Kas ir lūgšana
Lūgšana ir dvēseles pacelšana uz Dievu. Karlo Kareto ir teicis: „Ir vēl kāda svarīga lieta attiecībā uz lūgšanu. Tā nenāk no zemes, bet no debesīm.”
Lūgšana, tāpat kā Svētie sakramenti, ir viens no Dieva žēlastību avotiem. “Lūdziet, un jums tiks dots,” saka Kristus (Mt 7,7).
Garīgās dzīves skolotāji lūgšanas dzīvi labprāt apzīmē kā draudzību ar Dievu. Draudzība nepastāv tikai piecas minūtes dienā. Draudzība ilgst nepārtraukti visu dienu, visu dzīvi. Lai šī draudzība būtu dzīva, ir nepieciešams laiks lūgšanai – esamībai kopā ar Dievu, kad mēs pievēršam Dievam visus gara spēkus, prātu, gribu, sirdi, iztēli.
Kāpēc lūdzoties lieto arī ārējas zīmes
Lūdzoties mēs lietojam arī ārējas zīmes, lai atbilstoši izteiktu un pastiprinātu iekšējo noskaņojumu. Piemēram:
– ceļos mešanās nozīmē, ka cilvēks jūtas mazs Dieva priekšā;
– roku salikšana nozīmē, ka cilvēks atdodas Dievam;
– sišana krūtīs nozīmē, ka cilvēks atzīst sevi par grēcinieku.
Tomēr ārējās zīmes var izpalikt, ja to prasa konkrētā situācija.
Kādā veidā var lūgties
Cilvēks var lūgties tikai garā vai arī, vienlaicīgi izsakot lūgšanu vārdos.
Kristus bieži viens pats uzkāpa kalnā, lai lūgtos. Arī mums bieži vajadzētu meklēt iekšēju klusumu, lai lūgtos. Garā var lūgties katrs: gan strādājot, gan atpūšoties. Lūgšana balsī var notikt ar saviem vārdiem vai arī izsakot jau formulētās lūgšanas: mēs izvēlamies kādu lūgšana, kas vislabāk izsaka mūsu domas un mūsu jūtas, un ar to uzrunājam Dievu.
Kādreiz var likties, ka Dievs neatbild. Svētā Elizabete no Trīsvienības saka: „Kad Jēzus guļ laivā, ļaujiet Viņam gulēt. Viņš tur ir.”
Kādā nolūkā var lūgties
Tā kā Kristus māca “Meklējiet vispirms Dieva valstību” (Mt 6,33), pirmām kārtām mums ir jālūdz žēlastības, kas nepieciešamas mūsu pestīšanai. Tas nozīmē, ka jālūdz, lai Dievs vada mūsu soļus pa labiem ceļiem, lai piedod mums grēkus, lai dod izturību labajā un lai sargā no ļauna.
Cilvēks var lūgties, lai būtu kopā ar Dievu, lai Viņu slavētu un pagodinātu, lai kaut ko lūgtu Dievam, lai samierinātos ar Dievu, lai pateiktos Dievam. Kad mēs skatām kādu meistardarbu, mēs izsakām savu apbrīnu. Tāpat mēs gribam slavēt Dievu, kad mēs redzam Dieva brīnišķos darbus. Lūgšana, kas Dievam kaut ko lūdz, ir kā klauvētājs pie durvīm. Taču tikpat svarīgi lūgšanā ir arī klausīties. Mēģināt sadzirdēt, ko Dievs grib pasacīt mums.
Kas lūdz piedošanu par grēkiem, tas izsaka nožēlas lūgšana, tāpat kā kādreiz to darīja muitnieks templī, tāpat kā to darīja ķēniņš Dāvids.
Ko nedrīkst aizmirst lūdzoties
Lai zinātu, kāds ir Dievs, ko pielūdzu, man jāskatās uz cilvēktapušo Jēzu. Ja es gribu zināt, kā darbojas Dievs, man jāskatās uz cilvēktapušo Jēzu. Ja es to neievēroju, var rasties maldīgi priekšstati par Dievu. Reizēm pastāv tendence Dievu izmantot savās interesēs, kad manās lūgšanās nav runa par Dievu, bet tikai par mani pašu. Es vēršos pie Dieva, jo es gribu, lai mani uzklausa. Patiesībā lūgšanas dzīve ir kas vairāk. Tas ir Dievs, kas man ir svarīgs. Es negribu nākt pie Viņa tikai tad, kad man ir kas vajadzīgs. Viņš ir manas sirds lielais Draugs. Dievs mūs mīl vienmēr. Viņš dāvina Savu mīlestību, žēlastību, kad vēlas, cik vēlas un tādu, kāda mums ir visnepieciešamākā. Tādēļ kļūdīgs ir viedoklis, ka Dievs man dod tik daudz žēlastību, cik es ar savu upuri vai lūgšanu nopelnu. Šādi izprastu dievbijību var saukt par aprēķina dievbijību, kas cilvēku padara par farizeju, kas sit sev uz pleca: „Cik es esmu labs lūdzējs!”
Lūdzoties dažādās laicīgās vajadzībās, jāatceras, ka Dieva nodomi ir tālejoši un skar visu mūsu dzīvi kopumā, tāpēc jāpaļaujas uz Viņa apredzību, paturot prātā šādus vārdus: “Lai notiek Tavs prāts!”
Bez tam lūgšanā mēs esam aicināti arī godināt Dievu un pateikties par Viņa dāvanām.
Ko mēs lūdzam no Dieva
Kristus saka: „Visu, ko jūs no Tēva lūgsiet Manā vārdā, tas jums tiks dots.” Tādēļ ar lūgšanu var griezties pie Dieva katrā vajadzībā.
Piemēram, mēs varam lūgt grēku nožēlas žēlastību un ikdienišķo grēku piedošanu. Grēcinieks lūdz piedošanu kā laupītājs pie krusta vai muitnieks templī. Svētais Augustīns saka: „Lūgšana paceļas debesīs, bet žēlastība nolaižas lejā.”
Mēs varam lūgt palīdzību kārdinājumos. Kad mūsu zemeslodes puse pievēršas saulei, kļūst gaišs un silts; kad cilvēks lūgšanā pievēršas Dievam, viņš tiek apgaismots un stiprināts. Tā lūgšana atvaira kārdinājumus.
Mēs varam lūgt iekšēju mierinājumu utt. Kristus saka: „Nāciet visi pie Manis, kas esat noskumuši, Es jūs iepriecināšu.” Svētais Jēkabs saka: „Ja kāds jūsu vidū ir bēdīgs, lai lūdzas.”
Dievs var lūdzējam uzlikt pārbaudījumus, kā Kungs Jēzus to darīja aklajam ceļā uz Jēriku. Dievs uzklausa mūsu lūgšanas, tikai bieži vien mēs nenovērtējam saņemto žēlastību, jo tā nesakrīt ar mūsu priekšstatiem par to, kas ir labs. Dievs mīl paļāvību un pacietību. Svētā Monika daudzus gadus lūdzās par sava dēla Augustīna atgriešanos. Mums varbūt šķiet, ka Kristus guļ aizmidzis kā toreiz laivā vētras laikā. Bet Kristus toreiz teica: „Jūs mazticīgie!” Dievs ir šeit!
Kad Dievs mūs neuzklausa
Dievs mūs neuzklausa, ja mēs gribam lūgt to, kas nesaskan ar Dieva prātu. Dievs ir kā labs tēvs, kas nedod savam bērnam to, kas var viņam kaitēt.
Kā mums ir jālūdzas
Lūgšanai jābūt pazemīgai Dieva (Lk 18,10-14) un cilvēku (Mt 6,5-6; Mk 12,40) priekšā, vairāk no sirds nekā no lūpām (Mt 6,7), uzticīgai Tēva labestībai (Mt 6,8; 7,7-11) un neatlaidīgai (Lk 11,5-8; 18,1-8). Tā tiks uzklausīta, ja tiks lūgta ar ticību (Mt 21,22) Jēzus vārdā (Mt 18,19-20; Jņ 14,13-14; 15,7.16; 16,23-27) un tiks lūgts kaut kas labs (Mt 7,11), piemēram, Svētais Gars (Lk 11,13), piedošana (Mk 11,25), labs saviem vajātājiem (Mt 5,44; Lk 23,34), bet pāri visam – aizstāvība ticības pārbaudījumos un Dieva Valstības atnākšana (Mt 24,20; 26,41; Lk 21,36; 22,31-32) – tā ir lūgšana, kādu mums māca pats Jēzus (Mt 6,9-15).
Kristus grib visu, kas nāk par labu Dieva godam un mūsu dvēseļu pestīšanai. Kas lūdz pēc tādām lietām, tas lūdz Kristus vārdā. Īpaši to darām, lūdzot „Tēvs mūsu”.
Kad mēs lūdzamies, mēs atraisāmies no zemes lietām un domājam par Dievu. Mēs sakopojam savus gara spēkus. Mēs cenšamies stādīties priekšā Dieva klātesamību. Kristus saka: „Kad tu lūdzies, ieej sava istabā un aiztaisi durvis.” Šī istaba ir mūsu sirds un durvis – mūsu apziņa.
Lūgšana prasa tīru vai vismaz nožēlas pilnu sirdi. Tas nozīmē, ka mums lūgšanas laikā jabūt brīviem no smagiem grēkiem vai vismaz nožēlas pilniem. Neviens pie ķēniņa neiet ar netīrām drēbēm. Tāpat ar netīru sirdi nevar griezties pie Dieva. Biktskrēsls mūs aicina atbrīvot sirdi no grēkiem.
Lūgšanai jābūt ar sava necienīguma apziņu. Evaņģēlijā mēs redzam, kā lūdzās romiešu virsnieks Kafarnaumā un muitnieks templī. Svētie Raksti saka: „Pazemīga lūgšana iet caur mākoņiem.” Lūdzējs ir kā ubags, kas klauvē pie Debesu ķēniņa durvīm. Bet ir muļķīgi ļaudis, kas domā, ka viņi lūdzoties izrāda Dievam kādu labvēlību.
Mums ir jālūdzas ar pilnīgu paļāvību uz labo Dievu, ar pilnīgu uzticību Viņa lēmumiem. Arī pravieša Elija lūgšana Karmela kalnā bija paļāvības pilna lūgšana.
Ikdienas lūgšana ir ticības pilna sarunāšanās ar Dievu. Dievs grib, lai mēs to darītu bieži, t. i., Viņš pats vēlas ar mums sarunāties. Viņš runā caur mūsu sirdsapziņu, viņš sūta mums labas domas, iepriecinājumus, iedvesmas. Atbildēsim arī mēs, bieži paceļot savas domas uz Dievu! “Lūdzieties Garā pie katras izdevības,” saka apustulis (Ef 6,18). Tas ir mūsu ikdienas kontakts ar Dievu. Tam jānotiek viegli un nepiespiesti, sagādājot iekšēju prieku.
Lūgšanas laiks
Ir svarīgi lūgšanai atvēlēt noteiktu laiku. Mēs varam iesākt ar rīta un vakara lūgšanu, kā arī lūgties pirms un pēc maltītes. No rītiem mēs varam lūgt Dieva atbalstu visai dienai. Iesākot dienu kopā ar Dievu, mēs sirsnīgāk uzņemsim un pateiksimies par labo. Mēs būsim pacietīgāki bēdās un labestīgāki pret saviem tuvākajiem. Vakarā mēs varam pateikties par visu, kas ar mums ir noticis.
Pamazām mēs katru dienu varam atvēlēt 10-15 minūtes, lai vienkārši uzlūkotu Jēzu, lai pilnīgā klusumā atvērtu savu dvēseli Dievam. Dievs Savu Vārdu izsaka klusumā. Un tikai klusumā mēs to varam saklausīt.
Mēs varam katru savu darbu uzsākt, veltot vienu skatienu Dievam. Kādu laiku tas prasīs zināmu piepūli – ik pa laikam atcerēties Dievu. Tomēr tikai tā mēs varam iemācīties būt nemitīgi kopā ar Viņu. Mūsu sirdij ir jālīdzinās mūžīgai uguntiņai, kas vienmēr deg.
Cilvēks mēdz būt labā noskaņā tad, kad ir skaists laiks. Tāpat lūgšanai noder skaists iekšējais noskaņojums. Dosim Dievam labāko, kas mums ir.
Kur ir jālūdzas
Īpaša lūgšanas vieta ir dievnams. Dievnamā mūs viss noskaņo apcerei. Te ir klāt ari Kristus Vissvētākajā altāra Sakramentā.
Kristus mums iesaka lūgties arī savā istabā, aizslēdzot durvis. Viņš pats lūdzās kalnos un tuksnesī. Tā kā Dievs ir visur klātesošs, Dievu var lūgt visās vietās (1 Tim 2,8). Visa daba ir kā dzīvs daudzkrāsains templis zem debesu kupola. Kā Dieva roku darbs daba var rosināt pateicības un mīlestības jūtas pret Dievu. Samarietei Kristus ļauj noprast, ka nav tik svarīgi, kur lūgšana notiek, bet lai tā notiek garā un patiesībā.
Avoti: Dzīve lūgšanā, Rīgas metropolijas kūrijas izdevums, 1997; Slavējiet Kungu. Lūgšanu un dziesmu grāmata katoļiem. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
Lūgšana, tāpat kā Svētie sakramenti, ir viens no Dieva žēlastību avotiem. “Lūdziet, un jums tiks dots,” saka Kristus (Mt 7,7).
Tā kā Kristus māca “Meklējiet vispirms Dieva valstību” (Mt 6,33), pirmām kārtām mums ir jālūdz žēlastības, kas nepieciešamas mūsu pestīšanai. Tas nozīmē, ka jālūdz, lai Dievs vada mūsu soļus pa labiem ceļiem, lai piedod mums grēkus, lai dod izturību labajā un lai sargā no ļauna.
Lūdzoties dažādās laicīgās vajadzībās, jāatceras, ka Dieva nodomi ir tālejoši un skar visu mūsu dzīvi kopumā, tāpēc jāpaļaujas uz Viņa apredzību, paturot prātā šādus vārdus: “Lai notiek Tavs prāts!”
Bez tam lūgšanā mēs esam aicināti arī godināt Dievu un pateikties par Viņa dāvanām.
Ikdienas lūgšana ir ticības pilna sarunāšanās ar Dievu. Dievs grib, lai mēs to darītu bieži, t. i., Viņš pats vēlas ar mums sarunāties. Viņš runā caur mūsu sirdsapziņu, viņš sūta mums labas domas, iepriecinājumus, iedvesmas. Atbildēsim arī mēs, bieži paceļot savas domas uz Dievu! “Lūdzieties Garā pie katras izdevības,” saka apustulis (Ef 6,18). Tas ir mūsu ikdienas kontakts ar Dievu. Tam jānotiek viegli un nepiespiesti, sagādājot iekšēju prieku.
Avots: Slavējiet Kungu. Lūgšanu un dziesmu grāmata katoļiem. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
