Turpinot atzīmēt savas kalpošanas desmitgadi, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs 30. augustā svinēja pateicības Svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē kopā ar tās draudzi. Svētajā Misē koncelebrēja priesteri Aivars Līcis un Maksims Vlasovs, bet dievkalpojuma muzikālo ietvaru veidoja Jēkaba katedrāles draudzes un kora “Versija” dziedātāji kopā ar ērģelnieku Jāni Karpoviču.
Uzrunājot sapulcējušos draudzi, arhibīskaps vispirms pievērsās dienas lasījumam no pravieša Jeremijas grāmatas (sal. Jer 30, 7-9), izceļot pravieša cīņu ar Dievu un pretošanos Kunga aicinājumam. Jeremija, izredzēts pravieša misijai no mātes miesām, saņem šo aicinājumu ļoti jauns un izsaka loģisku, cilvēcisku iebildumu – “es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!” (Jer 1, 6). Arhibīskaps norādīja, ka katram cilvēkam Dievs dod aicinājumu, kā arī iespējas to īstenot un, runājot par pravieša Jeremijas misiju, atzīmēja, ka tā bijusi ļoti grūta, pat traģiska – pravietis sastapās ar nepārtrauktu pretestību, neizpratni, viņš tika vajāts, mests cietumā un, saskaņā ar tradīciju, ir miris mocekļa nāvē.
Arhibīskaps savās uzrunās nedod gatavas atbildes vai noslēgtu mācību un šim paradumam viņš palika uzticīgs arī šoreiz, uzdodot klausītājiem paradoksālu jautājumu – vai pravietis Jeremija bija laimīgs? Nedaudz pieskaroties dažiem laimes meklējumu aspektiem, arhibīskaps sniedza daļēju atbildi, ka pravietis ir laimīgs, aizgājis mūžīgajā dzīvē pie Kunga. Taču klausītājiem paliek jautājums – kā bija zemes dzīvē? Vai pravietis nebaudīja laimes nojausmu? No sirds dziļumiem ceļas protests – kur ir mīlošais Dievs, ja uzticīgajam cīnītājam nav ļauts nobaudīt kaut drusciņu debesu saldmes? Un tomēr – pravietis Jeremija noteikti baudīja to mieru un gandarījumu, ko sniedz taisna sirdsapziņa. Urdīgs jautājums izdīgst arī no aicinājuma tēmas – vai tas tiešām dots visiem? Kāpēc pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuri mokās un nabadzībā iztur savu fizisko eksistenci, gadiem dara pretīgu vai sen apnikušu darbu, nejūtot no tā nekādu gandarījumu? Vai bada pārņemto valstu iemītnieku aicinājums ir mirt badā, vai arī pirmgrēks ir tik dziļi ievainojis cilvēci, ka tie, kuru rokās ir vara, negrib nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi un iespēju īstenot savu aicinājumu tiem, kuri dzīvo viņu pakļautībā?
Aicinājuma tēmas ietvaros arhibīskaps īsi iepazīstināja Svētās Mises dalībniekus ar daudzus gadsimtus seno, toreizējo Baznīcas vadītāju izstrādāto aicinājumu iedalījumu un tā pamatojumu. Rietumu tradīcijā, atzīmēja arhibīskaps, pastāv aicinājumi uz laulību, konsekrēto dzīvi un priesterību. Attiecībā uz priesterību viņš minēja arī garīdznieku bezlaulības pamatojumu šajā tradīcijā – pats Jēzus nav bijis precējies un priesteris darbojas “In persona Christi” jeb Kristus personā. Īsie teikumi, ar kuriem arhibīskaps raksturoja šo aicinājumu sadalījumu, tos tuvāk nekomentējot, provocē ielūkoties plašajā neatbildēto, arī neērto jautājumu spektrā. Baznīcā uzskata, ka Eiropā pastāv aicinājumu krīze – semināri un klosteri paliek tukšāki, arī ģimenes institūcija nav cieņā. Rodas jautājums, vai tiešām ir reāla aicinājumu krīze,vai arī, iekļaujot tos noteiktā klasifikācijā, Dieva darbība ir ierobežota, jo Baznīca vēl nespēj pieņemt aicinājumus, kas neatbilst noteiktiem kritērijiem? Ko Dievs grib pateikt ar tukšajiem semināriem, klosteriem, ar procesiem sabiedrībā, arī skandāliem Baznīcā, kas bieži saistīti ar atsevišķu priesteru rīcību? Vai cilvēks, pat priesteris, vispār ir spējīgs ontoloģiski pārtapt Kristus personā kaut uz īsu brīdi vai arī šajā nostādnē ir klāt sensenais kārdinājums: “[…] “jūs būsiet kā Dievs” (sal. Rad 3, 5)?
Pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem laiku beigās dos tikai pats Kungs, bet arhibīskapa vārdi mudināja nebaidīties uzdot grūtus, neērtus jautājumus, kā arī meklēt uz tiem atbildes un atrast savu aicinājumu.
Dievkalpojuma noslēgumā Z.Stankeviču sveica draudzes pastorālās padomes vadītāja Anžella Roze-Jumiķe, katedāles “Caritas” grupa, šā gada katedrāles svētceļnieki, ērģelnieks Jānis Karpovičs ar kori un daudzi citi.
Pēc Svētās Mises svinību dalībnieki vienojās ar arhibīskapu kopīgā mielastā Kūrijas telpās. Atklājot pasākuma saviesīgo daļu, Viņa Ekselence atcerējās savas kalpošanas sākumu, Jēkaba katedrāles “Caritas” grupas dzimšanu, izteica prieku par karitatīvā darba pieaugšanu Latvijas draudzēs, kā arī pateicās draudzes administratoram priesterim Paulam Kļaviņam par līdzdalību draudzes pastorālās padomes tapšanā un aktīvajā darbībā.
Pēc arhibīskapa uzrunas viesi nobaudīja pavāra Ģirta sagatavoto acij un garšas kārpiņām tīkamo mielastu, kā arī klausījās muzikālos priekšnesumus, ko sniedza draudzes kora soliste Inese Jasmane-Rūrāne, vijolniece Nataļja Grigoriviča-Skarbinika un pianiste, kura ir arī Svētā Antona draudzes ērģelniece, Jolanta Barinska, kā arī lietuviešu vijolnieks un pianiste, kuri arhibīskapam veltīja J.S. Baha – Š. Guno skaņdarbu “Ave -Maria”. Mūziķi vadīja klausītājus caur dažādu laikmetu komponistu uzburto skaņu pasauli, taču programmas noslēgumā I. Jasmanes-Rūrānes un mūziķu izpildījumā izskanēja arhibīskapa mīļākā dziesma – grupas “Jorspeis” radītā “Debesis ir tuvu klāt”. Tās tekstā Dieva vārds nav minēts, bet tā vienkāršajā skaidrībā un dzidrajā melodijā ir ietverta atbilde uz visiem sarežģītajiem jautājumiem par Dievu, cilvēku, ciešanām un debesu svētlaimi. Populārās dziesmas vārdos ietverts visu aicinājumu Aicinājums, kurš nāk no Dieva un nones Viņa valstību zemes virsū – mīlestība.
Stella Jurgena
