Kā izturēties pacelšanas brīdī? Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kurš ir viens no svarīgākajiem brīžiem Svētās Mises laikā, daudzi no mums atbildētu, ka tā ir pacelšana, kad priesteris pēc kārtas paceļ Kristus Miesā pārveidoto hostiju un biķeri ar Kristus Asinīm. Visi nometas ceļos, ministrants zvana zvanus vai sit pa gongu.
Ir grūti iedomāties Euharistiju bez šī svarīgā brīža. Tomēr pirms vairākiem gadsimtiem pacelšana neeksistēja. Uz neilgu laiku tā parādījās IV gadsimtā, bet ātri nozuda. No jauna to sāka ieteikt XI gadsimtā, kad uzveic maldu mācību, kas noliedza Jēzus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, bet pirmie liturģiskie priekšraksti šajā jautājumā tika izdoti tikai XII gadsimta sākumā. Tie attiecās tikai un vienīgi uz hostijas pacelšanu un parādīšanu.
Biķera pacelšana misālē parādījās tikai 1570. gadā. Pārmaiņas pēc tas bija konfrontācijas rezultātā ar protestantismu – abu zīmju pacelšanai bija jābūt ticības izpausmei reālajai Jēzus klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā, kuru – vismaz daļēji – protestantisms noliedza.
Kristus Miesas pacelšanas tradīcija tika ieviesta ar mērķi, lai ticīgie varētu adorēt konsekrētajā hostijā patiesi klātesošo Kristu. Tādēļ arī šajā brīdī ticīgie nometas ceļos un tiek zvanīti zvaniņi, kuru uzdevums ir pievērst ticīgo uzmanību šim ļoti svarīgajam brīdim. Nereti pacelšanas brīdī altāra priekšā uz ceļiem esošie ministranti turēja rokās lāpas, lai to gaismā hostija celebranta rokās būtu labāk redzama.
Jāpiebilst, ka toreiz pacelšana ilga ļoti ilgi, noteikti daudz ilgāk kā mūsdienās, jo tā bija vienīgā iespēja redzamā veidā adorēt Vissvētāko Sakramentu. Tikai vēlāk tika izgudrota un ikdienas lietošanā ieviesta monstrance ( XIII gs. līdz ar Corpus Domini svētku ieviešanu un ar tiem saistīto euharistisko procesiju, kas kalpoja Kristus Miesas izstādīšanai). No šī laika posma arī nāk tradīcija turēt priestera ornāta aizmugurējo daļu, ko joprojām varam redzēt Tridentas Mises celebrācijas laikā. Ornātas bija bagātīgi izrotātas, tādēļ arī smagas, un šāda veida palīdzība palīdzēja priesterim ilgāk noturēt pacelto hostiju.
Kunga Miesas un Asiņu pacelšana ir klusas adorācijas brīdis un mirklis, kurā jāapzinās, ka tas patiešām ir pats Kungs, kurš stāv mūsu vidū, reāli klātesošs. Šajā brīdī nav obligāti jānoliec galva vai jānolaiž acis – lai gan daži tieši tādā veidā pauž savu cieņu Noslēpuma priekšā.
Šī žesta ieviešanas mērķis liturģijā bija dot mums iespēju uzlūkot Euharistisko Jēzu. Un ir vērts šo mirkli izmantot. Daudziem no mums, gatavojoties Pirmajai Svētajai Komūnijai, mācīja hostijas un biķera pacelšanas brīdī to uzlūkot un pie sevis domās atkārtot svētā Toma vārdus, kurus viņš izteica augšistabā satiekot augšāmcēlušos Kungu: ”Mans Kungs un Mans Dievs”. Tā ir vienkārša, bet ļoti dziļa prakse. Ticības apliecināšana un pielūgsmes akts vienlaicīgi.
Avots: wduchuswietym.com
