Šogad Ļubļinas diecēzes garīgajam semināram aprit 300 gadu jubileja. Šajā seminārā ir mācījušies un vēl arvien mācās vairāki Latvijas priesteri. To ir beidzis arī arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kas bija ieradies uz semināra jubilejas svinībām 24. un 25. oktobrī. Latvijas viesu vidū bija arī priesteris Marcins Vozņaks, kas arī ir šī semināra absolvents, un priesteris Ilmārs Tolstovs, kurš, studējot doktorantūrā Ļubļinas katoļu universitātē, sev mājas atradis tieši šeit.
Ļubļinas Garīgā semināra aizsākumi XVII gadsimta beigās saistās ar sv. Vincenta de Pola dibinātās priesteru kongregācijas darbību, kuras īpašā misija bija tieši semināru izveide. Ar Annas Zbanskas gādību Ļubļinā tika iegādāts neliels īpašums, kur 1714. gadā nodibināja pirmo mācību iestādi, kas sākotnēji sagatavoja tikai trīs semināristus. Drīzumā, pateicoties vietējo muižnieku atbalstam, tika uzcelta baznīca, kuru 1739. gadā konsekrēja Krakovas sufragans Mihails Kuņickis. Laika gaitā seminārs tika paplašināts un XX gs. sākumā te jau mācījās 108 klēriķi. Liels attīstības impulss semināram bija Ļubļinas Katoļu universitātes dibināšana 1918. gadā. Pēc Otrā pasaules kara seminārs tika iekļauts šīs universitātes struktūrā. No 1965. gada šajā seminārā priesteru formāciju sāka iegūt arī grieķu-katoļu rita klēriķi. Semināra aizbildņi ir svētais Staņislavs Kostka un svētīgais Antonijs Zavistovskis, kurš bija šī semināra absolvents un vicerektors no 1919. līdz 1929. gadam. Viņš ir Otrā pasaules kara moceklis. Ļubļinas katoļu universitātē un garīgajā seminārā ilgus gadus pasniedza arī Karols Vojtila, svētais Jānis Pāvils II, kas ir universitātes aizbildnis.
Daudzo svinību viesu vidū bija arī svētīgā priestera Antonija Zavistovska ģimenes locekļi, kā arī šīs mācību iestādes absolvents priesteris Gžegožs Pavlovskis no Jafas. Priesteris Gržegožs Pavlovskis kā bērns brīnumainā kārtā izglābās Izbicas ebreju kopienas likvidācijas laikā. Būdams jauns cilvēks, viņš nolēma pieņemt Kristības sakramentu, bet vēlāk sajuta aicinājumu kļūt par priesteri. Jau vairākus gadu desmitus viņš kalpo kristiešiem Izraēlā, Jafas pilsētā.
Piektdienas Svēto Misi, kas aizsāka svinības, vadīja Ticības kongregācijas prefekts kardināls Gerhards Ludvigs Mullers. Ļubļinas arhibīskaps Staņislavs Budziks homīlijā teica: „Liekam Dievam godināšanas un pateicības upuri par to, ka no šiem mūriem jau trešo gadsimtu pasaulē dodas vīrišķīgi Dieva Vārda sludinātāji, dedzīgi svēto sakramentu kalpi, gādīgi Dieva tautas gani.” Svinības turpinājās līdz svētdienai.
Sestdienas svinības sākās ar svinīgu adorāciju semināra baznīcā. Bīskapi, priesteri, semināristi un viesi pusstundu uz ceļiem nometušies Vissvētākā Sakramenta priekšā pateicās par žēlastībām, kas iegūtas Ļubļinas Garīgā semināra kopienā trīs gadsimtu laikā, un lūdza Dieva svētību nākamajiem gadiem. Apustuliskais nuncijs Polijā arhibīskaps Čelestino Miljore pasvētīja jubilejas piemiņas plāksni.
Jubilejas svinībām veltītajā konferencē priekšlasījumu par tēmu „Eiropeiskās vērtības jaunās evaņģelizācijas izaicinājumu kontekstā” teica tieši Latvijas pārstāvis. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs uzstāšanās sākumā pieminēja savu studiju laika rektoru priesteri Miečislavu Bžozovski, kurš semināristiem teica: „Apzinieties, ka būsiet tautas vadoņi un gatavojieties tam.” Arhibīskaps atzina, ka viņa garīgajam audzinātājam tik tiešām bija taisnība, jo priesterim ir jābūt par tautas vadītāju. Tas it īpaši svarīgi ir mūsdienās, kad tik grūti atšķetināt ļauno no labā, kad neuzkrītoši dzimst jauns totalitārisms. Kā Eiropas vērtības arhibīskaps minēja vispirms cilvēku kā radības kroni un norādīja uz Kristu, kurš ir atdevis savu dzīvību pat par visļaunāko cilvēku. No tā izriet nākamās vērtības: cilvēka tiesības uz dzīvību; tiesības dzīvot brīvībā, veikt brīvas izvēles; līdztiesība starp visiem cilvēkiem – dažādām tautībām, dzimumiem; brālība, kuras pamatā ir Jēzus dotais tuvākmīlestības bauslis un no kuras izaug Eiropā tik populāra brīvprātīgo kustība. Kā pēdējo arhibīskaps minēja cieņu pret dabu un rūpes par ekoloģiju. Arī šī Eiropas vērtība sakņojas Bībeles atklāsmē. Kā pamatvērtību, kas sintezē iepriekšminētās, arhibīskaps nosauca cilvēcisko cieņu, kad persona nevar būt tikai par līdzekli kaut kādu mērķu sasniegšanai.
Atgriežoties pie savas uzrunas sākuma, arhibīskaps tiešā veidā uzrunāja semināristus un aicināja nopietni īstenot uzdevumu būt par vadoņiem. Tam nepieciešams iegūt divas mākas – garu atpazīšanu, kam nepieciešama atvērtība uz Svēto Garu, un izglītību, kas dod instrumentus sava paaicinājuma izpildei un palīdz neļauties manipulācijām. Šāda instrumenta trūkums var kļūt par iemeslu situācijai, kad akls vada aklu.
Apustuliskais nuncijs arhibīskaps Č. Miljore svinēja jubilejas svinību noslēguma Svēto Misi Ļubļinas katedrālē. Viņš līdz ar pāvestu Francisku, kas bija atsūtījis vēstuli jubilejas sakarā, pateicās par Ļubļinas Garīgā semināra 300 gadiem. Sprediķī viņš runāja par priestera misiju mūsdienu pasaulē. „Varbūt dažkārt jūs, semināristi, uzdodat sev jautājumu, kāpēc būt par priesteri, ja pasaule vēlāk mani ignorēs?” teica nuncijs un norādīja, ka katra priestera uzdevums ir liecināt par labestību, kuru Jēzus ir atnesis uz pasauli. „Priesteris mūsdienās var būt tas, kas uz egoismu balstītajā pasaulē atnes jaunos Jēzus baušļus. Tas, kurš atnes labestību tajā nozīmē, kādā to saprata Jēzus.”
Viņš arī vērsa uzmanību uz to, cik liela mūsdienu problēma ir Vārds, kas neizraisa interesi klausītājos, atstāj viņus nejūtīgus pret dzirdēto, bet dažkārt izraisa pat nepatiku. „Ja būsim priesteri, kas patiesi sekojam Jēzum, dzīvojam saskaņā ar katru Jēzus mums atstāto vārdu un izstarojam labestību, tad šī pasaule, vismaz daļa tās sekos mums,” norādīja Č. Miljore.
LRKB IC, Terēze Druka/VR, www.ekai.pl
