Novembris ar savu drūmo noskaņu liek aizdomāties par mūsu dzīves ātro norietu. Arī Baznīcas liturģiskie lasījumi ir vērsti uz pēdējām lietām (nāvi, tiesu un mūžīgo dzīvi). Kristieši tic mūžīgai dzīvei un uz nāvi skatās ar cerību, kā piedzimšanu jaunai dzīvei. Grēks tai var likt šķērsļus un vest uz mūžīgo pazušanu, taču Dieva mīlestība to nevēlas. Dieva bezgalīgā žēlsirdība dod cilvēkam iespēju piedalīties Viņa svētlaimē – pat vislielākam grēciniekam, ja tas savas dzīves laikā nožēlo grēkus. Bet par grēka sekām, kuras tomēr paliek, ir jāgandara. Kam tas nav izdevies zemes dzīves laikā, tam jācieš šķīstītavā. Mums būs jāatbild par katru savu vārdu, domu, rīcību un neizdarītiem darbiem. Svarīgi ir apzināties, ka pat vislielākās ciešanas šeit virs zemes ir daudz mazākas par ciešanām šķīstītavā. Dvēseles šķīstītavā pašas sev palīdzēt nav spējīgas un viņām ir vajadzīga mūsu palīdzība. Vislielākā palīdzība ir paša Kunga upuris – Svētā Mise. Par dvēselēm šķīstītavā var upurēt arī katru lūgšanu, labu darbu un ciešanas. To pieprasa Dieva un tuvāko mīlestība, jo dvēseles šķīstītavā cieš vairāk, kā uz zemes dzīvojošie. Kamēr esam miesā pat eņģeli mūs apskauž, jo varam darīt kādus darbus Dieva nodomā un nopelnīt sev un citiem daudz žēlastību, bet pēc nāves palīdzēt sev vairs nespēsim.
Kad mūsdienu mistiķei Marijai Simmai uzdeva jautājumu: “Kāds ir dziļākais tavas pārdabiskās pieredzes iemesls?” Viņa atbildēja:”Dievs to ir pieļāvis, lai caur manu apustulātu citiem veidotos skaidra apjausma par to, ka mūsu dzīve šeit ir vienīgā, caur kuru mēs varam gūt iespēju iemantot Debesis. Iemesls, kāpēc esam šeit, ir, lai mēs darītu labu viens otram un tādā veidā iegūtu vienotību ar Dievu- gan šeit un tagad, gan vēlāk Debesīs.
Šādā izpratnē dzīve kļūst neizmērojami vērtīga ikkatram. Kļūst arī daudz skaidrāk redzams absurds, ko ar savu dzīvi dara liels skaits cilvēku. Tas mums parāda Dieva neizmērojamo mīlestību un to brīnišķīgo skaistumu, par kādu kļūst dzīve, kad mēs strādājam kopā ar Dievu. Tāpēc tas, kas man ir parādīts, varētu- un tam arī vajadzētu- dot cilvēkiem skaidru un noteiktu orientāciju dzīvē, ja viņi vēlas ņemt dalību Dieva gribā un visā skaistajā, ko tā rada.”
Neaizmirsīsim par atlaidām, kuras var iegūt kādai dvēselei, gan pirmās astoņas novembra dienas apmeklējot kapus un lūdzoties par mirušajiem, gan izmantojot citus veidus (piedaloties kopējā Rožukroņa lūgšanā, pus stundu adorējot Vissvētako Sakramentu, lasot Svētos Rakstus utt). Ņemsim no Baznīcas mantojuma, ko ieguvuši svētie, atceroties par svēto sadraudzības patiesību, ka starp debesu iemītniekiem, dvēselēm šķīstītāvā un mums, dzīvojošiem šeit virs zemes, pastāv nesaraujamas saites. Tas, kas mūs apvieno, svētdara un dod mūžīgo prieku ir Dieva mīlestība. Mīlēsim Dievu no visa sava spēka! Amen.
Ņina (māsa palīdzētāja dvēselēm šķīstītāvā)
