienīgā Nevainīgā nevainību – Dieva Jēra, kas upurēts par pasaules grēkiem; atteikties no augstprātības, kas čukst mūsos: «Es neesmu vainīgs pie šī cilvēka asinīm»; atzīt sevi par vainīgiem paļāvībā, ka visus apņems bezgalīgā mīlestība: gan ebrejus, gan pagānus, un ka Dievs visus aicina kļūt par Viņa bērniem.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs! Nodotā un apsūdzētā Jēzus priekšā mēs nespējam darīt neko citu, kā tikai taisnoties un apsūdzēt citus. Tik ilgi mēs, kristieši, esam likuši uz Izraēļa tautas pleciem Tavas nāves sprieduma smagumu. Tik ilgi neesam ņēmuši vērā, ka mēs visi esam līdzdalībnieki grēkā, un visi esam atpestīti ar Krustā sistā Jēzus asinīm.
Palīdzi mums atpazīt Tavā Dēlā Nevainīgo: vienīgo visā vēsturē! Viņš piekrita, ka tiek “mūsu dēļ padarīts par grēku” (sal. 2 Kor 5,21), lai Viņā Tu varētu atgūt mūs: atgūt cilvēcību, kas atjaunota nevainībā, kurā esam Tevis radīti un kurā Tu dari mūs par saviem bērniem!
Pater noster
Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?
Ceturtā apcere: Jēzus godības karalis
No Marka evaņģēlija
Tad kareivji veda Jēzu uz pagalmu, tas ir, uz pretoriju, un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie apvilka Viņam purpura apmetni, nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā. Un Viņu izsmiedami, sacīja: “Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ!” (15,16-18).
No Isaja grāmatas
Viņam nebija nekāda izskata, nedz skaistuma, lai mēs Viņu ar labpatiku uzlūkotu. Viņš bija cilvēku nicināts un atmests, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās; tāds, kura priekšā aizklāja vaigu; tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām. Taču Viņš nesa mūsu ciešanas. Viņš bija uzkrāvis sev mūsu sāpes, bet mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva sistu un pazemotu (53,2-4).
Meditācija
Ļaunuma banalitāte. Neskaitāmi daudz cilvēku, zem visām debesīm un visos vēstures laikos – vīrieši, sievietes un pat bērni ir tikuši pakļauti vardarbībai, pazemoti, spīdzināti, nogalināti. Nemeklējot patvērumu savā dievišķajā stāvoklī, Jēzus pievienojas šim briesmīgajam ciešanu gājienam, ciešanām, ko cilvēks rada cilvēkam. Viņš pazīst pamestības sajūtu, ko pieredz pazemotie un visu atmestie.
Bet kādu gan palīdzību mums var sniegt vēl viena nevainīgā ciešanas? Viņš, kas ir viens no mums, pirmām kārtām ir Tēva mīļotais Dēls, Kurš nāk, lai ar savu paklausību īstenotu taisnīgumu. Un pēkšņi visas zīmes apgriežas otrādi. Viņa spīdzinātāju ņirgājošie vārdi un izturēšanās pilnīgi paradoksāli atklāj neizmērojamo patiesību par īsto, vienīgo karaliskumu; tas atklājas mīlestībā, kas negrib neko citu, kā vien pildīt Tēva gribu, un tās karstākā vēlēšanās ir atpestīt visus cilvēkus.
“Dedzināmos upurus Tu negribēji […]. Tad es teicu: “Lūk, es nāku. Grāmatā par mani ir rakstīts: es nāku izpildīt Tavu gribu” (Ps 40,7-9).
Šī Lielās piektdienas stunda vēstī par to. Šajā pasaulē un nākamajā ir tikai viena godība – zināt un pildīt Tēva gribu. Neviens no mums nevar tiekties pēc augstākas cieņas, kā būt par dēlu Kristū, kurš kļuva paklausīgs līdz pat nāvei pie krusta.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs, Tevi lūdzam: šajā svētajā dienā, kurā Atklāsme sasniedza savu piepildījumu, iznīcini elkus mūsos un mūsu pasaulē! Tu zini to lielo varu par mūsu prātiem un mūsu sirdīm. Sagrauj maldinošos panākumu un slavas tēlus mūsos! Sagrauj mūsos tos attēlus, kas arvien atgriežas un rāda mums tādu Dievu, kādu mēs paši esam iedomājušies: kas ir tālu no mums, tik tālu no Derībā atklātā Vaiga un no Vaiga, kas šodien atklājas Jēzū, pārsniedzot visas mūsu gaidas un cerības. Mēs apliecinām Viņu kā “Tavas godības atspīdumu” (Ebr 1,3).
Dāvā žēlastību, lai mēs ieietu mūžīgajā priekā! Lai purpurā tērptajā un ar ērkšķu kroni kronētajā Jēzū mēs atpazītu Godības Karali, kas dzied psalmu: “Jūs, vārti, paceliet savas palodas! Un topiet augstākas, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!” (Ps 24,9).
Pater noster
Vārti, paceliet savas palodas! Un topiet augstākas, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!
Piektā apcere: Jēzus nes krustu
No Raudu grāmatas
Jūs visi, kas ejat garām, skatieties un pārdomājiet, vai ir vēl lielākas sāpes, kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani, un ar ko Kungs mani piemeklējis savas lielās dusmības dienā (1,12).
No 46. psalma
Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs: kura cerība ir Kungā, viņa Dievā […]. Kungs atbrīvo cietumniekus, Kungs atgriež aklajiem redzi, Kungs pieceļ pakritušo, […] Kungs pasargā svešiniekus, Viņš uztur bāreņus un atraitnes (146,5.7-8.9).
Meditācija
Ilgajā un sāpīgajā ceļā uz Golgātu Jēzus krustu nenes kā trofeju! Viņš nekādi nelīdzinās mūsu fantāzijas radītajiem varoņiem, kas pārliecinoši iznīcina savus ļaunos ienaidniekus. Viņš veica ceļu soli pa solim, ķermenim kļūstot aizvien smagākam un gaitai aizvien lēnākai. Viņš juta savu miesu, kas cieš, nesot moku rīku, juta, kā zem smaguma liecas ceļi.
Paaudžu paaudzēs Baznīca ir apcerējusi šo smago – klupienu un kritienu iezīmēto ceļu.
Jēzus pakrīt, pieceļas, atkal pakrīt un atsāk nogurdinošo ceļu; iespējams, nepārtraukti saņemot sitienus no kareivjiem, kas Viņu veda. Jo tā izturas un spīdzina notiesātos šajā pasaulē.
Tas, kurš piecēla paralizētos, kurš iztaisnoja saliekto sievieti, kurš no nāves gultas piecēla Jaira meitiņu, kurš piecēla kājās daudzus nospiestos, lūk, – šodien guļ putekļos.
Visaugstākais piespiests pie zemes!
Uzlūkosim Jēzu ar savu skatienu! Caur Viņu Visaugstākais mūs māca! – un tas ir tik neticami – ka Vispazemīgākais ir gatavs nokāpt līdz mums, un, ja nepieciešams, arī vēl zemāk, lai neviens nepazustu sava posta bezdibenī.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs! Tu ienāc mūsu nakts melnumā, neliekot nekādas robežas sevis pazemošanai, jo tieši tajā Tu pieskaries mūsu bieži vien nepateicīgās, nereti izpostītās dzīves zemei.
Mēs Tevi lūdzam, dari, lai Tava Baznīca spētu liecināt, ka Visaugstākajam un Vispazemīgākajam Tevī ir viena un tā pati seja! Palīdzi nest Evaņģēlija Labo vēsti visiem, kuri pakrīt: nav tāda kritiena, kas varētu atraut mūs no Tavas žēlsirdības; nav tāda zaudējuma un nav tik dziļa bezdibeņa, no kura Tu nevarētu izvest to, kas bija pazudis.
Pater noster
Lūk, es nāku, Dievs, pildīt Tavu gribu!
Sestā apcere: Jēzus un Kirēnes Sīmanis
No Lūkas evaņģēlija
Kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no lauka, un uzlika viņam krustu, lai nestu to pakaļ Jēzum (23,26).
No Mateja evaņģēlija
“Kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi esam paēdinājuši; izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam Tevi apmeklējuši?” (25,37-39).
Meditācija
Ceļā Jēzus paklūp, mugura liecas zem krusta smaguma. Taču jāiet uz priekšu, jāiet, un atkal jāiet šis ceļš, jo jāsasniedz Golgāta – vieta, kas tiek saukta par “Galvaskausa vietu”, kas atrodas ārpus pilsētas mūriem un kas ir Jēzus mocītāju gājiena mērķis.
Šajā brīdī garām iet cilvēks. Viņam ir spēcīgas rokas. Liekas, viņš neko nav dzirdējis par šīs dienas notikumiem. Viņš atgriežas mājās, un brīdī, kad viņam liek nest krustu, pat neapzinās, kas notiek ar rabbi – Jēzu.
Ko gan viņš zināja par notiesāto, ko kareivji veda uz mocībām? Ko viņš varēja zināt par cilvēku, kuram “vairs nebija cilvēciska izskata”, kā Isaja grāmatā aprakstītajam kalpam?
Mums nekas netiek stāstīts par viņa pārsteigumu, varbūt par sākotnējo atteikšanos, par līdzjūtību, kas viņu pārņēma. Evaņģēlijs ir saglabājis tikai piemiņu par viņa vārdu: Sīmanis no Kirēnes. Taču Evaņģēlijs ir vēlējies, lai arī līdz mums nonāk šī lībieša vārds un viņa vienkāršais palīdzības žests. Lai atgādinātu mums, ka atvieglojot uz nāvi notiesāta cilvēka ciešanas, Sīmanis atviegloja Jēzus, Dieva Dēla ciešanas, kuru sastapa ceļā verga stāvoklī, kuru Viņš pieņēma mūsu dēļ, un pieņēma arī viņa dēļ, pasaules pestīšanas dēļ. Bet Kirēnes Sīmanis to nezināja.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs! Tu mums esi atklājis, ka katrā nabagā, katrā, kas ir kails, kas ir cietumā un izslāpis, Tu esi klātesošs, un mēs pieņemam, apmeklējam, apģērbjam Tevi un dodam dzert Tev: “Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt, kails un jūs Mani apģērbāt, slims un jūs Mani apraudzījāt, biju cietumā un jūs Mani apmeklējāt” (Mt 25,36).
Tas ir Tavas sastapšanās ar mūsu cilvēcību noslēpums! Tā Tu satiec katru cilvēku! Neviens nav izslēgts no šīs satikšanās, ja piekrīt būt par cilvēku, kas spēj būt līdzcietīgs.
Kā svētu upuri mēs veltām Tev visus labestības, viesmīlības un pašaizliedzības žestus, kas ik dienas tiek veikti šajā pasaulē.
Pieņem tos kā patiesību par mūsu cilvēcību, kas runā skaļāk par visiem atmešanas un naida žestiem! Svētī līdzcietīgos vīriešus un sievietes, kas atdod Tev godu, pat ja vēl nepazīst Tavu vārdu!
Pater noster
Kristu, kas nomiri par mūsu grēkiem,
Kristu, kas augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu, Tevi lūdzam, apžēlojies par mums!
Septītā apcere: Jēzus un Jeruzalemes sievietes
No Lūkasa evaņģēlija
Viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kas Viņu apraudāja un žēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret viņām, sacīja: “Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas sevis un savu bērnu dēļ. […] Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušu?» (23,27-28,31).
Meditācija
Raudāšanu, ko Jēzus uztic Jeruzalemes meitām kā līdzjūtības žestu, šīs sieviešu raudāšanas nekad netrūkst šai pasaulē. Asaras klusi rit pa sieviešu vaigiem. Un vēl biežāk, neredzamā veidā, tās rit viņu sirdīs, kā asins asaras, par kurām runā Katrīna no Sjēnas.
Tā nav, ka asaras attiektos tikai uz sievietēm, it kā viņu liktenis būtu pasīvi un bezspēcīgi raudāt, esot klātesošām vēsturē, ko vīriešiem vieniem būtu jāraksta.
Patiesībā, viņu asaras ir arī un pirmām kārtām visu to asaras, kuras viņas uztver, tālu no citu skatieniem un no visām svinībām pasaulē, kurā ir daudz, par ko raudāt. Nobijušos bērnu raudas, kaujas laukā ievainoto saucieni pēc mātes, slimnieku vientulības asaras un mirstošo, par kuriem neviens neinteresējas, asaras.
Zaudējuma asaras, kas plūst pa šīs pasaules vaigiem, kura pirmajā dienā tika radīta ar prieka asarām, – vīrieša un sievietes kopīgā slavinājumā.
Arī Etija Hilesuma, Izraēlas stiprā meita, kura nesalūza nacistu vajāšanu vētrā, kura līdz pat beigām aizstāvēja dzīves labestību, čukst ausī šo noslēpumu, ko viņa saprata sava ceļa beigās: ir tādas asaras uz Dieva Vaiga, kas jānoslauka mums, – kad Viņam jāraud par savu bērnu postu. Elles briesmās, kas pārņema pasauli, viņa uzdrīkstējās lūgt Dievu, sakot: “Es centīšos tev palīdzēt!” Pārdrošība – tik sievišķīga un tik dievišķa!
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs, maiguma un žēlsirdības Dievs, mīlestības un uzticības Dievs! Māci mums prieka pilnajās dienās nenonicināt nabago asaras, kas sauc uz Tevi un kas lūdz mūsu palīdzību! Māci mūs nepaiet viņiem vienaldzīgi garām! Māci mūs drosmīgi raudāt kopā ar viņiem! Un māci arī mūsu ciešanu naktī, mūsu vientulības un vilšanos naktī, saklausīt Tavas žēlastības vārdus, ko mums atklāji uz Svētību kalna: “Svētīgi esat jūs, kas raudat, jo jūs saņemsiet mierinājumu!” (Mt 5,4).
Pater noster
Kristu, kas nomiri par mūsu grēkiem,
Kristu, kas augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu, Tevi lūdzam, apžēlojies par mums!
Astotā apcere: Jēzum novelk drēbes
No Jāņa evaņģēlija
Kareivji ņēma viņa drēbes un sadalīja uz četriem – katram kareivim pa daļai; tie paņēma arī kreklu (19,23).
No Ījaba grāmatas
“Kails es nācu no mātes klēpja, un kails turp atgriezīšos” (1,21).
Meditācija
Jēzus pazemotā miesa tiek izģērbta. Pakļauta apsmiekla un nicinājuma pilniem skatieniem. Rētām klātā Jēzus miesa ir lemta augstākajam soda mēram – krustā sišanai. Cilvēciski raugoties, ko gan citu te darīt, ja ne nolaist acis, lai nedarītu Viņa negodu vēl lielāku?
Taču Gars nāk palīgā mūsu apjukumam. Viņš māca mūs izprast Dieva valodu, kenozes valodu – šo Dieva pazemošanos, lai aizsniegtu mūs tur, kur mēs esam.
Pareizticīgo teologs Kristoss Janarass iepazīstina mūs ar šo Dieva izteiksmes veidu: “Kenozes valoda – Bērns Jēzus ir kails silītē; atkailināts upē, kur saņem kristību kā kalps; un kails karājas pie krusta koka kā ļaundaris. Ar to visu Viņš ir apliecinājis savu mīlestību uz mums.”
Iedziļinoties šajā žēlastības noslēpumā, mēs varam atvērt savas acis un no jauna uzlūkot Jēzus izmocīto miesu. Tad mēs sākam apjaust to, ko neredzam ar acīm, proti, – Viņa kailums atspīd tai pašā spožumā, kāds staroja no Viņa drēbēm Pārveidošanās brīdī.
Tā ir gaisma, kas aizdzen ikvienu tumsu.
Mīlestības neatvairāmā gaisma, kas neizdziest līdz pat beigām.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs! Mēs uzticam Tev visus tos daudzos jo daudzos cilvēkus, kuri cieš spīdzināšanā, mēs nododam Tavās rokās viņu izkropļotās miesas, atdodam nāves bailes, ko viņi piedzīvo, tuvojoties sitieniem, un viņu nāves agoniju.
Mēs Tevi neatlaidīgi lūdzam – pieņem viņu vaimanas!
Ļaunums atstāj mūs bez vārdiem un bezpalīdzīgus.
Taču Tu zini to, ko mēs nezinām. Tu spēj iziet arī cauri haosam un ļaunuma tumsai. Tu liec jau sava mīļotā Dēla ciešanās atmirdzēt augšāmcelšanās dzīvībai.
Vairo mūsos ticību! Mēs noliekam Tavā priekšā arī mocītāju un viņu pavēlnieku neprātu.
Arī tas atstāj mūs bez vārdiem… Mēs varam tikai lūgt Tevi ar asarām acīs un piesaukt ar vārdiem, ko Tu mums iemācīji: “Atpestī mūs no ļaunā”!
Pater noster
Kristu, kas nomiri par mūsu grēkiem,
Kristu, kas augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu, Tevi lūdzam, apžēlojies par mums!
Devītā apcere: Jēzus piesists krustā
No Lūkasa evaņģēlija
Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā, vienu pa labi, otru pa kreisi. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (23,33-34).
No pravieša Isaja grāmatas
Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (53,5).
Meditācija
Patiesi – Dievs ir tur, kur Viņam nevajadzētu būt!
Mīļotais Dēls, Dieva Svētais ir šī uz kaunpilnā krusta piekaltā un necieņas izrādīšanai pamestā miesa, starp diviem ļaundariem. Sāpju vīrs, no kura ļaudis novēršas; patiesību sakot – tāpat kā mēs novēršamies no daudziem izkropļotiem cilvēkiem, kas gadās mums ceļā.
Dieva Vārds, kurā viss ir ticis radīts, vairs nav nekas cits kā mēma miesa ciešanās. Mēs, cilvēki, savā nežēlībā sacēlāmies pret Viņu un uzvarējām. Jā, Dievs ir tur, kur Viņam nepienāktos būt, un tomēr – Viņš mums tur ir tik ļoti vajadzīgs!
Viņš atnāca, lai dalītos ar mums savā dzīvē. “Ņemiet!”, Viņš nemitīgi teica, dziedinot slimos, piedodot tiem, kam salauzta sirds, un Lieldienu vakarēdiena laikā atdodot savu Miesu.
Taču Viņš nonāca mūsu rokās – nāves un vardarbības teritorijā, kas šodienas situācijā mūs dara mēmus un kas slēpjas katrā no mums. Mūki, kuri tika nogalināti Tibīrīnas klosterī, to labi zināja, tāpēc lūgšanai “Atbruņo viņus!” tie pazemīgi pievienoja lūgumu “Atbruņo [arī] mūs!”.
Dieva maigumam patiešām vajadzēja apmeklēt mūsu elli, tas bija nepieciešams, – tikai tā varēja mūs atbrīvot no ļaunā. Jēzum Kristum vajadzēja atnest Dieva bezgalīgo maigumu grēcīgās pasaules pašā sirdī. Tas bija nepieciešams, lai nāve, nostādīta Dieva dzīvības priekšā, atkāptos un saļimtu kā ienaidnieks, kurš ir sastapies ar kādu par sevi stiprāku un izplēn nebūtībā.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs, pieņem mūsu kluso slavas dziesmu!
Kā ķēniņi, kuru runas apklust Isaja pravietotā Kalpa veikuma priekšā (sal. 52,15), paliksim izbrīna klusumā, redzot Jēru, kurš upurēja sevi par mums un visu pasauli! Un apliecināsim, ka ar Tavām brūcēm mēs esam dziedināti! “Kā es atmaksāšu Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? (…) Es upurēšu pateicības upuri, un piesaukšu Kunga vārdu.” (Ps 116,12.17)
Pater noster
Kristu, kas nomiri par mūsu grēkiem,
Kristu, kas augšāmcēlies, lai mēs dzīvotu, Tevi lūdzam, apžēlojies par mums!
Desmitā apcere: Jēzus apsmiešana pie krusta
No Lūkasa evaņģēlija
Un ļaudis stāvēja un skatījās. Un priekšnieki līdz ar tiem izsmēja Viņu: “Citus Viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais!” Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un ņirgājās: “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” Virs viņa bija arī uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” Viens no ļaundariem pie krusta zaimoja viņu, sacīdams: “Ja tu esi Kristus, tad izglāb sevi un mūs!” (23,35-39).
“Ja tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi (…). Ja tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes lejā; jo ir rakstīts: (…) [eņģeļi] tevi nesīs uz rokām” (4,3.9-11).
Meditācija
Vai gan Jēzus nebūtu varējis nokāpt no krusta? Diez vai uzdrošināmies uzdot sev šo jautājumu: Bet – vai tad Evaņģēlijā tas neizskan no zaimotāju mutes?
Un tomēr tas neliek mūs mierā, tik lielā mērā, cik mēs vēl piederam kārdinājumu pasaulei, kārdinājumu, ar kuriem Jēzus sastapās laikā, kad 40 dienas pavadīja tuksnesī. Šis laiks ievadīja Viņa atklātās darbības sākumu: “Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi pārvēršas par maizi, meties lejā no tempļa virsotnes, jo Dievs ir nomodā pār saviem draugiem!” Bet, ja mēs, kas esam kristīti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, sekojam Viņam, tad Ļaunā izaicinājumiem vairs nav varas pār mums, to ietekme ir lemta neveiksmei, jo to meli ir atklāti.
Tad atklājas arī steidzamā nepieciešamība šim „vajadzēja” (Lk 24,26): vajadzēja, ka Jēzus pacietīgi un dedzīgi mācītu tos, kas atradās ceļā uz Emmausu.
Kristum “vajadzēja” pieņemt paklausību un nevarību, lai tādējādi aizsniegtu mūs tajā nespēkā, kurā nonācām savas nepaklausības dēļ.
Tā mēs sākam saprast, ka “tikai Dievs, kurš cieš, var mūs izglābt” – kā dažus mēnešus pirms tika nogalināts rakstīja mācītājs Dītrihs Bonhofers, kurš, līdz pašiem dziļumiem pieredzējis ļaunuma varu, spēja šajā vienkāršajā un galvu reibinošajā patiesībā apkopot kristīgās ticības apliecinājumu.
LŪGŠANA
Kungs, mūsu Dievs! Kas gan atbrīvos mūs no pasaulīgās varas lamatām?
Kas atbrīvos mūs no melu tirānijas, kas mums liek slavināt varenos un tiekties pēc viltus goda?
Vienīgi Tu vari izmainīt mūsu sirdis!
Vienīgi Tu vari mums palīdzēt iemīlēt pazemības ceļus!
Vienīgi Tu…,
Tu mums atklāj, ka tikai mīlestībā ir uzvara un ka viss pārējais ir tikai pelavas, ko aiznes vējš, mirāža, kas izzūd Tavas patiesības priekšā.
Mēs lūdzam Tevi, Kungs, izkliedē melus, kas grib valdīt pār mūsu sirdīm un pasauli!
Liec mums dzīvē staigāt Tavus ceļus, lai pasaule atzītu Krusta spēku!
Pater noster
Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?
Vienpadsmitā apcere: Jēzus un Viņa māte
No Jāņa evaņģēlija
Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzedams savu māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, saka savai mātei: “Sieviet, lūk, tavs dēls!” Pēc tam viņš sacīja māceklim: “Lūk, tava māte!” Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis (19,25-27).
Meditācija
Ceļa mērķi ir sasniegusi arī Marija. Lūk, pienākusi tā diena, par kuru runāja sirmgalvis Simeons, kad viņš ar trīcošām rokām paņēma bērnu, un viņa pateicības lūgšana pārtapa noslēpumainos vārdos, kuros sastapās dramatiskums un cerība, sāpes un pestīšana.
“Lūk”, Simeons pasludināja, “Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai dvēseli pārdurs zobens, – lai atklātos daudzu siržu domas” (Lk 2,34-35).
Jau eņģeļa Gabriēla apmeklējums bija licis viņas sirdī atbalsoties neticamajai vēstij: Dievs izvēlējies viņas dzīvi, lai Izraēlī uzplauktu apsolītais jaunais zieds – “tas, ko acs nebija redzējusi, ne auss dzirdējusi” (1 Kor 2,9; sal. Is 64,3). Un viņa piekrita šim dievišķajam plānam, kas sākās ar prātam netveramu noslēpumu viņas miesā un pavadīja no viņas klēpja dzimušo dēlu pa neizdibināmiem ceļiem.
Gan Nācaretes tik parastajā ikdienā, gan vēlāk Jēzus publiskās dzīves laikā, kad vajadzēja atvērties lielākai ģimenei, kura nu ietvēra Jēzus mācekļus un sekotājus – šos svešiniekus, kurus Viņš pieņēma par saviem brāļiem, māsām, mātēm – Marija visas šīs lietas glabāja savā sirdī. Viņa uzticēja tās savas ticības lielajai pacietībai.
Šodien ir pienācis piepildījuma laiks. Asmens, kas pārdur Dēla sānu, pārdur arī viņas sirdi. Arī Marija gremdējas pilnīgā paļāvībā, kurai nav cilvēcisko līdzekļu atbalsta, tajā pašā, ar kuru Jēzus izdzīvo savu paklausību Tēvam līdz galam.
Viņa stāv, viņa nebēg prom. Stabat Mater. Tumsā, bet droša, ka Dievs tur savus solījumus. Tumsā, bet ar pārliecību, ka Jēzus ir šis apsolījums un tā piepildījums.
LŪGŠANA
Marija, Dieva Māte, sieviete no mūsu cilts!
Tu, kas mūs mātišķi dzemdini Tajā, kuru Tu dzemdināji,
atbalsti mūsu ticību tumsības brīžos! Māci mūs cerēt, kad neredzam cerību!
Sargā visu Baznīcu uzticībā, uzticības nomodā! Lai tā būtu tikpat uzticīga kā tu! – Pazemīgi paklausīga Dieva domām, kas mūs rosina iet tur, kur nebijām domājuši doties! Kas iesaista mūs savā pestīšanas darbā, pārsniedzot mūsu domas un jebkādas mūsu nākotnes vīzijas!
Pater noster
Salve, Regina, mater misericordiae; vita, dulcedo et spes nostra,salve.
Divpadsmitā apcere: Jēzus mirst pie krusta
No Jāņa evaņģēlija
Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks, pilns etiķa; tad kareivji etiķī piesūcināja sūkli, uzsprauda īzapa stiebrā un pacēla to pie viņa mutes. Kad Jēzus etiķi bija baudījis, Viņš sacīja: “Ir piepildīts!” – un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu. (…) Pienākuši pie Jēzus un redzēdami, ka viņš jau miris, kareivji nelauza Viņa stilbkaulus. Bet viens no kareivjiem iedūra šķēpu viņa sānos, un tūlīt iztecēja asins un ūdens. Un tas, kas to redzēja, to apliecina, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu (19,28-30.33-35).
Meditācija
Tagad viss ir piepildīts. Jēzus savu darbu ir paveicis. Viņš bija izgājis no Tēva, lai veiktu žēlsirdības misiju. Tā tika izpildīta ar uzticību, kas sniedzās līdz pat mīlestības galējai robežai. Viss ir piepildīts. Jēzus atdod savu garu Tēva rokās.
Tiesa, šķietami viss izskatās tīts nāves klusumā, kas nonāk pār Golgātu un trīs paceltajiem krustiem. Šajā Ciešanu dienā, kas tuvojas noslēgumam, ko gan lai domātu kāds, kurš iet garām pa šo ceļu, ja ne to, ka Jēzus ir zaudējis? Ka sabrukusi cerība, kas daudziem stiprināja sirdis, kas mierināja nabagus, no jauna piecēla pazemotos un ļāva mācekļiem apjaust, ka ir pienācis laiks, kad Dievs īstenos praviešu sludinātos apsolījumus. Tas viss likās zaudēts, iznīcināts, sabrucis.
Tomēr tik daudzo vilšanos vidū, lūk, evaņģēlists Jānis pievērš mūsu skatienu kādai sīkai detaļai un apstājas pie tās svinīgā veidā. No Krustāsistā sāna iztek ūdens un asins. Kāds brīnums! No karavīra zobena atvērtās rētas iztek ūdens un asinis, kas vēstī mums par dzīvību un dzimšanu.
Vēstījums gan ir ļoti apslēpts, tomēr tas dziļi uzrunā to sirdis, kuriem ir kaut nedaudz palicis atmiņā no apsolījumiem. No Jēzus miesas iztek avots, ko pravietis redzēja izplūstam no Tempļa. Šis avots aizvien pieņemas spēkā un kļūst par milzīgu upi, kuras ūdeņi dziedē un dara auglīgu visu, kam pieskaras to ceļā. Vai gan Jēzus kādu dienu nenosauca savu miesu par jauno Templi? Un ūdeni pavada “derības asinis”. Vai Jēzus nerunāja par savu miesu un asinīm kā par mūžīgās dzīves barību?
LŪGŠANA
Kungs Jēzu! Šajās Lieldienu noslēpuma svētajās dienās atjauno mūsos mūsu kristības prieku! Kad kontemplējam ūdeni un asinis, kas plūst no Tava sāna, iemāci mūs saskatīt, no kāda avota ir dzīvināta mūsu dzīve, no kādas mīlestības ir celta Tava Baznīca, ar kādu cerību dalīties Tu mūs esi izvēlējis un aicinājis doties pasaulē.
Šeit ir dzīvības avots, kas mazgā visu pasauli, avots, kas izplūst no Kristus brūces. Lai mūsu Kristība ir mūsu vienīgā godība, lai apbrīnas pilni pateicamies par to!
Pater noster
Nokautais Jērs ir cienīgs saņemt varenību un bagātību,
gudrību un spēku, godu un slavu un cildinājumu uz mūžu mūžiem!
Trīspadsmitā apcere: Jēzus tiek noņemts no krusta
No Lūkasa evaņģēlija
Jāzeps no Arimatejas, noņēmis Jēzus miesas no krusta, ietina tās smalkā linu audeklā un ielika klintī izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts. (23,53)
Meditācija
Mīlestības un cieņas žesti tiek izrādīti Jēzus izkropļotajai un pazemotajai miesai. Daži vīrieši un sievietes pulcējas krusta pakājē: Jāzeps no Arimatejas, “labais un taisnīgais” vīrs (Lk 23,50), kurš, kā stāsta svētais Lūkass, lūdz no Pilāta Jēzus miesu; Nikodēms, kurš, kā piebilst svētais Jānis, bija aizgājis pie Jēzus naktī; un dažas sievietes, kuras, paliek uzticīgas bez robežām, vēro.
Baznīca savā meditācijā ir vēlējusies pievienot viņiem arī Jaunavu Mariju, kura visticamāk tāpat bija klāt šajā brīdī.
Marija, žēlīgā Māte, saņem rokās no savas miesas dzemdināto miesu, ko viņa maigi un diskrēti bija pavadījusi visu gadu garumā, kā māte vienmēr rūpējoties par savu dēlu.
Miesa, ko viņa paņem, nu jau ir kļuvusi par mistisko Miesu, – tik lielu, cik viņas sāpes – pēc jaunās radības mēra, kas ir radīta mīlestības sāpēs, tajās, kas kā šķēps izgāja cauri Dēla un Mātes sirdij.
Lielajā klusumā, kas iestājies pēc karavīru kliedzieniem, garāmgājēju apsmiekla un krustā sišanas trokšņiem, tagadējie žesti ir maiguma pilni, nekas cits kā cieņas pārņemti glāsti. Jāzeps no Arimatejas noceļ lejā miesu, kas iegulst viņa rokās. Viņš to ietin audeklā un ieliek pavisam jaunā kapā turpat blakus esošajā dārzā.
Jēzus ir izrauts no savu slepkavu rokām. Tagad, būdams miris, Viņš atkal ir maigās un līdzjūtīgās rokās. Slepkavu varmācība ir aizplūdusi tālu jo tālu, un soda vietā ir atgriezies maigums.
Dieva un Viņam piederīgo ļaužu maigums. To ļaužu maigums, kuru sirds ir lēnprātīga un kuriem Jēzus reiz apsolīja, ka tie iemantos zemi. Tas ir maigums, kas valdīja radīšanas iesākumā, kad cilvēks tika radīts pēc Dieva attēla. Maigums, kas valdīs laiku beigās, kad tiks noslaucīta ikviena asara, kad vilks sadzīvos ar jēru, jo ikviena miesa būs iepazinusi Dievu (sal. Is 11,6.9).
Dziesma Marijas godam
Ak, Marija, neraudi vairs: Tavs Dēls, mūsu Kungs, aizmidzis mierā. Un Viņa Tēvs godībā atver dzīvības vārtus!
Ak, Marija, priecājies: Augšāmcēlies Jēzus ir uzvarējis nāvi!
Pater noster
Tavā mierā, Kungs, es guļos un iemiegu;
un mostos, jo Kungs manis stiprina.
Četrpadsmitā apcere: Jēzus kapā un sievietes
No Lūkasa evaņģēlija
Sievietes, kas ar Viņu bija atnākušas no Galilejas, sekoja un redzēja kapu, un kā tika noliktas Viņa miesas. Un atgriezušās mājās, tās sagatavoja smaržīgas zāles un svaidāmo eļļu, bet sabatu pavadīja mierā saskaņā ar bauslību (23,55-56).
Meditācija
Sievietes ir aizgājušas. Tas, kuru viņas pavadīja, neatlaidīgi un ar mīlestību staigājot pa Galilejas ceļiem, vairs nav starp dzīvajiem. Šovakar viņu acu priekšā ir palicis tikai Viņa kaps un audekls, kur Viņš tagad atdusas. Nedaudzas, bet tik dārgas atmiņas par dedzībā pavadītajām dienām. Vientulība un klusums. Turklāt tuvojas sabats, kas aicina Izraēli pārtraukt darbu, – kā Dievs to pārtrauca, kad pabeidza radīšanas darbu, piepildot to ar savu svētību.
Šodien runa ir par citu piepildījumu. Pagaidām tas ir apslēpts un neizdibināms. Shabbat, kurā šodien palikt mierā, sirds sakopotībā un asarām aizplīvurotā piemiņā. Arī gatavojot smaržas un smaržzāles, ar ko viņas rīt agri no rīta pēdējo reizi pagodinās Viņa miesu.
Bet, vai ar šo žestu viņas gatavojas tikai saglabāt neskartu savu cerību? Un ja nu Dievs viņu gaidām būtu sagatavojis atbildi, ko viņas nevar ne paredzēt, ne iedomāties, ne nojaust…? – Atklājumu, ka kaps ir tukšs…, ziņu, ka Viņa tur vairs nav, jo Viņš salauzis nāves durvis…
LŪGŠANA
Kungs, mūs Dievs! Uzlūko un svētī visus tos žestus, ar kuriem sievietes visā pasaulē pagodina miesas trauslumu, aprūpējot to ar maigumu un cieņu!
Un mūs, kas Tevi pavadījām šajā mīlestības ceļā, kas mīl līdz galam, paturi mūs lūgšanā un gaidās kopā ar Evaņģēlija sievietēm, kuras Jēzus uzklausīs ar savu augšāmcelšanos, augšāmcelšanos, kuru Tava Baznīca gatavojas svinēt Lieldienu nakts līksmē.
Pater noster
Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžos! Amen!
PĀVESTA FRANCISKA UZRUNA PĒC KRUSTACEĻA
Ak, Kristu, Tu visu, pat savējo atstātais, un pārdotais par lētu naudu,
Ak, Kristu, grēcinieku notiesātais un nodotais,
Ak, Kristu, miesā plosītais, ar ērkšķiem kronētais un purpurā tērptais. Ak, Kristu, kas saņēmis pļaukas un nežēlīgi pienaglots pie krusta.
Ak, Kristu, ar šķēpu sirdī pārdurtais.
Ak, Kristu, mirušais un apbedītais, Tu, kas esi dzīvības un eksistences Dievs.
Ak, Kristu, mūsu vienīgais Pestītājs, atgriezīsimies pie Tevis arī šogad ar nolaistu kauna skatienu un ar sirdi, ko pilda cerība.
Ar kaunu par visiem postījumiem, grautiņiem un noslīkšanām, kas ir kļuvuši par mūsu dzīves pierastajiem attēliem.
Ar kaunu par nevainīgajām asinīm, ko ik dienas ir spiestas izliet sievietes, bērni, migranti un cilvēki, kas tiek vajāti ādas krāsas, vai etniskās un sociālās piederības, kā arī ticības Tev dēļ.
Ar kaunu par daudzajām reizēm, kad tāpat kā Jūda un Pēteris esam Tevi pārdevuši, nodevuši un atstājuši nomirt vienu par mūsu grēkiem, kā gļēvuļi bēgot no savas atbildības.
Ar kaunu par klusēšanu netaisnību priekšā, par mūsu slinkajām un alkatīgajām rokām, kas nav spējušas dot, bet ir centušās sagrābt un iekarot. Par mūsu balsi, kas ir bijusi tik skaļa aizstāvot savas intereses un tik nevarīga, lai to paceltu, aizstāvot citus. Par mūsu straujo gaitu, ejot ļaunuma ceļus un paralizētajām kājām, sekojot labajam.
Ar kaunu par visām reizēm, kurās mēs, bīskapi, priesteri, klosterbrāļi un klostermāsas esam par apsmieklu padarījuši un ievainojuši Tavu miesu – Baznīcu. Un esam aizmirsuši mūsu pirmo mīlestību, mūsu pirmo entuziasmu un mūsu pilnīgo atvērtību, ļaujot sarūsēt mūsu sirdij un mūsu konsakrācijai.
Kungs, mums ir milzīgs kauns, taču mūsu sirds ir ilgu pilna arī pēc paļāvīgas cerības, ka Tu mūs netiesāsi pēc mūsu nopelniem, bet vienīgi pēc Tavas žēlsirdības pārpilnības; ka mūsu nodevība nemazinās Tavas mīlestības bezgalību; ka Tava mātišķā un tēvišķā sirds mūs neaizmirsīs mūsu nocietināšanās dēļ.
Mums ir droša cerība, ka mūsu vārdi ir ierakstīti Tavā sirdī un mēs paši esam ietverti tavā acuraugā.
Cerība, ka Tavs krusts pārveidos mūsu akmens cietās sirdis miesas sirdīs, kas spēj sapņot, piedot un mīlēt, pārveidos šo ēnaino krusta nakti Tavas Augšāmcelšanās mirdzošajā ausmā.
Cerība, ka Tava uzticība nav tāda kā mūsējā.
Cerība, ka Tavam krustam uzticīgo vīriešu un sieviešu rindas turpina un turpinās būt uzticīgas kā raugs, kas piešķir garšu un kā gaisma, kas paver jaunus apvāršņus mūsu ievainotās cilvēces sirdī.
Cerība, ka Tava Baznīca centīsies būt par balsi, kas sauc cilvēces tuksnesī, lai sagatavotu ceļu Tavai triumfālajai atnākšanai, kad Tu nāksi tiesāt dzīvos un mirušos.
Cerība, ka labais uzvarēs, neraugoties uz šķietamo tā sakāvi!
Ak, Kungs Jēzu, Dieva Dēls, nevainīgais mūsu izpirkšanas upuris! Pret Tavu karalisko karogu, pret Tavu nāves un godības noslēpumu, pret Tavām ciešanām mēs krītam ceļos, pilni kauna un cerības, un lūdzam, mazgā mūs ar savām asinīm un ūdeni, kas iztecēja no Tavas caurdurtās sirds, piedod mūsu grēkus un mūsu vainas!
Lūdzam Tevi atcerēties mūsu brāļus, ko žņaudz vardarbība, vienaldzība un karš. Lūdzam saraut važas, kas mūs tur mūsu pašu egoisma, labprātīga akluma, liekulības un pasaulīgo aprēķinu cietumā.
Ak, Kristu, lūdzam Tev, māci mūs nekad nekaunēties no Tava krusta un nepadarīt to par instrumentu, bet gan godināt un pielūgt, jo uz tā Tu mums esi parādījis mūsu grēku baismīgumu un Tavas mīlestības lielumu, mūsu spriedumu netaisnību un Tavas žēlsirdības spēku. Āmen!
Krustaceļa apceres sagatavoja 2014. gada Ratcingera prēmijas laureāte, franču tautības profesore Anna Marija Pelletje. Viņa ir dzimusi 1946. gada 13. jūnijā Parīzē. Precējusies, trīs bērnu māte.
Kopš 1987. gada lasa lekcijas Svētajos Rakstos, Bībelē un liturģijā kardināla Lustižera nodibinātajā Parīzes Katedrāles skolā, kopš 1993. gada ir Svēto Rakstu un Bibliskās hermeneutikas pasniedzēja Notre Dame fakultātē jeb Parīzes seminārā un kopš 2003. gada māca filozofisko un biblisko antropoloģiju Starpklosteru Teoloģijas studiumā.
Radiovaticana.va
