6. maijs
Francisks Lavals piedzima 1623. gada 30. aprīlī augstdzimušā, tomēr ne bagātā ģimenē. Jau bērnībā Francisks tika audzināts, lai kļūtu par priesteri. Viņu uzņēma jezuītu izveidotā Jaunavas Marijas kongregācijā jauniešiem, lai tie mācītos dzīvot dievbijīgi un regulāri lūgtos. 1637. gadā bīskaps uzticēja Franciskam kanoniķa amatu. Pabeidzis mācības, viņš iestājās universitātē, lai mācītos filozofiju un teoloģiju. Pirms dažiem gadiem bija miris Franciska tēvs, un tagad karā krita viņa divi vecākie brāļi, līdz ar to Francisks kļuva par ģimenes galvu. Gan māte, gan bīskaps, lai gan vēlāk savas domas mainīja, centās pārliecināt viņu atgriezties mājās. Tomēr Francisks nepadevās spiedienam – viņš palīdzēja mātei sakārtot ģimenes jautājumus un nodeva savas pirmdzimtības tiesības savam jaunākajam brālim. 1647. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri un norīkots par arhidiakonu. Jaunais priesteris ar dedzību veltījās draudžu atjaunošanai, rūpēm par nabagajiem un slimajiem.
Lavals vienmēr bija vēlējies kļūt par misionāru, lai ceļotu un sludinātu Labo Vēsti. Šāda iespēja viņam radās, kad 1654. gadā tika plānota misija uz Āziju. Lavals atteicās no sava amata, lai piedalītos misijā, tomēr tā tika atcelta. Tā kā jaunajam priesterim nebija nekādu pienākumu, viņš nolēma nodoties lūgšanai un žēlsirdības darbiem. Viņš reorganizēja klosterus, kuri bija kļuvuši pārāk brīvi, un kļuva par divu sieviešu klosteru administratoru. Lavals kļuva par zināmu garīdznieku, izceļoties ar tikumiem, dievbijību, apdomību un labu izpratni ekonomikā.
1658. gadā Lavals tika nominēts par apustulisko vikāru Kanādā, Kvebekā, kur viņš ieradās nākamā gada 16. jūnijā. Lai gan savā kalpošanas laikā Lavalam visbiežāk nācās risināt diplomātiskus jautājumus ar vietējām autoritātēm, viņš paguva izveidot semināru, kuram ziedoja lielāko daļu savu ienākumu. Semināra vadīšanā tika iesaistīti arī citi garīdznieki, tādējādi ļaujot Baznīcai attīstīties. Tāpat bīskaps atvēra skolu vienkāršo strādnieku bērniem. Regulāri apceļoja diecēzes draudzes, palīdzēja nabagajiem un darīja žēlsirdības darbus.
Bīskapa Lavala veselība arvien vairāk pasliktinājās. 1707. gadā bīskapam bija izveidojusies čūla, kuras dēļ nākamā gada 6. maijā viņš aizgāja mūžībā. Francisks Lavals tika apbedīts vietējā katedrālē, bet bīskapa sirdi novietoja semināra kapelā, kuram viņš bija veltījis lielāko daļu savas dzīves un līdzekļu.
Francisks Lavals tika pasludināts par svēto 2014. gada 3. aprīlī.
Evita Grudule, “Katoļu Kalendārs 2015”
