867 Baznīca ir svēta (…) Svētajos atmirdz Baznīcas svētums.
Kāpēc Baznīca kanonizē atsevišķus ticīgos?
828 Kad Baznīca kanonizē atsevišķus ticīgos, tas ir, svinīgi pasludina, ka šie ticīgie varonīgi praktizējuši tikumus un visu savu mūžu bijuši uzticīgi Dieva žēlastībai, Baznīca atzīst svētuma Gara spēku, kas ir tajā, un stiprina ticīgo cerību, viņiem sniedzot paraugus un aizbildņus ( Lumen Gentium 40). „Baznīcas vēstures grūtākajos brīžos svētie un svētās vienmēr bija kā cēlonis un avots atjaunotnei” ( Christifideles laici 16). Patiešām, svētums ir Baznīcas apustuliskās darbības un misionārās dedzības apslēptais avots un nemaldīgā mēraukla” (turpat 17).
Svētie kā piemērs
1173 Kad Baznīca gada ciklā svin mocekļu un citu svēto piemiņu, tā „sludina Lieldienu noslēpumu” tajos vīriešos un sievietēs, kas „ar Kristu cietuši un ar Viņu tikuši pagodināti, un Baznīca viņus iesaka ticīgajiem kā piemēru, kas visus caur Kristu aicina pie Tēva, un ar viņu nopelniem Baznīca iemanto Dieva svētību” ( Sacrosanctum Concilium 104).
2030 Savu aicinājumu kristietis īsteno Baznīcā, vienotībā ar visiem kristītajiem. No Baznīcas viņš saņem Dieva Vārdu, kurš satur mācību par „Kristus likumu” ( Gal 6, 2). No Baznīcas viņš saņem sakramentu žēlastību, kas viņu notur uz „ceļa”. Baznīca viņam sniedz svētuma piemēru. Svētuma pirmtēlu un avotu viņš iepazīst Vissvētākajā Jaunavā Marijā; tātad svētumu viņš iepazīst tajos cilvēkos, kuri par to liecina ar savas dzīves piemēru; svētumu viņš atklāj garīgajā tradīcijā un iepazīstot savu priekšgājēju – svēto – dzīves gājumu vēstures gaitā, kurus liturģija piemin, svinot svēto dienas.
Svētie ceļ Baznīcu
2045 Tā kā kristieši ir Miesas locekļi, kuras Galva ir Kristus ( Ef 1, 22), tad ar savu neatlaidīgo pārliecību un noturīgajiem tikumiem viņi ceļ Baznīcu . Baznīca aug un attīstās, pateicoties savu ticīgo svētumam ( Lumen Gentium 39), kamēr tie būs nonākuši „līdz pilnīgam cilvēkam, līdz pilnam mēram saskaņā ar Kristus pilnību” ( Ef 4, 13).
Svēto aizlūgums
2683 Liecinieki, kas pirms mums nonāk debesu valstībā ( Ebr 12, 1), īpaši tie, kurus Baznīca atzīst par „svētiem”, piedalās dzīvajā lūgšanas tradīcijā ar savas dzīves piemēru, ar rakstiem, ko tie atstājuši, un ar savu lūgšanu šodien. Viņi skata Dievu, viņi to slavē un nemitīgi rūpējas par tiem, kas vēl ir uz zemes. Ieiedami sava Kunga „priekā”, viņi ir „tikuši iecelti pār daudzumu” ( Mt 25, 21). Viņu aizlūgums ir vislielākais kalpojums, ko vien iespējams veikt, lai palīdzētu īstenoties Dieva nodomam. Mēs varam, un tāds ir arī mūsu pienākums, lūgt viņus aizlūgt par mums un par visu pasauli.
