Rīgas Kristus Karaļa draudze, 2012. gada 25. novembris
Sprediķa atstāsts:
„Visvarenais, mūžīgais Dievs, kas vēlies atjaunot visu savā mīļotajā Dēlā, visas pasaules valdniekā. Esi žēlīgs un dod savu svētību, lai visa Tava radība, atbrīvota no ļaunā varas kalpotu vienīgi Tev un slavētu Tevi mūžam! Mēs Tevi lūdzam!” – ar šiem vārdiem no Kristus Karaļa svētku Svētās Mises lasījumiem Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs iesāka uzrunu Rīgas Kristus Karaļa draudzes vizitācijā, 25. novembrī.
Aplūkojot šīs orācijas (pirmās lūgšanas, ko priesteris vai bīskaps Svētās Mises laikā saka pēc himnas Gloria ) vēstījumu, arhibīskaps vispirms vērsa uzmanību uz divām patiesībām par Dievu – Viņš ir visvarens un mūžīgs. „Visvarenais Dievs” – vai mēs līdz galam ticam tam, ka Dievs ir visvarens? Vai dzīvojam ticībā, ka Dievs visu var? Mūžīgais Dievs – Viņš ir bijis kopš laiku laikiem, vēl pirms pasaules iesākuma un būs arī pēc tās beigām.
Tālāk orācijā ir teikts: „kas vēlies atjaunot visu savā mīļotajā Dēlā.” Vārdi „kas vēlas” apliecina to, ka Dievā ir vēlēšanās, griba un ka Viņš ir persona. Viņš vēlas atjaunot visu un ikvienu – gan mazos bērniņus, gan jauniešus un pieaugušos, gan arī vecākās paaudzes cilvēkus. Dievs vēlas atjaunot gan mūsu ģimenes un draudzes, gan mūsu Latviju un arī Eiropu, kura turpina cīkstēties ar krīzes sekām, sacīja arhibīskaps. Kādā veidā Viņš vēlas visu atjaunot? „Savā mīļotajā Dēlā, visas pasaules valdniekā”, tātad caur Jēzu Kristu. Vai mēs šo atjaunošanu šodien redzam? „Mēs to redzam Baznīcā, mūsu sirdīs tad, kad ir uzvarēts grēks, kad esam izķepurojušies no nāvīgiem grēkiem, cīkstamies ar ikdienišķiem grēkiem un tos sūdzam, kad esam tikuši galā ar kādām jomām, kuras pirms tam mums sagādāja raizes, kurās mēs regulāri klupām un netikām ar sevi galā. Ja tas ir noticis, tad tas nozīmē, – Dievs jau mūs ir atjaunojis ir kļuvis valdnieks,” atzina Z. Stankevičs. Mēs to redzam arī pasaulē: Rietumu kultūrā mūsdienās cilvēki ar īpašām vajadzībām tiek uzlūkoti ar cieņu, kā tas nebija, piemēram, Senajā Grieķijā, Spartā. „Tas nāk no Evaņģēlija, no tā, ka ir atpazīts, ka ikviens cilvēks ir pēc Dieva attēla un līdzības un ka Kristus ir miris par ikvienu cilvēku, arī par to, kas ir nepilnvērtīgs pasaules acīs,” uzsvēra arhibīskaps.
Pēc tam orācijā seko lūgšana: „Esi žēlīgs un dod savu svētību!” Šie vārdi ietver atzīšanos, ka esam grēcinieki, jo mēs varam vērsties pie kāda un teikt: „Esi žēlīgs!”, ja esam kaut ko noziegušies, – sacīja arhibīskaps. Pazemīgajam lūgumam „Esi žēlīgs!” seko vārdi „dod savu svētību!” Par kādu svētību šeit ir runa? „Lai visa Tava radība, atbrīvota no ļaunā varas!” Kādam nolūkam atbrīvot no ļaunā varas? Lai „kalpotu vienīgi Tev un slavētu Tevi mūžam!” „Valdīšanas piepildījums ir: lai ikviens atklāj savu misiju, savu patieso aicinājumu, savas dāvanas, ko Dievs viņam ir devis un lai liek tās lietā – kalpo Dievam! Un kalpojot Dievam, kalpo saviem tuvākajiem un īsteno sevi, jo patiesībā katrs jau vēlas piepildījumu, vēlas, lai viņš būtu noderīgs un vērtīgs. Kalpojot Dievam, tas viss īstenojas,” apliecināja Z. Stankevičs.
Sprediķa turpinājumā arhibīskaps iezīmēja veidus, kā mēs varam sekmēt Kristus valdīšanu pasaulē, iepazīstinot ar dažiem no Bīskapu sinodes 57 priekšlikumiem jaunās evaņģelizācijas īstenošanai. Šie priekšlikumi palīdz saprast, kādā veidā evaņģelizēt mūsdienu rietumu pasauli, kas ir jau bijusi kristīta, bet šobrīd aizvien vairāk atsakās no saiknes ar kristietību un kādā veidā Evaņģēliju, kurš ir mūžīgs un nemainīgs, savā būtībā pasniegt tā, lai mūsdienu cilvēks to saklausītu.
Piemēram, viens no priekšlikumiem aicina atpazīt laika zīmes, kas ir gan pozitīvi, gan negatīvi procesi, notikumi vai tendences pasaulē, caur kurām Dievs mūs uzrunā. Pozitīvas zīmes, piemēram, ir tādas, ka cilvēka cieņa tiek atzīta par svarīgu vai sievietēm tiek piešķirtas līdzvērtīgas tiesības ar vīriešiem. Savukārt viena no negatīvajām zīmēm ir mēģinājumi mainīt izpratni par vīrieša un sievietes identitāti un ģimeni: tiek apgalvots, ka var būt viena dzimuma ģimene, kas ir absurds pašā savā būtībā. Kristietim šīs zīmes ir jāmāk interpretēt Dieva Vārda gaismā un uz tām atbildēt. Sinodes tēvi aicina vietējo Baznīcu mēģināt ieraudzīt šīs laika zīmes un uz tām reaģēt.
Citā priekšlikumā uzsvērts, ka evaņģelizācijas pamatā ir kerigma, un kerigmātiskā sludināšana ir ļoti svarīga. Vārds „kerigma” nāk no grieķu valodas un nozīmē „vēstīt, sludināt”. Senāk, kad imperators izdeva kādu dekrētu, viņš sūtīja ziņnešus uz visām pilsētām, kur viņi ar taures skaņām sasauca tautu un izkliedza imperatora dekrētu. Tas bija kaut kas tik svarīgs, ka to vajadzēja pilnā balsī pavēstīt tā, lai visi dzird! – no šejienes pirmie kristieši paņēma kerigmas jēdzienu. Kerigma ir tas pats būtiskākais kristīgajā vēstī, Evaņģēlijā, kas ir jādara visiem zināms tā, lai visi pamostas un saprot, ka tiek pavēstīts pats svarīgākais. Kāds ir kerigmas saturs? – Dievs ir tapis cilvēks Jēzū Kristū, kurš ir miris par mūsu grēkiem, ir augšāmcēlies trešajā dienā, nosūtījis Svēto Garu tiem, kas Viņam tic un Viņa vārdā mēs varam saņemt grēku piedošanu. Ja paši esam sapratuši būtību, ikvienu Svēto Rakstu tekstu varam pasniegt kerigmātiski, t.i., parādīt to, ka Dievs ir labs, ka Viņš ir tuvu, ka Viņš darbojas, ka Viņš ir dzīvs šeit un šobrīd, ka Viņš vēlas pārveidot cilvēka sirdi un ka ticībā Viņam Viņa žēlastība, spēks un klātbūtne atklājas un notiek sirds pārveidošanās.
Sinodes tēvi aicina lasīt Svētos Rakstus lūgšanas garā, iedziļinoties tekstā un to meditējot. Dieva Vārds ir dzīvs un darbīgs kā abpus griezīgs zobens. Ja mēs ticībā atveramies uz Dieva Vārdu, Tas ienāk mūsos un līdzīgi kā slota putekļainā istabā iztīra no mums visu lieko.
Ikvienam, kas vēlas evaņģelizēt, ir būtiski atcerēties, ka pirmā persona, kas darbojas evaņģelizācijā, ir Svētais Gars. Ja mūsu teiktos vārdos otra cilvēka sirds dziļumos neapstiprinās Svētais Gars, tad tā būs tukša runāšana, jo tas ir Svētais Gars, kurš pārliecina par grēku, taisnību un sodu, atklāj ticības skaistumu un ļauj saprast dievišķās patiesības. Mēs esam tikai nederīgi kalpi, caur kuriem Dievs dažreiz darbojas.
Priekšlikumos tāpat ir atgādināts, ka jaunās evaņģelizācijas avots un virsotne ir Euharistija. Ja cilvēkus evaņģelizējam, viņus ir jāaicina apmeklēt Svētā Mise, jo Euharistijā mēs pilnā mērā saņemam jauno dzīvību.
Dokumentā, kas ietver sinodes priekšlikumus, bīskapi arī aicina padziļināti lasīt Vatikāna II koncila dokumentus; atzīst, ka tautas dievbijības formas- (svētceļojumi, procesijas) ir labas, vienlaikus atgādinot, ka nepieciešama ir arī dziļāka formācija, kas ļautu nebalstīties tikai uz emocijām; uzsver mazo grupu un kopienu nozīmi draudzēs, jo draudzes caur tām aug un kļūst saliedētākās; rosina palīdzēt atstātajiem un trūkumcietējiem vispirms savā draudzē un pēc tam draudzes teritorijā; aicina priesterus palīdzēt atklāt draudžu locekļiem viņu harizmas un talantus un uzticēt viņiem atbilstošas kalpošanas jomas; uzsver, ka būtu vēlams, lai katrā diecēzē būtu pastāvīgie diakoni.
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps novēlēja Kristus Karaļa draudzes locekļiem, lai viņi patiešām varētu pateikt: „Kristus ir kļuvis Karalis manā sirdī, manā ģimenē un visā šajā teritorijā. Viņš ir uzvarējis!”, aicināja līdzdarboties šajā izaicinājumā, vienlaikus, lūdzoties par to, lai Dievs pats ienāk un visu dara.
LRKB IC
