Apustuliskā nuncija Pētera Stefana Curbrigena uzruna Rīgas Sv. Franciska baznīcā, 2009. gada 28. janvārī
Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Eminence, Ekselences, brāļi priesterībā, klosterbrāļi un klostermāsas, dārgie semināristi, brāļi un māsas Kristū!
Pēc septiņu gadu kalpošanas Baltijas valstīs Svētais tēvs Benedikts XVI nolēma man uzticēt jaunu misiju – būt par viņa pārstāvi Austrijā.
Septiņi gadi var šķist ilgs laiks, taču patiesībā tie paskrējuši ļoti ātri. Vismaz man ir tāds iespaids.
Esmu mēģinājis uzticīgi pildīt savu bīskapa moto: „Sancta Crux mihi lux”. Patiešām, gaismai, kas nāk no mūsu Kunga godības Krusta, ir jāizgaismo visa mūsu dzīve un vēsture. Mūs visus, kuri esam strādnieki mūsu Kunga vīna dārzā, kā māca sv. apustulis Pāvils, teikdams: „.. es negribu ne ar ko lepoties, tik vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule krustā sista un es – pasaulei.” (Gal 6,14)
Paužu patiesu un dziļu pateicību šeit klātesošajiem bīskapiem, priesteriem, viņu līdzstrādniekiem, ar kuriem esmu dalījies gan priekos, gan bēdās viņu kalpošanā. Pateicos par man parādīto labvēlību un sapratni. Kopā, vienam otru, esam aicināti pasludināt Labo Vēsti šajā trešajā gadu tūkstotī, lai kļūtu par Dieva mīlestības un patiesības lieciniekiem. Kopā ar Jums pateicos Dievam, mūsu Tēvam, par Viņa Žēlastības bagātību, jo no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības (sal. Jņ 1,16).
Šodien droši varu teikt, ka ikviens cilvēks, ko esmu saticis vietās, kuras apmeklēju šo septiņu gadu laikā, paliks manā atmiņā kā neatkārtojams dārgums.
Pastorālās vizītes jūsu diecēzēs un draudzēs man ir devušas iespēju darīt zināmu jūsu vidū sv. apustuļa Pētera pēcteča Svētā tēva autoritāti un harizmu; viņa kā universālās Baznīcas Gana kalpojumu, viņa Maģistēriju un Viņa rūpes par visām Baznīcām. Mans pienākums bija veidot tiltus, stiprināt komūniju starp lokālo Baznīcu un „Romas bīskapu, kurš pārstāv universālo tuvākmīlestības komūniju”, kā skan sv. Ignācija no Antiohijas pazīstamā frāze (Funk 1, 252).
Šajā kontekstā atceros bagātīgo mācību, ko sniedz Vatikāna II koncils, mācību, kuru nepieciešams pielietot praksē, kļūstot par „dzīviem akmeņiem”, lai veidotu „Svētā Gara templi” (sal. 1Pēt 2,5), kā saka sv. apustulis Pēteris.
Šajos septiņos gados esmu ticies ar daudzām kopienām, kurās esmu redzējis īstenojamies šo procesu ar Dieva Žēlastības palīdzību – būt un kļūt par „dzīvajiem akmeņiem”. Atceros pirmās apmeklētās vietas: Rīgu, Rēzekni, starptautisko mariānisko svētvietu Aglonā, svētvietu Skaistkalnē, Dobeli, Jelgavu, Liepāju, Saldu, Ilūksti, Jēkabpili, Daugavpili, Gulbeni, Saulkrastus, Elerni un visbeidzot – Pasieni.
Visās šajās minētajās vietās man bija tas gods svinēt Euharistiju un nodot svētību un sveicienus no Svētā tēva. Ar prieku atceros arī citus notikumus: Jauniešu Dienu svinēšanu gan diecēžu, gan nacionālajā līmenī, divas starptautiskās teoloģiskās konferences Rīgā, svētceļojumu kopā ar sv. Terēzes no Bērna Jēzus un Sv. Vaiga relikvijām, euharistiskās svinības, atzīmējot dažu priesteru kalpošanas jubilejas, Rēzeknes katoļu ģimnāzijas iesvētīšanu, vizītes Bruknā, bērnu ciematā Grašos. Neaizmirstu arī priesteru vizītes Viļņā. Un visbeidzot pateicos lielajai semināra ģimenei par viesmīlību, kuru tā sniedza šo septiņu gadu laikā. Visiem sirsnīgs Paldies!
Mēdz sacīt: „Aizbraukt ir daļēji nomirt.” Jā, tā ir, tāpēc, ka jāatstāj dārgi draugi un labi cilvēki. Mēs viņus atstājam, bet paliekam vienoti lūgšanā. Piesaucu Visvareno Dievu, mūsu Kungu, lai Viņš bagātīgi jūs svētī ar garīgajiem augļiem jūsu pastorālajā kalpošanā, brālīgā vienotībā, laužot maizi priekā un sirds vienkāršībā, visiem kopā izvirzot jaunus pastorālos mērķus, kas varbūt šobrīd dažādu iemeslu dēļ ir grūtāk iespējams.
Baznīcas tradīcija par Apustuļu darbu autoru min sv. Lūku un kā paraugu prezentē pirmo kristiešu kopienas ideālu – Jeruzalemes baznīcu, rakstot: „Un daudzie ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele; un neviens no viņiem nekā no tā, kas viņiem bija, nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs.” (Apd 4,32) Lai šo ideālu izdzīvotu šodien, piesaucu Vissvētākās Jaunavas Marijas, Žēlsirdības Mātes un Mūsu Mātes, aizbildniecību, lai Viņa mums palīdz nobriest ticībā, kļūstot vienmēr un visur par cerības vēstnešiem.
Lai Dievs jūs visus svētī!
