Vitālijs Fiļipenoks – 20 gadi, Rēzeknes – Aglonas diecēze, Zilupes draudze
Jau agrāk domāja kļūt par priesteri un beidzot skolu, pieņēma galīgo lēmumu un tika uzņemts Rīgas Garīgajā seminārā. Uzskata, ka priesteris savā būtībā ir kā pravietis, kas runā tautai Dieva Vārdu. Kas sludina par to, ka cilvēku sagaida Mūžīgā laime vai Mūžīgā pazušana.
Uz šo izvēli iedvesmojuši daudzi priesteri, kā piemēru piemin Aigaru Bernānu, kurš kalpo Pieniņos, Preiļu rajonā. Uz patreizējo brīdi tas ir Zilupes draudzes priesteris Jānis Kupčs, kurš morāli atbalstīja, arī atbraucot līdzi uz iestājeksāmeniem. Vitālijs saka, ka viņu ir sargājusi un palīdzējusi Dievmāte.Vēl Aglonā ļoti lūdzis Viņas palīdzību un stiprinājumu. Kā vissvarīgākās rakstura īpašības priesterim uzsver – pazemību, viesmīlību, vienkāršību.
Aivars Līcis – 24 gadi, Rīgas arhidiecēze, Rīgas Sāpju Dievmātes draudze
Pēdējā laikā apmeklē sv. Jāzepa draudzi Dzegužkalnā. Seminārā iestāties pamudinājis priesteris Andrejs Trapučka, jo viņš Aivaru ir kristījis un daudzas reizes viņu uzrunājis. Laika gaitā iedrošināja izvēlēties garīgo kārtu.
Sešus gadus mācījies un pabeidzis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti.Tagad izvēlējies savu dzīves ceļu.
Uzskata, ka priesterim ir jābūt pazemīgam un ar mīlestību pret cilvēkiem. Tas nosaka daudz ko. Ir nedaudz bail, bet paļaujas uz Dieva gribu, jo saprot, ka savā galvā var izdomāt visu ko, taču svarīgākais ir tas, ko Dievs cer un sagaida no viņa. Mācās paļauties uz Dievu.
Kārlis Miķelsons – 22 gadi, Rīgas arhidiecēze, Sāpju Dievmātes draudze
Līdz šim visa izglītība saistīta ar mūziku, jo pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, kontrabasa specialitāti. 2 gadus studēja Berlīnes Mākslas universitātē. Tur arī saprata savu aicinājumu, kurš jau bija veidojies Latvijā, kad viņš piekalpoja kā ministrants Sv. Misēs ar priesteri Andreju Trapučku. Vācijā gan nemēģināja piekalpot, jo tur viss ir bijis pietiekoši labi sakārtots un nezinājis vēl tik labi vācu valodu. Izšķirošo lēmumu gan saņēmis Berlīnē – atstāt visu!
Viņš saka, ka priesterim ir jāsaglabā vēršanos pie Dieva jebkurā jautājumā, Kristus ir visa motivācijas centrā. Priestera uzdevums vispirms būt attiecībās ar Dievu un tad arī ar cilvēkiem. Ja konkrēti, tad daudzu labu priesteru īpašības saliktas kopā, ir vērts ņemt par paraugu.
Pēteris Skudra – 18 gadi, Rīgas arhidiecēze, sv.Trīsvienības draudze
Piekalpo jau no 5 gadu vecuma. Mācījies K.Videnieka 77. un tad 84.vidusskolās. 3 gadus mācījies Rīgas Katoļu ģimnāzijā, tur arī pabeidzis vidusskolu.
Pusotru gadu mācījies Mazajā seminārā. Par aicinājumu sāka domāt diezgan agri, 12 gadu vecumā, izlasot grāmatu par svēto Jāni Bosko. Šis dzīves stāsts ļoti iedvesmojis, arī seleziāņu garīgums paticis.
Bet, faktiski, aicinājumu atklājis Rīgas Katoļu ģimnāzijā, Mazajā seminārā. Pirmais priestera paraugs, kuram vēlējies līdzināties, bijis tēvs Alberts – Jānis Aglonietis, tad J. Bosko. Patrreiz viņam spēcīgs piemērs ir Opus Dei priesteris, garīgais tēvs, Pablo Gils no Spānijas, kurš tagad dzīvo un strādā Latvijā.
Pēteris uzskata, ka priesteriem jāattīsta visas labās īpašības, kā piemēram, pašaizliedzība, tuvākmīlestība pret citiem. Lai nav tā, ka vienu cilvēku pievelk pie sevis, bet otru atgrūž. Viņam jābūt atvērtam pret visiem. Pašam arī tas jāiemācās, jo mēdz šķirot cilvēkus. Ir tādi ar kuriem kontaktējas vairāk un, savukārt, citi ar kuriem kontaktējas mazāk.
Semināra dzīvi pazīst diezgan labi, jo šeit strādājuši Pētera vecāki un zina, kas viņu sagaida un nav tā, ka Pēteris lolotu ilūzijas par mācībām seminārā.
Lai svētīgs iesāktais ceļš!
Novēlot visiem jaunuzņemtajiem svētīgas rekolekcijas 27. augustā Aglonā,
LRKB IC
