“Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19)
Mīļie brāļi un māsas,
katru gadu ar Mātes Baznīcas starpniecību Dievs “dāvā saviem ticīgajiem iespēju ar prieku sagatavoties un garā attīrīties Lieldienu svinībām, lai […] tie caur atpestīšanas noslēpumiem sasniegtu pilnību dzīvē Kristū” (Gavēņa prefācija, 1). Šādā veidā no Lieldienām līdz Lieldienām varam doties pretī šīs pestīšanas piepildīšanai, kuru jau esam saņēmuši, pateicoties Kristus Lieldienu noslēpumam: “Jo cerībā mēs esam pestīti.” (Rom 8, 24) Šis pestīšanas noslēpums, kas mūsos darbojas jau zemes dzīves laikā, ir dinamisks process, kas ietver arī visu vēsturi un radību. Svētais Pāvils pat saka: “Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19) Šajā perspektīvā vēlos piedāvāt dažas domas, lai tās šajā Gavēnī pavadītu mūs atgriešanās ceļā.
1. Radības atpestīšana
Lieldienu Tridiuma jeb Triju Svēto dienu – Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās – svinēšana, kas ir liturģiskā gada kulminācija, mūs aicina ik reizi vispirms piedzīvot gatavošanās ceļu, apzinoties, ka mūsu kļūšana līdzīgiem Kristum (sal. Rom, 8, 29) ir Dieva žēlsirdības brīnišķīga dāvana. Ja cilvēks dzīvo kā Dieva bērns, ja dzīvo kā atpestīts bērns, kurš ļauj, lai viņu vada Svētais Gars (sal. Rom 8, 14), un prot atpazīt un pielietot Dieva likumu, sākot jau ar to, kurš ir ierakstīts viņa sirdī un dabā, tad viņš dara labu arī visai radībai, jo iesaistās tās pestīšanā. Svētais Pāvils saka, ka tāpēc radībai ir lielas ilgas pēc Dieva bērnu parādīšanās – lai tie, kas bauda Jēzus Lieldienu noslēpuma žēlastību, varētu piedzīvot šī noslēpuma piepildījumu, kas ir cilvēka miesas atpestīšana. Kad Kristus žēlsirdība pārveido svēto dzīves, viņu garu, dvēseli un miesu, viņi slavē Dievu un ar lūgšanu, kontemplāciju, mākslu tajā iesaista arī radību, kā to brīnišķīgi pierāda svētā Franciska no Asīzes “Saules dziesmā” (sal. Laudato si’, 87). Bet šajā pasaulē to harmoniju, kuru rada atpestīšana, joprojām apdraud nāves un grēka negatīvais spēks.
2. Grēka iznīcinošais spēks
Kad nedzīvojam kā Dieva bērni, bieži vien izturamies iznīcinoši attiecībā pret tuvāko un citām radībām, kā arī paši pret sevi, vairāk vai mazāk apzināti uzskatot, ka varam visu izmantot, kā vien mums tīk. Un virsroku ņem negausība, novedot mūs pie dzīvesstila, kas pārkāpj visas robežas, kuras ievērot pieprasa mūsu cilvēciskā daba un stāvoklis. Tad sekojam nekontrolētām iegribām, kuras Gudrības grāmatā tiek piedēvētas neticīgajiem jeb tiem, kuru darbības atskaites punkts nav Dievs un kuri netic nākotnei (sal. 2, 1-11). Ja nemitīgi netiecamies pretī Lieldienām, pretī Augšāmcelšanās horizontiem, tad kļūst skaidrs, ka ir uzvarējusi “visu un nekavējoties” un “vienmēr iegūt vairāk” loģika.
Zinām, ka visa ļaunuma sakne ir grēks, kas jau pašā sākumā, ienākot cilvēku vidū, pārrāva vienotību ar Dievu, ar tuvākajiem un radību, ar ko visupirms esam saistīti caur mūsu ķermeni. Pārtrūkstot vienotībai ar Dievu, sāka pasliktināties arī cilvēcisko būtņu harmoniskās attiecības ar vidi, kurā tās ir aicinātas dzīvot, un tā dārzs ir kļuvis par tuksnesi (sal. Rad 3, 17-18). Te ir runa par to grēku, kas noved cilvēku līdz tam, ka viņš sevi sāk uzskatīt par radības dievu, sāk justies kā visuma īpašnieks un lietot radību ne jau tiem mērķiem, kurus bija paredzējis Radītājs, bet gan vienīgi savās interesēs, uz radības un citu rēķina.
Kad Dieva un mīlestības likums tiek atmests, nostabilizējas likums, kurā stiprākais valda pār vājāko. Grēks, kas mājo cilvēka sirdī (sal. Mk 7, 20-23) un atklājas kā alkatība, kāre pēc neierobežotas labklājības, intereses trūkums par citu un bieži vien arī par savu labumu, noved pie radības, personu un apkārtējās vides ekspluatācijas, sekojot neremdināmai alkatībai, saskaņā ar kuru katra vēlme ir likums, bet kura agrāk vai vēlāk novedīs pie iznīcības arī tos, kuru rokās ir vara.
3. Nožēlas un piedošanas dziedinošais spēks
Tieši tāpēc radībai ir tik liela nepieciešamība, lai parādītos Dieva bērni, tie, kas ir kļuvuši par “jaunu radību”: “Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.” (2kor 5, 17) Un ar viņu parādīšanos arī pati radība var “svinēt Lieldienas”, tas ir, atvērties jaunām debesīm un jaunai zemei (sal. Apd 21, 1). Un ceļš pretī Lieldienām aicina caur nožēlu, atgriešanos un piedošanu atajunot mūsu kā kristiešu vaigu un sirdi, lai mēs varētu piedzīvot visas Lieldienu noslēpuma žēlastību bagātības.
Šī radības “nepacietība”, šīs gaidas piepildīsies, kad parādīsies Dieva bērni, tas ir, kad kristieši un visi cilvēki apzināti iesaistīsies šajās “pūlēs”, un šīs “pūles” ir atgriešanās. Visa radība kopā ar mums tiek aicināta iziet “no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8,21) Lielais gavēnis ir šīs atgriešanās sakramentālā zīme. Tas aicina kristiešus vēl spēcīgāk un konkrētāk iemiesot Lieldienu noslēpumu viņu privātajā, ģimenes un sociālajā dzīvē, īpaši ar gavēņa, lūgšanas un žēlsirdības dāvanu došanas starpniecību.
Gavēt jeb mācīties mainīt mūsu attieksmi pret tuvākajiem un pret radību: no kārdinājuma visu “aprīt”, lai apmierinātu mūsu iekāri, uz spēju ciest mīlestības dēļ, jo tikai tā spēj aizpildīt mūsu sirds tukšumu. Lūgties, lai spētu atteikties no elkdievības un savas pašpietiekamības, kā arī nostātos Dieva priekšā kā nabagi, kam nepieciešams Viņš un Viņa žēlsirdība. Dot žēlsirdības dāvanas, lai pārtrauktu šo ārprātu – dzīvošanu, krājot tikai sev vienam, sevi mānot, ka tādā veidā nodrošinām sev nākotni, kura patiesībā nepieder mums. Un tādā veidā atradīsim prieku tajā plānā, ko Dievs ir ielicis radībā un mūsu sirdīs, un šis plāns ir: mīlēt Viņu, mūsu brāļus un visu pasauli, kā arī šajā mīlestībā rast patieso prieku.
Mīļie brāļi un māsas, Dieva Dēla “gavēnis” bija došanās radības tuksnesī, lai to atkal padarītu par to Dieva vienotības dārzu, kāds tas bija pirms pirmdzimtā grēka (sal Mk 1, 12-13; Is 51,3). Lai mūsu Gavēnis ir ceļojums pa to pašu ceļu, nesot Kristus cerību arī radībai, kas “tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8, 21) Nepavadīsim šo labvēlīgo laiku nelietderīgi! Lūgsim, lai Dievs mums palīdz veikt patiesu atgriešanās ceļu. Atteiksimies no egoisma, no koncentrēšanās uz sevi un koncentrēsimies uz Jēzus Augšāmcelšanos. Kļūsim par tuvākajiem saviem brāļiem un māsām, kas atrodas grūtībās, daloties ar viņiem savos materiālajos un garīgajos labumos. Tādā veidā, ar konkrētu rīcību sagaidot Kristus uzvaru pār nāvi un grēku mūsu dzīvē, izstarosim viņa pārveidojošo spēku arī visai radībai.
Vatikāns, 2018. gada 4. oktobrī, Svētā Franciska no Asīzes svētkos
“Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19)
Mīļie brāļi un māsas,
katru gadu ar Mātes Baznīcas starpniecību Dievs “dāvā saviem ticīgajiem iespēju ar prieku sagatavoties un garā attīrīties Lieldienu svinībām, lai […] tie caur atpestīšanas noslēpumiem sasniegtu pilnību dzīvē Kristū” (Gavēņa prefācija, 1). Šādā veidā no Lieldienām līdz Lieldienām varam doties pretī šīs pestīšanas piepildīšanai, kuru jau esam saņēmuši, pateicoties Kristus Lieldienu noslēpumam: “Jo cerībā mēs esam pestīti.” (Rom 8, 24) Šis pestīšanas noslēpums, kas mūsos darbojas jau zemes dzīves laikā, ir dinamisks process, kas ietver arī visu vēsturi un radību. Svētais Pāvils pat saka: “Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19) Šajā perspektīvā vēlos piedāvāt dažas domas, lai tās šajā Gavēnī pavadītu mūs atgriešanās ceļā.
1. Radības atpestīšana
Lieldienu Tridiuma jeb Triju Svēto dienu – Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās – svinēšana, kas ir liturģiskā gada kulminācija, mūs aicina ik reizi vispirms piedzīvot gatavošanās ceļu, apzinoties, ka mūsu kļūšana līdzīgiem Kristum (sal. Rom, 8, 29) ir Dieva žēlsirdības brīnišķīga dāvana. Ja cilvēks dzīvo kā Dieva bērns, ja dzīvo kā atpestīts bērns, kurš ļauj, lai viņu vada Svētais Gars (sal. Rom 8, 14), un prot atpazīt un pielietot Dieva likumu, sākot jau ar to, kurš ir ierakstīts viņa sirdī un dabā, tad viņš dara labu arī visai radībai, jo iesaistās tās pestīšanā. Svētais Pāvils saka, ka tāpēc radībai ir lielas ilgas pēc Dieva bērnu parādīšanās – lai tie, kas bauda Jēzus Lieldienu noslēpuma žēlastību, varētu piedzīvot šī noslēpuma piepildījumu, kas ir cilvēka miesas atpestīšana. Kad Kristus žēlsirdība pārveido svēto dzīves, viņu garu, dvēseli un miesu, viņi slavē Dievu un ar lūgšanu, kontemplāciju, mākslu tajā iesaista arī radību, kā to brīnišķīgi pierāda svētā Franciska no Asīzes “Saules dziesmā” (sal. Laudato si’, 87). Bet šajā pasaulē to harmoniju, kuru rada atpestīšana, joprojām apdraud nāves un grēka negatīvais spēks.
2. Grēka iznīcinošais spēks
Kad nedzīvojam kā Dieva bērni, bieži vien izturamies iznīcinoši attiecībā pret tuvāko un citām radībām, kā arī paši pret sevi, vairāk vai mazāk apzināti uzskatot, ka varam visu izmantot, kā vien mums tīk. Un virsroku ņem negausība, novedot mūs pie dzīvesstila, kas pārkāpj visas robežas, kuras ievērot pieprasa mūsu cilvēciskā daba un stāvoklis. Tad sekojam nekontrolētām iegribām, kuras Gudrības grāmatā tiek piedēvētas neticīgajiem jeb tiem, kuru darbības atskaites punkts nav Dievs un kuri netic nākotnei (sal. 2, 1-11). Ja nemitīgi netiecamies pretī Lieldienām, pretī Augšāmcelšanās horizontiem, tad kļūst skaidrs, ka ir uzvarējusi “visu un nekavējoties” un “vienmēr iegūt vairāk” loģika.
Zinām, ka visa ļaunuma sakne ir grēks, kas jau pašā sākumā, ienākot cilvēku vidū, pārrāva vienotību ar Dievu, ar tuvākajiem un radību, ar ko visupirms esam saistīti caur mūsu ķermeni. Pārtrūkstot vienotībai ar Dievu, sāka pasliktināties arī cilvēcisko būtņu harmoniskās attiecības ar vidi, kurā tās ir aicinātas dzīvot, un tā dārzs ir kļuvis par tuksnesi (sal. Rad 3, 17-18). Te ir runa par to grēku, kas noved cilvēku līdz tam, ka viņš sevi sāk uzskatīt par radības dievu, sāk justies kā visuma īpašnieks un lietot radību ne jau tiem mērķiem, kurus bija paredzējis Radītājs, bet gan vienīgi savās interesēs, uz radības un citu rēķina.
Kad Dieva un mīlestības likums tiek atmests, nostabilizējas likums, kurā stiprākais valda pār vājāko. Grēks, kas mājo cilvēka sirdī (sal. Mk 7, 20-23) un atklājas kā alkatība, kāre pēc neierobežotas labklājības, intereses trūkums par citu un bieži vien arī par savu labumu, noved pie radības, personu un apkārtējās vides ekspluatācijas, sekojot neremdināmai alkatībai, saskaņā ar kuru katra vēlme ir likums, bet kura agrāk vai vēlāk novedīs pie iznīcības arī tos, kuru rokās ir vara.
3. Nožēlas un piedošanas dziedinošais spēks
Tieši tāpēc radībai ir tik liela nepieciešamība, lai parādītos Dieva bērni, tie, kas ir kļuvuši par “jaunu radību”: “Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.” (2kor 5, 17) Un ar viņu parādīšanos arī pati radība var “svinēt Lieldienas”, tas ir, atvērties jaunām debesīm un jaunai zemei (sal. Apd 21, 1). Un ceļš pretī Lieldienām aicina caur nožēlu, atgriešanos un piedošanu atajunot mūsu kā kristiešu vaigu un sirdi, lai mēs varētu piedzīvot visas Lieldienu noslēpuma žēlastību bagātības.
Šī radības “nepacietība”, šīs gaidas piepildīsies, kad parādīsies Dieva bērni, tas ir, kad kristieši un visi cilvēki apzināti iesaistīsies šajās “pūlēs”, un šīs “pūles” ir atgriešanās. Visa radība kopā ar mums tiek aicināta iziet “no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8,21) Lielais gavēnis ir šīs atgriešanās sakramentālā zīme. Tas aicina kristiešus vēl spēcīgāk un konkrētāk iemiesot Lieldienu noslēpumu viņu privātajā, ģimenes un sociālajā dzīvē, īpaši ar gavēņa, lūgšanas un žēlsirdības dāvanu došanas starpniecību.
Gavēt jeb mācīties mainīt mūsu attieksmi pret tuvākajiem un pret radību: no kārdinājuma visu “aprīt”, lai apmierinātu mūsu iekāri, uz spēju ciest mīlestības dēļ, jo tikai tā spēj aizpildīt mūsu sirds tukšumu. Lūgties, lai spētu atteikties no elkdievības un savas pašpietiekamības, kā arī nostātos Dieva priekšā kā nabagi, kam nepieciešams Viņš un Viņa žēlsirdība. Dot žēlsirdības dāvanas, lai pārtrauktu šo ārprātu – dzīvošanu, krājot tikai sev vienam, sevi mānot, ka tādā veidā nodrošinām sev nākotni, kura patiesībā nepieder mums. Un tādā veidā atradīsim prieku tajā plānā, ko Dievs ir ielicis radībā un mūsu sirdīs, un šis plāns ir: mīlēt Viņu, mūsu brāļus un visu pasauli, kā arī šajā mīlestībā rast patieso prieku.
Mīļie brāļi un māsas, Dieva Dēla “gavēnis” bija došanās radības tuksnesī, lai to atkal padarītu par to Dieva vienotības dārzu, kāds tas bija pirms pirmdzimtā grēka (sal Mk 1, 12-13; Is 51,3). Lai mūsu Gavēnis ir ceļojums pa to pašu ceļu, nesot Kristus cerību arī radībai, kas “tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8, 21) Nepavadīsim šo labvēlīgo laiku nelietderīgi! Lūgsim, lai Dievs mums palīdz veikt patiesu atgriešanās ceļu. Atteiksimies no egoisma, no koncentrēšanās uz sevi un koncentrēsimies uz Jēzus Augšāmcelšanos. Kļūsim par tuvākajiem saviem brāļiem un māsām, kas atrodas grūtībās, daloties ar viņiem savos materiālajos un garīgajos labumos. Tādā veidā, ar konkrētu rīcību sagaidot Kristus uzvaru pār nāvi un grēku mūsu dzīvē, izstarosim viņa pārveidojošo spēku arī visai radībai.
Vatikāns, 2018. gada 4. oktobrī, Svētā Franciska no Asīzes svētkos
“Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19)
Mīļie brāļi un māsas,
katru gadu ar Mātes Baznīcas starpniecību Dievs “dāvā saviem ticīgajiem iespēju ar prieku sagatavoties un garā attīrīties Lieldienu svinībām, lai […] tie caur atpestīšanas noslēpumiem sasniegtu pilnību dzīvē Kristū” (Gavēņa prefācija, 1). Šādā veidā no Lieldienām līdz Lieldienām varam doties pretī šīs pestīšanas piepildīšanai, kuru jau esam saņēmuši, pateicoties Kristus Lieldienu noslēpumam: “Jo cerībā mēs esam pestīti.” (Rom 8, 24) Šis pestīšanas noslēpums, kas mūsos darbojas jau zemes dzīves laikā, ir dinamisks process, kas ietver arī visu vēsturi un radību. Svētais Pāvils pat saka: “Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19) Šajā perspektīvā vēlos piedāvāt dažas domas, lai tās šajā Gavēnī pavadītu mūs atgriešanās ceļā.
1. Radības atpestīšana
Lieldienu Tridiuma jeb Triju Svēto dienu – Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās – svinēšana, kas ir liturģiskā gada kulminācija, mūs aicina ik reizi vispirms piedzīvot gatavošanās ceļu, apzinoties, ka mūsu kļūšana līdzīgiem Kristum (sal. Rom, 8, 29) ir Dieva žēlsirdības brīnišķīga dāvana. Ja cilvēks dzīvo kā Dieva bērns, ja dzīvo kā atpestīts bērns, kurš ļauj, lai viņu vada Svētais Gars (sal. Rom 8, 14), un prot atpazīt un pielietot Dieva likumu, sākot jau ar to, kurš ir ierakstīts viņa sirdī un dabā, tad viņš dara labu arī visai radībai, jo iesaistās tās pestīšanā. Svētais Pāvils saka, ka tāpēc radībai ir lielas ilgas pēc Dieva bērnu parādīšanās – lai tie, kas bauda Jēzus Lieldienu noslēpuma žēlastību, varētu piedzīvot šī noslēpuma piepildījumu, kas ir cilvēka miesas atpestīšana. Kad Kristus žēlsirdība pārveido svēto dzīves, viņu garu, dvēseli un miesu, viņi slavē Dievu un ar lūgšanu, kontemplāciju, mākslu tajā iesaista arī radību, kā to brīnišķīgi pierāda svētā Franciska no Asīzes “Saules dziesmā” (sal. Laudato si’, 87). Bet šajā pasaulē to harmoniju, kuru rada atpestīšana, joprojām apdraud nāves un grēka negatīvais spēks.
2. Grēka iznīcinošais spēks
Kad nedzīvojam kā Dieva bērni, bieži vien izturamies iznīcinoši attiecībā pret tuvāko un citām radībām, kā arī paši pret sevi, vairāk vai mazāk apzināti uzskatot, ka varam visu izmantot, kā vien mums tīk. Un virsroku ņem negausība, novedot mūs pie dzīvesstila, kas pārkāpj visas robežas, kuras ievērot pieprasa mūsu cilvēciskā daba un stāvoklis. Tad sekojam nekontrolētām iegribām, kuras Gudrības grāmatā tiek piedēvētas neticīgajiem jeb tiem, kuru darbības atskaites punkts nav Dievs un kuri netic nākotnei (sal. 2, 1-11). Ja nemitīgi netiecamies pretī Lieldienām, pretī Augšāmcelšanās horizontiem, tad kļūst skaidrs, ka ir uzvarējusi “visu un nekavējoties” un “vienmēr iegūt vairāk” loģika.
Zinām, ka visa ļaunuma sakne ir grēks, kas jau pašā sākumā, ienākot cilvēku vidū, pārrāva vienotību ar Dievu, ar tuvākajiem un radību, ar ko visupirms esam saistīti caur mūsu ķermeni. Pārtrūkstot vienotībai ar Dievu, sāka pasliktināties arī cilvēcisko būtņu harmoniskās attiecības ar vidi, kurā tās ir aicinātas dzīvot, un tā dārzs ir kļuvis par tuksnesi (sal. Rad 3, 17-18). Te ir runa par to grēku, kas noved cilvēku līdz tam, ka viņš sevi sāk uzskatīt par radības dievu, sāk justies kā visuma īpašnieks un lietot radību ne jau tiem mērķiem, kurus bija paredzējis Radītājs, bet gan vienīgi savās interesēs, uz radības un citu rēķina.
Kad Dieva un mīlestības likums tiek atmests, nostabilizējas likums, kurā stiprākais valda pār vājāko. Grēks, kas mājo cilvēka sirdī (sal. Mk 7, 20-23) un atklājas kā alkatība, kāre pēc neierobežotas labklājības, intereses trūkums par citu un bieži vien arī par savu labumu, noved pie radības, personu un apkārtējās vides ekspluatācijas, sekojot neremdināmai alkatībai, saskaņā ar kuru katra vēlme ir likums, bet kura agrāk vai vēlāk novedīs pie iznīcības arī tos, kuru rokās ir vara.
3. Nožēlas un piedošanas dziedinošais spēks
Tieši tāpēc radībai ir tik liela nepieciešamība, lai parādītos Dieva bērni, tie, kas ir kļuvuši par “jaunu radību”: “Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.” (2kor 5, 17) Un ar viņu parādīšanos arī pati radība var “svinēt Lieldienas”, tas ir, atvērties jaunām debesīm un jaunai zemei (sal. Apd 21, 1). Un ceļš pretī Lieldienām aicina caur nožēlu, atgriešanos un piedošanu atjaunot mūsu kā kristiešu vaigu un sirdi, lai mēs varētu piedzīvot visas Lieldienu noslēpuma žēlastību bagātības.
Šī radības “nepacietība”, šīs gaidas piepildīsies, kad parādīsies Dieva bērni, tas ir, kad kristieši un visi cilvēki apzināti iesaistīsies šajās “pūlēs”, un šīs “pūles” ir atgriešanās. Visa radība kopā ar mums tiek aicināta iziet “no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8,21) Lielais gavēnis ir šīs atgriešanās sakramentālā zīme. Tas aicina kristiešus vēl spēcīgāk un konkrētāk iemiesot Lieldienu noslēpumu viņu privātajā, ģimenes un sociālajā dzīvē, īpaši ar gavēņa, lūgšanas un žēlsirdības dāvanu došanas starpniecību.
Gavēt jeb mācīties mainīt mūsu attieksmi pret tuvākajiem un pret radību: no kārdinājuma visu “aprīt”, lai apmierinātu mūsu iekāri, uz spēju ciest mīlestības dēļ, jo tikai tā spēj aizpildīt mūsu sirds tukšumu. Lūgties, lai spētu atteikties no elkdievības un savas pašpietiekamības, kā arī nostātos Dieva priekšā kā nabagi, kam nepieciešams Viņš un Viņa žēlsirdība. Dot žēlsirdības dāvanas, lai pārtrauktu šo ārprātu – dzīvošanu, krājot tikai sev vienam, sevi mānot, ka tādā veidā nodrošinām sev nākotni, kura patiesībā nepieder mums. Un tādā veidā atradīsim prieku tajā plānā, ko Dievs ir ielicis radībā un mūsu sirdīs, un šis plāns ir: mīlēt Viņu, mūsu brāļus un visu pasauli, kā arī šajā mīlestībā rast patieso prieku.
Mīļie brāļi un māsas, Dieva Dēla “gavēnis” bija došanās radības tuksnesī, lai to atkal padarītu par to Dieva vienotības dārzu, kāds tas bija pirms pirmdzimtā grēka (sal Mk 1, 12-13; Is 51,3). Lai mūsu Gavēnis ir ceļojums pa to pašu ceļu, nesot Kristus cerību arī radībai, kas “tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību”. (Rom 8, 21) Nepavadīsim šo labvēlīgo laiku nelietderīgi! Lūgsim, lai Dievs mums palīdz veikt patiesu atgriešanās ceļu. Atteiksimies no egoisma, no koncentrēšanās uz sevi un koncentrēsimies uz Jēzus Augšāmcelšanos. Kļūsim par tuvākajiem saviem brāļiem un māsām, kas atrodas grūtībās, daloties ar viņiem savos materiālajos un garīgajos labumos. Tādā veidā, ar konkrētu rīcību sagaidot Kristus uzvaru pār nāvi un grēku mūsu dzīvē, izstarosim viņa pārveidojošo spēku arī visai radībai.
Vatikāns, 2018. gada 4. oktobrī, Svētā Franciska no Asīzes svētkos