Lūgšanu nedēļas materiālus kopīgi gatavo Pasaules Baznīcu padome/Baznīcu ekumeniskā padome un Romas Katoļu baznīca.
Latvijā Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību norisinās janvārī, citur pasaulē – janvārī vai nedēļu pirms Vasarsvētkiem.
Piedāvātās tēmas un lasījumus esiet aicināti izmantot lūgšanām visa gada laikā.
Komentāru un lūgšanu tulkojums: Izdevums “Mieram tuvu”, citi tulkojumi: „Kas mūs vieno?”
Pirms astoņu dienu lasījumiem – ievada lūgšana, lasījumu noslēgumā – svētības vārdi.
Materiālus 2015.gada Lūgšanu nedēļai sagatavojuši kristieši no Brazīlijas. Lai labāk saprastu komentārus katras dienas tekstiem, īss ieskats par Brazīlijas reliģisko un valsts kontekstu.
Brazīliju var uzskatīt par ļoti reliģisku valsti. Tradicionāli to uzskata par valsti, kuru raksturo zināma “sirsnība” attiecībās starp sociālajām un etniskajām grupām. Tomēr, Brazīlija piedzīvo pieaugošu neiecietību, kas izpaužas kā vardarbība, jo īpaši pret minoritātēm un tiem, kas viegli ievainojami: melnas ādas krāsas cilvēkiem, jauniešiem, homoseksuāļiem, cilvēkiem, kas praktizē afro-brazīliešu reliģiju, sievietēm un iezemiešiem (dažādas etniskās grupas, kuras bija pamatiedzīvotāji Brazīlijas teritorijā pirms eiropiešu iebrukuma ap 1500 gadu – ziņas no Vikipēdijas). Šī neiecietība ilgu laiku bija apslēpta. Tā izpaudās un atklāja citu Brazīliju, kad 1995.gada 12.oktobrī svētkos par godu Aparesidas Dievmātei, kas ir valsts aizbildne, viens no neo-pentekostālās baznīcas bīskapiem iespēra Aparesidas Dievmātes statujai valsts televīzijas pārraides laikā. Ir bijuši arī citi līdzīgi neiecietības gadījumi saistībā ar kristiešu neiecietību pret citām reliģijām, piemēram, pret afro-brazīliešu un iezemiešu tradīcijām. Šāda veida uzvedības pamatā ir sacensība par reliģisko tirgu. Brazīlijā dažām kristiešu grupām arvien vairāk piemīt konkurējoša attieksme vienai pret otru: sacensība par vietu masu medijos, sacensība par jauniem locekļiem un sabiedriskajiem līdzekļiem galveno notikumu finansēšanai. Pāvests Francisks norāda tieši uz šo parādību, kad viņs raksta: “Garīgais pasaulīgums ved dažus kristiešus karā ar citiem kristiešiem, kuri ir viņu ceļā uz varu, prestižu, labsajūtu un ekonomisko drošību” (Evangelii Gaudium, 98).
Šī reliģiskā sāncensība ir ietekmējusi tradicionālās kristīgās konfesijas, kuras piedzīvojušas skaitlisko samazināšanos vai stagnāciju. Tas ir veicinājis ideju, ka stipra un dinamiska baznīca ir baznīca, kurai ir daudz locekļu. Tā rezultātā tradicionālajās baznīcās parādās ievērojama tendence distancēties no centieniem pēc kristīgās Baznīcas redzamas vienotības.
Šī uz tirgu orientētā kristietība investē politiskajās partijās un dažos gadījumos rada pat savas politiskās partijas. Tās sabiedrotie kļūst specifiskas interešu grupas, piemēram, lielie zemes īpašnieki, lauksaimniecības un finansiālo tirgu bizness. Daži novērotāji pat runā par politiskās dzīves konfesionālismu, kas apdraud valsts un reliģijas nošķirtību. Tādējādi ekumeniskā ideja par sašķeltības mūru nojaukšanu tiek aizstāta ar “korporatīvo” ideju un konfesionālo interešu aizsardzību.
Kaut arī oficiālā statistika par 2010.gadu rāda, ka 86,8% Brazīlijas iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem, šajā valstī ir ļoti liels vardarbības līmenis. Tādējādi sevis uzskatīšana par kristieti nenozīmē vienlaicīgi nevardarbīgu attieksmi un cilvēciskās cieņas respektēšanu. (..) Dažādo neiecietības formu pārvarēšanai jānotiek pozitīvā veidā: cienot esošo dažādību un veicinot dialogu kā pastāvīgu izlīguma un miera ceļu, paliekot uzticīgiem evaņģēlijam.
2015. gada tēma: Jēzus viņai sacīja: „Dod man dzert!” (Jāņa 4:7)
Lūgšana
Žēlsirdīgais Kungs, Tavs Gars lidinājās pār ūdeņiem, no kurienes dīga un plauka dažādība. Mēs atzīstam, ka mums ir grūti dzīvot, pieņemot esošo dažādību. Piedod mums to prāta attieksmi, vārdus un rīcību, kas no spēka un varas pozīcijām vēršas pret vienotību dažādībā. Kungs, apžēlojies par mums!
Žēlsirdīgais Kristu, daudzu cilvēku žēlastība un prieks, Tu, kas uzklausi un pamāci, Tu radi jaunu cerību un dziedini prāta un miesas ievainojumus. Mēs atzīstam, ka neesam uzklausījuši balsis, kas atšķiras no mūsējās, neesam teikuši vārdus, kas dziedina un dod cerību, un esam uzturējuši izslēdzošu attieksmi pret tiem, kuri sauc pēc atbalsta un un sadraudzības. Kungs, apžēlojies par mums!
Žēlsirdīgais Kungs, Tu esi visas radības avots, Mūžīgais un dzīvību dodošais Vārds. Mēs atzīstamies, ka neklausāmies Tavas radības vaidos un saucienos pēc atbrīvošanas un atjaunošanas. Palīdzi mums doties ceļā kopā un sadzirdēt Tavu balsi visās dzīvajās būtnēs, kas cieš un ilgojas pēc dziedināšanas un rūpēm.
Ak, Dievs, žēlastības avots, lai pār mums līst Tava piedošana! Lai Tava mīlestība mūs pārveido par dzīvības ūdens avotu, kas atjaunotu Tavas tautas spēku! Mēs to lūdzam caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
PIRMĀ DIENA (2015. gada 18. janvāris)
Jāiet caur Samariju (Jņ 4:4)
1Moz 24:10–33 Ābrahāma kalps un Rebeka pie akas
Ps 42 Briedis alkst pēc ūdens
2Kor 8:1–7 Maķedonijas draudžu dāsnums
Jņ 4:1–4 Viņam vajadzēja iet caur Samariju
Komentārs
Jēzus un Viņa mācekļi devās no Jūdejas uz Galileju. Samarija atrodas starp šiem novadiem. Pār Samariju un samariešiem gūlās daudzu aizspriedumu slogs. Samarijā līdzās pastāvēja neskaitāmas tautības un reliģijas, un šī situācija bija par pamatu tās sliktajai reputācijai. Tāpēc nebija nekas neparasts, ja ļaudis izvēlējās ceļus, kas ļāva izvairīties no Samarijas teritorijas šķērsošanas.
Ko tad nozīmē teikums “Viņam bija jāiet caur Samariju”, ko mēs lasām Jāņa evaņģēlijā? Te nav runa par ģeogrāfiju; mums ir jāierauga Jēzus izvēle: “iet cauri Samarijai”. Tas, nozīmē, ka ir nepieciešams doties pretī otram, tam, kurš ir atšķirīgs un kuru bieži vien uzlūkojam kā apdraudējumu.
Konflikts starp jūdiem un samariešiem bija radies jau daudzus gadus iepriekš. Samariešu priekšteči bija nošķīrušies no dienvidu monarhijas, kas pieprasīja, lai visas rituālās svinības notiktu Jeruzalemē (1Ķēn 12). Kad asīrieši ieņēma Samariju un izveda no tās lielu daļu turienes iedzīvotāju, viņi to vietā lika ienākt daudzām svešām tautām, un tām katrai bija savi dievi un dievības (2Ķēn 17:24-34). Sākot ar šo brīdi, samarieši jūdu acīs kļuva par “sajauktu un nešķīstu tautu”. Tālāk Jāņa evaņģēlijā lasām, kā jūdi, vēlēdamies apsūdzēt Jēzu, Viņam saka: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jņ 8:48).
Arī samarieši ar grūtībām pieņēma jūdus (Jņ 4:8). Pagātnes ievainojumi kļuva vēl jo sāpīgāki ap 128. gadu pirms Kristus, kad jūdu vadonis Johanans Hirkans pavēlēja iznīcināt templi, ko samarieši bija uzcēluši Gerizima kalnā. Un, kā vēsta Lūka evaņģēlijs, – tā kā šis gadījums, iespējams, nebija vienīgais – kāds samariešu ciems atteicās uzņemt Jēzu tikai tāpēc, ka Viņš bija ceļā uz Jūdeju (Lk 9, 52-53). Tātad nevēlēšanās veidot dialogu pastāvēja kā vienā, tā otrā pusē.
Jāņa evaņģēlijā ir skaidri teikts: Jēzus apzināti izvēlējās “iet cauri Samarijai”. Viņš vēlējās nojaukt savas paša tautas izveidotās robežas. Tā Viņš mums parāda, ka tad, ja mēs novēršamies no tiem, kuri ir atšķirīgi no mums, un veidojam attiecības tikai ar mums līdzīgajiem, mēs esam atbildīgi par to, ka paši paliekam nabadzīgāki. Ja veidojam dialogu ar tiem, kas ir atšķirīgi no mums, mēs augam.
Jautājumi
Ko man un manai kopienai nozīmē “ir jāiet caur Samariju”?
Kādi ir manas Baznīcas soļi ceļā, lai sastaptu citas Baznīcas un ko Baznīcas cita no citas ir iemācījušās?
Lūgšana
Ak, visu tautu Dievs, māci mums “šķērsot Samariju”, lai ietu pretī saviem brāļiem un māsām no citām Baznīcām! Dari, lai mēs turp dodamies ar atvērtu sirdi, kas gatava saņemt, tā lai mēs spējam mācīties no ikvienas Baznīcas un no ikvienas kultūras! Tu, kas esi vienotības avots, dāvā mums vienotību, ko vēlas Kristus. Amen.
OTRĀ DIENA (2015. gada 19. janvāris)
Noguris no ceļa, Jēzus apsēdās pie akas (Jņ 4:6)
1Moz 29:1–14 Jēkabs un Rāhēle pie akas
Ps 137 Kā lai dziedam Kunga dziesmu svešā zemē?
1Kor 1:10–18 Ikviens pie jums paradis runāt – es piederu Pāvilam, es Apollam
Jņ 4:5–6 Jēzus bija no ceļa noguris
Komentārs
Nonācis pie akas un būdams no ceļa noguris, Jēzus nolēma apstāties. [..] Kamēr Jēzus atpūšas, kāda samariešu sieviete pienāk pie akas iesmelt ūdeni. Šī tikšanās notiek pie Jēkaba akas – tā ir simboliska vieta Bībeles tautas dzīvē un garīgajā ceļā.
Dialogā, kas veidojas starp samarieti un Jēzu, ir runa par to, kur ir īstā pielūgsmes vieta. “Vai uz šī kalna, vai Jeruzalemē?” jautā samāriete. Jēzus atbild: “Ne uz šī kalna, ne Jeruzalemē. Īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā; tādus pielūdzējus Tēvs meklē.” (sal. Jņ 4:21-24)
Nereti Baznīcu savstarpējās attiecības raksturo nevis kopīgi centieni pēc vienotības, bet gan sāncensība un strīdi. Brazīlijā tā ir noticis pēdējo gadu laikā. Dažas kopienas izceļ savus tikumus un, lai piesaistītu jaunus locekļus, uzskaita ieguvumus, ko gūst tām piederīgie. Dažas pat iet tik tālu, ka sāk domāt – jo lielāka un spēcīgāka ir viņu Baznīca un jo lielāks ir to locekļu skaits, jo tuvāk tās ir Dievam; galu galā tās pat sāk uzskatīt sevi par vienīgajām īstajām dievlūdzējām, kā rezultātā ir radušies vardarbīgi strīdi un mazinājusies cieņa pret citām reliģijām un kristīgajām tradīcijām. Šāda veida konkurences mārketings izraisa gan savstarpēju neuzticēšanos starp Baznīcām, gan mazina sabiedrības ticību attiecībā uz kristiešiem kopumā. Kad pieaug konkurence, “otra” kopiena kļūst par ienaidnieku, pret ko jācīnās.
Kas ir īstie dievlūdzēji? Īstie dievlūdzēji neļauj sāncensības loģikai – kurš ir labāks, kurš sliktāks? – saindēt ticību. Mums ir vajadzīgas “akas”, pie kurām atpūsties un atbrīvoties no strīdiem, sāncensības un vardarbības; mums ir vajadzīgas vietas, kur mācīties, ka īstie dievlūdzēji pielūdz “garā un patiesībā”.
Jautājumi
Kas ir Baznīcu sāncensības galvenie iemesli?
Vai spējam saprast, kas ir tā kopīgā “aka”, pie kuras varam atpūsties no mūsu strīdiem un sāncensības?
Lūgšana
Žēlsirdības Dievs, tik bieži mūsu Baznīcas izvēlas sāncensības loģiku. Piedod mums, mūsu lepnība ir grēks! Mēs esam noguruši no vēlēšanās būt pirmajiem. Ļauj mums atpūsties pie akas. Atveldzē mūs ar vienotības ūdeni, kas plūst no mūsu kopējās lūgšanas. Lai Tavs Gars, kas lidinājās pār haosa ūdeņiem, mūsu sašķeltības vietā dāvā mums vienotību. Amen.
TREŠĀ DIENA (2015. gada 20. janvāris)
“Man nav vīra” (Jņ 4:17)
2Ķēn 17:24–34 Samariju pārņem Asīrija
Ps 139:1–12 Kungs, tu esi mani izlūkojis un izzinājis
Rm 7:1–4 Jūs caur Jēzus Kristus miesu esat miruši bauslībai
Jņ 4:16–19Man nav vīra
Komentārs
Samariete Jēzum atbild: “Man nav vīra.” Saruna tagad skar sievietes ģimenes dzīvi. [..] “Ej, pasauc savu vīru un nāc atkal šurp!” (Jņ 4:16), saka Jēzus, tomēr Viņš zina, ka sievietei ir bijuši pieci vīri un ka vīrietis, ar kuru viņa pašlaik dzīvo, nav viņas vīrs.
Kādā situācijā ir šī sieviete? Vai viņas vīri ir prasījuši šķiršanos? Vai viņa ir atraitne? Vai viņai ir bērni? Lasot šo fragmentu, šādi jautājumi nāk prātā gluži dabiski. Lai kā arī būtu, šķiet, ka Jēzu interesē gluži cita šīs sievietes dzīves dimensija: Viņš zina, kāda ir tās dzīve, tomēr paliek laipns pret viņu, tā lai varētu notikt patiesa tikšanās. Jēzus nebalstās uz kādu moralizējošu sievietes atbildes interpretāciju, bet drīzāk šķiet, ka Viņš vēlas sievieti vest tālāk par šo atbildi. Galu galā sieviete maina savu attieksmi pret Jēzu. Šķēršļi, ko varēja radīt viņu kultūras un reliģijas atšķirības, paliek otrajā plānā, un to vietā nāk kaut kas daudz nozīmīgāks: paļāvībā balstīta satikšanās. Šajā brīdī Jēzus ar savu attieksmi mums dāvā iespēju atvērties jauniem apvāršņiem un uzdot vairāk jautājumu: jautājumus, kas atmasko citus nonievājošu rīcību un nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm, jautājumus par atšķirībām, kas turpina būt šķērslis mūsu ceļā uz vienotību, pēc kuras mēs tiecamies un par kuru lūdzam.
Jautājumi
Vai atpazīstam struktūras mūsu kopienās, kurās ir iemājojis grēks?
Kāda ir sieviešu vieta un loma mūsu Baznīcās?
Ko mūsu Baznīcas var darīt, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm?
Lūgšana
Kā lai nosauc Tevi, kas esi pāri visam?
Kāda himna Tevi slavēs? Neviens vārds nespēj Tevi izteikt. Kāds gars Tevi satvers?
Tu esi pārāks par jebkādu gudrību. Tu vienīgais esi neizsakāms, jo viss, kas ir sacīts, ir no Tevis.
Tu vienīgais esi neizzināms, jo visas zināšanas ir no Tevis.
Ikviena būtne Tevi slavē – tie, kas runā, un tie, kas ir mēmi. Ikviena būtne teic Tavu godu – tie, kam dota spēja domāt, un tie, kam nav.
Visuma ilgu un visu centienu mērķis esi Tu. Visam, kas vien radīts, ir sava lūgšana, un visi, kam ir vieta Tavā kārtībā, liek celties Tev pretī klusuma himnai. Viss, kas vien paliek, paliek Tevī. Viss, kas vien Visumā bango, bango Tevī. Tu esi visa piepildījums. Tu esi vienīgais. Tu esi katrs un neviens. Tev pieder visi vārdi, tad kā lai Tevi nosaucu – Tevi, ko vienīgo nosaukt nav iespējams?
Kurš gan spēs šķērsot miglu, kas aizklāj debesis?
Tu, kas esi pāri visam, apžēlojies! Dāvā man vārdu, kurā Tevi uzrunāt!
Svētais Gregors no Nazianzas
CETURTĀ DIENA (2015. gada 21. janvāris)
Sieviete atstāja savu ūdens trauku (Jņ 4:28)
1Moz 11:31–12:4 Dievs apsola darīt Ābramu par lielu tautu un par svētību
Ps 23 Kungs ir mans gans
Apd 10:9–20 Ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu
Jņ 4:25–28 Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku
Komentārs
Jēzus un samarietes tikšanās apliecina, ka dialogs ar cilvēkiem, kuri ir mums sveši, no mums atšķirīgi vai kurus mēs slikti pazīstam, var būt dzīvību dodošs. Ja sieviete sekotu noteikumiem, kādus noteica kultūra, no kuras viņa nāca, tad šī sieviete, redzēdama, ka akai tuvojas Jēzus, būtu gājusi prom. Tomēr tajā dienā kāda iemesla dēļ viņa neievēroja valdošos likumus. Samariete un Jēzus rīkojas pretēji pieņemtajām uzvedības normām. To darot, viņi mums vēl reizi parāda, ka ir iespējams veidot attiecības, kas balstītas uz gluži jauna pamata.
Jēzus turpina Tēva darbu, un arī samariete atstāj savu ūdens trauku, kas nozīmē, ka viņa var turpināt savu dzīvi. Viņa ir atbrīvota no lomas, kuru tai uzspiež sabiedrība. Jāņa evaņģēlijā šī sieviete ir pirmais cilvēks, kas apliecina, ka Jēzus ir Mesija. Atteikšanās no vecā ir priekšnoteikums tam, lai augtu spēkā un ticības gudrībā.
Samariete atstāj savu krūzi un tas nozīmē, ka viņa ir saņēmusi lielāku dāvanu, daudz svarīgāku nekā ūdens, pēc kura tā bija nākusi, un viņa ir atklājusi labāku vietu – būt viņas kopienā. Sieviete apzinās, kādu lielāku dāvanu šis jūdu svešinieks Jēzus viņai ir dāvājis.
Mums ir grūti atzīt svešā, citam piederošā vērtību, labumu un pat svētumu. Tomēr atzīt to dāvanu labumu un svētumu, kas pieder citiem, ir nepieciešams solis mūsu centienos pēc redzamas vienotības.
Jautājumi
Satikšanās ar Jēzu nozīmē, ka mums jāatstāj savi ūdens trauki. Kas ir šie mūsu ūdens trauki?
Kādas ir galvenās grūtības, kas mūs aizkavē to darīt?
Lūgšana
Mīlestības Dievs, liec, lai mēs no Jēzus un no samarietes mācāmies, ka satikšanās ar otru, ar svešinieku, mums paver jaunus žēlastības apvāršņus. Palīdzi mums saskatīt tālāk par mūsu robežām un pieņemt jaunus izaicinājumus. Palīdzi mums uzveikt bailes, sekojot Tava Dēla aicinājumam. Mēs Tevi lūdzam Jēzus Kristus vārdā. Amen.
PIEKTĀ DIENA (2015. gada 22. janvāris)
Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa (Jņ 4:11)
1Moz 46:1–7 Dievs saka Israēlam nebaidīties iet uz Ēģipti
Ps 133 Cik labi brāļiem dzīvot kopā vienotībā
Apd 2:1–11 Vasarsvētku diena
Jņ 4:7–15 Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa
Komentārs
Jēzum ir vajadzīga palīdzība. Pēc garā ceļa Viņu ir pārņēmis nogurums. Izvārdzis dienas vidus karstumā, Viņš ir izsalcis un izslāpis. (sal. Jņ?4:6) Turklāt Jēzus ir svešinieks. Viņš atrodas nepazīstamā teritorijā, un aka pieder tautai, no kuras nāk ši sieviete. Jēzus ir izslāpis, bet, kā samariete pamana, Viņam nav trauka, ar ko iesmelt ūdeni. Jēzum ir vajadzīgs ūdens, un Viņam ir vajadzīga palīdzība; mums visiem ir vajadzīga palīdzība!
Ir daudz kristiešu, kuri uzskata, ka paši zina atbildes uz visiem jautājumiem un ka viņiem nav vajadzīga palīdzība ne no viena. Ja sapinamies šādos uzskatos, mēs daudz zaudējam. Neviens no mums nespēj sasniegt dievišķos dziļumus, un tomēr ticība Dievam prasa, lai mēs aizvien vairāk smeltu no noslēpuma ūdeņiem. Vieniem pašiem tas mums nav iespējams. Mums ir nepieciešama brāļu un māsu, citu kristiešu, palīdzība. Tikai tad mēs varam sasniegt Dieva noslēpuma dziļumu.
Neatkarīgi no tā, kādai Baznīcai mēs piederam, mums visiem mūsu ticībā ir kas kopīgs: Dievs ir noslēpums, kas pārspēj ikkatru saprašanu. Tiekšanās pēc kristiešu vienotības mūs mudina atzīt, ka nevienai kristīgajai konfesijai nepieder visi līdzekļi, lai sasniegtu visdziļākos Dieva noslēpuma ūdeņus. Mums ir vajadzīgs ūdens, un mums ir vajadzīga palīdzība: mums visiem ir vajadzīga palīdzība! Jo ciešāka būs mūsu vienotība, jo labāk mēs varēsim dalīties ar saviem smeļamajiem traukiem, jo garākas, savā starpā sasietas, kļūs mūsu virves, kurās šos traukus iesiet, un jo dziļāk mēs varēsim smelt Dieva noslēpuma akā.
Brazīlijas vietējās tradīcijas mums parāda, ka ir jāmācās gan no senču gudrības, gan vienlaikus – no bērnu zinātkāres un nevainības. Sākot ar brīdi, kurā mēs esam gatavi pieņemt to, ka cits citam esam vajadzīgi, mēs kļūstam kā bērni, kas ir atvērti mācīties visu jauno. Tādā veidā mums atveras Debesu valstība (Mt?18:3). Mums ir jāseko Jēzus piemēram, uzdrošinoties ieiet nepazīstamā teritorijā un būt tajā svešiniekiem, vairojot vēlēšanos mācīties no tā, kas ir no mums atšķirīgs.
Jautājumi
Vai atceries situācijas, kurās tava Baznīca ir palīdzējusi citai Baznīcai vai kurās cita Baznīca ir palīdzējusi tavējai?
Vai Tavai Baznīcai ir kādi šķēršļi, lai pieņemtu palīdzību no citas Baznīcas? Kā šos šķēršļus var pārvarēt?
Lūgšana
Dievs, kas esi dzīvā ūdens avots, liec mums saprast – jo vairāk mēs sasiesim savu smeļamo trauku virves, jo dziļāk varēsim piekļūt dievišķajam ūdenim!
Pamodini mūs atziņai, ka dāvanas, kas pieder kādam citam, nozīmē, ka Tavs noslēpums ir neaptverams. Liec mums kopīgi apsēsties ap aku, lai dzertu Tavu ūdeni, kas mūs sapulcina vienotībā un mierā. To visu mēs Tev lūdzam caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu, kurš samarietei lūdza ūdeni, ar ko remdēt savas slāpes. Amen.
SESTĀ DIENA (2015. gada 23. janvāris)
Jēzus teica: „Ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” (Jņ 4:14)
2Moz 2:15–22 Mozus pie akas Midjānā
Ps 91 Kunga ēnā patvērušos dziesma
1Jņ 4:16–21 Pilnīga mīlestība aizdzen bailes
Jņ 4:11–15 Ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai
Komentārs
Sarunā ar samarieti Jēzus vispirms lūdz ūdeni un pēc tam pats apsola dot ūdeni. Tālāk šajā pašā evaņģēlijā Jēzus no jauna lūgs padzerties. “Man slāpst,” Viņš teiks no krusta. Un tāpat no krusta Viņš kļūs par apsolīto avotu, kas iztecēs no Viņa caurdurtā sāna. Kristībā mēs saņemam šo ūdeni, Jēzus doto dzīvību, kas mūsos kļūst par ūdeni, par izplūstošu dzīvību, kas domāta tam, lai to atdotu, lai ar to dalītos ar citiem.
Lūk, kādas brazīliešu sievietes liecība. Viņa ir dzērusi no šī ūdens, un šis ūdens viņā ir kļuvis par avotu.
Romi, medmāsa no Kampugrandes, bija mācītāja Vasarsvētku draudzē. Kādā svētdienas naktī viņas kvartālā vientuļa, sešpadsmit gadus veca iezemiešu izcelsmes meitene kādā barakā laida pasaulē puisīti. Viņu atrada guļam uz grīdas un asiņojot. Romi viņu aizveda uz slimnīcu. Tika noskaidrots, kur dzīvo Semei, jaunās māmiņas, ģimene. Vecāki tika atrasti, tomēr neviens no tiem nevēlējās par meiteni parūpēties. Semei un viņas bērniņam nebija, kurp doties. Romi viņus uzņēma savā pieticīgajā mājoklī. Viņa nepazina Semei, turklāt, Kampugrandē valda spēcīgi aizspriedumi pret iezemiešu izcelsmes cilvēkiem. Semei veselība aizvien bija vāja, bet Romi lielais dāsnums raisīja labvēlīgu attieksmi no kaimiņu puses. Kāda jaunā māmiņa, katoliete Veronika zīdīja Semei bērniņu, jo viņa pati to nespēja. Semei nosauca savu dēlu par Lūkasu Natanaēlu. Drīz vien viņi varēja atstāt pilsētu un doties apmesties kādā zemnieku saimniecībā. Tomēr Semei neaizmirsa Romi un viņas kaimiņu labestību.
Ūdens, ko Jēzus mums dāvā, šis ūdens, ko Romi saņēma Kristības brīdī, viņā kļuva par dzīvības ūdeni Semei un tās dēlam. Romi liecības pamudināti, arī viņas kaimiņi juta, kā Kristības ūdens viņos pārveidojas par avotu. Kristības ūdens, kas izplūst mūsu dzīvē, ir darbīga, ekumeniska liecība par Kristus mīlestību; tas mums ļauj nojaust Kristus apsolīto mūžīgo dzīvi.
Lai augtu brāļu mīlestībā, mums ir vajadzīgi konkrēta rīcība, līdzīgi tai, ko darīja šie vienkāršie ļaudis. Viņi liecina par evaņģēliju un liek saprast, cik svarīgas ir ekumeniskas attiecības.
Jautājumi
Kā tu saproti Jēzus vārdus, ka caur Viņu mēs varam kļūt par “ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” (Jņ 4:14)?
Kur tu saredzi, ka kristīgi cilvēki ir dzīvā ūdens avoti tev un citiem?
Kuras ir tās situācijas, kurās Baznīcām būtu jārunā vienā balsī, lai tās būtu par dzīvā ūdens avotiem?
Lūgšana
Dievs, Trīsvienība, liec, lai, sekojot Jēzus piemēram, mēs esam Tavas mīlestības liecinieki. Ļauj mums būt taisnīguma, miera un solidaritātes nesējiem. Lai Tavs Gars pamudina mūs uz konkrētu rīcību, kas ir vienotības avots.
Kaut mūri pārvērstos par tiltiem!
Mēs Tevi lūdzam Jēzus Kristus vārdā, Svētā Gara vienotībā. Amen.
SEPTĪTĀ DIENA (2015. gada 24. janvāris)
„Dod man dzert” (Jņ 4:7)
4Moz 20:1–11 Israēlieši pie Meribas
Ps 119:10–20 Tavu vārdu es neaizmirsīšu
Rm 15:2–7 Lai Dievs dod jums savstarpēju vienprātību
Jņ 4:7–15 Dod man dzert
Komentārs
Kristiešiem vajadzētu būt pārliecinātiem, ka satikšanās un pieredzes apmaiņa ar citiem, pat ar tādiem cilvēkiem, kas pieder pie atšķirīgas reliģiskās tradīcijas, var mūs pārveidot un palīdzēt mums sasniegt akas dziļumus. Kad mācāmies pazīt tos, kas mums sveši, vēlēdamies smelt no viņu akas, mēs atklājam “Dieva brīnumdarbus”, ko sludinām.
Tuksnesī Dieva tauta bija bez ūdens, un Dievs sūtīja Mozu un Āronu, lai tie liktu ūdenim izšļākties no klints. Tāpat Dievs arī uz mūsu vajadzībām bieži atbild ar citu cilvēku starpniecību. Kad mēs lūdzam Kungu, līdzīgi kā samariete Viņam lūdza: “Kungs, dod man šo ūdeni,” – iespējams, Viņš jau ir uzklausījis mūsu lūgšanas, ieliekot kāda cita rokās to, ko mēs jautājam. [..]
No Gvarāni, indiāņu izcelsmes tautas, kas dzīvo Brazīlijā, mēs uzzinām, ka viņu valodā nav neviena vārda, kas nozīmētu “reliģija”, tādējādi nodalot reliģiju no ikdienas dzīves. Apzīmējums, ko parasti lieto, burtiski nozīmē “mūsu labais dzīvesveids” (“?ande reko katu”). Šis apzīmējums attiecas uz visu kultūras kopumu, kas sevī ietver arī reliģiju. Tātad reliģija ir gvarānu kultūras sistēmas daļa, gluži tāpat kā viņu domāšanas veids vai dzīvesveids. Reliģija attiecas uz visu to, kas var padarīt kopienu labāku vai sekmēt tās attīstību un kas ved uz šo “labo dzīvesveidu”. Tādējādi gvarānu tauta mums atgādina, ka sākumā kristietību dēvēja par “ceļu” (Apd 9:2). “Ceļš” jeb “labais dzīvesveids”, kā tas ir gvarāniem, ir veids, kādā Dievs padara harmonisku visu to, kas veido mūsu dzīvi.
Jautājumi
Kā tava izpratne par Dievu un tava pieredze ir bagātinājusies no sastapšanās ar citiem kristiešiem?
Ko kristīgās kopienas var mācīties no iezemiešu tautu gudrības un citu reliģiju tradīcijām?
Lūgšana
Kungs, kas esi dzīvība, kas rūpējies par visu radību un aicini mūs rīkoties taisnīguma un miera labā, liec, lai mūsu drošības pamats ir nevis ieroči, bet cieņa. Lai mūsu spēks ir nevis vardarbības, bet mīlestības spēks. Lai mūsu bagātības pamats ir nevis nauda, bet savstarpēja dalīšanās. Lai mūsu ceļš ir nevis godkāres, bet taisnīguma ceļš. Lai mūsu uzvara ir nevis atriebības, bet piedošanas auglis. Lai mūsu vienotība īstenojas nevis centienos pēc varas, bet pazemīgā liecībā, vēloties pildīt Tavu gribu. Lai, atsaucīgi un paļāvības pilni, mēs spējam aizstāvēt visas radības cieņu, šodien un vienmēr daloties solidaritātes, taisnīguma un miera maizē. To visu mēs Tev lūdzam Tava Dēla, mūsu brāļa Jēzus vārdā – Viņš bija cilvēku nežēlības upuris, bet no krusta augstumiem piedeva mums visiem. Amen.
ASTOTĀ DIENA (2015. gada 25. janvāris)
Daudzi sāka ticēt tās sievietes liecības dēļ (Jņ 4:39)
2Moz 3:13–15 Mozus pie degošā krūma
Ps 30 Kungs atjauno mūs dzīvei
Rm 10:14–17 Cik brīnišķas ir to kājas, kas sludina labo vēsti!
Jņ 4:27–30; 39–40 Daudzi sāka ticēt tās sievietes liecības dēļ
Komentārs
Samarietes sirds tiek pārveidota, un viņa uzņemas misiju. Viņa pasludina savai tautai, ka ir satikusi Mesiju. Daudzi sāk ticēt Jēzum, dzirdējuši sievietes vārdus (Jņ 4:39). Viņas tikšanās ar Jēzu ir izmainījusi viņas dzīvi un piešķir spēku viņas liecībai. Būdama atvērta pret to, kas viņai nepazīstams, sieviete šajā svešiniekā atklāj avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei (Jņ 4:14).
Misijai ir būtiska nozīme kristīgajā ticībā. Ikviens kristietis ir aicināts pasludināt Kunga vārdu. “Lai kurp jūs ietu, jums palīdzēs, ja domāsiet, ka Dieva Gars turp jau devies pirms jums,” pāvests Francisks nesen sacīja cilvēkiem – misionāriem. Būt misionāram nenozīmē nodarboties ar prozelītismu. Visi tie, kas patiesi pasludina Jēzu, piedāvā dialogu mīlestībā, ir gatavi mācīties no citiem un ciena atšķirīgo. Lai mēs būtu misionāri, mums ir jāmācās dzert dzīvo ūdeni, bet neuzskatīt sevi par akas īpašniekiem. Aka mums nepieder. Gluži pretēji, mēs smeļam savu dzīvību no šīs akas, no dzīvā ūdens akas, kuru mums dāvā Kristus.
Mūsu misijas pamatā ir jābūt gan vārdiem, gan liecībai. Mums ir jācenšas dzīvot to, ko mēs pasludinām. Mūžībā aizgājušais Brazīlijas arhibīskaps Helders Kamara uzskatīja, ka daudzi ir kļuvuši par ateistiem tāpēc, ka piedzīvoja vilšanos, redzot, ka ticīgie nedzīvo to, ko sludina. Samarietes liecība pamudināja viņas tautu sākt ticēt Jēzum tāpēc, ka viņas brāļi un māsas redzēja, ka sievietes vārdi saskanēja ar to, kā bija mainījusies viņa pati.
Ja mūsu vārdi un liecība būs autentiski, tad pasaule to sadzirdēs un ticēs. “Kā lai viņi ticētu Tam, par kuru nav dzirdējuši?” (Rom 10, 14).
Jautājumi
Kāda ir saikne starp vienotību un misiju?
Vai pazīsti cilvēkus savā kopienā, kuru dzīve ir liecība vienotībai?
Lūgšana
Kungs, kas esi dzīvā ūdens avots, liec, lai mēs liecinām par vienotību gan ar saviem vārdiem, gan ar dzīvi. Palīdzi mums saprast, ka aka mums nepieder, un dāvā mums gudrību citam citā ieraudzīt to pašu žēlastību. Pārveido mūsu sirdi un mūsu dzīvi, lai mēs kļūstam par patiesiem Labās Vēsts nesējiem. Liec, lai satikšanās ar mūsu tuvāko vienmēr būtu satikšanās ar Tevi. To visu mēs lūdzam Tava Dēla Jēzus Kristus vārdā, Svētā Gara vienotībā. Amen.
Svētība
Lai Kungs Dievs tevi svētī un tevi pasargā;
lai piepilda tavu sirdi ar maigumu un tavu dvēseli ar prieku,
tavas ausis ar mūziku un tavas nāsis ar smaržu,
tavu muti ar dziesmu, kas dāvātu cerību.
Lai Jēzus Kristus, dzīvais ūdens, ir
aiz tevis, sargājot tevi,
pirms tevis, vadot tevi,
tev blakus kā ceļabiedrs,
tevī kā mierinātājs,
pār tevi, lai svētītu tevi.
Lai dzīvību dodošais Svētais Gars
elpo tevī, lai tavas domas būtu svētas,
lai Viņš darbojas tevī, lai tavi darbi būtu svēti,
lai pievelk tavu sirdi, lai tu mīlētu to, kas ir svēts,
lai stiprina tevi, lai tu aizstāvētu to, kas ir svēts.
Lai Viņš rod mājvietu tavā sirdī,
apūdeņo tās sausumu un izkausē tās aukstumu,
lai tavas dvēseles pašos dziļumos Viņš aizdedzina Savu mīlestības uguni
un lai dāvina tev patiesu ticību, pastāvīgu cerību un īstu un pilnīgu mīlestību.
