25. oktobrī 40 Ludzas katoļu draudzes locekļi devās svētceļojumā pa Latgales draudzēm Daugavas lokos. Svētceļojuma ideja radās draudzes sanāksmē, secinot, ka šādi kopīgi izbraucieni ļauj vienam otru labāk iepazīt, kopā lūgties, kā arī apmeklēt līdz šim neredzētas vietas.
Svētceļojumam rūpīgi gatavojāmies, pārdomājot maršrutu, sazinoties ar vietējiem prāvestiem, kuri savukārt ieteica vietējos cilvēkus nelielām ekskursijām pa baznīcām. Pirmā apstāšanās vieta bija Krāslavas Svētā Ludvika baznīca. Šeit kopā ar draudzi lūdzāmies Svētajā Misē, vēlāk klausījāmies gides stāstījumu par baznīcas vēsturi, tās dibinātājiem, kā arī apmeklējām kapenes, ar lūgšanu pagodinot dibinātāju kapu vietas. Bijām arī pie svētā Donāta piemiņas vietas un godinājām viņa relikvijas. Tur arī uzzinājām, ka svētā Donāta piemiņas dienā, 6. jūlijā, uz Krāslavu atbrauc cilvēki no daudzām draudzēm. Pēc baznīcas apmeklējuma kopā ar gidi apbraucām lielu loku pa Krāslavas centru, uzzinot par interesantākajiem vēstures notikumiem. No tilta redzējām Daugavas lokus, pils ēku, lielo parku un citas svarīgas Krāslavas vietas.
Svētceļojuma nākamais mērķis bija Indrica, taču ceļā nedaudz nomaldījāmies un nonācām Indrā. Kad pēc neilga brīža bijām jau iegājuši Balbinovas Vissvētākās Trīsvienības baznīcā un draudzes prāvesta vadībā izstaigājuši baznīcu, sapratām, cik vērtīga bija nomaldīšanās. Mums tika dota iespēja lūgties par priesteriem, kas šeit bija kalpojuši un izdzīvojuši sava veida moceklību. Kā teica priesteris Genādijs Alferovs, „baznīca, kas būvēta pirms kara, ir vienmēr strādājusi, taču gandrīz visi priesteri ir bijuši ieslodzījumā par savu kalpojumu dvēseļu pestīšanai. Viens no tiem bija arī mums zināmais priesteris Vladislavs Litaunieks”.
Tālāk devāmies uz baznīcu Indricā. No ekskursijas šajā dievnamā prātā palika greznie kokgriezumi, kurus, kā izrādās, darinājuši mūsu pašu latviešu zemnieki, iedvesmojoties no Eiropas mākslinieku darbiem. Jutām to, cik ļoti daudz šajos darbos viņi ielikuši savas zināšanas un sirdsgudrību par Jēzus dzīves gaitām, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, lai tie, kas nāks, lūgsies un mīlēs Dievu, varētu Viņu vairāk pazīt. Arī mēs noliecām savas galvas šī vienkāršā skaistuma priekšā un lūdzām: „Mūžīgais Tēvs, mēs upurējam Tev Tava mīļotā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, miesu un asinis, dvēseli un dievišķību, gandarot par mūsu un visas pasaules grēkiem.”
Tālāk ceļš veda uz Piedruju. Tur mūs jau gaidīja priesteris Marians Daļeckis. Priesteris sagaidīja mūs ļoti silti. Viņš patiešām mūs gaidīja! Mēs jutāmies labi, klausoties viņa stāstā par baznīcu, tās atjaunošanu, par viņa ikdienu. Braucot prom, kopā gājām apkārt dievnamam, pārmijām dažus vārdus par to, kā šeit dzīvo cilvēki, kā paiet priestera dienas. Saņēmuši svētību un prieku, devāmies tālāk.
Vēl iegriezāmies arī Robežnieku jeb Pustiņas draudzē. Arī šeit tikām sirsnīgi sagaidīti. Ļoti skaista, tīra un kārtīga baznīca. Saposta kā līgava. Vēlreiz dzirdējām, ka cilvēku paliek arvien mazāk, tāpēc arī draudzes ir mazas. Kuplā skaitā Svētās Mises tiek apmeklētas tikai lielos svētkos. Tomēr dievnami ir saposti. Galvenās cilvēku kopā sanākšanas ir talkas. Lai cik smagi būtu, tomēr savu baznīcu cilvēki mīl un par to rūpējas.
Pēdējais mūsu svētceļojuma mērķis bija Dagdas katoļu baznīca. Šeit mūs jau gaidīja priesteris Pāvels Odiņš. Svētceļnieki bija patiesi priecīgi redzēt bijušo Ludzas prāvestu. Kopīgi apstaigājām baznīcu, aprunājāmies. Priesteris iepriecināja visus ar jokiem. Visi bijām pateicīgi par šo tikšanos. Ar laba vēlējumiem un sirsnīgiem vārdiem atvadījāmies un pamazām devāmies uz māju pusi.
Māsa Brigita (Ludzas Romas katoļu draudzes izdevums “Tikšanās”)
