Oktobris iet uz beigām un katoļu draudzes jau pamazām sāk gatavoties visu svēto dienai un visu mirušo piemiņas dienai, tiek iepirktas sveces kapu apmeklējumiem, gatavoti aizlūgumi par mirušajiem piederīgajiem, viņu dvēseles mieru. Arī veikali un izklaides industrija nesnauž un pamazām veikalu skatlogus un reklāmu saturu sāk aizpildīt Helovīna noskaņas, maskas, saldumi utt.
Pēdējā laikā kristiešus Helovīns ļoti satrauc. Daudzi izsaka apgalvojumus, ka piedalīties Helovīna svinībās nozīmē kalpot nāves dieviem, iesaistīties okultismā un caurcaurēm tā ir briesmīga lieta, ko katoļiem jāaizliedz. Citi paraustīs plecus, izteiks argumentu, pret kuru grūti strīdēties – “nu un?!” un neliksies ne zinis. Citi labprāt aizies uz kādu masku balli un jautri pavadīs laiku ar draugiem.
Vispirms visus, kurus pārņem trīsas no Helovīna vārda vien, gribu mierināt, ka Helovīnam nav nekāda sakara ar ķeltu druīdu ražas svētkiem, cilvēku upuriem, sātana piesaukšanām vai raganu dzimšanas dienām. Ja kāds izsaka šādus apgalvojumus par Helovīna izcelšanos, varat būt droši, viņš (vai viņa) ir visai tālu no patiesības.
Jau pats nosaukums rāda, ka šiem svētkiem ir maz sakara ar Dievam naidīgiem spēkiem, jo Helovīns nāk no vārda Halloween, kas ir saīsinājums no All Hallows eve – visu svēto vakars. Tā ir vigīlija pirms lieliem Baznīcas svētkiem, kas katoļiem ir obligāti svinami.
Kā Helovīns radās?
Apustuļu darbi mums atklāj, ka jau paši pirmie kristieši piedzīvoja lielu pretestību un vajāšanas. Vēstures liecības rāda, ka kristiešu asinis aumaļām lijušas pirmo trīs gadsimtu laikā. Kristieši bija gatavi atdot sevi spīdzināšanai un nāvei, lai paliktu uzticīgi Jēzum Kristum, kurš mums ir apsolījis mūžīgo dzīvi. Šie cilvēki, kas nežēlīgi mocīti un nogalināti ticības dēļ, tika saukti par mocekļiem (šādi kristieši ir arī mūsdienās, piemēram, tie, kurus nogalina Irākā un citās zemēs). Pārējiem kristiešiem mocekļi bija izcils piemērs, kā sekot Jēzus Evaņģēlijam, tāpēc mocekļu nāves dienas tika svinētas katru gadu kā viņu piedzimšana debesīm. Kristiešu vajāšanas turpinājās. Dažas no tām bija īpaši nežēlīgas un speciāli plānotas (vienas no intensīvākajām kristiešu slepkavošanām bija imperatora Diokleciāna vajāšanas 3.gs beigās), kuru laikā dzīvību atdeva ļoti ļoti daudz kristieši – tik daudz, ka nebija vairs iespējams katram atsevišķi veltīt savu svētku dienu. Nācās izvēlēties vienu dienu, kad pieminēt visus mocekļus. Tas notika apmēram 4.gs vidū (par to liecina Baznīcas tēvu sprediķi, kas no šī laika saglabājušies, piemēram, Sīrijas Efraima sprediķis). Varam būt droši, ka šāda svētku diena, veltīta visiem svētajiem, tika svinēta 13. maijā, kad pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja Panteonu Marijas un visu mocekļu godam 609. vai 610. gadā.[1]
Visu svēto dienu 1. novembrī sāka svinēt pāvesta Gregora III (731 – 741) laikā, kad viņš 1. novembrī iesvētīja visiem svētajiem veltītu kapelu Pētera bazilikā. Sākotnēji šī diena bija saistoša Baznīcai Romā, bet pāvests Gregors IV (827 – 844) noteica, ka šis datums ir saistošs visai universālajai Baznīcai.
Tradīcija 2. novembrī svinēt visu mirušo piemiņas dienu nāk no Francijas. 998. gadā svētais Odilo Klinī klostera abats ierosināja pieminēt ne tikai visus svētos, bet arī šķīstītavā esošās dvēseles, jo Baznīcas mācība saka, ka svēto sadraudzība, kuru pieminam „Es ticu” lūgšanā, ietver dvēseles uz zemes (mūs, kas esam dzīvi), svētos (kuri jau bauda svētlaimi), kā arī tos mirušos, kas vēl nav pilnībā šķīstīti no grēkiem un atrodas purgatorijā, jeb šķīstītavā. No Francijas šie svētki izplatījās visā Baznīcā.
Katoļiem patīk svinēt!
Kā pirms visiem svētkiem, kad kristieši nespēja nociesties tos sagaidīt un tāpēc svinēja vigīlijas, tā arī pirms visu svēto dienas kristieši gatavojās svinībām jau iepriekšējā vakarā, līdzīgi kā 24. decembrī pirms Ziemassvētkiem. Pavērojiet katoļu liturģisko kalendāru. Tur ir ļoti daudz svētku! Un, ja atskatās vēsturē, tad redzam, ka kādreiz katoļiem svētki nebija vienkārši aiziešana uz Misi un stundiņas nosēdēšana, pēc kam var doties uz mājām skatīties mīļāko TV šovu vai pārbaudīt tvitera kontu. Baznīcas svētki bija ar vērienīgām publiskām svinībām, ar karnevāliem, ciemošanos, spēlēm, rotaļām, procesijām, gadatirgiem utt.
Tā kā katoļu Baznīca ir katoliska, kas nozīmē universāla, tad tā pieļauj, ka dažādi svētki tiek svinēti atbilstoši vietējai kultūrai un konkrētajam laikmetam. Francijā visu svēto dienas vigīlijā (jeb Helovīnā) cilvēki pārģērbās. Šī tradīcija nāk no 14. – 15.gs. Svarīgi pieminēt, ka šis ir laiks, kad Eiropu mocīja mēris. Puse no populācijas izmira. Šāda pieredze lika aizdomāties par nāvi vairāk, un tādēļ arī Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena ieguva arvien lielāku aktualitāti ticīgo cilvēku dievbijībā un kultūrā. Baznīcās un kapličās biežāk parādījās freskas un gleznas ar nāves tematiku, tāpat šī realitāte tika atspoguļota arī mūzikā.
Savukārt Īrijas zemnieki aizdomājās tik tālu, ka, ja jau pieminam svētos un dvēseles šķīstītavā, tad varbūt der parādīt, ka neesam aizmirsuši arī par tām dvēselēm, kas atrodas ellē. Protams, Baznīcā šāda iniciatīva neguva atbalstu. Īrijas bērni šajā naktī staigāja no mājas uz māju, lūgdami dvēseļu kūkas (Soulcakes) apmaiņā pret aizlūgumu par ģimenes piederīgajiem, kādu dziesmu, stāstu vai joku. Šāda tradīcija esot arī Spānijā. No tā arī ir radusies Helovīna Trick or treat (latviski to tulko kā: saldumus vai izjokosim!) tradīcija.
19. gadsimtā, kad daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, šīs tradīcijas nonāca otrpus okeānam, kur ir populāras vēl joprojām. Svētku popularitāte piesaistīja apsveikuma kartiņu industriju, kas sāka šos svētkus komercializēt. 19. gs beigās uz kartiņām sāka parādīties spoki, mošķi un raganas. 20. gs otrā pusē Helovīna ideja kļuva populāra Holivudā, kas radīja pāris šausmu filmas, veltītas Helovīnam.
19. gs. parādījās arī ķirbju grebšana. Līdz tam īru zemnieki greba rāceņus. Tajos ielika svecītes un ar tiem rokās cilvēki gāja no mājas uz māju. Tātad tikai 19. gs īri sāka grebt ķirbjus, kuri bija izplatīti Amerikas kontinentā, bet ne Eiropā.
Latīņamerikā un Sicīlijā šajās dienās ģimenes taisa altārus, pieminot mirušos piederīgos. Parasti tas ir ar galdautu apklāts galds, uz tā uzlikta svece, krusts un mirušā fotogrāfija. Dažās ģimenēs šos altārus īpaši izgrezno, tādējādi parādot godu aizgājējiem.
Latvijā cilvēki dodas uz vietējiem kapiem tā saucamajos “svecīšu vakaros”, kur tiek rīkoti aizlūgumi par mirušo piederīgo un kapsētā apglabāto dvēselēm.
Kāds tam sakars ar ķeltu druīdiem?
Pilnīgi nekāds. Daudzi neopagāni savās mājas lapās raksta, ka šie svētki esot kristianizēti ķeltu ražas svētki, saukti Samhain, ka tā esot diena, kad plīvurs starp šo realitāti un aizsauli kļūst visplānākais, kad gariem esot ļauts klīst apkārt, jo šī esot tumšākā nakts. Tāpat sātanistu entuziastu grupas teiks, ka šī ir diena, kad sātans svin dzimšanas dienu, vai šī esot svētku diena raganām. Tomēr vēsturiski šādiem apgalvojumiem nav pamata.
Vēsturnieki norāda, ka par druīdiem drošas ziņas mēs varam iegūt visai maz, jo viņi nav atstājuši nekādas rakstu liecības. Tās tradīcijas, ko praktizē mūsdienās, līdzīgi kā ar Latvijas dievturiem – ir 20.gs romantisma mēģinājums restaurēt pagānismu. Tomēr ir jānošķir pagāniskais kults, kas bija sākotnējās kultūras sastāvdaļa, no neopagānu kultiem, kas ir pašu izdomāti un drīzāk kā protests pret kristietību, ne autentisks kults. Mūsdienu neopagāniem ir maz sakara ar autentisko pagānismu.
Apgalvojums, ka pāvests būtu “kristianizējis” īru pagānu svētkus, ieliekot tajos Baznīcas svētkus, neiztur kritiku, jo Īrija atrodas labu gabalu no Romas, kurā dzīvo pāvests. Tolaik pāvesti neceļoja pa pasauli kā Pāvils VI vai Jānis Pāvils II un neizmantoja tviteri kā Benedikts XVI vai Francisks. Neaizmirsīsim arī, ka laikā, kad universālā Baznīca sāka svinēt visu svēto dienu 1. novembrī (8./9. gs), Īrija bija kristianizēta jau 400 gadus, ķelti bija kristieši un druīdu izdarībām diez vai vispār vairs bija kāda nozīme. Skaidrs, ka īru zemnieki turpināja svinēt ražas svētkus, kā to dara zemnieki visās tautās. Bet zemnieku svētku tradīcijas nav pagānu tradīcijas!
Patiesībā Helovīnu par pagānisku sāka uzskatīt protestantu fundamentālisti. Vispirms tie esot bijuši 17.gs Anglijas puritāņi, kuri pat Ziemassvētkus uzskatīja par bīstamiem. Zināms, ka protestanti noliedz šķīstītavas eksistenci, tāpēc nav brīnums, ka viņi varētu nebūt sajūsmā par katoļu svētkiem, kas balstās tieši uz mācību par šķīstītavu.
Tomēr vislielāko uzbrukumu Helovīns piedzīvoja 1980. gados. Fundamentālists Džeks Čiks (Jack Chick) esot izvērsis visai pamatīgu antikatolicisma kampaņu. Viņa darbos atrodami pat tādi apgalvojumi, ka Vatikāns slēpjot jaudīgus superdatorus, kuri reģistrē protestantus un, kad pāvests atklāšot, ka viņš tiešām ir antikrists, tad izrēķināšoties ar visiem protestantiem; vai arī, ka Marijas kultu un viņas attiecības ar Jēzu katoļi esot ņēmuši no Babilonas dievībām, utml. Šādiem apgalvojumiem īpašu uzmanību neviens nepievērsa un daudzi par to vienkārši pasmīkņāja. Taču, kad Džeks ķērās klāt Helovīnam, kas tolaik jau bija pamatīgi komercializējies, tad pēkšņi visi pret šo apgalvojumu sāka attiekties ļoti nopietni – tiešām katoļi svin pagānu svētkus. Bet, kā redzējām iepriekš, šiem svētkiem ir katoliska izcelsme.
Bet kā ar nāves kultu?!
Nevar nepiekrist, ka komercializācijas rezultātā sekulārā vidē šie svētki ir zaudējuši sākotnējo nozīmi. No kārtīgas, veselīgas izdauzīšanās pirms Baznīcas svētku dienām, tie ir kļuvuši par mūsdienu tirgus sastāvdaļu. ASV katru gadu iedzīvotāji šajos svētkos iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, un puse no gada laikā pārdotajiem saldumiem tiek pirkti tieši šo svētku laikā, tādējādi padarot tos par otriem populārākajiem ASV pēc Ziemassvētkiem (saskaņā ar history.com sniegto informāciju). Skaidrs, ka no katoļu tradīcijām tur maz kas palicis, tomēr nedrīkstam baidīties no šiem svētkiem. Tas, ka sekulārā pasaule ir pazaudējusi šo svētku atgādinājumu par mūsu pestīšanu un Kristus uzvaru pār nāvi, nenozīmē, ka to jāaizmirst arī mums!
Oktobris iet uz beigām un katoļu draudzes jau pamazām sāk gatavoties visu svēto dienai un visu mirušo piemiņas dienai, tiek iepirktas sveces kapu apmeklējumiem, gatavoti aizlūgumi par mirušajiem piederīgajiem, viņu dvēseles mieru. Arī veikali un izklaides industrija nesnauž un pamazām veikalu skatlogus un reklāmu saturu sāk aizpildīt Helovīna noskaņas, maskas, saldumi utt.
Pēdējā laikā kristiešus Helovīns ļoti satrauc. Daudzi izsaka apgalvojumus, ka piedalīties Helovīna svinībās nozīmē kalpot nāves dieviem, iesaistīties okultismā un caurcaurēm tā ir briesmīga lieta, ko katoļiem jāaizliedz. Citi paraustīs plecus, izteiks argumentu, pret kuru grūti strīdēties – “nu un?!” un neliksies ne zinis. Citi labprāt aizies uz kādu masku balli un jautri pavadīs laiku ar draugiem.
Vispirms visus, kurus pārņem trīsas no Helovīna vārda vien, gribu mierināt, ka Helovīnam nav nekāda sakara ar ķeltu druīdu ražas svētkiem, cilvēku upuriem, sātana piesaukšanām vai raganu dzimšanas dienām. Ja kāds izsaka šādus apgalvojumus par Helovīna izcelšanos, varat būt droši, viņš (vai viņa) ir visai tālu no patiesības.
Jau pats nosaukums rāda, ka šiem svētkiem ir maz sakara ar Dievam naidīgiem spēkiem, jo Helovīns nāk no vārda Halloween, kas ir saīsinājums no All Hallows eve – visu svēto vakars. Tā ir vigīlija pirms lieliem Baznīcas svētkiem, kas katoļiem ir obligāti svinami.
Kā Helovīns radās?
Apustuļu darbi mums atklāj, ka jau paši pirmie kristieši piedzīvoja lielu pretestību un vajāšanas. Vēstures liecības rāda, ka kristiešu asinis aumaļām lijušas pirmo trīs gadsimtu laikā. Kristieši bija gatavi atdot sevi spīdzināšanai un nāvei, lai paliktu uzticīgi Jēzum Kristum, kurš mums ir apsolījis mūžīgo dzīvi. Šie cilvēki, kas nežēlīgi mocīti un nogalināti ticības dēļ, tika saukti par mocekļiem (šādi kristieši ir arī mūsdienās, piemēram, tie, kurus nogalina Irākā un citās zemēs). Pārējiem kristiešiem mocekļi bija izcils piemērs, kā sekot Jēzus Evaņģēlijam, tāpēc mocekļu nāves dienas tika svinētas katru gadu kā viņu piedzimšana debesīm. Kristiešu vajāšanas turpinājās. Dažas no tām bija īpaši nežēlīgas un speciāli plānotas (vienas no intensīvākajām kristiešu slepkavošanām bija imperatora Diokleciāna vajāšanas 3.gs beigās), kuru laikā dzīvību atdeva ļoti ļoti daudz kristieši – tik daudz, ka nebija vairs iespējams katram atsevišķi veltīt savu svētku dienu. Nācās izvēlēties vienu dienu, kad pieminēt visus mocekļus. Tas notika apmēram 4.gs vidū (par to liecina Baznīcas tēvu sprediķi, kas no šī laika saglabājušies, piemēram, Sīrijas Efraima sprediķis). Varam būt droši, ka šāda svētku diena, veltīta visiem svētajiem, tika svinēta 13. maijā, kad pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja Panteonu Marijas un visu mocekļu godam 609. vai 610. gadā.[1]
Visu svēto dienu 1. novembrī sāka svinēt pāvesta Gregora III (731 – 741) laikā, kad viņš 1. novembrī iesvētīja visiem svētajiem veltītu kapelu Pētera bazilikā. Sākotnēji šī diena bija saistoša Baznīcai Romā, bet pāvests Gregors IV (827 – 844) noteica, ka šis datums ir saistošs visai universālajai Baznīcai.
Tradīcija 2. novembrī svinēt visu mirušo piemiņas dienu nāk no Francijas. 998. gadā svētais Odilo Klinī klostera abats ierosināja pieminēt ne tikai visus svētos, bet arī šķīstītavā esošās dvēseles, jo Baznīcas mācība saka, ka svēto sadraudzība, kuru pieminam „Es ticu” lūgšanā, ietver dvēseles uz zemes (mūs, kas esam dzīvi), svētos (kuri jau bauda svētlaimi), kā arī tos mirušos, kas vēl nav pilnībā šķīstīti no grēkiem un atrodas purgatorijā, jeb šķīstītavā. No Francijas šie svētki izplatījās visā Baznīcā.
Katoļiem patīk svinēt!
Kā pirms visiem svētkiem, kad kristieši nespēja nociesties tos sagaidīt un tāpēc svinēja vigīlijas, tā arī pirms visu svēto dienas kristieši gatavojās svinībām jau iepriekšējā vakarā, līdzīgi kā 24. decembrī pirms Ziemassvētkiem. Pavērojiet katoļu liturģisko kalendāru. Tur ir ļoti daudz svētku! Un, ja atskatās vēsturē, tad redzam, ka kādreiz katoļiem svētki nebija vienkārši aiziešana uz Misi un stundiņas nosēdēšana, pēc kam var doties uz mājām skatīties mīļāko TV šovu vai pārbaudīt tvitera kontu. Baznīcas svētki bija ar vērienīgām publiskām svinībām, ar karnevāliem, ciemošanos, spēlēm, rotaļām, procesijām, gadatirgiem utt.
Tā kā katoļu Baznīca ir katoliska, kas nozīmē universāla, tad tā pieļauj, ka dažādi svētki tiek svinēti atbilstoši vietējai kultūrai un konkrētajam laikmetam. Francijā visu svēto dienas vigīlijā (jeb Helovīnā) cilvēki pārģērbās. Šī tradīcija nāk no 14. – 15.gs. Svarīgi pieminēt, ka šis ir laiks, kad Eiropu mocīja mēris. Puse no populācijas izmira. Šāda pieredze lika aizdomāties par nāvi vairāk, un tādēļ arī Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena ieguva arvien lielāku aktualitāti ticīgo cilvēku dievbijībā un kultūrā. Baznīcās un kapličās biežāk parādījās freskas un gleznas ar nāves tematiku, tāpat šī realitāte tika atspoguļota arī mūzikā.
Savukārt Īrijas zemnieki aizdomājās tik tālu, ka, ja jau pieminam svētos un dvēseles šķīstītavā, tad varbūt der parādīt, ka neesam aizmirsuši arī par tām dvēselēm, kas atrodas ellē. Protams, Baznīcā šāda iniciatīva neguva atbalstu. Īrijas bērni šajā naktī staigāja no mājas uz māju, lūgdami dvēseļu kūkas (Soulcakes) apmaiņā pret aizlūgumu par ģimenes piederīgajiem, kādu dziesmu, stāstu vai joku. Šāda tradīcija esot arī Spānijā. No tā arī ir radusies Helovīna Trick or treat (latviski to tulko kā: saldumus vai izjokosim!) tradīcija.
19. gadsimtā, kad daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, šīs tradīcijas nonāca otrpus okeānam, kur ir populāras vēl joprojām. Svētku popularitāte piesaistīja apsveikuma kartiņu industriju, kas sāka šos svētkus komercializēt. 19. gs beigās uz kartiņām sāka parādīties spoki, mošķi un raganas. 20. gs otrā pusē Helovīna ideja kļuva populāra Holivudā, kas radīja pāris šausmu filmas, veltītas Helovīnam.
19. gs. parādījās arī ķirbju grebšana. Līdz tam īru zemnieki greba rāceņus. Tajos ielika svecītes un ar tiem rokās cilvēki gāja no mājas uz māju. Tātad tikai 19. gs īri sāka grebt ķirbjus, kuri bija izplatīti Amerikas kontinentā, bet ne Eiropā.
Latīņamerikā un Sicīlijā šajās dienās ģimenes taisa altārus, pieminot mirušos piederīgos. Parasti tas ir ar galdautu apklāts galds, uz tā uzlikta svece, krusts un mirušā fotogrāfija. Dažās ģimenēs šos altārus īpaši izgrezno, tādējādi parādot godu aizgājējiem.
Latvijā cilvēki dodas uz vietējiem kapiem tā saucamajos “svecīšu vakaros”, kur tiek rīkoti aizlūgumi par mirušo piederīgo un kapsētā apglabāto dvēselēm.
Kāds tam sakars ar ķeltu druīdiem?
Pilnīgi nekāds. Daudzi neopagāni savās mājas lapās raksta, ka šie svētki esot kristianizēti ķeltu ražas svētki, saukti Samhain, ka tā esot diena, kad plīvurs starp šo realitāti un aizsauli kļūst visplānākais, kad gariem esot ļauts klīst apkārt, jo šī esot tumšākā nakts. Tāpat sātanistu entuziastu grupas teiks, ka šī ir diena, kad sātans svin dzimšanas dienu, vai šī esot svētku diena raganām. Tomēr vēsturiski šādiem apgalvojumiem nav pamata.
Vēsturnieki norāda, ka par druīdiem drošas ziņas mēs varam iegūt visai maz, jo viņi nav atstājuši nekādas rakstu liecības. Tās tradīcijas, ko praktizē mūsdienās, līdzīgi kā ar Latvijas dievturiem – ir 20.gs romantisma mēģinājums restaurēt pagānismu. Tomēr ir jānošķir pagāniskais kults, kas bija sākotnējās kultūras sastāvdaļa, no neopagānu kultiem, kas ir pašu izdomāti un drīzāk kā protests pret kristietību, ne autentisks kults. Mūsdienu neopagāniem ir maz sakara ar autentisko pagānismu.
Apgalvojums, ka pāvests būtu “kristianizējis” īru pagānu svētkus, ieliekot tajos Baznīcas svētkus, neiztur kritiku, jo Īrija atrodas labu gabalu no Romas, kurā dzīvo pāvests. Tolaik pāvesti neceļoja pa pasauli kā Pāvils VI vai Jānis Pāvils II un neizmantoja tviteri kā Benedikts XVI vai Francisks. Neaizmirsīsim arī, ka laikā, kad universālā Baznīca sāka svinēt visu svēto dienu 1. novembrī (8./9. gs), Īrija bija kristianizēta jau 400 gadus, ķelti bija kristieši un druīdu izdarībām diez vai vispār vairs bija kāda nozīme. Skaidrs, ka īru zemnieki turpināja svinēt ražas svētkus, kā to dara zemnieki visās tautās. Bet zemnieku svētku tradīcijas nav pagānu tradīcijas!
Patiesībā Helovīnu par pagānisku sāka uzskatīt protestantu fundamentālisti. Vispirms tie esot bijuši 17.gs Anglijas puritāņi, kuri pat Ziemassvētkus uzskatīja par bīstamiem. Zināms, ka protestanti noliedz šķīstītavas eksistenci, tāpēc nav brīnums, ka viņi varētu nebūt sajūsmā par katoļu svētkiem, kas balstās tieši uz mācību par šķīstītavu.
Tomēr vislielāko uzbrukumu Helovīns piedzīvoja 1980. gados. Fundamentālists Džeks Čiks (Jack Chick) esot izvērsis visai pamatīgu antikatolicisma kampaņu. Viņa darbos atrodami pat tādi apgalvojumi, ka Vatikāns slēpjot jaudīgus superdatorus, kuri reģistrē protestantus un, kad pāvests atklāšot, ka viņš tiešām ir antikrists, tad izrēķināšoties ar visiem protestantiem; vai arī, ka Marijas kultu un viņas attiecības ar Jēzu katoļi esot ņēmuši no Babilonas dievībām, utml. Šādiem apgalvojumiem īpašu uzmanību neviens nepievērsa un daudzi par to vienkārši pasmīkņāja. Taču, kad Džeks ķērās klāt Helovīnam, kas tolaik jau bija pamatīgi komercializējies, tad pēkšņi visi pret šo apgalvojumu sāka attiekties ļoti nopietni – tiešām katoļi svin pagānu svētkus. Bet, kā redzējām iepriekš, šiem svētkiem ir katoliska izcelsme.
Bet kā ar nāves kultu?!
Nevar nepiekrist, ka komercializācijas rezultātā sekulārā vidē šie svētki ir zaudējuši sākotnējo nozīmi. No kārtīgas, veselīgas izdauzīšanās pirms Baznīcas svētku dienām, tie ir kļuvuši par mūsdienu tirgus sastāvdaļu. ASV katru gadu iedzīvotāji šajos svētkos iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, un puse no gada laikā pārdotajiem saldumiem tiek pirkti tieši šo svētku laikā, tādējādi padarot tos par otriem populārākajiem ASV pēc Ziemassvētkiem (saskaņā ar history.com sniegto informāciju). Skaidrs, ka no katoļu tradīcijām tur maz kas palicis, tomēr nedrīkstam baidīties no šiem svētkiem. Tas, ka sekulārā pasaule ir pazaudējusi šo svētku atgādinājumu par mūsu pestīšanu un Kristus uzvaru pār nāvi, nenozīmē, ka to jāaizmirst arī mums!
Daudzus katoļus mulsina nāves, skeletu, spoku klātbūtne šajos svētkos. Bet tās ir lietas, no kurām katoļi nebaidās. Mēs nevaram runāt par Jēzus uzvaru pār nāvi un mūsu pestīšanu, ja neminam nāvi. Mūsdienās ir tabu runāt par nāvi un ciešanām, tāpēc arī tik reti cilvēki aizdomājas par dzīves mērķi, jēgu un augšāmcelšanos. Nāve sekulārajā vidē ir kas biedējošs. Bet ne kristiešiem! Mēs nāvi nepielūdzam un negodinām, bet pieminam, jo zinām, ka pēc nāves sekos augšāmcelšanās. Latīniski ir tāds kristiešu teiciens “memento mori” (piemini nāvi). Nāvi, skeletus un dvēseles (spokus) mēs itin bieži sastopam kristīgajā mākslā (īpaši jau iepriekš minētajā mēra laikā). Dažādos klosteros pat veselas kapelas ir izrotātas ar aizgājušo mūku kauliem. Piemēram, man pašam bija iespēja apmeklēt Santamaria della concezzione Romā, kur dažas telpas ir izrotātas ar franciskāņu mūku mirstīgajām atliekām.
Mums nāve nav biedējoša realitāte, bet gan atgādinājums par mūsu šīszemes dzīves trauslumu un mūžīgās dzīves garantiju! Pie viena no rotājumiem manis pieminētajā baznīcā bija uzraksts, kas skanēja apmēram šādi: “Es kādreiz biju tāds, kāds esi tu, tu noteikti kādreiz būsi tāds kā es”. Un zem uzraksta – neliela kaulu čupiņa…
Daudzus katoļus mulsina nāves, skeletu, spoku klātbūtne šajos svētkos. Bet tās ir lietas, no kurām katoļi nebaidās. Mēs nevaram runāt par Jēzus uzvaru pār nāvi un mūsu pestīšanu, ja neminam nāvi. Mūsdienās ir tabu runāt par nāvi un ciešanām, tāpēc arī tik reti cilvēki aizdomājas par dzīves mērķi, jēgu un augšāmcelšanos. Nāve sekulārajā vidē ir kas biedējošs. Bet ne kristiešiem! Mēs nāvi nepielūdzam un negodinām, bet pieminam, jo zinām, ka pēc nāves sekos augšāmcelšanās. Latīniski ir tāds kristiešu teiciens “memento mori” (piemini nāvi). Nāvi, skeletus un dvēseles (spokus) mēs itin bieži sastopam kristīgajā mākslā (īpaši jau iepriekš minētajā mēra laikā). Dažādos klosteros pat veselas kapelas ir izrotātas ar aizgājušo mūku kauliem. Piemēram, man pašam bija iespēja apmeklēt Santamaria della concezzione Romā, kur dažas telpas ir izrotātas ar franciskāņu mūku mirstīgajām atliekām.
Mums nāve nav biedējoša realitāte, bet gan atgādinājums par mūsu šīszemes dzīves trauslumu un mūžīgās dzīves garantiju! Pie viena no rotājumiem manis pieminētajā baznīcā bija uzraksts, kas skanēja apmēram šādi: “Es kādreiz biju tāds, kāds esi tu, tu noteikti kādreiz būsi tāds kā es”. Un zem uzraksta – neliela kaulu čupiņa…
Visu svēto diena, mirušo piemiņas diena un šo svētku vigīlija nav sātana svētki, bet gan Kristus uzvaras pār nāvi piemiņa.
Priesteris Pēteris Skudra
_______________
[1] Interesanti, ka 13. maijs romiešu reliģijā bija diena, kad svinēja senču garu svētkus. Iespējams, Bonifācijs, konsekrējot Panteonu (kas kādreiz bija daudzu dievu templis), vēlējās norādīt, ka mocekļi ir izcili senči, kurus ir pareizi godināt dienā, kad romieši piemin savējos.
Atpakaļ uz sadaļu “Baznīcas tradīcija”
Visu svēto diena, mirušo piemiņas diena un šo svētku vigīlija nav sātana svētki, bet gan Kristus uzvaras pār nāvi piemiņa.
Priesteris Pēteris Skudra
_______________
[1] Interesanti, ka 13. maijs romiešu reliģijā bija diena, kad svinēja senču garu svētkus. Iespējams, Bonifācijs, konsekrējot Panteonu (kas kādreiz bija daudzu dievu templis), vēlējās norādīt, ka mocekļi ir izcili senči, kurus ir pareizi godināt dienā, kad romieši piemin savējos.
Atpakaļ uz sadaļu “Baznīcas tradīcija”
Tāpēc, dārgie draugi, piedalīšanos Helovīna svinībās mēs nevaram uzskatīt par dalību sātaniskā, okultā vai pagāniskā kultā. Mēs svinam vigīliju pirms visu svēto dienas, ko angliski sauc par all hallows eve vai Halloween, pieminot Jēzus uzvaru pār nāvi. Šīs svinības mums, katoļiem, kulmināciju sasniedz 1. novembrī svētku Misē, tāpēc svini tā, lai nenogulētu svētku dievkalpojumu! Meklējot sev piemērotāko tērpu, atceries, ka tev ir jāizskatās pieklājīgi. Raganu vai mošķu masku vietā vari padomāt par alternatīvām. Vari pārģērbties, piemēram, par Jāni Kristītāju, svēto Denisu (kurš, kā vēsta leģenda, pēc galvas nociršanas ar savu galvu padusē esot vēl kādu brīdi sprediķojis un tad nomiris), Žannu d’ Arku vai ko citu.
No ķirbja nav obligāti jāgrebj mošķa seja, bet fonā vari uzlikt kādu kristiešu skaņdarbu veltītu nāves tematam, piemēram kādu no šiem:
https://www.youtube.com/watch?v=5F9oKh_3s_M
https://www.youtube.com/watch?v=Dlr90NLDp-0
https://www.youtube.com/watch?v=sPlhKP0nZII
Tāpēc, dārgie draugi, piedalīšanos Helovīna svinībās mēs nevaram uzskatīt par dalību sātaniskā, okultā vai pagāniskā kultā. Mēs svinam vigīliju pirms visu svēto dienas, ko angliski sauc par all hallows eve vai Halloween, pieminot Jēzus uzvaru pār nāvi. Šīs svinības mums, katoļiem, kulmināciju sasniedz 1. novembrī svētku Misē, tāpēc svini tā, lai nenogulētu svētku dievkalpojumu! Meklējot sev piemērotāko tērpu, atceries, ka tev ir jāizskatās pieklājīgi. Raganu vai mošķu masku vietā vari padomāt par alternatīvām. Vari pārģērbties, piemēram, par Jāni Kristītāju, svēto Denisu (kurš, kā vēsta leģenda, pēc galvas nociršanas ar savu galvu padusē esot vēl kādu brīdi sprediķojis un tad nomiris), Žannu d’ Arku vai ko citu.
No ķirbja nav obligāti jāgrebj mošķa seja, bet fonā vari uzlikt kādu kristiešu skaņdarbu veltītu nāves tematam, piemēram kādu no šiem:
https://www.youtube.com/watch?v=5F9oKh_3s_M
https://www.youtube.com/watch?v=Dlr90NLDp-0
https://www.youtube.com/watch?v=sPlhKP0nZII
