14. augusts
Uz Antonio Primaldo un viņa biedru upuri vajadzētu raudzīties vēsturiskā konteksta gaismā. Tobrīd valdīja kari starp Eiropu un Otomaņu impēriju. Pēc tam, kad 1453. gadā bija kritusi Konstantinopole, Otomaņu impērijas sultāns Mehmeds II neveiksmīgi centās iekarot Rodas salu. Tūlīt pēc tam viņa uzmanību piesaistīja Itālijas dienvidaustrumu krasts, kas jau atradās viņa valdījumā. Turki ieradās Otranto pilsētiņā ar 150 kuģu un 15000 kareivju lielu floti, lai sētu nemieru un pārbaudītu Itālijas spēju pretoties. Tobrīd Otranto dzīvoja 6000 iedzīvotāju, kurus neviens neaizsargāja. Sākoties aplenkumam, pilsētniekiem tika piedāvāts padoties, atsakoties no savas ticības Kristum un pievēršoties islāmam. Viņi atteicās, un pilsēta tika bombardēta, līdz krita iebrucēju rokās. Tika nogalināts arhibīskaps un priesteri līdz ar daudziem ticīgajiem. Nākamajā dienā komandieris Gediks Ahmeds Pasha pavēlēja pāri palikušos apmēram 800 vīriešus vecākus par 15 gadiem aizvest uz turku nometni un piespiest atteikties no ticības. Kāds vienkāršs drēbnieks vārdā Antonio Pezula, saukts Primaldo, skaidri paziņoja, ka „viņi pieņem Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, savu Kungu un patieso Dievu, un izvēlas labāk mirt tūkstošiem reižu nekā aizliegt Viņu un kļūt par turkiem”. Ahmeds Pasha lika nekavējoties nocirst viņiem galvas. Kā nāvessoda izpildes vietu izvēlējās Minervas kalnu, kurš vēlāk tika pārdēvēts par Mocekļu kalnu. Leģenda vēstī, ka pirmajam galvu nocirta Antonio. Turki, lai kā censtos, nespēja viņa ķermeni nogrūst no kalna – tas nekustīgi stāvēja, līdz kamēr nāvessods tika izpildīts pēdējam moceklim. Vairāk nekā gadu mirušo ķermeņi gulēja neapglabāti šajā vietā, līdz Otranto pilsēta tika atbrīvota no iebrucēju varas. 1481. gadā mirušie tika apbedīti netālu esošajā baznīcā un nākamajā gadā pārapbedīti katedrālē.
Pāvests Klements XIV beatificēja 800 mocekļus 1771. gadā, bet par svētajiem tie tika kanonizēti 2013.gada 12.maijā. „Mūsu diecēze ir gaidījusi šo brīdi jau sen. Dziļas ticības krīzes apstākļos šī mūsu mocekļu kanonizācija ir kā aicinājums arī ikdienā būt gataviem uz moceklību, kas saistīta ar uzticību Kristum un Viņa Baznīcai,” atzina Otranto arhibīskaps Donato Negro.
Evija Grudule, “Katoļu Kalendārs 2014”
