Trešdien, 26. novembrī, Pasienes katoļu dievnamā pulcējās simtiem cilvēku. Notika Rēzeknes – Aglonas diacēzes bīskapa Jāņa Buļa organizēts svinīgs dievkalpojums, kura laikā apustuliskais nuncijs (pāvesta sūtnis) Baltijas valstīs arhibīskaps Pēters Stefans Curbrigens iesvētīja restaurēto altārgleznu, pašu dievnamu un kapa pieminekli priesterim Jānim Bikšem. Ceremonija notika arī ar mērķi atjaunot Pasienes kā svētceļojumu vietas statusu.
Ar neskaitāmiem autobusiem un automašīnām uz Pasieni todien bija atbraukuši garīdznieki un ticīgie ļaudis no daudzām jo daudzām Latgales katoļu draudzēm, vietējo pašvaldību vadītāji, sabiedriskie darbinieki. Dievkalpojumā piedalījās arī Rīgas Garīgā semināra audzēkņi un pasniedzēji, Rēzeknes katoļu vidusskolas, Kalnezera katoļu pamatskolas un vietējo skolu audzēkņi un pedagogi. Dziedāja slavenais Rēzeknes Jēzus sirds katedrālis koris Mirabilis. VE bīskaps Bulis savā uzrunā atzīmēja, ka 1860. gadā Pasienes draudzē bija reģistrēti ap 5000 ticīgo, 1995. gadā – 85 ticīgie.
— Tāda ir statistika. Tur neko nevar darīt, — teica bīskaps. – Šodien maz apdzīvots ir Pasienes ciemats un arī apkārtējās sādžas. Kā šodien runāt cilvēkiem par Dievu? Jārunā! Kaut draudzē būtu palicis tikai viens cilvēks, viņam jāpasniedz Svētie Sakramenti, lai arī viņš varētu atpestīt savu dvēseli.
VE Jānis Bulis runāja par garīgo krīzi, kas valda mūsdienu sabiedrībā. Cilvēki paši nevēlas, lai Dievs ir klātesošs viņu dzīvē. Dievs ir izrauts no skolām, no ģimenēm. Eiropas Savienības ierēdņi runā par jaunām, eiropeiskām vērtībām. Vai tik tās nav saistītas ar neierobežotu morālo patvaļu – netradicionālām ģimenēm, atļauju cilvēkam pašam izbeigt savu dzīvi vai atbrīvoties no ieņemtas dzīvības utt.. Vai tādai jāizskatās Eiropai? Pasaulē notiekošās kristiešu vajāšanas nav tik bīstamas kā morālais pagrimums.
— Cilvēki paši posta savu garīgo dzīvi, nolemj sevi pazušanai, aplami domājot, ka uzkāpj demokrātijas un brīvības kalngalā, atbrīvojoties no Baznīcas, no Evanģelija, no kristīgā dzīvesveida, — uzsvēra bīskaps. – Šodien, atjaunojot svētvietu Pasienē, ceram, ka Dieva žēlastības, kādas cilvēki, šeit lūdzoties, saņems, stiprinās viņu dvēseles, līdz ar to darot garīgi bagātāku mūsu Latviju.
VE arhibīskaps Curbrigens pauda prieku un sajūsmu par iespēju iesvētīt, viņa vārdiem – tādu Baroka mākslas pērli kā Pasienes baznīca.
— Bet visam pāri es priecājos par iespēju satikt šo baznīcu, kas ir celta no dzīviem akmeņiem – jūs visus, kas esat šeit pulcējušies. Kristīgā tauta! – jūsmoja nuncijs, īpašu prieku paužot par klātesošajiem jauniešiem un bērniem.
Pāvesta sūtnis aicināja Pasienes dievnamā lūgties par kristiešu vienotību un par ģimenēm. Viņš novēlēja visiem svētīgu Adventa laiku, deva apustulisko svētību, nosvētīja cilvēku līdzi paņemtos reliģiskos priekšmetus (rožukroņus, svētbildītes u.c.).
Ceremonija noslēdzās ar bīskapa Jāņa Buļa pateicības vārdiem visiem tiem, kas ar naudas ziedojumiem, padomiem, lūgšanām, līdzdalību darbos sekmē Pasienes dievnama atdzimšanu. Pateicības runā tika personīgi pieminēti vairāki valsts varas pārstāvji, Pasienes pagasta vadība, tautieši ārzemēs un Latvijas iedzīvotāji. Īpaša godināšana bija veltīta restauratoram Staņislavam Astičam, Pasienes draudzes prāvestam Jānim Kupčam, Poļu biedrībai Latvijā un tās vadītājai Vandai Krukovskai, Valsts pieminekļu aizsardzības biedrībai.
Divu gadu laikā, piesaistot sakrālā tūrisma programmas finansējumu (25 000 latu), Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas piešķirtos līdzekļus (Ls 4000), ziedojumus un diecēzes līdzekļus atjaunots baznīcas ārsienu un iekšpuses krāsojums, nomainīti logi, restaurēta galvenā altārglezna, skulptūras un griestu ornamenti, baznīcā ierīkota centrālā apkure. Vēl jāatjauno ērģeles, sānu altārgleznas, senais krustaceļš.
Pēc svinīgā dievkalpojuma baznīcas dārzā tika iesvētīts priestera Jāņa Bikšes kapa piemineklis. 10 gadus viņš ir kalpojis Pasienē, vēlāk Šķaunē – tālu no savām dzimtajām mājām Brunavā (Bauskas raj.). Šis priesteris, vēl gados jauns būdams, gājis bojā no boļševiku rokām 1918. gadā – laikā, kad tikko dzima jaunā Latvijas valsts.
Ērika Bondarenko,laikraksts Ludzas Zeme
