Ievads
“Slavēts lai Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, žēlsirdības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs!” (2 Kor 1,3)
Šajā īpašajā Jubilejas gadā arī Krusta ceļš mūs saista ar īpašu spēku; tas ir žēlsirdības spēks, kas nāk no Debesu Tēva, kurš vēlas pār mums visiem izliet savu žēlastības un iepriecinājuma Garu.
Žēlsirdība ir šis kanāls, pa kuru žēlastība no Dieva nonāk līdz visiem mūsu laika cilvēkiem – vīriešiem un sievietēm. Līdz vīriešiem un sievietēm, kas pārāk bieži izrādās nomaldījušies un apmulsuši, iegrimuši materiālismā un elku pielūgsmē, kas ir nabagi un vientuļi. Viņi pieder pie mūsu sabiedrības, kas šķiet atmetusi domas par grēku un patiesību.
“Tie raudzīsies uz mani, ko tie sadūruši” (Zah 12,10): šovakar šie pravieša Zaharija vārdi piepildās arī mūsos! Lai mūsu skatiens paceļas augšup no mūsu neskaitāmajām likstām un lai tas apstājas pie Viņa – mūsu Kunga Kristus, kas ir žēlsirdīgā mīlestība. Tad mēs varēsim satikt Viņu Vaigā un saklausīt Viņa vārdus: “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību!” (Jer 31,3) Ar savu piedošanu Viņš izdzēš mūsu grēkus un atver mums svētuma ceļu, kuru ejot, mēs apskausim savu krustu kopā ar Viņu, brāļu mīlestības dēļ. Avots, kas nomazgājis mūsu grēku, kļūs mūsos par “ūdeni, kas plūst mūžīgai dzīvei” (Jņ 4,14).
Lūgšana
Mūžīgais Tēvs!
Sava mīļotā Dēla Ciešanās
Tu vēlējies mums atklāt savu Sirdi
un dāvāt mums savu žēlsirdību.
Dod, lai cieši piekļāvusies Marijai – Viņa un mūsu Mātei
mēs prastu pieņemt
un vienmēr sargāt mīlestības dāvanu!
Lai viņa kā žēlsirdības Māte
stāda Tev priekšā mūsu lūgšanas,
kuras paceļam uz Tevi par mums pašiem
un par visu cilvēci,
lai šī Krusta ceļa žēlastība
sasniegtu katra cilvēka sirdi
un iesēj tajās jaunu cerību,
cerību, kas neizgaist,
kas strāvo no Jēzus Krusta
kas dzīvo un valda ar Tevi
Svētā Gara vienībā
mūžu mūžos! Amen.
Pirmā stacija (1)
Jēzu notiesā uz nāvi
Jēzus ir viens šīs pasaules varas priekšā. Viņš pilnībā pakļaujas cilvēku tiesai.
Pilāts ir liela noslēpuma priekšā, kas viņu pilnībā pārsniedz, viņš nesaprot. Viņš meklē risinājumu un, iespējams, nonāk līdz pat patiesības slieksnim. Taču viņš izlemj to nepārkāpt. Viņa priekšā ir dzīvība un patiesība, bet viņš izvēlas savu dzīvi. Starp šodienu un mūžību, viņš izvēlas šodienu.
Pūlis izvēlas Barabu un pamet Jēzu. Pūlis grib taisnību virs zemes un izvēlas taisnības nesēju: to, kurš varētu atbrīvot no apspiešanas un no verdzības jūga. Bet Jēzus taisnība neīstenojas revolūcijas ceļā: tā īstenojas caur Krusta skandālu. Jēzus izjauc ikvienu atbrīvošanas plānu, jo uzņemas uz sevi pasaules ļaunumu un neatbild uz ļaunu ar ļaunu. Un to cilvēki nesaprot. Viņi nesaprot, ka no cilvēka sakāves var celties Dieva taisnība.
Katrs no mums šodien ir daļa no šī pūļa, kas kliedz: «Sit Viņu krustā!». Neviens nevar justies kā izņēmums. Pūli un Pilātu, patiešām, virza kāda iekšēja sajūta, kas skar visus cilvēkus: bailes. Bailes zaudēt savu drošību, savus labumus, savu dzīvību. Bet Jēzus norāda mums citu ceļu.
Lūgšana
Kungs Jēzu!
Mēs jūtamies tik līdzīgi šiem cilvēkiem!
Cik daudz baiļu mūsu dzīvē!
Mēs baidāmies no daudzām lietām:
no svešiniekiem, no migrantiem.
Mēz baidāmies par savu nākotni,
baidāmies no neparedzētā, no posta situācijām.
Cik daudz baiļu mūsu ģimenēs,
mūsu darba vidē, mūsu pilsētās…
Un varbūt baidāmies arī no Dieva:
mums bail no Dieva sprieduma,
Šīs bailes dzimst no mūsu mazticības,
no Dieva sirds nepazīšanas,
no šaubām par Viņa žēlsirdību.
Kungs Jēzu!
Tevi notiesāja cilvēku bailes,
atbrīvo mūs no bailēm par Tavu spriedumu!
Dari tā, lai mūsu uztraukumu kliedziens netraucētu mums
sajust tava aicinājuma maigo spēku:
“Nebaidieties!”
Otrā stacija (2)
Jēzum uzliek krustu uz pleciem
Bailes ir pasludinājušas savu spriedumu, taču neuzdrīkstas atklāt sevi un tāpēc slēpjas aiz šīs pasaules attieksmēm: aiz ņirgāšanās, pazemojumiem, vardarbības un izsmiekla. Tagad Jēzum ir uzvilktas Viņa drēbes, kas nav nekas cits kā Viņa cilvēcība – sāpoša un asiņojoša, bez kāda “purpura” vai kādas citas Viņa dievišķības zīmes. Un kā tādu Pilāts Viņu arī stāda priekšā: “Lūk, cilvēks!” (Jņ 19,5)
Tāds ir katra, kurš sāk sekot Kristum, stāvoklis. Kristietis nemeklē pasaules aplausus vai piekrišanu. Kristietis neglaimo un nemelo, lai iegūtu varu. Kristietis pieņem ņirgāšanos un pazemojumus, kas rodas patiesības mīlestības dēļ.
“Kas ir patiesība?” (Jņ 18,38) jautāja Pilāts Jēzum. Tas ir jautājums, kas rodas visos laikos. Un tas ir arī šodienas jautājums. Lūk, patiesība: Cilvēka Dēla patiesība, kuru pravietoja pravieši (sal. Is 52,13 – 53,12), izkropļota cilvēka seja, kas atklāj uzticību Dievam.
Turpretim mēs, pārāk bieži meklējam “lētu patiesību”, kas būtu ērta mūsu dzīvei, kas atbilstu mūsu nedrošības sajūtām vai kas apmierinātu tieši mūsu viszemākās intereses. Tādā veidā mēs galu galā nonākam līdz tam, ka samierināmies ar daļējām un šķietamām patiesībām, ļaujot sevi apmānīt “nelaimes praviešiem, kas vienmēr sludina to ļaunāko” (Svētais Jānis XXIII) vai izveicīgiem sludinātājiem, kas atsāpina mūsu sirdis ar pārliecinoši skanošiem vārdiem, kuri mūs attālina no Kristus mīlestības.
Lūgšana
Dieva Vārds ir tapis cilvēks,
Viņš ir nācis mums izstāstīt visu patiesību
par Dievu un par cilvēku.
Dievs ir Tas, kurš paņem
Krustu uz saviem pleciem (sal. Jņ 19,17)
un iet pa žēlsirdīgas sevis došanas ceļu.
Un cilvēks, kas īsteno sevi patiesībā,
ir tāds, kurš Viņam seko
pa to pašu ceļu.
Kungs Jēzu!
Ļauj mums kontemplēt Tevi
Krusta teofānijā,
kas ir Tavas atklāsmes augstākais punkts!
Un ļauj mums atpazīt
Tava Vaiga noslēpumainajā spožumā
arī mūsu sejas vaibstus!
Trešā stacija (3)
Kungs Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta
Jēzus ir Jērs, par kuru sludināja pravietis; viņš ir tas, kurš uzņēmies uz sevi visas cilvēces grēku. Viņš uzņēmās mīlētā vājības nastu, viņa ciešanas un pārkāpumus, viņa noziegumus un lāstus. Esam nonākuši līdz Vārda iemiesošanās galējam punktam. Taču ir vēl viens –vēl zemāks punkts: Jēzus pakrīt zem krusta smaguma. Dievs, kas pakrīt!
Šajā kritienā atklājam Jēzu, kas piešķir jēgu cilvēku ciešanām. Ciešanas cilvēkam reizēm šķiet absurdas, neizprotamas ar prātu, tās ir nāves priekšnojautas. Pastāv tādas ciešanu situācijas, kas šķietami noliedz Dieva mīlestību. Kur gan ir Dievs cilvēku iznīcināšanas laukos? Kur ir Dievs ogļraktuvēs un fabrikās, kur bērni strādā kā vergi? Kur ir Dievs laivās, kas nogrimst Vidusjūrā?
Jēzus krīt zem krusta smaguma, taču Viņs nepaliek saļimis. Lūk, Kristus ir šeit. Atmestais starp atmestajiem. Pēdējais ar pēdējiem. Atstumtais starp atstumtajiem.
Dievs uzņemas to visu uz sevi. Dievs, kas mīlestības dēļ atsākās no savas visvarenības izrādīšanas. Bet arī tā un tieši tādā veidā, nokritis zemē kā kviešu grauds, Dievs ir uzticīgs pats sev: uzticīgs mīlestībai.
Lūgšana
Kungs, mēs Tevi lūdzam
par visām šīm ciešanu situācijām,
kurām šķiet nav jēgas!
Par ebrejiem, kas gājuši bojā koncentrācijas nometnēs,
par kristiešiem, kas nogalināti, ticības naida dēļ,
par katras vajāšanas upuriem,
par bērniem, kurus paverdzina darbā,
par nevainīgajiem, kas mirst karos…
Kungs, ļauj mums saprast,
cik liela brīvība un iekšējs spēks
ir klātesoši šajā nedzirdētajā tavas dievišķības atklāsmē!
Tā ir tik cilvēciska, ka Tu pakrīti
zem cilvēka grēku krusta smaguma;
tā ir tik dievišķi žēlsirdīga,
ka sakauj ļaunumu, kurš mūs nospieda.
Ceturtā stacija (4)
Jēzus satiek savu Māti
Dievs gribēja, ka dzīvība pasaulē ienāktu ar dzemdību sāpēm: ar mātes sāpēm, kas dod dzīvību pasaulei. Visiem ir vajadzīga Māte. Arī Dievam. “Vārds tapa miesa” (Jņ 1,14) Jaunavas klēpī. Marija Viņu uzņēma, Viņam deva ieraudzīt dienas gaismu Betlēmē, Viņu ietina autiņos, Viņu sargāja un audzināja ar savas mīlestības siltumu; Marija arī bija kopā ar Viņu Viņa “stundā”.
Tagad, Kalvārijas pakājē, piepildās Simeona pravietojums: zobens ieduras viņai dvēselē. Marija ierauga savu Dēlu izkropļotu un bez spēka zem krusta smaguma. Mātes acis! Tās ir sāpju pilnas, ņemot dalību līdz galam Dēla ciešanās, taču tās ir arī acis, kas ir cerības pilnas; acis, kas, kopš viņas teiktā “jā” eņģeļa pasludināšanas brīdī (sal. Lk 1,26-38) nekad nav mitējušās atstarot dievišķo gaismu, kas atspīd arī šajā ciešanu stundā.
Marija ir Jāzepa laulātā un Jēzus Māte. Vakar, tāpat kā šodien ģimene ir sabiedrības pulsējošā sirds, kopdzīves neatņemamā šūna, cilvēcisko attiecību neaizstājamais šūpulis (arhitrāvs), nepārejošā mīlestība, kas izglābs pasauli.
Lūgšana
Marija ir sieviete un māte.
Sievišķības un maiguma paraugs.
Gudrības un mīlestības apvienojums.
Marija, kā mūsu visu Māte ir
“cerības zīme tautām, kas cieš dzemdību sāpēs.”
Viņa ir “missionāre, kas tuvojas mums,
lai pavadītu mūs dzīvē”,
un “kā īsta māte viņa iet kopā ar mums,
cīnās kopā ar mums, un
nemitīgi izlej pār mums Dieva mīlestības tuvību.” (ap. pamud. Evangelii gaudium, 286).
Ak, Marija, Kunga Māte!
Tu biji savam dievišķajam Dēlam
pirmais Viņa Tēva žēlsirdības atspulgs;
žēlsirdības, kuru Kānā
lūdzi Viņam parādīt.
Tagad, kad tavs Dēls mums atklāj Tēva Vaigu –
līdz pat mīlestības galējai izpausmei,
Tu ej Viņa pēdās, klusējot,
kā Viņa pirmā mācekle.
Ak, Marija, uzticamā Jaunava!
Uzņemies rūpes par visas pasaules bāreņiem!
Aizsargā visas sievietes, kas tiek izmantotas un cieš vardarbību!
Rosini sievietes, kam būtu drosme darboties Baznīcas labā!
Piektā stacija (5)
Kirēnes Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu
Pestīšanas vēsturē parādās kāds nezināms vīrietis. Kirēnes Sīmanis, kurš atgriezās no lauku darba un tika piespiests nest krustu. Bet tieši viņā, kā pirmajā, sāk darboties Kristus mīlestības žēlastība, kas plūst caur šo krustu. Un Sīmanis, kas pret savu gribu tika piespiests nest smago nastu, kļūs par Kunga mācekli.
Ciešanas, kas klauvē pie mūsu durvīm, nekad nav gaidītas. Tās vienmēr ir it kā uzspiestas, reizēm pat šķiet kā netaisnība. Tās var mūs sastapt dramatiski nesagatavotus. Mūsu dzīves plānus var izjaukt kāda slimība. Bērns ar īpašām vajadzībām var izjaukt sapņus par ilgi gaidīto mātišķību. Tomēr šīs negribētās likstas (bēdas) spēcīgi klauvē pie cilvēka sirds. Kā mēs izturamies, kad cieš mums tuva persona? Vai esam uzmanīgi pret to saucieniem, kuri dzīvo tālu no mums un cieš?
Kirēnietis palīdz mums apzināties cilvēka dvēseles trauslumu un atklāj vēl kādu Jēzus cilvēcības aspektu. Pat Dieva Dēlam bija nepieciešams kāds, kas viņam palīdzētu nest krustu. Kas tad īsti ir šis Kirēnietis? Tā ir Dieva žēlsirdība, kas ir klātesoša cilvēku vēsturē. Dievs piekrīt nosmērēt savas rokas – ar mums, ar mūsu grēkiem un mūsu vājumu. Viņš no tā nekaunas. Un Viņš nekad mūs neatstāj.
Lūgšana
Kungs Jēzu, mēs pateicamies Tev par šo dāvanu,
kas pārsniedz visas mūsu ilgas
un mums atklāj Tavu žēlsirdību.
Tu mūs mīlēji ne tikai līdz pestīšanas dāvāšanai,
bet pat līdz mūsu darīšanai par pestīšanas instrumentiem.
Tavs krusts dod jēgu katram mūsu krustam
un mums tiek dota dzīves augstākā žēlastība:
aktīvi līdzdarboties pestīšanas noslēpumā,
būt par mūsu brāļu pestīšanas instrumentiem.
Iedvesmo katru māti audzināt savus bērnus
Dieva Mīlestības maigumā!
Un parbaudījuma stundā
pavadi viņas ceļā ar ticības kluso spēku!
Sestā stacija (6)
Veronika noslauka Jēzum vaigu
Satrauktajā pūlī, kas kopā ar Jēzu kāpj Kalvārijas kalnā, parādās Veronika, sieviete, kuru nepazīstam – bez konkrētiem sejas vaibstiem, bez vēstures. Tomēr drosmīga sieviete, kas gatava uzklausīt Gara balsi un sekot Viņa iedvesmām, sieviete, kas spējīga atpazīt Dieva Dēla godību Jēzus izkropļotajā sejā un saklausīt aicinājumu: “Jūs, kas ejat garām, … Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes, kā manas sāpes.” (Raudu 1,12).
Mīlestība, ko šī sieviete iemieso, liek mums apklust. Mīlestība viņai dod spēku nepakļauties apsardzei, izlauzties caur pūli, lai tuvotos Kungam un sniegtu viņam līdzjūtības un ticības žestu: lai apturētu brūču asiņošanu, noslaucītu sāpju asaras, kontemplētu šo izkropļoto seju, aiz kuras ir apslēpts Dieva vaigs.
Instinktīvi gribam bēgt no ciešanām, jo tās izsauc pretišķību. Cik daudz dzīves bēdu izkropļotu seju nāk mums pretī un cik bieži mēs pagriežam skatienu uz citu pusi! Vai varam neredzēt Kunga vaigu to miljonu bēgļu, patvēruma meklētāju, piespiedu kārtā izceļojušo sejās, kuri izmisuši bēg no karu, vajāšanu un diktatūru šausmām? Katram no viņiem, ar viņu unikālo seju, Dievs vienmēr atklājas kā drosmīgs atbrīvotājs. Kā Veronika, sieviete bez konkrētiem sejas vaibstiem, kas ar mīlestību noslaucīja Jēzus seju.
Lūgšana
“Kungs, es meklēju Tavu vaigu!“ (Ps 26,8).
Palīdzi man to atrast brāļos,
kuri iet sāpju un pazemojuma ceļu.
Dod man prasmi slaucīt asaras un asinis
no visu laiku uzvarēto sejām,
kurus bagātā un bezrūpīgā sabiedrība bez kautrēšanās atmet.
Dari, lai aiz katras, arī vispamestākā cilvēka sejas,
es spētu saskatīt Tavu neizsakāmi skaisto seju!
Septītā stacija (7)
Jēzus pakrīt otro reizi.
Jēzus atkal pakrīt. Krusta nastas satriekts, bet ne nonāvēts. Un atkal Viņš atklāj savu cilvēcību. Tā ir bezspēcības robežas pieredze, kauns to priekšā, kas par viņu ņirgājas, pazemojums to priekšā, kas uz viņu paļāvās. Neviens no mums negribētu krist zemē un piedzīvot sakāvi. Jo īpaši citu priekšā.
Bieži cilvēki negrib samierināties ar to, ka viņiem nav nekādas teikšanas, ka viņi nespēj dzīvot, kā iecerēts. Bet Jēzus sevī iemieso “bezspēcīgo spēku”. Viņš piedzīvo krusta mokas un ticības pestījošo spēku. Tikai Dievs var mūs glābt. Tikai viņš nāves zīmi var pārveidot godības krustā.
Jēzus ir pakritis otro reizi zem mūsu grēka smaguma, tāpēc akceptēsim arī mēs savus kritienus, atzīsim, ka esam pakrituši, ka varam atkal krist mūsu grēku dēļ. Atzīsim, ka neesam spējīgi izglābt sevi paši ar saviem spēkiem.
Lūgšana
Kungs Jēzu, kas pieņēmi pazemojumu,
vēlreiz krītot visu priekšā,
Mēs vēlamies kontemplēt Tevi
ne tikai pakritušu putekļos,
bet gribam uzlūkot Tevi
tādā pašā stāvoklī –
kad arī paši esam pakrituši mūsu vājību dēļ.
Liec mums apzināties mūsu grēku,
dāvā gribu celties, kura dzimst no sāpēm!
Dod visai Savai Baznīcai sāpju apziņu!
Īpaši lūdzam par Izlīgšanas sakramenta kalpiem –
dāvā viņiem asaru dāvanu par savu grēku!
Jo citādi – kā gan viņi spētu lūgt sev un citiem
Tavu žēlsirdību, ja neprastu raudāt vispirms par savām vainām?
Astotā stacija (8)
Jēzus satiek raudošās sievietes
Jēzus, kaut arī sāpju satriekts, un meklē patvērumu Tēvā, jūt līdzi tautai, kas Viņam seko un vēršas tieši pie sievietēm, kas Viņu pavada Kalvārijas ceļā. Viņa vārdos izskan nopietns aicinājums atgriezties pie Dieva.
“Neraudiet par Mani!”, saka Nācarietis, “jo Es pildu Tēva gribu, bet raudiet par sevi – par visām tām reizēm, kad nepildāt Dieva gribu.”
To saka Dieva Jērs, kurš, nesot uz saviem pleciem pasaules grēku, attīra un šķīstī šo meitu skatienu, kas jau ir pievērsts Viņam, taču vēl nepilnīgā veidā. “Kas mums jādara?”, šķiet izskan sauciens šo sieviešu raudās Nevainīgā priekšā. Tas ir tas pats jautājums, ko pūļi uzdeva Jānim Kristītājam (sal. Lk 3,10) un ko vēlāk, ar satriektu sirdi, klausītāji uzdos Pēterim pēc Vasarsvētkiem: “Kas mums jādara?” (Ap 2,37)
Atbilde ir vienkārša un skaidra: “Atgriezieties pie Dieva!” Runa ir par personisku un kopīgu atgriešanos: “Lūdziet Dievu cits par citu, lai jūs tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga lūgšana!” (Jk 5,16) Nav atgriešanās bez tuvākmīlestības. Un tuvākmīlestība ir Baznīcas pastāvēšanas veids.
Lūgšana
Kungs Jēzu!
Tava žēlastība sniedz atbalstu mūsu ceļā,
lai mēs atgrieztos pie Tevis
vienotībā ar mūsu brāļiem.
Tādēļ lūdzam Tevi dot mums
Tevis paša žēlsirdības klēpi, kas ir kā mātes klēpis, kas dara spējīgu
izjust maigumu un līdzcietību citam par citu
un nonākt arī līdz sevis došanai
par sava tuvākā pestīšanu!
Devītā stacija (9)
Jēzus trešo reizi pakrīt zem krusta
Jēzus pakrīt trešo reizi. Dieva Dēls līdz galam piedzīvo cilvēka stāvokli. Ar šo kritienu Viņš vēl dziļāk ieiet cilvēces vēsturē. Un katru mirkli Viņš pavada cilvēci ciešanās. “Es esmu ar jums katru dienu, līdz pat pasaules galam.” (Mt 28,20)
Cik daudz reižu vīrieši un sievietes pakrīt! Cik bieži vīrieši, sievietes un bērni cieš šķirtas ģimenes dēļ! Cik bieži vīrieši un sievietes domā, ka viņiem vairs nav cilvēciskās cieņas, jo tiem nav darba! Cik bieži jaunieši ir spiesti dzīvot nedrošu dzīvi un zaudē cerību uz nākotni…
Cilvēks, kurš pakrīt un kontemplē Dievu, kurš pakrīt, ir cilvēks, kurš galu galā spēj pieņemt savu vājumu un nevarību bez bailēm un bezcerības, tieši tādēļ, ka arī Dievs to ir piedzīvojis Savā Dēlā. Tā ir žēlsirdība, kuras dēļ Dievs ir noliecies līdz pat šim stāvoklim – līdz palikšanai zemē ceļa putekļos. Putekļos, kas piesūkušies ar Ādama sviedriem un Jēzus asinīm, visu mocekļu asinīm pasaules vēsturē. Putekļos, ko svētījušas asaras, ko izlējuši tik daudzi brāļi, kuriem bija jākrīt vardarbības dēļ, cilvēku savstarpējas ekspluatācijas dēļ. Šiem putekļiem, kas svētīti un kas cilvēka egoisma dēļ uzņēmuši ?an apvainojumus, gan vardarbību un noziegumus, Kungs gribējis atstāt savu pēdējo apskāvienu.
Lūgšana
Kungs Jēzu, kas guli zemē uz šīs izdegušās zemes!
Esi tuvu visiem cilv ēkiem, kas cieš!
Stiprini viņu sirdis un dod apņēmību un spēku piecielties!
Es lūdzu Tevi, žēlsirdības Dievs,
par visiem tiem, kas pakrituši zemē tik daudzu iemeslu dēļ:
savu grēku dēļ, izirušu laulību dēļ,
vientulības dēļ, darba zaudēšanas un ģimenes drāmu dēļ,
kas cieš bailes par nākotni!
Ļauj viņiem sajust, ka esi blakus
katram no viņiem!
Jo vistuvākais Tev, kas esi iemiesota žēlsirdība,
ir cilvēks, kuram visvairāk nepieciešama piedošana
un kas turpina cerēt pret katru cerību!
Desmitā stacija (10)
Jēzum novelk drēbes
Krusta pakājē, zem Krustāsistā un cietošajiem zagļiem, ir karavīri, kuri sacenšas savā starpā par Jēzus drēbēm. Tā ir ļaunuma banalitāte.
Karavīru skatiens ir tālu no šīm ciešanām, viņi notiekošo vēro ar distanci. Šķiet, ka tas, kas notiek, viņus neskar. Kamēr Dieva Dēls izcieš krusta mokas, viņi netraucēti turpina dzīvot savu dzīvi, kurā kaislības valda pār visu. Tas ir lielais paradokss, kas atklāj brīvību, ko Dievs piešķīris saviem bērniem. Jēzus nāves priekšā katrs cilvēks var izdarīt izvēli: kontemplēt Kristu vai “mest kauliņus”.
Attālums, kas šķir Krustāsisto no Viņa bendēm, ir milzīgs. Maziskā interese par drēbēm neļauj viņiem izprast šī bezpalīdzīgā, nicinātā, izsmietā un izmocītā ķermeņa jēgu, kurā piepildās dievišķā griba par visas cilvēces pestīšanu.
Šis ķermenis, kuru Tēvs bija devis savam Dēlam (sal. Ps 40,7; Ebr 10,5), tagad pauž Dēla mīlestību uz Tēvu un Jēzus pilnīgo sevis došanu cilvēkiem. Šis ķermenis, kas atkailināts no visa, izņemot mīlestību, ietver sevī cilvēces milzīgās ciešanas un stāsta par visām tās brūcēm. Sevišķi par vissāpīgākajām: par to bērnu ievainojumiem, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību.
Šis mēmais un asiņojošais, šaustītais un pazemotais ķermenis rāda taisnīguma ceļu. Dieva taisnīgumu, kurš pārveido visšausmīgākās ciešanas augšāmcelšanās gaismā.
Lūgšana
Kungs Jēzu, es gribu Tev uzticēt visu cietošo cilvēci!
Vīriešu un sieviešu, bērnu un sirmgalvju,
slimo un invalīdu ķermeņus, kuru cieņa nav ievērota.
Cik daudz gan vardarbība cilvēces vēstures gaitā
ir skārusi to, kas cilvēku dara par cilvēku,
kas ir sakrāls un svētīts, jo nāk no Dieva.
Mēs lūdzam Tevi, Kungs,
par tiem, kas tikuši aizskarti visintīmākajā!
Par tiem, kuri neizprot
sava ķermeņa noslēpumu,
par tiem, kuri to nepieņem
un izkropļo tā skaistumu, par tiem, kuri neciena
novecojoša un mirstoša ķermeņa vājumu un svētumu.
Kādu dienu šis ķermenis augšāmcelsies!
Vienpadsmitā stacija (11)
Jēzu piesit krustā
Jēzus ir pienaglots pie krusta, “auglīgā un godības pilnā koka”, “troņa un altāra” (liturģiskā himna “Lūk, krusta karogs”). Un no šī troņa augstumiem, visa visuma uzmanības punkta (sal. Gv 12,32), Viņš piedod saviem krustā sitējiem, “jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23,34). Uz Kristus krusta, šī “lielā izpirkuma izlīdzinājuma” (liturģiskā himna “Lūk, krusta karogs”), atspīd visvarenība, kas atkailinās, gudrība, kura noliecas līdz pat neprātam, mīlestība, kas atdod sevi par upuri.
Pa labi un pa kreisi no Jēzus ir divi noziedznieki, iespējams, divi slepkavas. Šie divi noziedznieki uzrunā ikviena cilvēka sirdi, jo norāda uz diviem dažādiem veidiem, kā atrasties krustā: pirmais nolād Dievu, bet otrs – atzīst Dievu uz šī krusta. Pirmais noziedznieks iesaka visiem visērtāko risinājumu. Iesaka cilvēcisku glābiņu, un viņa skatiens ir vērsts uz leju. Izglābšanās viņam nozīmē aizbēgt no krusta un izbeigt ciešanas. Tā ir likvidēšanas kultūras loģika. Viņš lūdz Dievu likvidēt visu to, kas nav derīgs un nav cienīgs tikt piedzīvots.
Pretēji tam, otrs noziedznieks, nemēģina tirgoties. Viņš redz dievišķu glābšanu, un viņa skatiens ir pilnībā vērsts uz debesīm. Pestīšana viņam nozīmē pieņemt Dieva gribu arī pašos sliktākajos apstākļos. Tas ir mīlestības un piedošanas kultūras triumfs.
Tas ir krusta neprāts, kura priekšā jebkuras cilvēciskas zināšanas var vien pagaist un apklust.
Lūgšana
Ak, Krustā sistais mīlestības dēļ!
Dāvā man savu piedošanu, kura aizmirst,
un savu žēlsirdību, kura atjauno!
Lai katrā grēksūdzē es varētu piedzīvot to žēlastību,
kura mani radīja pēc Tava vaiga un līdzības
un kura mani joprojām rada ik reizi, kad es ielieku savu dzīvi
ar visām tās grūtībām
Tēva žēlsirdīgajās rokās.
Lai Tava piedošana atskan manī kā pārliecība par to mīlestību, kas mani atpestī,
kas mani rada no jauna un ļauj man būt kopā ar Tevi uz visiem laikiem!
Tad es patiesi tapšu par apžēloto ļaundari, un ikviena Tava piedošana būs kā Paradīzes garša jau šodien.
Divpadsmitā stacija (12)
Jēzus mirst pie krusta
Tumsa dienas vidū – uz zemes notiek kaut kas absolūi nedzirdēts un neparedzēts, bet šis notikums nepieder tikai zemei. Cilvēks nogalina Dievu! Dieva Dēls ir piekalts krustā kā ļaundaris.
Jēzus vēršas pie Tēva, izkliedzot 22. Psalma pirmos vārdus. Tas ir ciešanu un izmisuma kliedziens, bet tas ir arī sauciens, kas ir pilns “paļāvības uz Dieva uzvaru” un “pārliecības par godību” (Benedikts XVI, Katehēze, 2011.g. 14. septembrī ).
Jēzus kliedziens ir katra krustāsistā kliedziens vēstures gaitā, pamestā un pazemotā kliedziens, mocekļa un pravieša kliedziens, apmelotā un nepatiesi notiesātā, izsūtītā vai cietumā iemestā kliedziens. Tas ir cilvēces izmisuma kliedziens, kurš tomēr ved uz ticības uzvaru, kura pārveido nāvi mūžīgajā dzīvē. “Es sludināšu tavu vāŗdu saviem brāļiem, es slavēšu Tevi ļaužu vidū.” (Ps 22,23).
Jēzus mirst uz krusta. Vai tā ir Dieva nāve? Nē, tā ir visaugstākā ticības apliecinājuma svinēšana.
20. gadsimtu definē kā mocekļu gadsimtu. Tādi piemēri kā Maksimiliāns Kolbe un Edīte Šteina rāda mums lielu gaismu. Bet arī šodien Jēzus miesa tiek sista krustā daudzos pasaules reģionos. 21. gadsimta mocekļi ir patiesi mūsdienu pasaules apustuļi.
Dziļajā tumsā iedegas ticība: “Patiesi šis cilvēks bija Dieva Dēls!”, jo tas, kurš mirst šādi – pārvēršot nāves izmisumu par cerību uz dzīvi, nevar būt vienkārši cilvēks.
Lūgšana
Kurstāsistais ir pati upura pilnība!
Viņš neko nav paturējis sev,
pat ne drēbju gabalu, ne asins lāsi, ne savu Māti.
Viņš ir atdevis visu: “Consummatum est”. Ir piepildīts!
Tad, kad vairs nav, ko dot, jo viss jau ir atdots,
tad var kļūt spējīgs uz patiesām dāvanām.
Izģērbts, kails, ievainojumiem klāts,
pamestībā, slāpēs un apvainojumos –
tas vairs nav cilvēka veidols.
Atdot visu: lūk, ko nozīmē tuvākmīlestība.
Tur, kur beidzas tas, kas ir tikai mans, tur sākas paradīze. (Tēvs Primo Madzolāri)
Trīspadsmitā stacija (13)
Jēzus miesu noņem no krusta
Jāzeps no Arimatejas pieņem Jēzu, vēl neredzējis Viņa godību. Pieņem Viņu kā uzvarētu. Kā ļaundari. Kā atstumto. Viņš lūdz paņemt Jēzus miesu, lai nepieļautu, ka Viņš tiktu iemests kopējā kapā. Ar to Jāzeps pakļauj riskam savu reputāciju un varbūt pat, kā Tobijs, arī savu dzīvību (sal. Tob 1,15-20). Taču Jāzepa drosme nelīdzinās pārgalvībai, kas piemīt varoņiem kaujā. Jāzepa drosme nāk no ticības spēka. No ticības, kas kļūst par atvērtību, nesavtību un mīlestību. Vienā vārdā sakot, tā ir – tuvākmīlestība.
Klusums, vienkāršība un atturība, ar kādu Jāzeps tuvojas Jēzus ķermenim, ir kontrastā ar noskaņu, kas valda šīs pasaules vareno bērēs: grandiozums, banalizācija un spožums. Jāzepa liecība, turpretim, atgādina par visiem tiem kristiešiem, kas arī šodien riskē ar savu dzīvību, lai kādu apglabātu.
Kas gan varēja pieņemt savās rokās Jēzus ķermeni bez dzīvības, ja ne tā, kura Viņam bija devusi dzīvību? Mēs varam iztēloties Marijas izjūtas, turot Viņu savās rokās. Domāt par viņu, kas ticēja Eņģeļa vārdiem un visu glabāja savā sirdī.
Apskaujot savu mirušo Dēlu, Marija atkārto vēlreiz savu “fiat!” Lai notiek! Tā ir drāma un reizē arī – ticības apliecinājums. Neviens cilvēks to nav izcietis tā, kā Marija, – Māte, kas krusta pakājē mūs visus dzemdinājusi ticībai.
Viņa atkārtoja pie sevis visas pasaules lūgšanas vārdus:
“Tēvs, Abba, ja iespējams…”
Vien olīvkoka zariņš
vējā klusi šūpojās Viņam virs galvas…
Bet nevienu ērkšķi
tu neizņēmi no Viņa kroņa.
Arī doma, caurdurta, asiņo,
arī domas nevar neasiņot!
Bet tu neatbrīvoji no krusta naglām Viņam roku,
lai ļautu noslaucīt no acīm asinis
un vismaz ieraudzītu Māti
tur lejā, vienu…
Pat varenie
un šo mocību meistari
un ļaudis, redzot Viņu,
aizsedza sev seju,
un Viņš trīsēja mākonī:
dievišķās pamestības mākonī.
Un tad, tikai tad tu un mēs – ilgojamies Viņam atdot atpakaļ dzīvību. (Tēvs Turoldo)
Četrpadsmitā stacija (14)
Jēzus miesu ieliek kapā
Kamēr Jāzeps ver ciet kapu, Jēzus nokāpj pie mirušajiem [ellē] un atver durvis.
To, ko Rietumu Baznīca sauc par “nokāpšanu mirušo valstībā”, Austrumu Baznīca jau svin kā “anastāzi”, tas ir Augšāmcelšanos. Abas māsas Baznīcas – Austrumu un Rietumu, tādā veidā cilvēkam atklāj pilnu patiesību par šo vienreizējo noslēpumu: “Lūk, Es atvēršu jūsu kapus, un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem. (…) Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi.” (Ez 37, 12. 14).
Kungs, Tava Baznīca dzied to katru rītu: “Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai apgaismotu tos, kas mīt tumsībā un nāves ēnā.” (Lk 1, 78-79)
Cilvēks, apžilbis no gaismām, kurām ir tumsības krāsa, ļauno spēku mudināts, ir atvēlis lielu akmeni un ieslēdzis Tevi kapā. Bet mēs zinām, ka Tu, pazemīgais Dievs, klusumā, kur Tevi nolikusi mūsu brīvība, vairāk kā jebkad darbojies, lai radītu jaunu žēlastību cilvēkā, kuru Tu mīli. Ieej jel mūsu kapos! Atdzīvini savas mīlestības dzirksteli katra cilvēka sirdī, katras ģimenes klēpī, katras tautas ceļā!
Lūgšana
Ak, Jēzu Kristu!
Mēs visi ejam pretim mūsu nāvei un mūsu kapam.
Ļauj mums apstāties garā pie Tava kapa!
Lai Dzīvības varenība, kas tur atklājās,
caurdur mūsu sirdis!
Lai šī Dzīvība kļūst par gaismu mums
mūsu šīszemes svētceļojumā! Amen! (Svētais Jānis Pāvils II)
Tulkoja Baiba Brūdere
