Godātā Dieva tauta, mēs esam atnākuši uz Aglonas baziliku un stāvam Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Šeit arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Aglonas Dievmātes sanktuārijs. Mēs apceram mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanas. Upurēsim šīs ciešanas par mūsu valsti, mūsu tautu, par ikvienu ģimeni, par katru cilvēku, lai izlūgtos Dieva svētību un atbalstu mūsu ikdienas dzīvei. (…)
Ikšķiles salā slejas pirmās mūra ēkas Latvijā – Livonijas baznīcas – drupas, kas vēsta, cik tālu ceļu esam gājuši no laika, kad ap 1180. gadu šeit ieradās svētais bīskaps Meinards, nesot kristīgo ticību. Šogad svinam 800 gadu jubileju, kopš mūsu zeme veltīta Dievmātei un nosaukta par Māras zemi. Terra Mariana – tāds ir latīniskais nosaukums. Šodien mūsu zemi rotā daudz dievnamu, krustu, tomēr visskaistākā rota ir ticība cilvēku sirdīs, labestība, mīlestība, cilvēcība, žēlsirdība – kristīgās vērtības. Tas viss veido mūsu tautas paaudžu paaudzēs krāto dvēseles gudrību un mums nodoto garīgo mantojumu.
Draugs, kādēļ tu esi atnācis – šis Jūdasam adresētais Jēzus jautājums bija pēdējie vārdi, ko Pestītājs izteica pirms savas apcietināšanas. Kādēļ esam atnākuši mēs, kādēļ esam uzņēmušies ceļa grūtības? Daudzi no mums nēsā ķēdītē krustu, piekar to pie sienas mājās, slimnīcās, skolās, un nereti zem šī krusta izskan arī lāsti, dusmas, strīdi, kad mūsu dzīvē kaut kas nenotiek tā, kā mēs gribētu. Mēs runājam par krustu, par to dziedam, bet, kad krusts ienāk mūsu dzīvē, bieži esam pārsteigti un pat sašutuši. Esam pulcējušies baltajā Aglonas Dievmātes svētnīcā, svētvietā, lai visi kopā ietu Tautas krustaceļu, lai uzticētu Dievam visu, kas mums sāp, par ko jūtamies dvēselē un dzīvē ievainoti, vāji un savā nākotnē nedroši. No mūsu tautas lūpām gan priecīgos, gan grūtos laikos ir skanējis: „Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva dzemdētāja.” Lai arī šodien ejam šo krustaceļu kopā ar Dievmāti, mūsu Māras zemes Karalieni.
Pirmā apstāšanās – Tiesas spriedums Dievam
Mēdz teikt, ka starp mums visvairāk ir ārstu, jo katrs savā veidā ir zinošs slimībās un to ārstēšanā. Tomēr laikam visvairāk mūsu vidū ir tiesnešu. Kāds nerīkojas pēc mūsu gribas, mēs sakām, ka viņš ir tāds un tāds; kāds nevar atrisināt kādu lietu, mēs sakām, ka viņš neko neprot, ir tāds un šitāds; kādam ir citi uzskati, atšķirīgi no mūsējiem, mēs sakām, ka tas vispār ir bezcerīgs cilvēks. Šie mūsu spriedumi krīt pār citu galvām 24 stundas diennaktī. Pilāts arī centās atbrīvot Jēzu, bet pūlis tik ļoti pieprasīja apsūdzošu spriedumu. Kāds no mums var teikt: vispār es jau cenšos būt labs kristietis, bet cilvēki, kas ir ap mani, viņi tik skaļi kliedz pēc kontracepcijas, eitanāzijas, abortiem, pēc in vitro un citām lietām, kuras nav savienojamas ar Dieva gribu, bet es klusēju un diskrēti mazgāju rokas. Aizritējuši astoņi kristietības gadsimti mūsu zemē. Cik svēti un labi šodien esam? Kā saglabājam tautas garīgo mantojumu un nododam to jaunajai paaudzēm? Ko viņiem mācām ar savu piemēru, dzīvesveidu, sacīto vārdu? Vai viņiem vispār būs, ko nodot tālāk saviem bērniem un mazbērniem? Vai nav tā, ka arī šodien Dievu notiesājam uz nāvi?
Otrā apstāšanās – Jēzus ņem plecos krustu
Cilvēce visā tās pastāvēšanas vēsturē nemitīgi vaicā, kādēļ ir krusts, kādēļ ir ciešanas. Arī mūsu tautai ir iemesli uzdot šādu jautājumu. Aizvadītos 800 gadus iezīmē gan krusta kari, gan dzimtbūšana, gan pakļautība svešām, arī naidīgām varām, kā arī okupācijas, deportācijas, izpostot tautas un cilvēku likteņus. Visu dramatisko vēstures notikumu fonā ciešanas un krusts ienāk katra konkrētā cilvēka dzīvē, mistiskā veidā vienojot ar Jēzus krustu. Kristus krustu un arī savu krustu nespēj saprast egoists. Viņš krustu atmet un nolād, bet Jēzus runā par saldo jūgu un vieglo nastu. Dabas pētnieki ir pamanījuši, ka mazi putniņi, dodoties lidojumā pāri jūrai, paņem knābītī mazu zariņu. Kādēļ viņi tā dara? Tas taču it kā ļoti apgrūtina tālo ceļu. Izrādījās, ka šīs Dieva radībiņas, nogurušas pēc daudzu stundu lidojuma, iemet zariņu jūrā un apsēžas uz tā atpūsties, bet pēc tam turpina ceļu. Līdzīgi ir ar krustu, kas cilvēkam liekas kā smagums, tomēr kopā ar Jēzu varam rast atpūtu un sirdsmieru.
Trešā apstāšanās – Jēzus kritiens
Krustaceļā ir trīs tādas apstāšanās, kuras saucam par Jēzus kritienu. Pareizāk būtu tās dēvēt par Jēzus piecelšanos. Jēzus pakrita aiz spēku izsīkuma, bet pieceļas savā bezgalīgajā mīlestībā uz cilvēku. Šodien pasauli sajūsmina cilvēku kritieni. Cilvēki cenšas parādīt gan savus, gan citu grēkus dažādos rakursos. Ar lepnumu – lūk, tādi mēs esam. Arī velns teica paradīzes dārzā Ievai – izmēģini un jūs būsiet kā dievi. Mums jābūt piesardzīgiem, jo Apokalipse vēsta, ka sātana vārds ir apsūdzētājs, jo dienu un nakti tas apsūdz mūsu brāļus. Viņš ir tas, kurš tik spēcīgi koncentrē cilvēku uzmanību uz grēkiem un norāda uz tiem kā uz nepārvaramu mūri. Bet visi pasaules kritieni, Ievas, Ādama, Kaina grēks, visas nodevības, slepkavības, zaimošanas, visi totalitārismu noziegumi, visas cilvēces, arī mūsu tai skaitā, grēcīgums ir nomazgāts ar vienu vienīgu Jēzus asiņu lāsi. Jēzus ceļas, atkal nes krustu līdz ar mūsu vainām, lai mēs šodien varētu dzirdēt visskaistākos vārdus: „Ej mierā, tavi grēki tev ir piedoti.”
Ceturtā apstāšanās – tikšanās ar māti
Marija tic Dievam pat tad, kad viņas Dēls ir ciešanu satriekts krustaceļā. Marija neglābj Viņu, neizrauj no mocītāju rokām. Viņa dod ko vairāk – sapratni un uzticēšanos. Viņa vienīgā tur pūlī ticēja, ka šīs Dēla ciešanas ir ierakstītas Dieva plānā. Ir tik svarīgi savu tuvāko skatīt nevis kā savu īpašumu, bet Radītāja nodomu perspektīvā. Tā ir, kad māte savam pieaugušajam bērnam ļauj pildīt Dieva doto aicinājumu, kad laulātie lūdzas viens par otru, kad cilvēki prot atšķirt mīlestību no atkarības. Vai spējam iedomāties ne tik senas mūsu senču ģimenes, kur bija daudz bērnu, kur nepazina šķiršanos vai n-tās izmēģinājuma civillaulības, kur valdīja darba tikums, cieņa un ticība Dievam, kur tika pieņemts katrs bērns, ko Dievs bija sūtījis ģimenē, kur no rītiem dziedāja Dieva godam un visi kopā lūdzās, kur pirms ēšanas pārmeta krusta zīmi un, uzsākot darbu, lūdza Dieva palīdzību un svētību. Kas no tā visa atlicis mūsu tautas šodienas ģimenēs? Tik daudz šķiršanos, tik daudzi dzīvo kopā ne tikai bez Laulības sakramenta, bet pat bez reģistrācijas. Tik daudz sāpju, savstarpējas neuzticības, pāri darījumu, nedzimušu bērnu noslepkavošanu, dzīve bez Dieva un dažkārt pat ne tikai bez kristīgajām, bet arī bez vispārcilvēciskajām vērtībām. Ja cilvēks sev nosprauž ceļa mērķi, tad diez vai viņš to var sasniegt, ejot pretējā virzienā. Mūsu valsts himnā izskan lūgums pēc Dieva svētības mūsu valstij Latvijai, mūsu tautai. Jautājums, kā mūsu ietie ceļi atbilst šī mērķa sasniegšanai. Vai visu darām, lai būtu cienīgi, ka Dievs svētī mūs visus, mūsu valsti, mūsu tautu? Ko mēs darām, kā rīkojamies, ko esam iecerējuši darīt? Tas ir svarīgi, lai saņemtu Dieva svētību.
Piektā apstāšanās – Kirēnes Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu
Jēzus beidzot saņem vismaz kaut kādu palīdzību, un, lai gan tā ir nogurusi, negribīga, ne labprāt sniegta, Viņš tomēr to pieņem. Mēs ne vienmēr apzināmies, cik svarīgi ir otram palīdzēt, varbūt tieši tāpēc palīdzam vienaldzīgi, jo neiedziļināmies otra problēmās un vajadzībās. Īstenībā ikviens aicinājums palīdzēt ir, Dievs, Tavs aicinājums parādīt mīlestību, jo visu, ko jūs esat vai neesat darījuši vienam no vismazākajiem brāļiem, to esat vai neesat man darījuši. Cilvēks nes sevī Dieva attēlu, bet mēs tik reti saskatām otrā cilvēkā Jēzu, kurš cieš visdažādākajā veidā, jo Viņš ir solidārs ar ikvienu cilvēku jebkura veida ciešanās, lai kādas tās nebūtu. Jēzus ar kustu plecos, iedams arī pa Latvijas vēstures pagalmu, sastapis un sastop savā ceļā daudz Kirēnes Sīmaņu – gan jaunu, gan vecu. Ne visi līdz galam apzinājušies un apzinās Jēzus ceļa jēgu, kad Viņš saka: „Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu kluss un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mierinājumu savām dvēselēm.” Tomēr tik daudzas paaudzes šo mieru dvēselei, spēku dzīvot, strādāt, visu izturēt un pārvarēt radušas, pateicoties ticībai, lūgšanai un, jā, arī krustam. Un kaut šis krusts ne vienmēr ir viegls un brīžiem, to nesot, pat asaras sariešas acīs, tomēr sirds dziļumos apzināmies, ka pat ciešanās Jēzus krusts ir skaistākais un labākais, kas rodams mūsu dvēselē un ko neiznīcinās laiks.
Sestā apstāšanās – Veronika noslauka Jēzum vaigu
Daudziem bija Jēzu žēl, bet tikai Veronika pienāca noslaucīt Jēzum seju. Ne velti svētais Jānis atgādina, ka jāmīl nevis vārdos, bet darbos un patiesībā. Tik viegli ir pazaudēt kristietību cēlās teorijās un skaitos formulējumos. Un tas laikam visvairāk draud cilvēkiem, kas cieši saistīti ar reliģiju. Kāds rakstnieks par to izsakās: ir tādi, kuri domā, ka, ja reiz nepieder cilvēkam, tad pieder Dievam. Viņi domā, ka mīl Dievu, bet viņi īstenībā nevienu nemīl. Evaņģēlijs prasa konkrētību, jo var mīlēt pasauli, cilvēci, Baznīcu, valsti kopumā, un nemīlēt nevienu. Un, ja mēs apsēstos un uzrakstītu to cilvēku vārdus un uzvārdus, ko mīlam, bet pēc tam izsvītrotu savu māti, tēvu, brāli, māsu, bērnu, draugu, jo taču arī pagāni mīl savus tuvākos, cik tad personu šajā sarakstā atliktu un vai tur vispār būtu Jēzus vārds?
Pirms vairākiem gadiem kādā avīzē bija paziņojums. Kareivis, kurš dienēja godasardzē, izteica pateicību nezināmai sievietei, kura svelmainā vasaras dienā noslaucīja viņam sviedrus no sejas. Tad, stāvot godasardzē, viņš nedrīkstēja teikt ne vārda. Tagad pateica paldies. Ir tik daudz mīlestības tādā, liktos, vienkāršā žestā – noslaucīt seju bezpalīdzīgam cilvēkam, kurš guļ paralizēts slimnīcā, pansionātā vai mājās. Dievs atalgos visus, kas Viņam šādu žēlsirdību ir snieguši. Būsim žēlsirdīgi pret citiem cilvēkiem un palīdzēsim visiem. Tā vēlas Dievs.
Septītā apstāšanās – Jēzus otrais kritiens
Mums nepatīk, ja kāds pakrīt. Tad tiek izjaukta kustība, citi tiek izsisti no ritma. Ir jāapstājas, jāpieceļ. Visbiežāk pakrīt bērni, pusaudži, veci un slimi cilvēki. Un pasaule atradusi veidu, kā tikt ar viņiem galā. Lūk, aborti, lūk, eitanāzija, lūk slepkavības. Pasaulei nav laika krītošajiem, rūpes un uzmanību prasošajiem. Pasaule steidzas, tā dzenas pēc jauna datora, televizora, mobilā telefona un jauniem piedāvājumiem.
Pasaule mīl progresu un grib, lai Baznīca arī iesaistās šajā trakajā skrējienā un svētī visu cilvēku ilgas un darbus, jo, ja jau pasaule ko ļoti vēlas, tad tas ir labs. Tā domā daudzi. Lai Baznīca neapgrūtina cilvēkus, lai nesarežģī viņiem dzīvi, lai tos neaiztiek, bet gan lai visu atbalsta, ko vien cilvēki vēlas. Vēl tikai pirms dažiem desmitiem gadu pie mums bija tā sauktā padomju vara ar sava ateisma teoriju un arī praksi, jo visiem spēkiem centās izraut Dievu no cilvēku sirdīm, ticību pasniedzot kā tumsonību un apmātību. Tai pat laikā tautai tika piedāvāta cita reliģija, kur Dieva vietā bija boļševiks – terorists, bet altāra un svētbilžu vietā – sarkanais stūris ar šī pseidovadoņa bildi. Dažā kaimiņvalstī šis dieveklis vēl joprojām lielā cieņā un godā glabājas, un viņa kults plaukst un zeļ.
Varbūt arī šodien ir līdzīga tendence – radīt kaut kādu savu reliģiju, savu kristietību, tādu ērtu, neprasīgu, kas visu atļauj un visu svētī bez izņēmuma. Varbūt ar tādu kristietību cilvēkam liktos vieglāk dzīvot, bet katrai kristietībai, kas iekārtota saskaņā ar cilvēka vēlmēm, iegribām un ērtībām, reiz būs neizbēgami jāsastopas ar Golgātas notiesāto, ar Jēzu Kristu. Ko tad atbildēsim, ko teiksim? Lūk, tagad ir laiks – godāsim patieso Dievu un pildīsim Viņa norādījumus.
Astotā apstāšanās – raudošās sievietes
Daži raud, kad zaudē viņu futbola komanda, citi raud, kad nenokārto eksāmenu. Vēl citam īsta drāma ir pieņemties svarā vai ieraudzīt uz savas automašīnas sāniem švīku. Mums ir daudz problēmu, un tās rodas arvien no jauna. Mēs neatceramies pat, par ko raudājām iepriekšējā gadā. Jēzus mums atgādina acīmredzamu, bet bieži aizmirstu lietu, ka mums ir tikai viena nopietna problēma – nāve un mūžīgā pazušana.
Uz šo Dievmātes svētnīcu Aglonā daudzi ir nākuši gadu desmitiem un simtiem arī pirms mums. Kur viņi ir tagad? Kur ir viņu problēmas? Arī viņi satraucās par pazaudētu naudu, izsistu logu. Arī par citiem sīkumiem. Kur tagad ir viņu raizes? Nereti mēs pat nezinām savu vecvecmāmiņu un vecvectēvu vārdus. Kā viņi dzīvoja, kas bija viņu prieks un skumjas? Līdzīgi aiziesim arī mēs, tikai retais paliks atmiņā. Tikai viens ir svarīgi, vai esam rēķinājušies savā dzīves laikā ar Dievu, vai esam Viņu mīlējuši, vai dzīvojām savu ikdienu saskaņā ar Viņu, vai mūsu sirdīs bija ticība.
Vai uzdodam šādus jautājumus sev, darba un studiju biedriem? Par mūžību, par nāvi, par dvēseles pestīšanu? Cik daudzi no mums spēj raudāt par šo vienīgo, patiesi svarīgo problēmu? Šodien ir tā diena, kad varam paši sev uzdot šos patiesi svarīgos jautājumus, meditēt un nostāties Dieva priekšā atklāti, bez melošanas, visu Viņam pateikt.
Devītā apstāšanās – Jēzus trešais kritiens
Trešais kritiens varēja būt liels kārdinājums padoties, nepiecelties. Līdz šai stacijai nonāk daudzi cilvēki, kad krīt simto un tūkstošo reizi, iegrimstot alkohola, narkotiku, skaudības vai kādās citās atkarībās. Tad rodas doma – vairs netikšu galā. Vairs nepiecelšos. Kādēļ iet uz grēksūdzi, ja reiz grēks vienalga atgriežas? Bet es taču centos – gāju svētceļojumos, lūdzos, piedalījos rekolekcijās. Gribas teikt sarūgtinātā Pētera vārdiem – mācītāj, mēs visu nakti zvejojām, bet neko nenoķērām.
Gadās, ka cilvēks tā pakrīt, ka paša spēkiem piecelties nespēj. Bet ir tikai divi ceļi – Pētera un Jūdasa. Svētīgi un laimīgi ir tie, kuri spēj iesaukties: „Kungs, Tavā vārdā es izmetīšu tīklus vēlreiz.” Svētie Raksti saka, ka cilvēka sirds ir līdzīga bezdibenim un šajās dzīlēs mēdz būt apslēpts tas, kas cilvēkam ir visdraudīgākais, un tā ir lepnība. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēkam labāk iekrist smagā grēkā, nekā visaptverošā lepnībā. Lepnībā, kas sevi nostāda Dieva vietā, izlemjot, ko uzskatīt par labu un ko par ļaunu. Par nožēlu, lepnība gadsimtiem ritot ir augusi un tehniski pilnveidojusies. Tā aptumšo cilvēka skatu uz realitāti, pašam uz sevi, ka viņš „+” vietā liek „-” zīmi, bet „-” zīmes vietā – „+”, grēku sauc par labu, bet ticību Dievam – par sliktu. Lai Dievs, Svētais Gars, apgaismo mūsu prātus, lai mēs varētu pieņemt pareizus lēmumus un vērtēt lietas Dieva gaismā!
Desmitā apstāšanās – Jēzum atņem drēbes
Jēzu vēroja, noklausījās, pārbaudīja, atņēma arī Viņa drēbes. Jēzum atliek tikai viens ietērps – tīra mīlestība, patiesība un labestība. Sirds šķīstība dod drosmi un brīvību. Laimīgi ir tie, kuri nebaidās no patiesības par sevi. Varat lasīt viņu korespondenci, klausīties viņu stāstīto, ieskatīties slepenās piezīmēs. Jūs atradīsiet tur tikai Dieva bērna dzīvi – uzticību savai valstij. Tik daudzi baidās, ka kāds kaut ko par viņiem uzzinās, izstāstīs, izvilks dienas gaismā visus viņu noslēpumus. Nav atslepenoti dokumenti, lietas no padomju laikiem. Nepietiek drosmes, nezina, ko ar to darīt. Jā, patiešām, ko ar to darīt? Pārvilkt pāri krustu un aizskalot kristības ūdeņos, attīrīt Pestītāja asinīs. Un šis ceļš ir ļoti konkrēts – grēksūdze, gandarījums, nožēla, par to, ko nepareizi esam darījuši Dieva priekšā un savas tautas priekšā. Un kļūsim tīri un brīvi no sirdsapziņas pārmetumiem. Gandrīz katrā mūsu tautas ģimenē ir kāds, kurš cietis no padomju represijām tādā vai citādā veidā. Daudziem tika atņemts viss – cieņa, labā slava, īpašums, veselība, ticība izrauta no sirds, pat dzīvība izrauta. Tūkstoši bez vainas un tiesas tika deportēti lopu vagonos uz Sibīriju, zaudēja mājas, dzimteni. Arī viņiem atlika vien patiesības ietērps. Rēķināsimies ar patiesību, ar uzticību, ar to, kas ir labs.
Vienpadsmitā apstāšanās – Dievu pienaglo ar naglām pie krusta
Dievs pienaglots pie krusta. Tā ir šausmīga, bet vienlaikus mums brīnišķīga zīme. Dievs ir ļāvis pienaglot sevi mūsu dzīvei. Dievs pats saka, lūk, es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām. Tikko aust diena, visos Latvijas dievnamos priesteri paceļ pār ticīgo galvām balto maizi un atgādina, ka tā ir Kristus miesa, kas par mums atdota, lai mēs dzīvotu. Katru dienu Kristus gaida, lai piedotu mums mūsu grēkus. Visu dienu kristus ir monstrancē šeit, Aglonas dievmātes sankturārijā. Gadu simtiem ritot, Kristus atgādina par savu mīlestību krusta zīmēs Latvijas ceļa malās.
Gadsimtiem Dievs ir kā pienaglots pie mūsu valsts Latvijas un dala ar cilvēkiem viņu likteņus. Dievs pienaglots visai pasaulei kā alpīnistu āķis pie klints, kas glābj tos, kuri atkrīt no dzīves klints un krīt grēka bezdibenī. Kad cilvēkam ir smagi, viņam gribas, lai Dievs viņu apskauj un samīļo. Bet Dievam tā ir par maz, Viņš mīlestībā pienaglojas mūsu tautas dzīvei gan labos, gan ļaunos brīžos, lai mums palīdzētu, lai mūs atpestītu. Atvērsim savas sirdis un prātus Dieva gudrībai, Dieva žēlastībai.
Divpadsmitā apstāšanās – Dieva nāve
Varētu likties, ka krusts un nāve Jēzu ierobežo, atņem iespēju darboties, darīt labu. Bet tie ir maldi. Tieši no krusta Jēzus gadus simtiem dienu dienā uzrunā cilvēku sirdis. Dažkārt domājam – ja cilvēks nekustīgi sēž un lūdzas, tad viņš it kā neko nedara, izšķiež laiku, ko varētu veltīt līdzcilvēkiem, bērniem, mazbērniem. Tomēr Dievam veltīts laiks ir nenovērtējams un palīdz iet pa šo pasauli ticībā, cerībā un mīlestībā.
Reiz pienāks arī mūsu nāves stunda. Vai paspēsim izsūdzēt grēkus? Vai priesteris paspēs pie mums atnākt, vai apzināsimies, ka aizejam pie Dieva? Agrāk Latvijas ģimenēs nebija iedomājams, ka kādu varētu apbedīt bez svētajiem sakramentiem, bez priestera, bez lūgšanām par mirušo. Kungs Dievs glāb visus, kas šajā brīdī mirst visā pasaulē. Esi viņiem žēlīgs, dāvā viņiem grēku piedošanu un uzņem savā valstībā! Mēs lūdzam arī laimīgu nāvi sev un saviem tuvajiem. Nebaidīsimies no tā, jo caur aiziešanu mēs iegūstam jaunu dzīvi Dievā.
Trīspadsmitā apstāšanās – Jēzu ieliek mātes rokās
Var būt kopā ar Jēzu, jo ir vajadzīga veselība, lai Dievs pasargātu no nelaimēm, traģēdijām. Var būt ar Viņu, lai citi to redzētu un apbrīnotu, kā to darīja farizeji. Var meklēt pie Viņa jēgu savai dzīvei vai garīgo sakārtotību un harmoniju, var kā bagātais jaunietis no Evaņģēlija lūgt Viņam recepti mūžīgai dzīvei. Bet visos šajos gadījumos vairāk esam kopā ar sevi, nekā ar Kristu.
Būt ar Jēzu nozīmē būt ar Viņu tā, kā Marija šajā krustaceļa stacijā. Viņa tur rokās sava Dēla miesu, kaut Viņš vairs nemāca, nedziedina. Palikušas vien sāpes un vārdi – beigas, bezcerība, nāve. Tādā brīdī nesniedz mierinājumu nekādas atmiņas, nepalīdz nekādi sapņi. Ko darīt? Uzticēsim Aglonas Dievmātes patvērumam mūsu valsti Latviju, tās nākotni, mūsu ģimenes, bērnus, jauniešus un valsts vadītājus, jo viņu lēmumi ietekmē kā Latvijas tagadni, tā Latvijas nākotni.
Lūgsim no Dieva mieru pasaulei, īpaši Ukrainai, Sīrijai un visur tur, kur notiek karš, kur cilvēki piedzīvo šausmīgas bēdas, kur iet bojā tūkstošiem cilvēku, kur ir jāatstāj sava valsts, savas mājas un jādodas svešumā. Būsim līdzjūtīgi, palīdzēsim šiem cilvēkiem, jo arī mēs esam piedzīvojuši lielus nemierus paši, esam zaudējuši cilvēkus, esam bijuši bezpajumtnieki, esam cietuši badu. Palīdzēsim citiem ar lūgšanu, dalīsimies mīlestībā, palīdzēsim materiāli. Un Dievs svētīs arī mūs. Lai Dievs pasargā mūsu zemi no kara darbības nākotnē.
Četrpadsmitā apstāšanās – Dievs kapā
Lai ieietu atpestīto pasaulē šeit virs zemes, ir jāatstāj viss. Visu dzīvi mēs kaut ko zaudējam – bezrūpīgo bērnību, vētraino jaunību, vēlāk bērnus, kuri pamet vecāku mājas, beigu beigās mums jāatsakās no darba, jāzaudē veselība, jāpavada kapu kalnā tuvinieki un draugi. Var teikt, ka cilvēka dzīves vēsture ir kārtējā izdzīšana no daudzām paradīzēm, kad aiz mums tiek aizvērti kārtējie vārti. Neatgriezeniski, uz visiem laikiem. Atgriešanās nav – nekad mēs vairs nedzīvosim šajā pasaulē pēc tam, kad aiziesim.
Kāds teiks, tas ir drausmīgi – mums viss tiek atņemts. Bet vai tiešām atņemts? Katram cilvēkam priekšā ir divi ceļi, varētu sacīt – ubaga un sējēja. Pirmais savāc ubaga tarbā savu niecīgo mantību, tarbas ir lielas, apgrūtinošas, bet cilvēks nešķiras no tām ne uz brīdi, kaut patiesībā tām nav paliekošas vērtības. Taču cilvēks var būt arī kā sējējs, kurš iet pa dzīvi un dāsni sēj Dieva valstības tīrumā savus talanta, darba un mīlestības graudus. Dzīves noslēgumā tarba ir tukša, toties lauks ir bagāti apsēts.
Mūsu tautā šādu cilvēku bija un ir daudz. Vēl vairāk ir to nezināmo, kuri svēti dzīvoja, svētīgi nomira un šodien aizlūdz par mums, saviem pēctečiem. Kristus kaps ir pirmais, pie kura vārds „beigas” atdod savu vietu vārdam „sākums”, vienojot mūsu personīgās un mūsu tautas ciešanas ar Kristus ciešanām. Lai Viņa kapā un augšāmcelšanā meklējam un rodam jaunu garīgo sākumu sev, savai tautai, savām ģimenēm, mūsu valstij.
Noslēgums
Pateicamies Tev, Kungs Dievs, par spēku, ko saņēmām, ejot ar Tevi šajā krustaceļā. Taču mūsu dzīve turpinās. Mēs apcerējām 14 galvenos notikumus no Jēzus dzīves, kad Viņš gāja uz Golgātu, lai atdotu savu dzīvību par mūsu atpestīšanu. Bet mēs savā dzīvē piedzīvosim arī citus notikumus – gan priecīgus, gan skumīgus, gan traģiskus. Tā varētu būt vizīte pie ārsta, kāda cilvēka pēkšņa nāve, un tā var būt simtā un tūkstošā stacija. Līdzīgi mēs varētu ieskicēt arī mūsu tautas un mūsu valsts vēstures stacijas.
Svinot Māras zemes 800 gadu jubileju, pateiksimies Dievam par savu zemi, par savu valsti Latviju, par savu valodu, par tautiskām tradīcijām, par kristīgām tradīcijām, kristīgo ticību, par brīvību, ko tik grūti vairākkārt nācies izcīnīt un aizstāvēt. Pateiksimies Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Aglonas Dievmātei, ka mūsu tauta vienmēr jutusi viņas patvērumu un aizbildniecību tagad un nākotnē. Ticībā Dievam ar drošu cerību raudzīsimies nākotnē, domājot par nākamajām paaudzēm, par kristīgo mantojumu, kādu tām nodosim.
Mēdz teikt – ja kāds nezina ceļu uz jūru, lai seko upei, upes straumei. Līdzīgi lai seko Jēzum, Viņa krustam tas, kurš meklē ceļu pie Dieva, ceļu uz augšāmcelšanos, ceļu uz pestīšanu, ceļu uz dzīvību. Lai mums visiem šajā ceļā palīdz Māras zemes karaliene, Vissvētākā jaunava Marija, svētais Meinards, Latvijas aizbildnis, bīskaps Sloskāns un visi mūsu tautas zināmie un nezināmie svētie un mocekļi! Amen.
