Dārgie jaunieši,
Pateicos par sirsnīgu uzņemšanu, par jūsu dziedājumiem un Lisbelas, Tauri un Mirko liecībām. Esmu pateicīgs par Igaunijas Luterāņu Baznīcas bīskapa Urmas Viilma jaukajiem vārdiem, kā arī par Republikas prezidentes Kersti Kaljulaid kundzes klātbūtni. Pateicos arī par Igaunijas Baznīcas Padomes vadītāja arhibīskapa Andreso Podera, bīskapa un Igaunijas apustuliskā administraotra Filipa Žordāna, kā arī šīs valsts dažādu kristīgo konfesiju pārstāvju klātbūtni.
Vienmēr ir labi pulcēties, dalīties ar liecībām, izteikties par to, ko domājam un pēc kā ilgojamies. Ir brīnišķīgi sapulcēties tiem, kas ticam Jēzum Kristum. Šādās tikšanās reizēs īstenojas Kunga vēlēšanās, kuru Viņš izteica Pēdējo Vakariņu laikā: “Lai visi ir viens… lai pasaule ticētu!” (Jņ, 17,21) Ja centīsimies paraudzīties uz sevi kā svētceļniekiem, kuri iet kopā, tad iemācīsimies atvērt savas sirdis ar paļāvību uz savu ceļa biedru, bez aizdomām, paturot prātā tikai to, ko patiesi meklējam: mieru mūsu Kunga Vaiga priekšā. Kā miera veidošana ir māksla, tā mācīties uzticēties otram arī ir māksla un laimes avots: “Svētīgi miera nesēji.” (Mt, 5,9) Un šo ceļu neveicam tikai kopā ar ticīgajiem, bet gan kopā ar visiem. Visiem ir kaut kas sakāms. Mums ir kaut kas sakāms, ko varam pateikt visiem.
Milzīgajā gleznā, kura atrodas šīs baznīcas apsīdā, ir sv. Mateja evaņģēlija citāts: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs atspirdzināšu.” (Mt, 11, 28) Jūs, jaunie kristieši, varat identificēties ar dažiem šī evaņģēlija fragmenta elementiem.
Mazliet iepriekš apustulis Matejs runā par to, ka Jēzus uzskaita dažādas vilšanās – vispirms pārmet, jo izskatās, ka Viņa laikabiedriem nekas nav pa prātam (sal. Mt, 11, 16-19). Jums jaunajiem, bieži atgadās, ka apkārtējie pieaugušie nezina, ko grib vai ko no jums sagaida. Ja redz, ka jūs esat ļoti laimīgi, viņi kļūst aizdomīgi, bet, ja redz, ka esat izmisuši, tad relativizē to, kas ar jums notiek. Konsultācijā pirms sinodes, kura drīz notiks un kuras laikā mēs pārdomāsim jaunatnes izaicinājumus, daudzi no jums lūdza, lai kāds būtu jums līdzās un izprastu jūs bez nosodījuma, prastu uzklausīt un atbildēt uz jautājumiem (sal. jaunatnei veltītās sinodes Instrumentum laboris 232). Mūsu kristīgās Baznīcas – un uzdrīkstos teikt, ka ikviena institucionāli organizēta reliģiska organizācija – bieži vien veicina situācijas, kad ir vieglāk runāt, dot padomus, izvirzīt priekšlikumus uz mūsu pašu pieredzes pamata, nevis klausīties, iedziļināties un iejusties jūsu pieredzē. Ļoti bieži kristīgās kopienas aizveras, pašas to pat neaptverot, un neieklausās jūsu nemierā.
Mēs saprotam, ka jūs gribat un sagaidāt, ka jums līdzās nebūs nepielūdzams tiesnesis vai bailīgi un pārmērīgi aizbildnieciski vecāki, kuri dara jūs atkarīgus, bet gan kādi, kurus nebiedē paša vājums un kuri zina, kā panākt, lai atmirdzētu dārgmanta, kuru ikviens glabā sevī kā māla traukā (sal. 2 Kor 4, 7). Vēlos jums šodien teikt – ja raudat jūs, mēs gribam raudāt ar jums, mēs gribam būt kopā ar jums un jūs atbalstīt, dalīties jūsu priekā un palīdzēt jums sekot Kungam. Puiši un meitenes, atcerieties vienu – kad kāda kristīgā kopiena ir patiesi kristīga, tad tā nenodarbojas ar prozelītismu. Tās tikai ieklausās, pieņem, pavada un iet līdzās, bet neko neuzspiež.
Jēzus turpina, pārmetot pilsētām, kuras ir apmeklējis, kurās ir veicis daudzus brīnumus un zīmes, liecinot par Dieva tuvumu un iejūtību. Kungam sāp tas, ka viņi nespēj saprast, ka Viņa nestās pārmaiņas ir jāīsteno nekavējoties, bez vilcināšanās. Kungs pat saka, ka viņi ir aklāki un stūrgalvīgāki nekā Sodoma un Gomora (sal. Mt, 11, 20-24). Kad mēs, pieaugušie, noslēdzamies un ignorējam realitāti, kura jau ir fakts, tad jūs godīgi pasakāt: “Vai tad jūs to neredzat?” Un daži drosmīgākie pat atļaujas pateikt: “Vai tad jūs nesaprotat, ka neviens jūs vairs neklausās, neviens jums vairs netic?” Mums tiešām ir jāatgriežas, lai saprastu, ka saglabāt ar jums dzīvu kontaktu varam, vienīgi pilnīgi mainot daudzas reālās situācijas, kas mūs attālina. Jūs jau mums pateicāt, ka daudzi jaunieši mums neuzdod jautājumus, jo neuzskata Baznīcu par nozīmīgu sarunu partneri savā dzīvē. Cik skumji, kad Baznīca vai kopiena izturas tā, ka jaunieši domā: “Šie man nepateiks neko tādu, kas man noderētu dzīvē.” Citi pat atklāti pieprasa, lai viņus liek mierā, jo viņiem Baznīcas klātbūtne ir traucējoša un pat kaitinoša. Un tā ir patiesība. Viņi ir sašutuši par seksuāliem un ekonomiskiem skandāliem, kuriem netiek izteikts skaidrs nosodījums, par neprasmi iedziļināties jauniešu dzīvē un iekšējās ilgās, vai arī par to, ka piedēvē tai pārāk pasīvu lomu (sal. jaunatnei veltītās sinodes Instrumentum laboris, 66). Tie ir daži no jūsu lūgumiem. Mēs vēlamies uz tiem atbildēt, vēlamies – kā jūs sakāt – būt “caurspīdīgi, viesmīlīgi, godīgi, atraktīvi, sabiedriski, pieejami, priecīgi un vērsti uz mijiedarbību” (turp. 67), tas ir, būt kopienai bez bailēm. Bailes mūs noslēdz. Bailes liek kļūt prozelītiem. Bet brālība ir kaut kas pavisam cits – atvērta sirds un brālīgs apskāviens.
Evaņģēlija fragments, kurš tika nolasīts šajā svētnīcā, sākas ar to, ka Jēzus slavē Tēvu. Viņš tā dara tāpēc, ka apzinās, – tie, kuri ir sapratuši Viņa vēsts, kā arī Viņa personas dziļāko būtību, ir šīs pasaules mazie, kuriem ir atvērta un vienkārša dvēsele. Raugoties uz jums, kas esat šeit pulcējušies un dziedat, arī es pievienojos Jēzum un apbrīnoju jūs, ka, neskatoties uz mūsu liecības trūkumu, arvien protat atklāt Jēzu mūsu kopienās. Jo mēs zinām, ka tur, kur ir Jēzus, tur vienmēr ir atjaunotne, jaunas iespējas atgriezties un atstāt aiz sevis visu, kas mūs šķir no Viņa un mūsu brāļiem un māsām. Kur ir Jēzus, tur dzīvi vienmēr bagātina Svētais Gars. Un jūs, šeit šodien, atspoguļojat kaut ko no tā brīnuma, ko Jēzus mums atstāja.
Tātad, atkārtosim vēlreiz: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti. Un Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Bet pateiksim to ar pārliecību, ka neatkarīgi no mūsu ierobežojumiem, mūsu šķelšanās, Jēzus ir tas, kura dēļ mēs esam šeit. Mēs saprotam, ka vislielākais atvieglojums ir ļaut Jēzum nest mūsu ciešanas. Mēs arī zinām, ka daudzi no mums Viņu nepazīst, dzīvo maldos un bēdās. Viena no jūsu populārajām dziedātājām apmēram pirms desmit gadiem dziedāja: “Mīlestība nomira, mīlestība izgaisa, mīlestība te vairs nemājo.” (Kerli Koiv „Mīlestība ir mirusi”) Ak, lūdzu, nē! Darīsim visu, lai mīlestība būtu dzīva, un mums visiem tas ir jādara! Daudzi to ir piedzīvojuši, redzot, ka viņu vecāki nemīl viens otru, ka izjūk jaunlaulāto mīlestība. Daudzus pārņem aizvainojums, jo nevienu neinteresē, ka viņiem vajag emigrēt, lai sameklētu darbu; vai arī viņus uzlūko ar aizdomām, jo ir svešzemnieki. Var likties, ka mīlestība ir mirusi, taču zinām, ka tā nav – mums ir ko teikt, ir ko sludināt, ar nedaudziem vārdiem, ar daudziem žestiem. Jūs esat attēlu un rīcības paaudze, nevis teorijas un spekulācijas paaudze.
Un Jēzum tā tīk: jo Viņš gāja, darot labu, bet Viņa nāves brīdī krusta žests sauca skaļāk par vārdiem. Mēs esam ticībā vienoti ar Jēzu, un Viņš sagaida, ka mēs Viņu nesam jauniem cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savas dzīves jēgu. Un risks pastāv, arī mums, kas esam ticīgi, – pazaudēt dzīves jēgu. Un tas notiek, kad mēs, ticīgie, kļūstam nekonsekventi. Bet pieņemsim kopā to vēsti, ko Dievs ievieš mūsu dzīvē; to jauno, kas mūs mudina, lai mēs arvien no jauna dotos tur, kur ir visvairāk ievainota cilvēcība; kur cilvēki, neskatoties uz šķietamo seklumu un konformismu, joprojām meklē atbildes uz jautājumu par savas dzīves jēgu. Mēs nekad nebūsim vieni: Dievs ir kopā ar mums. Viņš nebaidās no perifērijām, drīzāk pats par tādu kļuva (sal. Flp 2,6-8; Jņ 1, 14). Ja mums būs drosme pārvarēt savu ierobežotību un doties uz perifēriju, mēs Viņu tur atradīsim, jo Jēzus jau ir aizsteidzies mums priekšā mūsu brāļa dzīvē, kurš cieš un ir atstumts. Jēzus jau ir tur (sal. adh. Gaudete et exultate, 135).
Mīlestība nav mirusi, tā mūs aicina un sūta. Lūgsim apustulisku spēku, lai mēs nestu evaņģēliju citiem – bet piedāvātu, nevis uzspiestu – un lai nepadarītu savu kristīgo dzīvi par atmiņu muzeju. Kristīgā dzīve ir dzīve, tā ir nākotne un cerība! Tā nav muzejs! Ļausim Svētajam Garam palīdzēt mums kontemplēt cilvēces vēsturi Augšāmceltā Kristus perspektīvā. Tad Baznīca varēs iet uz priekšu, palikdama atvērta Kunga pārsteigumiem (turp. 139), atgūdama savu jaunību, prieku un līgavas, kura dodas uz tikšanos ar Kungu, daiļumu, kā sacīja Mirko. Kunga pārsteigumi. Kungs mūs pārstedz, jo dzīve mūs vienmēr pārsteidz. Dosimies pretī tikšanai ar šiem pārsteigumiem. Paldies!
