Gatavojoties Ziemassvētkiem, šoreiz kopā ar sievietēm no Vecās Derības, kas līdzīgi mums gaidīja Mesiju, uzsāksim novennu. Tāpat kā viņas, paliksim nomodā, lai Jēzus, kas nāks, atrastu mūs gatavus, lai Emanuēls, Dievs ar mums, mājotu mūsu vidū, mūsu ģimenēs, mūsu sabiedrībā.
Pēc Dieva Vārda lasīšanas vairāk pārdomāsim un paliksim klusumā. Lai Dieva Vārds, kas tapa Cilvēks, arvien vairāk kļūtu par mūsu barību un gaismu.
- ? Katru dienu pēc Bībeles fragmenta izlasīšanas paliec klusumā
- ? Pārdomā tos vārdus, kas visvairāk uzrunā Tavu sirdi
- ? Pēc 15 minutēm lūdzies 3 reizes “Gods lai ir Tēvam”
16. decembris
Sāra
Ievads
Sāra, kuras vārds nozīmē “princese”, klusi un pazemīgi pavada Ābrahāmu viņa svētceļojumā uz Apsolīto zemi, sekojot Kunga balsij (sal. Radīšanas grāmata). Šajā ceļā, kas ir piedzīvojumu, grūtību un tumšu, lai gan zvaigžņotu, nakšu pilns, viņa viņam ir allaž līdzās kā sieva, kā māsa, kā māte, kā vieda sieviete, kas piesaista viņam labvēlību… Bet savā sirdī viņa slēpj kādu brūci, kas pārklāj sāpēm viņas esību: viņa ir neauglīga. Un tā kādu dienu, kad nu jau sirmgalve mājo ar Ābrahāmu teltī pie Mamres ozola, Kungs viņu apciemo un sniedz viņai vēsti par mātišķību, cilvēciski neiespējamu. “JHWH” sevi atklāj kā tāds, kas vēlas veikt žēlastības brīnumdarbus ārkārtējā cilvēciskā vājumā un nespēkā. Noteiktajā laikā stipri ilgotās dāvanas priekšā Sāra izsaucas: “Labiem smiekliem Dievs man ir devis iemeslu,” – un nosauc bērnu par Īzāku.
Lasījums no Pirmās Mozus grāmatas:
Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: “Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: “Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: “Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.” Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. Un tie sacīja viņam: “Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: “Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: “Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: “Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs.” Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: “Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdamaVai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls.” (1 Moz 18, 1-14) Dievs sacīja uz Ābrahāmu: “Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraja, bet Sāra lai ir viņas vārds. Jo Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un tautu ķēniņi celsies no tās.” Un Ābrahāms nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam vēl var bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadu, varētu vēl dzemdēt? Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: “Ka tik Ismaēls Tavā priekšā paliktu pie dzīvības.” Un Dievs sacīja: “Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņa vārdu: Īzāks, un Es celšu Savu derību ar viņu par mūžīgu derību ar viņa pēcnācējiem pēc viņa. Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam un viņu ļoti, ļoti vairošu; divpadsmit valdnieki viņam tiks dzemdēti; un Es viņu darīšu par lielu tautu.” (1 Moz 17, 15-20)
17. decembris
Rebeka
Ievads
Šodien uzlūkosim Rebeku. Dievs izvēlējās viņu par sievu Abrahama dēlam Īzakam. Kad Īzaks deva svētību savam dēlam Jēkabam, viņa kļuva par tautu māti. Rebeka pilnīgi izpildīja Dieva plānu. Līdzīgi kā Rebeka, arī mēs esam aicināti savā dzīvē atklāt Dieva gribu un pildīt to ar pacietību un mieru. Rebeka piekrita Dieva gribai. Bet es? Ir nepieciešams mūsu “jā”.
Lasījums no Pirmās Mozus gramatas:
“Un notika, iekāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija meita Betuēlam, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, un to neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, pildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: “Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka.” Tad viņa atbildēja: “Dzer, mans kungs!” Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un dzirdīja viņu. Un, kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: “Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.” Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē un tecēja vēlreiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Tas Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne. Un, lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pusseķeļa svarā un divas zelta rokassprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā un sacīja: “Kā meita tu esi? Un saki man – vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?” Un tā atbildēja: “Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru tā dzemdēja Nahoram.” Un viņa sacīja tam: “Gan salmu, gan siena mums ir daudz, kā arī vietas pārnakšņošanai.” Tad tas vīrs zemu noliecās un pielūdza To Kungu un sacīja: “Slavēts lai Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas Savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis Savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā Tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!” Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota. Bet, kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokassprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: tā un tā tas vīrs ar mani runājis,- tad tas izgāja pie šī vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: “Nāc iekšā, tu, Tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem.” Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamieļus un deva salmus un sienu kamieļiem, arī ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai. Bet, kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: “Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še.” Tie sacīja: “Runā!” Viņš sacīja: “Es esmu Ābrahāma kalps. Un Tas Kungs manu kungu ir bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus. Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir. Un mans kungs lika man zvērēt, piekodinādams: tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut arī es dzīvoju viņa zemē. Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu. Es iebildu savam kungam: varbūt šī sieva nesekos man? Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, – Viņš sūtīs Savu eņģeli tev līdzi un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs. Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies,- redzi, es stāvu te pie ūdens avota,- lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: dod, lūdzama, man nodzerties no sava trauka,- lai viņa man atbildētu: dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt,- ir tā sieva, kuru Tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam. Un, iekāms es biju beidzis savā sirdī tā spriest, redzi, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: dod, lūdzu, arī man dzert. Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: dzer, un arī taviem kamieļiem es došu dzert. Un es dzēru, un arī manus kamieļus tā dzirdīja. Tad es jautāju viņai un sacīju: kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas. Un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokassprādzes ap viņas rokām. Es zemu noliecos un pielūdzu To Kungu, un es slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu. Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, sakiet man to; un, ja ne, sakiet arī to man, lai es varētu doties pa labi vai pa kreisi.” Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: “No Tā Kunga tas ir nācis – mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir Tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs to ir gribējis.” Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, viņš metās zemē Tā Kunga priekšā. Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai; viņš deva dārgas dāvanas arī viņas brālim un viņas mātei. Un viņi ēda un dzēra – viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti; un tie cēlās no rīta, un viņš sacīja: “Atlaid mani pie mana kunga.” Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: “Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi iet.” Bet viņš sacīja tiem: “Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga.” Tad tie sacīja: “Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai.” Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: “Vai tu gribi sekot šim vīram?” Un viņa atbildēja: “Es iešu.” Un tie atlaida Rebeku un tās aukli, un Ābrahāma kalpu, un tos vīrus, kas tam bija. Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: “Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošu tūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus.” Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā. Bet Īzāks nāca no Lehaj-roi avota, jo viņš bija Negebas iemītnieks. Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi Īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: “Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku un nāk mums pretim?” Un kalps atbildēja: “Tas ir mans kungs.” Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja Īzākam visu, ko bija darījis. Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves. (1 Moz 24, 15 – 68) Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: “Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.” Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: “Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.” Tad viņa māte atbildēja: “Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man.” Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika. Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi. (1 Moz 27, 5 – 17) Un Rebeka sacīja Īzākam: “Man ir apnicis dzīvot Heta meitu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņem sievu no Heta meitām, šīs zemes meitām, kam tad man vairs dzīvot?” (1 Moz 27, 5 – 7)
18. decembris
Ruta
Ievads
Arī Rutas grāmatas stāsts risinās nabadzības un vājuma kontekstā. Naomija, emigrējusi uz Moabas zemi, atraitne bez bērniem un bez mazbērniem, nolemj doties atpakaļ uz savu izcelsmes zemi. Lai gan ceļš ved no svešas zemes uz viņas tēvu zemi, viņa neuzsāk to cerības mudināta, bet gan garā salauzta, gluži kā dzīves pievarēta. Bet Ruta, viņas vedekla, neatlaidīgā uzticībā tai seko. Un, lūk, divas sievietes sasniedz Bētlemi miežu ražas laikā: brīnišķīga cerības zīme. Ruta dodas uzlasīt vārpas aiz ražas vācējiem ar pazemību, kas raksturīga tam, kurš apzinās ne vien to, ka ir nabadzīgs, bet arī ka ir svešinieks. Rūpīga un nosvērta, viņa tiek definēta kā “godīga sieva” (sal. 3, 11): “spēcīga sieviete” labajā, spēcīga lēnprātībā, labestībā, mīlestībā līdz pat upurim. Un tamdēļ viņa rod žēlastību Boāsa acīs, kas ir lauka īpašnieks un Rutas tuvs radinieks ar “izpirkšanas tiesībām”. Kad viņš – pilsētas vārtu priekšā atbilstoši Izraēlā piekoptam rituālam – pasludina, ka vēlas to ņemt par sievu, sirmgalvji izteic ārkārtīgi skaistu svētības vēlējumu: “Lai Tas Kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rahēli un kā Leu, kas abas kopā cēla Israēla namu.” (4, 16) Tādējādi Ruta ienāk Izraēla paaudžu kopumā, kļūst par vienu no Kristus senčiem, vēl vairāk, ienāk Jaunajā Derībā, jo viņas vārds parādās dzimušā Mesijas ģenealoģijā (sal. Mateja evaņģēlijs 1, 1-17). Nevis ar vārdiem, bet ar sevis pašas dzīvi Ruta uzsāk brīnišķīgu dziesmu, veltītu Dieva providenciālajai un bezatlīdzības mīlestībai; dziesmu, kas varētu tikt izteikta šādi: “Izraēļa Dievs, visu tautu Dievs, Tu, kas mani es uzlūkojis manā ārkārtējā atraitnes un svešinieces nabadzībā, Tu, kas mani esi izvadījis prom no manas zemes, no manas tautas un no mana tēva mājām, Tu, kas mani esi uzņēmis Savu spārnu ēnā, Tu, kas mani esi barojis ar Apsolītās zemes maizi, Tu, kas mani esi mierinājis, dodot man necerētu pēcnācēju, Tu, kas mani esi pagodinājis, dodot man Tavu Vārdu, Tu, kas esi Svētīts un visa labā avots: pieņem manu pateicību!”
Lasījums no Rutes grāmatas:
“Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” (1, 16 – 17)
19. decembris
Miriama
Ievads
Svētie Raksti atklāj Mirjamu kā pravieti, Ārona un Mozus māsu. Vārds “Mirjama” nozīmē “Marija”. Viņa ir praviete ne t
ikai tāpēc, ka Viņa sludina Dieva vadīta, bet arī tāpēc ka viņai ir svarīga harisma palīdzēt Izraēla tautai.Lūgsimies, lai katrs no mums būtu kā Mirjama, Derības sieviete, kas dzied un slavē Dievu arī tad, kad valda nāve, kad valda karš un grūtības.
Mēs vēlamies dzīvot Mirjamas pieredzi, un, lai dalītos šajā pieredzē, mums jābūt vienotiem ar Dievu, lai mūsu sirdīs būtu tikai Dieva vārdi, kas mūs vada.
Mēs esam aicināti ne tikai klausīties Dieva Vārdu, bet vienreiz, divreiz, varbūt trīsreiz to lasīt, lai Dieva Vārds pārveidotu mūsu dzīvi.
Lūgties ar Dieva Vārdu nozīmē, ka mēs vēlamies sarunāties ar Dievu un piepildīt Dieva gribu tāpat kā Mirjama.
Kā Mirjama bija kopā ar savu tautu, tā arī mēs būsim kopā ar mūsu tautu – mūsu Baznīcu – un staigāsim kopā Dieva ceļus, lai mēs butu Dieva kalpi, mīlestības kalpi.
Lasījums no Otrās Mozus grāmatas:
“Jo, kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, Tas Kungs lika jūras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla bērni gāja caur jūras vidu pa sausumu.” Tad praviete Mirjama, Ārona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām dejas solī. Un Mirjama tām teica: “Dziediet Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā!” (15, 19 – 21)
“Un Viņš kavēja riteņu griešanos, tā ka tie tikai ar grūtībām tika uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: “Labāk bēgsim no israēliešiem, jo Tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti.” Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izstiep savu roku pār jūru, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.” Un Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un jūras ūdeņi atgriezās rīta ausmā savā vietā, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim. Tā Tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza gan ratus, gan jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā; no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet Israēla bērni izgāja caur jūras vidu pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokām; un Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jūras malā. Tā Israēls redzēja lielo spēku, ko Tas Kungs bija parādījis pret ēģiptiešiem, un tauta bijās Tā Kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.” (14, 25 – 31)
“Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu: “Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. Mans spēks un mana dziesma ir Tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans stiprais Dievs – es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs – es Viņu paaugstināšu. Tas Kungs ir varens karavīrs – Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā. Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi. Ak, Kungs! Tava labā roka parādījusies Savā spēkā, Tava labā roka sadragājusi ienaidnieku. Savas godības varenībā Tu satrieci Savus pretiniekus, Savai bardzībai Tu devi vaļu, tā tos aprijusi kā rugājus. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū. Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs! Tu izstiepi Savu labo roku – un zeme tos aprija. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz Savu svēto mājokli. Tautas to ir dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes pārņēmušas Filistijas iemītniekus. Edoma vadoņi sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens Tava elkoņa spēka dēļ, tiekāms Tava tauta gāja pāri, ak, Kungs, tiekāms gāja pāri tā tauta, ko Tu Sev esi atpircis. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums, vietā, ko Tu Sev esi darījis par mājokli, svētnīcā, ko Tava roka, ak, Kungs, ir cēlusi.Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem! Jo, kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, Tas Kungs lika jūras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla bērni gāja caur jūras vidu pa sausumu.” Tad praviete Mirjama, Ārona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām dejas solī. Un Mirjama tām teica: “Dziediet Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā!” Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni. Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra[A]. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: “Ko mēs dzersim?” Tad viņš sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. Tur viņš tiem deva likumus un tiesas un tos tur pārbaudīja, un sacīja: “Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens. “ (15, 1 – 27)
20. decembris
Estere
Ievads
Esteres pirmais vārds bija Hadasa, kas ebreju valodā nozīmē “mirte” – mazs krūms, ar kura zariem kronēja uzvarētājus. Viņa bija no tiem ebrejiem, kas tika deportēti Nebukadnecara laikā. Nebukadnecars bija Babilonijas karalis Sūsās. Kad Esteres vecāki nomira, Mardohajs, Esteres onkulis, viņu pasargāja un audzināja kā jūdu meitu. Estere bija skaista sieviete. Mardohajs bija taisns cilvēks un stradāja karaļa galmā. Kādu dienu karalis Ahasvers sarīkoja lielas dzīres un izvēlējās Esteri par karalieni. Šīs dzīres sauca “Purim”, kas nozīme “masku svētki”.
Estere bija liela karaliene, tāpēc ka viņas raksturs bija stiprs un maigs. Viņa palīdzēja savai tautai, tāpēc ka viņa bija lūgšanu sieviete. Estere runāja ar karali Ahasveru un izstāstīja tam, ka Hamans vēlas iznīcināt visu ebreju tautu. Ahasvers ieklausījās Esteres gudrībā, un caur lūgšanām Estere izglāba savu tautu.
Kā Estere, mēs esam aicināti būt lūgšanas cilvēki, lai palīdzētu mūsu sabiedrībai un pasaulei sekot Dievam. Vārds “Estere” nozīmē “zvaigzne”. Kā Estere, tā arī mēs vēlamies upurēt mūsu dzīvi, lai piepildītu Dieva gribu. Dažreiz mēs nesaprotam ceļu, ko Dievs mums norāda. Šovakar mēs vēlamies atdod Dievam visu, kas mums ir, lai Viņš rīkotos ar to pēc Savas gribas, lai sabiedrībā augtu mīlestība.
Atkārtosim mūsu sirdī Esteras lūgšanu: “Ak, mans Kungs, mans Karali, kas esi mūsu vienīgais Valdnieks! Nāc man palīgā, tāpēc ka esmu viena, man nav cita palīga kā vienīgi Tu!” (Est 4, 17)
Lasījums no Esteres grāmatas:
“Kad Mordohajs uzzināja visu, kas bija darīts, viņš saplēsa savas drēbes, apģērba maisu un kaisīja pelnus uz savas galvas. Viņš izgāja pilsētas vidū un brēca skaļā un izmisuma pilnā balsī. Viņš nonāca ķēniņa vārtu priekšā, bet tālāk viņš netika, jo neviens nedrīkstēja ieiet pa ķēniņa vārtiem, ietērpies maisā. Un ikvienā zemē, kur nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, bija lielas bēdas jūdu starpā un gavēšana, un raudāšana, un vaimanāšana; daudziem par guļasvietu bija tikai izklāts maiss un pelni. Kad Esteres kalpones un viņas galma ļaudis nāca un stāstīja viņai par visu to, ķēniņiene ļoti izbijās; viņa sūtīja drēbes, lai Mordohajs tās apģērbtu un novilktu no sevis maisu, bet viņš nepaklausīja. Tad Estere sauca Hatahu, vienu no ķēniņa galminiekiem, ko viņš bija iecēlis, lai tas viņai kalpotu, un lika viņam iet pie Mordohaja, lai uzzinātu, kas par lietu un kāpēc tas viss notiek. Un Hatahs izgāja pie Mordohaja uz pilsētas laukuma, kas bija ķēniņa vārtu priekšā, un Mordohajs izstāstīja Hataham visu, kas bija noticis ar viņu, un arī par noteikto naudas summu, ko Hamans bija apsolījis iemaksāt ķēniņa mantu glabātavā par jūdiem, tas ir, par atļauju viņus iznīcināt. Viņš deva viņam arī kādu norakstu no Sūsās rakstītā rīkojuma par jūdu iznīcināšanu, lai parādītu to Esterei un darītu viņai zināmu un lai liktu viņai iet pie ķēniņa lūgt viņa žēlastību un aizlūgt viņa priekšā par savu tautu. Kad Hatahs atnāca un darīja zināmus Esterei Mordohaja vārdus, tad Estere runāja ar Hatahu un sūtīja viņu atkal ar jaunu ziņu pie Mordohaja: “Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa zemju ļaudis zina, ka ikviens vīrs vai sieva, kas ienāk iekšējā pagalmā pie ķēniņa bez aicinājuma, ir pakļauts vienam un tam pašam likumam, proti, tapt nogalinātam, izņemot vienīgi to, kam ķēniņš izstiepj pretī savu zelta scepteri, lai to atstātu dzīvu. Bet es neesmu aicināta iet pie ķēniņa nu jau visas šīs trīsdesmit dienas.” Un Hatahs paziņoja Mordohajam Esteres vārdus.” (4, 1- 13)
“Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” Tad Estere pavēlēja atbildēt Mordohajam tā:” Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” Tad Mordohajs aizgāja un darīja visu, ko Estere viņam bija pavēlējusi. “ (4, 13 – 17)
21. decembris
Rahele
Ievads
Rahēle un Lea bija māsas, Lābana meitas. Lābans bija Rebekas, Īzaka sievas, brālis. Jēkabs iemīlēja Rahēli, bet Rahēles tēvs atdeva Jēkabam par sievu nevis Rahēli, bet Leu. Diemžēl Jēkabs mīlēja Rahēli vairāk nekā viņas māsu. Dievs palīdzēja Rahēlei un Jēkabam, un Jēkabs varēja ņemt Rahēli par savu sievu. Rahēle, kas bija neauglīga, kļuva auglīga, un Dievs deva viņai dēlus – Jāzepu un Benjamīnu. Vārds Jāzeps – jāsaf – ebreju valodā nozīmē “apvienot”. Nākotnē Jāzeps kļūs par valdnieku Ēģiptē. Kad Rahēlei piedzima Benjamīns, viņa to nosauca vārdā Benoni, kas ebreju valodā nozīmē “sāpju dēls”, jo pēc viņa piedzimšanas Rahēle nomira. Jēkabs, kas ļoti mīlēja savu dēlu, mainīja viņa vārdu no Benoni uz Benjamīnu, kas nozīmē “labās rokas dēls”. Līdz pat šai dienai musulmaņi un ebreji lūdzas pie Rahēles kapa netālu no Bētlemes.
Viņa bija ārkārtīgi mīļa un žēlsirdīga sieviete. Rahēlei bija divi dēli: Jāzeps un Benjamīns. Viņa bija Dieva izvēlēts instruments, lai celtu Jēkaba – Izraēla namu. Rahēle personificē mīlestību un klusu pacietību.
Rādot viņas piemēru, Dievs aicina katru no mums ieklausīties Viņa vārdos un ar pacietību un prieku pieņemt visus ikdienas notikumus.
Rahēle bija ļoti pacietīga: pirmajā reizē, kad viņa satika Jēkabu, viņa to iemīlēja, taču viņas tēvs salaulāja Jēkabu ar Leu, Rahēles māsu. Rahēle gaidīja septiņus gadus, līdz varēja kļūt par Jēkaba sievu. Sākumā viņai nebija bērnu, un nācās gaidīt vairāk nekā desmit gadu, līdz kamēr piedzima Jāzeps.
Šodien mēs saņemsim maisiņu ar puķu sēklām kā pacietības simbolu. Jāpaiet ilgam laikam, lai sēklas kļūtu par ziedu. Ir vajadzīga pacietība, lai dabā redzētu izaugam puķi un mūsu sirdīs – mīlestību.
Lasījums no Pirmās Mozus grāmatas:
“Un Jēkabs cēlās kājās un devās uz to ļaužu zemi, kas pret austrumiem. Un viņš ieraudzīja tīrumā aku, un trīs ganāmpulki bija apmetušies pie tās, jo no šīs akas ganāmpulki tika dzirdināti. Bet liels akmens bija uzlikts uz akas cauruma. Kad visi ganāmpulki tur bija sadzīti, tad novēla akmeni no akas cauruma un dzirdīja lopus, un pēc tam atkal lika akmeni savā vietā uz akas cauruma. Jēkabs viņiem sacīja: “Brāļi, no kurienes jūs esat?” Un tie sacīja: “Mēs esam no Hāranas.” Un Jēkabs tiem sacīja: “Vai jūs pazīstat Nahora dēlu Lābanu?” Un tie sacīja: “Pazīstam.” Tad viņš sacīja: “Vai viņam klājas labi?” Tie sacīja: “Labi, un redzi, tur nāk viņa meita Rahēle ar lopiem.” Un viņš sacīja: “Vēl taču ir liela diena, un vēl nav pienācis laiks sadzīt lopus; dzirdiniet lopus un ejiet ganīt.” Bet tie sacīja: “Mēs nevaram, pirms nav sadzīti visi ganāmpulki, tad akmens tiek novelts no avota cauruma, un mēs dzirdinām lopus.” Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, nāca Rahēle ar sava tēva sīklopiem, jo viņa bija gane. Un notika, kad Jēkabs ieraudzīja Rahēli, savas mātes brāļa Lābana meitu, un savas mātes brāļa Lābana sīklopus, tad Jēkabs piegāja un novēla akmeni no avota un padzirdināja savas mātes brāļa Lābana sīklopus. Un Jēkabs skūpstīja Rahēli un, savu balsi pacēlis, raudāja. Un Jēkabs izstāstīja Rahēlei, ka viņš ir tās tēva radinieks un Rebekas dēls; tad viņa tecēja un izstāstīja to tēvam. Un, kad Lābans dzirdēja vēsti par Jēkabu, savas māsas dēlu, tad viņš tam skrēja pretī, apkampa un skūpstīja un ieveda savā namā. Un viņš izstāstīja arī Lābanam visus šos notikumus. Un Lābans sacīja viņam: “Tiešām, tu esi no maniem kauliem un manas miesas!” Un viņš pie tā palika vienu mēnesi.” (29, 1 – 14)
“Un viņi devās ceļā no Bēteles; un, kad vēl bija atlicis kāds zemes pārgājiens līdz Efratai, Rahēlei bija jādzemdē, bet viņai bija grūti dzemdēt. Un, tā kā viņai bija grūti dzemdēt, tad vecmāte viņai sacīja: “Nebīsties, arī šoreiz tev būs dēls.” Un notika, viņas dvēselei šķiroties, jo tai bija jāmirst, tā nosauca viņu par Benoni, bet Jēkabs to nosauca par Benjamīnu.“ (35, 16 – 18)
22. decembris
Tamāra
Ievads
Tamāra bija kanaāniete, atraitne, kas divas reizes bija precējusies un kuras vīri bija ļauni. Viņa bija uzticīga Dieva gribai, un viņa ir Jēzus ciltskokā. Lasot Radīšanas grāmatas 38. nodaļu, mēs varam redzēt, cik ļoti viņa gribēja piepildīt Dieva gribu.
Cik svarīgi ir būt uzticīgiem Dieva likumiem, ja mēs vēlamies būt Dieva bērni tāpat kā Tamāra. Mēs esam Dieva tauta, ar kuru Dievs grib noslēgt mīlestības derību.
Lasījums no Pirmās Mozus Grāmatas:
“Šinī laikā notika, ka Jūda nošķīrās no saviem brāļiem un apmetās pie kāda vīra no Adullāmas, vārdā Hiraha.
Un Jūda tur ieskatīja kāda kānaānieša meitu, tā vārds bija Sua, un viņš to paņēma un gāja pie tās. Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu: Gers. Un tā tapa vēlreiz grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņa vārdu: Onans. Un viņa dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca tā vārdu: Šela. Viņa atradās Kezibā, kad viņa to dzemdēja. Un Jūda ņēma sievu Geram, savam vecākajam dēlam, un tās vārds bija Tamāra. Bet Gers, Jūdas vecākais dēls, bija Tā Kunga acīs ļauns, un Tas Kungs tam lika mirt. Un Jūda sacīja Onanam: “Ej pie sava brāļa sievas un ņem to kā svainis par sievu, lai tavam brālim būtu pēcnācēji.” Bet Onans, zinādams, ka tie nebūs viņa pēcnācēji, pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja zemē, lai nerastos pēcnācēji viņa brālim. Bet Tam Kungam nepatika, ko tas darīja, un Viņš lika mirt arī viņam. Un Jūda sacīja savai vedeklai Tamārai: “Atgriezies kā atraitne sava tēva mājās, kamēr mans dēls Šela pieaugs,” – jo viņš domāja, ka nenomirst arī viņš, tāpat kā viņa brāļi. Un Tamāra atgriezās sava tēva namā. Bija pagājis ilgāks laiks, kad nomira Jūdas sieva, Suas meita. Kad Jūda bija beidzis sērot, viņš aizgāja pie savu avju cirpējiem uz Timnu; viņš, Jūda, un viņa draugs Hirahs no Adullāmas. Un Tamārai tika teikts: “Redzi, tavs vīratēvs iet uz Timnu savas avis cirpt.” Tad viņa novilka savas atraitnes laika drēbes, apsedzās ar plīvuru un satinusies apsēdās pie Enajimas vārtiem. Tā ir ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šela bija pieaudzis, bet viņa tam nebija dota par sievu. Kad Jūda to ieraudzīja, tam šķita, ka tā ir netikle, tāpēc ka tai seja bija apsegta. Un viņš nogriezās pie tās ceļa malā un sacīja: “Atļauj man nākt pie tevis,” – jo tas nezināja to esam savu vedeklu. Bet viņa sacīja: “Ko tu man dosi, ja tu nāksi pie manis?” Un viņš sacīja: “Es atsūtīšu no saviem sīklopiem kādu āzīti.” Tad viņa sacīja: “Vai tu dotu ķīlu, kamēr tu to atsūti?” Un viņš sacīja: “Kādu ķīlu lai es tev dodu?” Un viņa atbildēja: “Tavu cilts gredzenu, tavu ķēdi un tavu spieķi, kas tev rokā.” Un viņš tai deva tos un gāja pie tās, un tā tapa grūta no viņa. Un tā piecēlās un aizgāja, nolika plīvuru un apvilka atkal savas atraitnes drēbes. Un Jūda ar savu draugu, kas bija no Adullāmas, atsūtīja āzi, lai paņemtu no tās rokām ķīlas, bet tas to sievu neatrada. Un viņš taujāja tās vietas iemītniekus, teikdams: “Kur ir tā netikle, kas Enajimas ceļa malā bija?” Un tie atbildēja: “Te neviena netikle nav bijusi.” Un tā viņš atgriezās pie Jūdas, sacīdams: “Es neesmu tādu atradis, un arī tās vietas iedzīvotāji saka, ka tur netikle nav bijusi.” Tad Jūda sacīja: “Lai viņa manis pēc to patur, tikai ka netopam kaunā! Piemini: es šo āzi esmu sūtījis, bet tu viņu neesi atradis.” Un notika trešajā mēnesī, ka Jūdam tika šādi vēstīts: “Tamāra, tava vedekla, ir piekopusi netiklību, un viņa ir arī kļuvusi grūta dēļ savas netiklības.” Un Jūda sacīja: “Izvediet to, lai tā top sadedzināta!” Kad viņa bija izvesta, tā sūtīja ziņu savam vīratēvam un sacīja: “No tā vīra, kam šīs lietas pieder, es esmu kļuvusi grūta. Vai pazīsti šo gredzenu, ķēdi un spieķi; kam tie pieder?” Un Jūda tos pazina un teica: “Tā sieva ir taisnīgāka par mani, jo es tai neesmu devis Šelu, savu dēlu.” Un viņš vairs turpmāk negāja pie tās. Un notika, viņas laikam pienākot dzemdēt, ka, lūk, dvīņi bija viņas miesās. Un, viņai dzemdējot, viens bērns izbāza roku, un vecmāte paņēma to un apsēja rokai sarkanu pavedienu, sacīdama: “Tas ir iznācis pirmais.” Tad tas atkal atvilka savu roku, un viņa brālis iznāca pirmais. Tad viņa sacīja: “Kāpēc tu esi viņai izplēsis plīsumu?” Un tā nosauca viņa vārdu: Perecs. Un pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkans pavediens, un tā viņa vārdu nosauca: Zerahs“ (38, 1-30)
23. decembris
Judīte
Ievads
Judīte bija Menašes atraitne, viņa bija īsta ebreju meita, drosmīga un ļoti radoša. Viņa izmantoja savu skaistumu, lai izglābtu tautu. Kad pagāni bija tuvu Jeruzalemei, viņai bija vajadzīgas vien trīs dienas, lai uzvarētu to ģenerāli. Viņa nocirta Holoferna galvu, un Izraēls uzvarēja. Viņai ir daudz skaistu lūgšanu. Viss, kas ir sacīts par Judīti, ir teikts arī par Mariju (Jud. 15, 9).
Uzlūkosim Judīti un lūgsimies, lai arī mēs mūsu sabiedrībā būtu ticīgi un drosmīgi cilvēki.
Mācīsimies no Judītes, kā kļūt par dievišķās taisnības instrumentiem. Daudz ir to pagānisko lietu, kas mūs attālina no Dieva: egoisms, individuālisms, darbaholisms …
Lasījums no Judītes grāmatas:
“Viss, kas tajās dienās notika, nāca dzirdams Judītei, kas bija Merari meita, (..). Viņas vīrs Menaše bija no viņas tēvu zemes, un viņš nomira miežu pļaujas laikā, kad viņš ar kūlīšu sējējiem stāvēja uz lauka un saules svelme nāca uz viņa galvas, un viņš nokrita uz savas gultas un nomira savā pilsētā Betulijā, un viņu apglabāja līdzās viņa tēviem uz lauka starp Dotaimu un Balamonu. Trīs gadus un četrus mēnešus Judīte dzīvoja savā mājā kā atraitne. Uz savas mājas jumta viņa uzcēla sev telti, saviem gurniem aplika maisa drēbi un ietērpās kā atraitne. Viņa gavēja katru dienu, izņemot priekš sabatuun sabatu, dienas pirms pilnmēness un pilnmēnesī un līksmes dienas. Viņa bija skaista uzlūkojot un pēc skata ļoti pievilcīga, un viņas Menaše bija atstājis viņai zeltu un sudrabu, kalpus un kalpones, lopus un laukus, un viņa visu pārvaldija. Un nebija neviena, kas teiktu par viņu ko sliktu, jo viņa ļoti bijās Dieva.” (8, 1 – 8)
“Judīte krita uz sava vaiga pielūgt Dievu; viņa bēra sev uz galvas pelnus un atsedza maisu, kas viņai bija mugurā. Tieši tobrīd Jeruzālemē Dieva namā tika dedzināts tā vakara kvēpināmais, un Judīte kliedza skaļā balsī uz Kungu, sacīdama: “Kungs, mana tēva Simeona Dievs, kam devi rokā zobenu, lai atriebtu svešzemniekiem, kas atraisīja jaunavas klēpi nešķīstībai, kas atkailināja gurnus kaunam un apgānīja klēpi apsmieklam, Tu taču sacīji: tā nebūs notikt, bet viņi darīja. Par to Tu atdevi viņu virsniekus noslepkavošanai un viņu midzeni, kur notika apkaunošana, mērci asinīs un siti viņu kalpus kopā ar valdniekiem un valdniekus viņu troņos. Viņu sievas Tu atdevi izlaupīšanai un viņu meitas gūstniecībai un visu viņu laupījumu sadalīt starp taviem mīļotajiem dēliem, kas aizdegās tavu dusmu kvēlē un atrieba savu asiņu aptraipīšanu, piesaucot Tevi par palīgu, Kungs, mans Dievs, un tagad uzklausi mani, atraitni. Tu dari visu, kas bija pirms un kas ir šajā brīdī, un kas būs; tu turi prātā, kas notiek pašlaik un kas notiks, un viss piepildās, kā Tu biji nodomājis, un viss atnāk, kā Tu to esi gribējis, un saka: redzi, mēs esam klāt, jo visi tavi ceļi ir gatavi un tavs spriedums paredz visu iepriekš. Lūk, asīrieši, tik daudzkaitlīgi savā spēkā, ir paaugstinājušies uz zirgiem un jātniekiem dižojas ar kājnieku spēku, cer uz vairogu, šķēpu, loku un lingu un nezina, ka Tu esi Kungs, kas satriec ienaidniekus. Kungs ir tavs vārds – satriec viņus ar savu varenību un izgaisini viņu spēku ar savām dusmām, jo viņi gribēja apgānīt tavus svētumus, aptraipīt tava godības vārda miera telti, ar dzelzi notriekt tava upuraltāra pestīšanas ragu. Uzlūko viņus viņu augstprātībā, sūti savas dusmas pār viņu galvām, dod manās – atraitnes – rokās spēku paveikt, ko esmu nodomājusi. Ar manas viltības lūpām sit kalpu ar valdnieku un valdnieku ar kalpu, sadauzi viņu paaugstināšanos ar sievietes roku. Jo ne jau daudzumā tavs spēks, nedz tava valdīšana balstās uz spēku, bet Tu esi Dievs pazemīgajiem, Tu esi palīgs vismazākajiem, aiztāvis nespējīgajiem, Tu uzlūko cerību zaudējušos, izglāb bezcerīgos. Jā, jā, mana tēva Dievs un Israēla mantojuma Dievs, debesu un zemes Valdniek, ūdeņu Radītāj, visas tavas radības Ķēniņ, Tu Kungs, uzklausi manus lūgumus. Dari manu vārdu un viltību par ievainojumu un brūci tiem, kas ir sazvērējušies pret tavu derību un tavu svēto namu, pret Ciānas kalnu un tavu dēlu mantojuma namu. Liec atzīt un saprast visiem pagāniem un visām ciltīm, ka Tu esi Dievs, visu spēku un stiprumu Dievs, un nav cita, kas būtu Izraēlam par vairogu, kā vien Tu.” (9, 1 – 14)
Lūgsimies kopā:
“Uzsāciet slavēt Kungu ar timpāniem, teiciet Kunga godu ar cimbalām, skaņi dziediet Viņam jaunu dziesmu, teiciet un piesauciet Viņa vārdu. Tāpēc, ka Viņš ir Kungs Dievs, kas satriec netaisnību. Es dziedāšu Dievam jaunu dziesmu, Kungs, Tu esi dižens un godājams, brīnumains varenībā un nepārspējams. Lai kalpo Tev visa Tava radība, jo Tu teici vārdu – un tie uzradās; Tu sūtīji Savu Garu – un tie tika radīti, un nav neviena, kas stātos pretī Tavai balsij. Kalni un ūdeņi tiks izkustināti no savām vietām, un akmeņi kusīs kā vasks Tava vaiga priekšā. Bet Tu esi žēlsirdīgs tiem, kas Tevis bīstas.” (Jud 16, 1 – 18)
24. decembris
Marija
Ievads
“Cits raksturīgs elements, ko redzam, kad Marija gatavojas Kristus dzimšanai, ir Marijas sarunas ar Jēzu noslēpums. Tomēr ir grūti pateikt kaut ko vairāk par šo maigo noslēpumu – Marijas sarunu ar Jēzu, kurš ir viņā klātesošs.
Marija nes sevī nevis radību, ko nepazīst, ko nevēlas, bet gan radību, kuru tā pilnībā apzinās, kuru pazīst un ar kuru viņa var noslēpumaini satikties un sarunāties.
Jaunava Marija šo deviņu mēnešu laikā noslēpumaini, bet nepārtraukti sarunājas ar Jēzu. Tā ir dievišķa saruna, kas norit starp Māti un Dēlu, starp Dēlu un Māti; un, ja jau vienkārša skaņa, kas nāk pār Marijas lūpām var svētdarīt Jāni, iedomājieties to svētdarošo Jēzus klātbūtnes iespaidu šo deviņu mēnešu ilgajā sarunā starp Māti un Dēlu.”
(No Guljelmo Džakvintas rakstiem. Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:
“Kad eņģeļi bija atgriezušies debesīs, gani savā starpā sāka runāt: “Aiziesim uz Betlēmi un paskatīsimies, kas ir noticis un ko Kungs ir mums pasludinājis!” Un viņi steigšus gāja un atrada Mariju, Jāzepu un silē noguldītu Bērniņu. Ieraudzījuši viņi pastāstīja to, kas viņiem bija sacīts par šo Bērnu. Un visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja. Bet Marija paturēja prātā visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī. Bet gani atgriezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu redzēto un dzirdēto, kā tas viņiem bija sludināts.” (Lk 2, 15-20)
Kustība Pro Sanctitate.
No itāļu valodas tulkoja Ieva Kudure
Atgriezties uz sadaļu “Litānijas un novennas”
