Krustaceļa pārdomas 2007

Ie­vads. Kungs Jē­zu Kris­tu, dzī­vā Die­va Dēls, Tu esi sa­cī­jis: „Es es­mu aug­šām­cel­ša­nās un dzī­vī­ba! Kas tic Man, tas ne­mirs ne­mū­žam. Es es­mu Ceļš, Pa­tie­sī­ba un Dzī­vī­ba.”
Uz­sāk­da­mi ša­jā piekt­die­nā krus­ta­ce­ļa pār­do­mas, mēs Te­vi, Jē­zu, lū­dzam: esi mums vi­siem žē­līgs, pie­dod mums mū­su vai­nas un pa­lī­dzi mums ie­klau­sī­ties ta­jā, ko vēs­tī Ta­va die­viš­ķā Sirds.
 
1. Jē­zus tiek no­tie­sāts uz nā­vi
Dzī­vī­ba ir at­klā­ju­si se­vi, ir pa­rā­dī­ju­sies starp cil­vē­kiem, bet mēs To esam at­me­tu­ši. Cil­vē­cis­kās skau­dī­bas, ne­tais­nī­bas, me­lu dēļ esam at­me­tu­ši To, ku­rā ir mū­su Dzī­vī­ba un Aug­šām­cel­ša­nās… Tā bi­ja cil­vē­ces vis­lie­lā­kā kļū­da, jo pā­rāk ātr­i, bez jeb­kā­dām pār­do­mām bi­jām pa­ķē­ru­ši ak­me­ņus, lai mes­tu…
Jē­zu, pa­lī­dzi man ne­vie­nu ne­tie­sāt. Es ne­es­mu bez grē­ka. Lai ak­mens iz­krīt no ma­nām ro­kām.
 
2. Jē­zus ņem sa­vu krus­tu
Pa­tie­sī­ba ir tā­da: krusts jau ir pie­ņemts; Jē­zus jau to ir pa­ņē­mis uz sa­viem ple­ciem. Kas Vi­ņam šo krus­tu uz­li­ka? Vai ne­vie­na nav, kas at­zī­sies ša­jā no­zie­gu­mā? Kur ir vi­si? Vai vi­si ir aiz­gā­ju­ši?…
Kungs Jē­zu, ne­ļauj man ap­grū­ti­nāt ci­tus cil­vē­kus ar krus­tu, ku­ru man pa­šam ir jā­nes; pa­lī­dzi man ne­kļūt par slik­tā pa­do­ma de­vē­ju, ne­būt par ap­me­lo­tā­ju, ne­būt par ten­ko­tā­ju… Pa­lī­dzi man cī­nī­ties ar me­lo­ša­nas grē­ku.
 
3. Jē­zus pir­mo rei­zi pa­krīt zem krus­ta
Kaut arī Jē­zus ir Ceļš, Viņš to­mēr uz šī ce­ļa pa­kri­ta. Vai kāds Vi­ņu pa­grūs­tī­ja? Kā­pēc Jē­zum ir tik sma­gi, ka Viņš krīt?
Kris­tu, pie­dod man, bet tas ir ma­nas dzī­ves grē­ku ba­gā­ža Te­vi pa­grū­da un pie­spie­da pie ze­mes. Ma­ni grē­ki – tie ma­zie un lie­lie – liek Tev ciest…

4. Jē­zus sa­tie­kas ar sa­vu Mā­ti
No Jau­na­vas Ma­ri­jas pie­dzi­ma Dzī­vī­ba. Vi­ņa ir Tā, ku­ra mums dā­vā­ja pa­šu Dzī­vī­bas De­vē­ju – Jē­zu Kris­tu; caur Vi­ņas ro­kām Viņš ir ie­nā­cis mū­su dzī­vē. Vi­ņa ir Mā­te arī ta­gad, šeit – Dzī­vī­bas krus­ta­ce­ļā; Vi­ņa ir Mā­te arī ma­nas dzī­ves krus­ta­ce­ļā.
Sāp­ju Diev­mā­te, va­di ma­ni ma­nas dzī­ves ce­ļā; pa­lī­dzi man iet Dzī­vī­bas ce­ļu.
 
5. Sī­ma­nis Ki­rē­nie­tis pa­līdz Jē­zum nest krus­tu
Vai pie­spiests vai arī ne­pie­spiests – to­mēr Sī­ma­nis pa­lī­dzē­ja nest krus­tu. Sī­ma­nis gā­ja bla­kus Jē­zum so­li so­lī.
Sī­ma­ni, la­bo cil­vēk, tu re­dzi cik bie­ži arī es ne­spē­ju pa­ma­nīt tos, ku­riem ir va­ja­dzī­ga ma­na pa­lī­dzī­ba. Tu pa­lī­dzē­ji to­reiz Jē­zum; pa­līdz ta­gad arī man… Jo te­vi iz­glā­ba Pa­tie­sī­ba.
 
6. Ve­ro­ni­ka pa­sniedz la­ka­tu Jē­zum
Die­viš­ķais Jē­zus vaigs un pa­ras­tais la­kats. Pes­tī­tā­ja vai­ga at­tēls un ne­pa­rasts, eks­tra­or­di­nārs žests. Dros­me, pa­ze­mī­ba un tais­nī­gums – lūk, pa­tie­sās rū­pes par Dzī­vī­bu.
Ve­ro­ni­ka, dros­mī­gā sie­vie­te, no­slauc Jē­zum vai­gu un pa­rā­di man šo la­ka­tu, lai ta­jā es ie­rau­dzī­tu vi­sus tos, ku­ri cieš, ku­riem sāp, ku­ri ir pa­mes­ti un ir at­stā­ti bez pa­lī­dzī­bas un mī­les­tī­bas.
 
7. Jē­zus pa­krīt zem krus­ta ot­ro rei­zi
Jē­zus ir mū­su Ceļš uz de­be­sīm, bet, lūk, ta­gad ce­ļā uz Gol­ga­tu ir pa­kri­tis jau ot­ro rei­zi. Vai tad Gol­ga­ta ir tā­lāk ne­kā de­be­sis?
Kris­tu, Tu esi mans Ceļš uz De­bess Tē­va mā­jām, mā­ci ma­ni, lū­dzu, būt pa­cie­tī­gam kat­ru ma­nas dzī­ves die­nu, būt pa­cie­tī­gam vien­mēr, it se­viš­ķi tad, kad es­mu pa­kri­tis.
 
8. Jē­zus mie­ri­na rau­do­šās sie­vie­tes
Līdz­jū­tī­bas asa­ras, ne­uz­ti­cī­bas asa­ras, no­žē­las un kļū­du rūg­tu­ma asa­ras… Rau­dāt – tas ir tik cil­vē­cis­ki. Un kaut arī asa­ru mū­su cil­vē­cis­ka­jā dzī­vē ir daudz, tās to­mēr spē­ja aiz­tu­rēt Jē­zu ce­ļā uz Gol­gā­tu, lai at­ska­nē­tu: „Ne­rau­diet par Ma­ni!”.
Kungs, kad es rau­du, lai es rau­du ar tā­du pa­šu spē­ku kā rau­dā­ja to­reiz Je­ru­za­le­mes sie­vie­tes un Tu ap­stā­tos pie ma­nis, lai man pa­lī­dzē­tu.

9. Jē­zus tre­šo rei­zi pa­krīt zem krus­ta
Tas nav ie­spē­jams. Tas, kurš ir mū­su Ceļš un Pa­tie­sī­ba, ir at­kal pa­kri­tis. At­kal guļ uz ze­mes, sa­ļi­mis zem krus­ta sma­gu­ma. Kā­pēc Jē­zus at­kal pa­kri­ta? Ku­ru lai pa­jau­tā­jam – kā­pēc Jē­zus at­kal pa­kri­ta? Tā lai­ka cil­vē­kus un tos, ku­ri to vi­su re­dzē­ja? Tos, ku­ri ta­gad tev stāv bla­kus? Nē. Pa­jau­tā se­vi un uz­dod tie­ši sev jau­tā­ju­mu: kā­pēc Jē­zus at­kal ir pa­kri­tis?
Kungs, pa­lī­dzi man vien­mēr dzir­dēt Ta­vus vār­dus: Ej un ne­grē­ko vairs!
 
10. Jē­zum no­velk drē­bes
Viņš ra­dī­ja de­be­sis un zem­i, ap­dā­vi­nā­ja vi­su pa­sau­li ar skais­tu­mu un par vi­su, pat par vis­ma­zā­ko pu­ķī­ti, ir pa­rū­pē­jies. Ta­gad Viņš stāv kails – sme­jie­ties un ņir­gā­jie­ties tie, ku­riem Viņš nav va­ja­dzīgs.
Kris­tu, da­ri, lai es vē­lē­tos būt par svē­tī­go, lai es bū­tu sirds­šķīs­tais.
 
11. Jē­zus tiek pie­sists krus­tā
Pē­dē­jais kri­tiens, šaus­mī­gās sā­pes, vairs nav ie­spē­jams pa­kus­tē­ties, ago­ni­ja… Un lūg­ša­na: Tēvs, pie­dod vi­ņiem, jo vi­ņi ne­zi­na, ko da­ra! Un klu­sums, jo Pa­tie­sī­ba klu­sē.
Jē­zu, mā­ci ma­nu sir­di klu­sēt, lai es spē­tu sa­dzir­dēt Ta­vu bal­si, sa­dzir­dēt arī to, ko sa­ka ma­ni brā­ļi un mā­sas.
 
12. Jē­zus mirst pie krus­ta
Pirms­pē­dē­jais vārds: Ta­vās ro­kās, Tēvs, Es at­do­du sa­vu ga­ru! Un pē­dē­jais: Ir pie­pil­dīts! Dzī­vī­ba no­mi­ra!
Kungs Jē­zu, es gai­du uz Ta­vu at­nāk­ša­nu – nāc, Kungs Jē­zu!
 
13. Jē­zu no­ņem no krus­ta
Dzī­vī­ba ir at­kal pie Ma­ri­jas. Vi­ņa To tur uz sa­vām ro­kām. Asa­ras, sā­pes, sa­dra­gā­tā Sirds: „Un ta­vu sir­di caur­durs sāp­ju zo­bens” – kād­reiz pra­vie­to­ja Si­me­ons.
Māt, pie­glaud ma­ni pie sa­vas bez­vai­nī­gās Sirds.
 
14. Jē­zu ie­liek ka­pā
Klints, ak­mens, sar­gi. Nakts, die­na un at­kal nakts un… Viss ti­ka ra­dīts no jaun­a! Jo at­ska­nē­ja šis jaun­ais: „Vi­ņa šeit nav! Viņš ir aug­šām­cē­lies!”
 
No­bei­gu­mā. Lūg­si­mies tā, kā mūs ir mā­cī­jis lūg­ties Ceļš, Pa­tie­sī­ba un Dzī­vī­ba: Tēvs mū­su…

Krustace­ļa pār­do­mas
2007. g. 30. mar­tā
Gul­be­nē
„Na dro­gach Mi­los­ci” – Dro­ga, Prawda i Žycie