Pāvesta Franciska vēstījums Vispasaules trūkumcietēju dienai 2019. gada 17. novembrī

1. “Nabagu cerība nemūžam nezudīs.” (Ps 9:19) Šie psalma vārdi vienmēr saglabā savu aktualitāti. Tie pauž spēcīgu patiesību – ticība vislielāko iespaidu atstāj tieši uz nabago sirdīm, atjaunojot netaisnības, ciešanu un dzīves neskaidrību priekšā pazaudēto ticību.
Psalmists apraksta gan nabago stāvokli, gan to cilvēku augstprātību, kuri viņus apspiež (sal. Ps 10, 1–10). Viņš atsaucas uz Dieva spriedumu atjaunot taisnību un uzvarēt ļaunumu (sal. Ps 10, 14–15). Viņa vārdos mēs dzirdam mūžsenu jautājumu atbalsi. Kā gan Dievs var paciest šādu nevienlīdzību? Kā Viņš var pieļaut tādu pazemojumu un nenākt nabagiem palīgā? Kāpēc Viņš ļauj apspiedējiem pieaugt labklājībā, nesodot viņu rīcību, īpaši noraugoties uz nabago ciešanām?
Šis psalms tika uzrakstīts straujas ekonomiskās attīstības laikā, kas, kā bieži mēdz notikt, noveda pie nopietnas sociālas nevienlīdzības. Netaisnīgā labumu sadale radīja milzīgu daudzumu nabago, kuru apstākļi šķita vēl jo dramatiskāki, ja tika salīdzināti ar dažu priviliģēto saņemto bagātību. Psalmists, vērojot situāciju, cenšas iezīmēt situāciju tik reālistiski, cik vien iespējams.
Tas bija laiks, kad augstprātīgi un bezdievīgi cilvēki vajāja nabagos, cenšoties sagrābt no viņiem pat to mazumiņu, kas viņiem piederēja, un iegūt viņus sev verdzībā. Mūsdienās situācija nemaz nav krasi atšķirīga. Ekonomiskā krīze nav traucējusi lielām cilvēku grupām uzkrāt bagātības, kas šķiet vēl nepareizāk, redzot milzīgo daudzumu nabagu, kas ir mūsu pilsētu ielās, kam nereti trūkst iespēju apmierināt savas pamatvajadzības un kas reizēm tiek apsmieti un izmantoti. Šeit nāk prātā Atklāsmes grāmatas vārdi: “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl 3, 17) Gadsimti iet, bet situācija, kādā atrodas bagātie un nabagie, paliek nemainīga, it kā vēsture nebūtu mums neko iemācījusi. Šie psalma vārdi nebūt nav par pagātni, bet gan par mūsu tagadni, par to, kāda tā ir Dieva skatījumā.
2. Arī šodien mums jāatpazīst dažādās nebrīves formas, kas paverdzina miljoniem vīriešu, sieviešu, jauniešu un bērnu.
Katru dienu mēs sastopam ģimenes, kas ir spiestas pamest savas dzimtenes, lai meklētu savu dzīves vietu citur; bāreņus, kuri ir zaudējuši vecākus vai kurus no viņiem vardarbīgā veidā ir atrāvusi brutāla izmantošana; jauniešus, kas meklē profesionālo piepildījumu, bet kam nav iespējas atrast darbu tuvredzīgas ekonomiskās politikas dēļ; dažādu vardarbības veidu upurus, sākot no prostitūcijas līdz narkotiku tirdzniecībai, kas tiek pilnībā pazemoti. Kā mēs varam neuzlūkot arī tos imigrantu miljonus, kuri kļūst par upuriem dažādām slēptām interesēm un kuri nereti tiek izmantoti politisku priekšrocību gūšanai, bet kam tiek liegta jebkāda solidaritāte un vienlīdzība? Un visus bezpajumtniekus un izraidītos cilvēkus, kas mājo mūsu pilsētu ielās?
Cik gan bieži mēs redzam nabagus rakājamies atkritumu tvertnēs, meklējot to, ko citi ir izmetuši kā pārpalikumu, cerībā atrast kaut ko, kas palīdzētu izdzīvot! Viņi paši ir kļuvuši par daļu no cilvēku atkritumu tvertnes; pret viņiem izturas kā pret atkritumiem, un tie, kuri ir līdzdalīgi šajā pazemošanā, nejūt ne mazāko vainas sajūtu. Bieži vien, tiekot uzskatītiem par sabiedrības parazītiem, nabagiem nepiedod pat viņu nabadzību. Vienmēr atradīsies kāds pārmetums, iemesls nosodīt. Viņi nedrīkst atļauties būt kautrīgi vai vāji; nabagi tiek uzskatīti vai nu par draudu, vai vienkārši par bezvērtīgiem tikai savas nabadzības dēļ.
Savas ārkārtīgās nabadzības tuneļa galā visbiežāk nabagie gaismu neredz. Mēs esam nonākuši punktā, kurā arhitektūra tiek plānota tā, lai no ielām pilnībā izskaustu šo personu klātbūtni, atņemot vienīgo vietu, kas viņiem vēl palikusi. Viņi klīst no viena pilsētas galu uz otru cerībā atrast darbu, mājas, kādu laipnības signālu… Pat niecīgākais piedāvājums kļūst par gaismas staru; tomēr pat situācijās, kurās varētu sagaidīt taisnības uzvaru, viņi nereti saskaras ar vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu. Spiesti strādāt neskaitāmi ilgas darba stundas, saules tveicē vācot augļu ražu, viņi saņem smieklīgu samaksu par paveikto. Viņu darbs norit nedrošos un necilvēcīgos apstākļos, kas neļauj justies vienlīdzīgiem ar citiem. Viņiem nepienākas bezdarbnieka pabalsti, jebkāds atbalsts vai nodrošinājums slimības laikam. 
Psalmists ar skaudru reālismu apraksta tā bagātnieka attieksmi, kurš aplaupa nabago: “Viņš uzglūn savā paslēptuvē kā lauva savā alā, viņš uzglūn, lai notvertu nabagu, viņš notver nabagu, ievelkot to savā tīklā.” (Ps 10, 9) Nabagie tiek notverti lamatās, ieslodzīti un paverdzināti, līdzīgi kā tas notiek medībās. Tā rezultātā daudzi no viņiem kļūst bezcerīgi, nocietinās un savā nomāktībā ilgojas vien pazust citu skatienam. Īsāk sakot, mūsu priekšā redzam lielu daudzumu nabagu cilvēku, kas tiek nostumti malā un tiek tikai paciesti. Tādējādi viņi kļūst neredzami, viņu balss sabiedrībā vairs nav sadzirdama. Vīrieši un sievietes, kas arvien atsvešinās un kļūst par mūsu apkaimju izstumtajiem.
3. Psalmā aprakstītos apstākļus iekrāso skumjas par netaisnību, ciešanām un nabago piedzīvoto vilšanos. Tajā pašā laikā tas piedāvā arī aizkustinošu nabago definīciju: tie, kuri “savu cerību ir likuši uz Kungu” (sal. Ps 10, 10) pārliecībā, ka viņi nekad netiks pamesti. Rakstos nabagie ir tie, kuri uzticas! Psalmists norāda arī viņu uzticēšanās iemeslu: viņi “pazīst” Kungu (sal. turpat). Bībeles valodā šādas “zināšanas” ietver personiskas pieķeršanās un mīlestības attiecības.
Lai cik iespaidīgs un negaidīts nebūtu šis apraksts, tas vienkārši pauž Dieva varenību, parādot Viņa attieksmi pret nabagajiem. Viņa radošais spēks pārspēj visas cilvēciskās gaidas, un to atklāj Viņa rūpes par katru indivīdu. (Sal. Ps 10, 13). Tieši uzticoties Kungam, rodas pārliecība par to, ka Viņš nekad neatstās, un tā nes cerību. Nabagie zina, ka Dievs viņus nevar pamest, tāpēc viņi vienmēr dzīvo Kunga klātbūtnē, kam viņi rūp. Dieva palīdzība sniedzas tālu pāri šī brīža ciešanu stāvoklim, atklājot atbrīvošanas ceļu, kas spēcina un pārveido sirdi.
4. Svētie Raksti nemitīgi runā par Dievu, kurš darbojas nabago labā. Viņš ir Tas, kurš dzird viņu saucienus un nāk viņiem palīgā; Viņš pasargā un aizstāv viņus; Viņš viņus izglābj… Patiešām nabagie nekad neredzēs Dievu, kurš būtu vienaldzīgs vai klusībā noraudzītos uz viņu ciešanām. Dievs ir tas, kurš ievieš taisnību un neaizmirst (sal. Ps 40, 18; 70,6); Viņš ir viņu glābiņš un nekad nekavējas steigties palīgā (sal. Ps 10, 14).
Mēs varam uzcelt neskaitāmi daudz sienu un aizvērt savas durvis, lai bezjēdzīgi censtos nosargāt savu bagātību, vienlaikus aizmirstot par tiem, kas paliek ārpusē. Bet tā tas nepaliks uz mūžiem. “Kunga diena”, kā to apraksta pravieši (sal. Am 5, 18; Jes 2-5, Jl 1-3), iznīcinās visas barjeras, kas radītas starp tautām, un nedaudzo cilvēku augstprātību tā aizstās ar solidaritāti starp daudziem. Marginalizācija, ko sāpīgā veidā izdzīvo miljoniem cilvēku, nevar turpināties pārlieku ilgi. Viņu saucieni kļūst skaļāki un aptver visu pasauli. Tēva Primo Macolari (Primo Mazzolari) vārdiem izsakoties: “Nabagie ir pastāvīgs protests pret mūsu netaisnībām, nabagie ir pulvera muca. Ja tā tiks aizdedzināta, pasaule eksplodēs.”
5. Mēs neveram neņemt vērā to, cik spēcīgi Svētie Raksti aizstāv nabagos. Lai kur mēs raudzītos, Dieva Vārds norāda uz nabagajiem, kuriem trūkst iespēju apmierināt dzīves vajadzības, jo viņi ir atkarīgi no citiem. Viņi ir apspiestie, zemie un atmestie. Tomēr, saskaroties ar nebeidzamajiem nabagu pūļiem, Jēzus nenobijās identificēties ar katru no viņiem: “Ko jūs esat darījusi vienam no šiem mazajiem, jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40) Ja mēs atsakāmies no šī salīdzinājuma, tad mēs viltojam Evaņģēliju un atšķaidām Dieva atklāsmi. Dievs, ko Jēzus nāca atklāt, ir Tēvs, kurš ir dāsns, žēlsirdīgs, nemainīgs savā labestībā un žēlastībā. Viņš dod cerību, īpaši tiem, kuri ir zaudējuši jebkādu cerību nākotnei.
Kā gan mēs varam nepamanīt, ka Kalna sprediķī Jēzus uzsāk Dieva valstības sludināšanu ar vārdiem “Svētīgi ir nabagie” (Lk6, 20)? Šī paradoksālā vēstījuma nozīme ir tā, ka Dieva valstība pieder nabagajiem, jo viņi ir tādā stāvoklī, ka ir spējīgi to saņemt. Cik gan daudz nabago mēs satiekam un redzam katru dienu! Šķiet, ka laika ritējums un civilizācijas attīstība nabago skaitu vien palielina, nevis izskauž nabadzību. Gadsimti iet, bet Kalna svētības šķiet arvien paradoksālākas: nabagie kļūst arvien nabadzīgāki, šodien viņi ir vēl nabadzīgāki nekā jebkad iepriekš. Tomēr Jēzus, kurš Dieva valstību ievadīja, nostādot nabagos centrā, vēlējās mums atklāt tieši šo: Viņš atklāja Dieva valstību, bet Viņš ir uzticējis mums, saviem mācekļiem, uzdevumu nest to tālāk, uzņemoties atbildību par to, lai nabagiem dotu cerību. Īpaši tādos laikos kā mūsdienas ir vajadzība atdzīvināt cerību un atjaunot pārliecību. Šīs atbildības nozīmi kristiešu kopiena nedrīkst novērtēt pārāk zemu, jo no tās ir atkarīga mūsu sludināšanas un kristiešu liecības uzticamība.
6. Esot klāt nabagajiem, Baznīca apzinās, ka ir viena tauta, kas izplatījusies dažādās nācijās un ir aicināta rūpēties par to, lai neviens nejustos kā svešinieks vai atstumtais, jo tā ietver visus kopīgā glābšanas ceļā. Nabago situācija pieprasa, lai mēs nedistancētos no Kunga miesas, zinot, ka Kungs viņos cieš. Tā vietā esam aicināti pieskarties Viņa miesai un personiski iesaistīties kalpošanā, kas ir autentiska evaņģelizācijas forma. Nodošanās nabago atbalstam, īpaši sociālā kontekstā, nav atrauta no Evaņģēlija pasludināšanas. Tieši pretēji, tā izceļ kristīgās ticības reālismu un tās vēsturisko ticamību. Mīlestība, kas ticībai uz Jēzu dod dzīvību, mācekļiem neļauj ieslēgties smacējošā individuālismā vai mazās, slēgtās garīgās tuvības grupiņās, kas nekādi neietekmē sociālo dzīvi (sal. Evangelii Gaudium, 183).
Pavisam nesen mūs skumdināja liela nabago apustuļa, Žana Vanjē (Jean Vanier), nāve, kura aicinājums pavēra daudzus veidus, kā būt solidāriem ar tiem, kas ir marginalizēti, un strādāt viņu labā. Dievs Žanam Vanjē bija devis dāvanu veltīt visu savu dzīvi brāļiem un māsām ar smagiem ierobežojumiem, cilvēkiem, kurus sabiedrība bieži vien mēdz izslēgt no sava vidus. Viņš bija viens no tiem svētajiem “tepat kaimiņos”; pateicoties viņa entuziasmam, viņš sev apkārt pulcināja daudz jauniešu, vīriešus un sievietes, kas katru dienu darbojās, lai sniegtu mīlestību un atjaunotu smaidu daudzu ievainojamu cilvēku sejās, piedāvājot patiesu glābšanas “šķirstu”, kur patverties no marginalizācijas un vientulības. Viņa liecība mainīja neskaitāmu cilvēku dzīves un pasaulei ļāva citādāk uzlūkot tos, kuriem ir mazāk paveicies. Nabago sauciens tika uzklausīts un atbalsojās nesatricināmā cerībā, radot redzamas mīlestības zīmes, kam vēl joprojām varam pieskarties ar savām rokām.
7. “Izvēle par labu pēdējiem, par labu tiem, kurus sabiedrība noraida un atmet,” (Evangelii Gaudium, 195) ir prioritāte, ko Kristus sekotāji ir aicināti realizēt, lai nevērstos pret Baznīcas uzticamību, bet gan dotu reālu cerību mūsu ievainojamajiem brāļiem un māsām. Kristīgā žēlsirdība tādā veidā rod konkrētu izpausmi, jo viņu līdzjūtība un vēlme dalīties Kristus mīlestībā ar tiem, kuri ir vajadzībās, sniedz stiprinājumu viņiem pašiem un apstiprina Evaņgēlija sludināšanu.
Kristiešu iesaistīšanās šajā Vispasaules trūkumcietēju dienā un, vēl jo vairāk, ikdienas notikumos pārsniedz vienkāršas palīdzības iniciatīvas. Lai cik šīs iniciatīvas būtu slavējamas un vajadzīgas, to mērķim būtu jābūt iedrošināt katru cilvēku uz lielākām rūpēm par tiem, kuri atrodas jebkāda veida grūtībās. “Mīloša uzmanība ir iesākums patiesām rūpēm” par (Evangelii Gaudium, 199) nabagajiem un patiesu viņu labklājības celšanu. Nav viegli būt kristīgās cerības lieciniekam, atrodoties patērētāju kultūras priekšā, kas uztraucas tikai par to, lai izplatītu seklu un gaistošu labklājību. Ir nepieciešama mentalitātes maiņa, lai no jauna atklātu to, kas ir būtisks, un dotu spēku Dieva valstības sludināšanai.
Cerību parāda arī piepildījuma apziņa, kas rodas, nabagus pavadot nevis uz īsu entuziasma brīdi, bet gan palīdzēšanu padarot par pastāvīgu apņemšanos. Nabagie cerību rod, nevis redzot gandarījumu mūsos, kad esam viņiem veltījuši kādu brītiņu sava laika, bet gan apzinoties mūsu upuri, kas parādās mīlestībā, kas nemeklē nekādu atlīdzību.
8. Es aicinu brīvprātīgos, kuri ir pelnījuši atzinību par to, ka pirmie ir pamanījuši, cik svarīgas ir rūpes par nabagajiem, turpināt savu kalpojumu. Dārgie brāļi un māsas, es iedrošinu jūs censties ieraudzīt katra sastaptā cilvēka patiesās vajadzības, neapstājoties pie acīmredzamām materiālajām vajadzībām, bet atklājot viņu vērtību, pievēršot uzmanību viņu dzīves stāstam un tam, kā viņi sevi izpauž, un veidojot patiesu, brālīgu dialogu. Noliksim malā šķelšanos, kas rodas no ideoloģiskām un politiskām pozīcijām, bet tā vietā pievērsīsim skatu tam, kas ir visbūtiskākais, kas nemudina mūs uz vārdu plūdiem, bet gan uz mīlestības skatienu un pretim pastieptu roku. Nekad neaizmirsīsim, ka “visļaunākā diskriminācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgās uzmanības trūkums” (Evangelii Gaudium, 200).
Pāri visam nabagajiem ir vajadzīgs Dievs un Viņa mīlestība, ko redzamu dara “svētie tepat kaimiņos”, cilvēki, kuri caur savas dzīves vienkāršību skaidri atspoguļo kristīgās mīlestības spēku. Dievs izmanto dažādus ceļus un neskaitāmus veidus, kā sasniegt cilvēku sirdis. Skaidrs, ka nabagie vēršas pie mums arī tāpēc, ka dodam viņiem pārtiku, bet viņiem ir nepieciešams kas vairāk par siltu maltīti vai sviestmaizi. Nabagajiem nepieciešamas mūsu rokas, kas viņus pacels, mūsu sirdis, kas ļaus no jauna sajust pieķeršanās siltumu, mūsu klātbūtne, kas pārvarēs vientulību. Vārdu sakot, viņiem vajadzīga mīlestība.
9. Reizēm, lai atjaunotu cerību, vajadzīgs pavisam nedaudz. Pietiek ar to, ka uz brīdi apstājamies, pasmaidām un ieklausāmies. Beidzot liksim malā statistiku – nabagie nav vienkārši statistika, uz ko atsaukties, kad lielāmies par saviem darbiem un projektiem. Nabagie ir cilvēki, kas jāsastop; viņi, būdami gan jauni, gan veci, ir vientuļi un gaida uzaicinājumu ienākt mūsu mājās, lai dalītos maltītē; viņi ir vīrieši, sievietes un bērni, kas gaida kādu draudzīgu vārdu. Nabagie ir tie, kas glābj mūs, jo ļauj mums redzēt Jēzus Kristus vaigu.
Pasaules acīs šķiet neloģiski domāt, ka nabadzībai un šīm vajadzībām var piemist glābjošs spēks. Tomēr apustulis Pāvils mums saka: “Ne jau daudzi pēc cilvēku sprieduma jūs bijāt gudri, ne jau daudzi bijāt vareni vai augstdzimuši. Bet Dievs izredzēja to, kas ir muļķīgs pasaulē, lai liktu kaunā gudros, un to, kas ir nespēks pasaulē, lai liktu kaunā stipro. Un, kas pasaules neievērots un atstumts un kas nav nekas, to Dievs izredzēja, lai izdeldētu to, kas ir kaut kas, lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā.” (1kor 1, 26 – 29) Uz lietām skatoties no cilvēciska skatu punkta, mēs palaižam garām šo glābjošo spēku, bet, lūkojoties ar ticības acīm, mēs redzam, kā tas darbojas, un piedzīvojam to personiski. Dieva svētceļojošajā tautā dzīvo glābjošais spēks, kas nevienu neizslēdz un katru iesaista īstā atgriešanās svētceļojumā, kurā esam aicināti pamanīt nabagos un viņus mīlēt.
10. Kungs nepamet tos, kuri Viņu meklē un sauc uz Viņa vārdu: “Viņš neaizmirst lūgšanas” (Ps 9, 14), jo Viņa ausis grib saklausīt viņu balsi. Nabago cerība nepadodas pat šausminošās situācijās, jo nabagie zina, ka ir īpašā veidā Dieva mīlēti, un šī apziņa ir spēcīgāka nekā jebkuras ciešanas vai izslēgšana. Nabadzība neatņem viņu Dieva doto cieņu, viņi dzīvo pārliecībā, ka Dievs pats to viņos atjaunos, nebūdams vienaldzīgs pret saviem pazemotajiem dēliem un meitām. Tieši pretēji, Viņš uzlūko viņu cīņas un ciešanas, ņem pie rokas un dod spēku un drosmi (sal. Ps 10, 14). Nabago cerību apstiprina pārliecība, ka Kungs uzklausa viņu balsi, ka Viņā viņi radīs patiesu taisnību, ka viņu sirdis tiks stiprinātas un varēs turpināt mīlēt (sal. Ps 10, 17).
Ja Kunga mācekļi vēlas būt patiesi evaņģelizētāji, tad viņiem ir jāsēj taustāmas cerības sēklas. Es aicinu visas kristiešu kopienas un visus, kas jūtas aicināti nabagajiem sniegt cerību un mierinājumu, rūpēties par to, lai šī Vispasaules trūkumcietēju diena iedrošinātu arvien vairāk cilvēku sadarboties, lai neviens nejustos atšķirts no tuvības un solidaritātes. Novēlu, lai jūs vienmēr novērtētu pravieša vārdus, kurš sludina atšķirīgu nākotni: “Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas.” (Mal 3, 20)
Vatikānā, 2019. gada 13. jūnijā
Sv. Antonija no Padujas piemiņas dienā