Šajā mēnesī godinām Dievmāti. Viņa ir mūsu zemes sevišķā aizbildne – Māras zemes Karaliene. Taču mūsos var rasties izbrīna – godinām Viņu kā Karalieni, bet Viņa saka: „Lūk, es esmu Kunga kalpone” (Lk 1,38). Tā Viņa sevi sauc brīdī, kad dzirdēja cilvēkam neparastus eņģeļa vārdus: „Esi sveicināta žēlastības pilnā” (Lk 1,28). Eņģeļa sveiciens liek mums redzēt Marijā Jaunavu, kas ir paaugstināta pāri eņģeļiem, bet Marijas atbilde liek redzēt Viņu nometušos ceļos, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Tas mūsu sirdi var mierināt – redzot Viņā Kunga Kalponi, mīlot Viņu kā Māti un godinot kā Karalieni.
Pirms savas kalpošanas uzsākšanas, kā liecina tradīcija, Dieva Māte savu bērnību pavadīja svētnīcā, kur Viņa lasīja svētās grāmatas. No tām iegūtās gudrības augļus mēs lasām Magnificat himnā, kuru Viņa izteica Elizabetes mājā. Svētnīcā Marija sagatavoja savu dvēseli visam, ko Dievs no Viņas dzīves laikā sagaidīja. Un mēs zinām, ka no Marijas daudz sagaidīja Tas, kuram vienīgajam bija tiesības uzstādīt jebkādas prasības.
Kad pienāca laiks, Dievs sagaidīja no Marijas kalpošanu savam Dēlam. Tā vajadzēja piepildīties atpestīšanai no ļaunuma nebrīves. Mūžīgais Vārds, gatavs izpildīt Tēva pavēles, saka: „Lūk, Es nāku….lai izpildītu Tavu, Dievs, gribu” (Ps 40.8-9). Pats Tēvs sagatavoja cilvēka miesu Mūžīgajam Vārdam. Svētais Gars, kurš darbojas Marijā, apgaismoja Viņu, lai Marija izprastu Tēva gribu. Viņa jautā: „Kā tas notiks?” (Lk 1, 34). Gabriēla paskaidrojums atver Marijas acis uz Dieva darbību – jau sen Viņa lasīja grāmatās, ka Jaunava samīs čūskai galvu (Gen 3, 15). Marijai kļūst par „Dieva svētnīcu”, kurā iemājo Visaugstais.
No šī brīža Marija kalpo Dievam ar visu, kas Viņai pieder. Kas vismaigāk rūpējas par bērnu, ja ne māte? Kas visuzticīgāk kalpoja Dievam, ja ne Marija, kad rūpējās par Viņu, nesot zem savas sirds? Cik izcilu piemēru Viņa deva visām mātēm, visiem Dieva bērniem, kas ir aicināti kalpot Dievam?
Marija kalpoja Jēzum ar savu ikdienas darbu un mātišķajām rūpēm. Viņa rūpējās par ikdienai nepieciešamo pārtiku – svaigu maizes kumosu, par tīrām drēbēm, jaunām sandalēm, par kārtību mājiņā, par atpūtu pēc smagā darba.
Kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, Marija kalpoja cilvēkiem, kurus atveda pie Kristus. Tā tas bija Galilejas Kānas kāzās, kad svinībās pietrūka vīna. Viņas klusie čuksti: „Viņiem nav vīna” (Jņ 2, 3) skan mūsu ausīs. Un mēs labi zinām, cik svarīgi ir šie vārdi. Ikviens no mums var Marijai uzticēt savas rūpes, savu trūkumu: nav veselības, nav maizes, nav apģērba, vairs nav spēka….utt.
Uz Kalvārijas kalna Marija kalpoja Ciešanu Vīram, kuram Kungs uzkrāva visas mūsu netaisnības. Kalpoja ar to, ka palika tad, kad visi Viņu atstāja. Kalpoja ar to, ka palika un līdzcieta, ka vēlējās būt Līdzatpestītāja, ka vēlējās būt visu cilvēku Māte.
Izsakot vārdus: „Lūk, es esmu Kunga kalpone”- Marija droši zināja, ka Viņai jākalpo ne tikai Iemiesotajam Vārdam, bet arī Viņa darbam virs zemes, ka jākalpo Kristum, kurš mīt Baznīcā, Mistiskajā Viņa Miesā un visiem šīs Miesas locekļiem, proti – mums.
Debesu Tēvs vēlējās dāvāt Māti ne tikai Savam vienpiedzimušajam Dēlam, bet visiem saviem bērniem virs zemes. Dievs vēlējās, lai cilvēcei būtu Māte. Un tādēļ Kristus, mirstot uz krista, uzticēja Savu Māti apustulim Jānim. Kopš tā brīža Viņa ir visu dzīvo Māte. Māte, kura savā pazemībā un mīlestībā vēlas būt arī mūsu Kalpone.
Marija kalpo Baznīcai kā visu Dieva žēlastību vidutāja, vienmēr mūs vadot pie sava Dēla, modinot mūsos mīlestību uz Dievu, atverot mūsu acis lielajiem Dieva darbiem.
Vistaisnākais ceļš pie Dieva iet caur Mariju. Kristus Māte nekad neaizēno Viņu, bet gan pievērš mūsu sirdis, prātus, jūtas un vēlmes savam Dēlam. Marija un Jēzus nekad nav šķirti. Viņus savienoja Visaugstākā griba un kopš tā brīža viņi vienmēr ir kopā – gan Iemiesošanās brīdī, gan Atpestīšanas darbā, gan cilvēku svētdarīšanā. Sena ķīniešu paruna saka: „Dzerot ūdeni no avota, neaizmirsti par avotu”. Kristus ir Dzīvais Ūdens, Marija – Bezvainīgais Avots. Tā vēlējās Vissvētākā Trīsvienība, kad Iemiesošanās žēlastību saistīja ar Mariju.
Neviens nav izteicis lielāku pagodinājumu Marijai, kā kāda sieviete no pūļa: „Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas un krūtis, kas Tevi barojušas” (Lk 11,27). Tas ir pagodinājums Dēlam caur Māti un Mātei caur Dēlu! Tā ir arī visskaistākā lūgšana ikvienai šīszemes mātei.
Marija tuvināja cilvēkus Dievam. Viņa dāvāja Dievam – Cilvēkam cilvēcisko miesu, nesa Jēzu uz rokām, baroja ar savu mātes pienu, apskāva Viņu, baudīja Dieva Dēla uzticību, kādu bērns izjūt pret savu māti, līdz beidzot – atdeva Viņu cilvēkiem.
Patiesība, ka Iemiesotajam Dievam bija Māte virs zemes, mūs atbruņo. Dievs uzticējās Jaunavai un uzticēja Viņai Neaptveramo. No šī brīža Dievs kļuva mums neparasti tuvs un pieejams. Pieņemsim Viņu no šīszemes Jaunavas rokām tā, kā ņem jebkuras citas šīszemes sievietes bērnu. Esam ieguvuši neparastu drosmi Dieva Tēva un Viņā Vienpiedzimušā Dēla priekšā.
Marija ir arī mūsu dzīves sākumā. Viņa pavada mūs mūsu ceļā uz debesīm un ir klātesoša mūsu dzīves noslēgumā. Tādu uzdevumu Viņa pildīja sava vienīgā Dēla dzīvē. Līdzīgs uzdevums Viņai ir arī ikviena, Kristus Viņai uzticētā bērna dzīvē.
Pie krusta Kristus uzrunāja Viņu ar Tēva vārdiem: „Sieviet,- lūk, Tavs dēls!” (Jņ 19,26). Kad stāvot zem krusta Marija līdzcieta savam Dēlam, viņa mūs pieņēma par saviem bērniem. Krusts ir zīme, kurā uzvarēja Viņas Dēls, kurā uzvar Marija, kurā uzvaram arī mēs – Jēzus spēkā un Dieva Mātes aizbildniecībā.
AMEN.
