Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča konsekrācijas noslēgumā, Rīgā, 2010. gada 8. augustā
Dārgie brāļi bīskapi, cienījamās valsts augstākās autoritātes, cienījamie brāļi no kristīgajām Baznīcām, dārgie priesteri, konsekrētās personas, diakoni, mīļie Rīgas Metropolijas Baznīcas brāļi un māsas,
Šīs svinīgās un aizkustinošās ceremonijas noslēgumā – kā Svētā tēva pārstāvis Jūsu mīļotajā zemē – teikšu dažus vārdus kardinālam Jānim Pujatam, jaunajam arhibīskapam (kurš tikko saņēma bīskapa ordināciju), kā arī visai Rīgas Baznīcai.
V. Em. kardinālam Jānim Pujatam, kurš pirms brīža in laetitia konsekrēja savu pēcteci, vēlos teikt to, ko ikviens no jums izjūt savā sirdī: lielu PALDIES. Pateicos Jums, Eminence, par Jūsu priesterisko kalpošanu, kas aizsākās 1951. gada 29. martā. Pēc 40 gadu ilgas priestera kalpošanas Rīgas arhidiecēzē, 1991. gadā Svētais tēvs Jūs aicināja to vadīt kā arhibīskapam, pagodinot Jūs ar kardināla titulu 1998. gadā. Dieva Apredzība lēma, lai Jūs savu priesterisko kalpojumu katoļu kopienai sniegtu smagajos padomju okupācijas gados un vēlāk to vadītu kā bīskaps, līdz ar pirmo Valsts neatkarības atgūšanas dienu.
Šo gadu laikā Latvija pamatoti ir raudzījusies uz Jums kā uz viscienījamāko un ietekmīgāko katoļu Baznīcas pārstāvi, kā arī drošu orientieri Valsts atdzimšanas posmā. Jūs mācījāt ar vārdiem, taču vēl vairāk ar Jūsu dzīvi un personīgo liecību, kas ar savu vienkāršību un neaizsargātību atbruņoja citus, taču Jūs bijāt arī prasīgs, kad tas bija nepieciešams. Katoļu Baznīca, mēs visi, esam lepni par to, ka Jūsu personā mums bija gans – personiskā svētuma un apustuliskās degsmes paraugs, ticības aizstāvis, baznīcu cēlājs, nabagu draugs. Jūs burtiski kļuvāt par “maizi” saviem ticīgajiem, jo īpaši visnabadzīgākajiem, un bijāt īsts “tēvs” saviem priesteriem, kurus vadījāt, sniedzot tiem vispirms savas priekšzīmīgās dzīves liecību, pārliecībā, ka paraugs uzrunā un pievelk vairāk nekā viss pārējais. Diecēzei, ticīgajiem un mums visiem Jūs atstājat skaistu un prasīgu garīgo mantojumu.
Dārgais Eminence, šai brīdī, kad noslēdzat savu pastorālo kalpojumu ar sevis cienīga pēcteča episkopālo ordināciju, domāju, ka Jūsu sirdī skan tie paši vārdi, kurus, redzot bērnu Jēzu, dziedāja sirmais Simeons: “Nunc dimittis…”. Jā, Eminence, Jūsu sirds var būt mierīga: Esat labi paveicis savu darbu! Mēs Jums pateicamies tagad un vienmēr, no visas sirds, priecājoties par iespēju baudīt Jūsu – “tēva un gana” klātbūtni tik ilgi, cik Kungs to vēlēsies.
Daži vārdi arī jaunajam arhibīskapam un Rīgas Baznīcai.
Jaunajam arhibīskapam. Dārgais Mons. Zbigņev Stankevič: pieņem ar paļāvību un apņēmību gana kalpojumu, uz kuru esi aicināts. Zini, ka Tu neesi viens! Tevi pavada vispirms jau Kunga žēlastība, kas vienmēr ir tuvu (sal. 2 Tim 4,17), un arī sirsnīgā mīlestība un cieņa, ko Tev dāvā arhidiecēzes ticīgie, Tavi priesteri, konsekrētās personas un – uzdrošinos teikt – visu Latvijas sabiedrības jomu klātbūtne visaugstākajā līmenī, kas šajās konsekrācijas svinībās tik augsti pārstāvēta: ar kristīgo konfesiju, politikas un kultūras līderiem.
Jā, dārgais Mons. Zbigņev: drosmi un paļāvību! Vēlos Tev atgādināt, ko Baznīca sagaida no bīskapiem: “Trešās tūkstošgades ausmā bīskapa ideāls, uz kuru Baznīca turpina tiekties, ir gans, kas līdzinās Kristum dzīves svētumā, augstsirdīgi ziedojas viņam uzticētajai Baznīcai, taču vienlaikus savā sirdī nes rūpes par visām zemes virsū izkaisītajām Baznīcām” (sal. 2 Kor 11,28) (Pāvesta Jāņa Pāvila II uzruna Bīskapu sinodes noslēgumā, 2001. gada 27. oktobrī).
Sevišķā veidā mudinu Tevi izdzīvot savu episkopālo kalpojumu pilnīgā vienotībā ne tikai ar pāvestu, bet arī ar Taviem līdzbrāļiem bīskapiem, kopā ar viņiem esot patiesības, kas nekad nav šķirta no mīlestības, lieciniekiem (sal. 1 Kor 13,6; Ef 4,15).
Visbeidzot, daži vārdi Rīgas arhidiecēzei, tās ticīgajiem, priesteriem, konsekrētajām personām, diakoniem. Kopā ar jums pateicos Kungam par Viņa īpašo labvēlību pret jums, kuras redzama zīme ir V.E. Zbigņeva Stankeviča konsekrācija. Patiesi, ticības skatiens liek mums, katoļiem, bīskapos redzēt un mīlēt vienu no Kunga Jēzus redzamās klātbūtnes izpausmēm savā Baznīcā. Pats Jēzus to mums apliecina: “Kas jūs klausa, Mani klausa” (Lk 10,16). Arī Vatikāna II Ekumēniskais koncils, ieklausoties Jēzus vārdos, māca: “Bīskapi vada viņiem uzticētās vietējās Baznīcas kā Kristus vikāri un sūtņi” (LG. 27).
Šādas ticības vadīts svētais Ignācijs, Antiohijas bīskaps un moceklis, mudināja ticīgos būt “vienotiem ar Bīskapu tāpat kā ar Kristu”. Arī es, noslēdzot savu uzrunu, Svētā tēva vārdā mudinu Rīgas arhidiecēzes Baznīcu būt vienotai ar savu bīskapu un ganu tāpat kā ar Kristu. Varu jums apliecināt, ka caur šo vienotību pār jums nāks Kunga svētība.
