Latvijas konsekrēto personu tikšanās 2. februārī, Konsekrētās dzīves dienā, ir ikgadēja tradīcija. Arī šogad, spītējot koronavīrusa radītajiem ierobežojumiem, šī tikšanās notika, bet, protams, tiešsaistes formātā. Šis kopā būšanas laiks ļāva svinēt svētkus, pabūt kopā, pārdomāt konsekrēto personu aicinājuma būtību, priekus, bet arī vienlaikus – bēdas un izaicinājumus. Meditāciju konsekrētajiem vadīja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Petars Antuns Rajičs. Tā, kā viņš pats norādīja, ar nodomu bija provokatīva, tieša un atklāta, lai liktu mums domāt un izvērtēt esošo situāciju, bet tāpat arī atpazīt tajā pozitīvo un tiekties pēc labākā un izcilības savā aicinājumā.
Nuncijs ieskicēja konsekrēto kopienu stāvokli, norādot, ka Latvijā ir 132 konsekrētās personas. 13 sieviešu kongregācijās ir 96 māsas un trīs sekulārinstitūta konsekrētās lajes. Bet konsekrēto vīriešu skaits ir 33 personas, kas pieder septiņām kongregācijām un vienam sekulārinstitūtam. Tomēr viņš uzreiz arī norādija, ka statistika un skaitļi neaptver visu ticības realitātes kopainu. Kristum pie krusta bija klātesošs tikai ducis cilvēku, tomēr tas nebija šķērslis nest izpirkšanas upuri un cilvēkiem dāvāt mīlestības žēlastību un piedošanu.
Nuncijs sacīja, ka, līdzīgi kā Jēzus garīgais stāvoklis ir aprakstīts vārdos, arī mēs varam izvērtēt un saprotamā veidā vārdos izteikt konsekrēto kopienu situāciju, mēģinot saskatīt arī tās cēloņus un meklēt risinājumus problemātiskām lietām. Kā lielāko izaicinājumu nuncijs norādīja aicinājumu trūkumu, sakot, ka Dievs gan dod aicinājumus, bet mēs pienācīgi par tiem neparūpējamies, neuzrunājam jaunus cilvēkus. Nuncijs norādīja, ka tikai Kristus zina, kāpēc jaunas sievietes un vīrieši vispār atbild uz aicinājumu uz konsekrēto dzīvi par spīti pasaules pievilcības spēkam. Un mūsu visu uzdevums ir palīdzēt viņiem šo ceļu iet un pilnveidoties, lai kļūtu par Dievam patīkamiem kalpiem un kalponēm.
Līdztekus izglītošanai tika uzsvērts parauga un liecības spēks, ko konsekrēto kopienām ir jārāda. Turklāt šajā uzdevumā jāiesaistās visai kopienai, nevis kādiem izvēlētiem audzinātājiem. Vēl jo vairāk – priekšniekiem ir jāuzņemas atbildība un iniciatīva veicināt aicinājumu formāciju. Taču tas ir iespējams tad, ja konsekrētie brāļi un māsas nes dzīvespriecīgu, pazemīgu, patiesu, uzticīgu, mieru mīlošu un pāri visam “normāla” mācekļa un liecinieka stāju. Šī stāja ir tā, kas atbalstītu jaunu aicinājumu rašanos un formāciju, bet tikpat ļoti tā ir vajadzīga visai sabiedrībai kopumā, lai kristietība tiktu veicināta un nenoraidīta, lai kristietības kultūra Eiropā un Latvijā atkal atdzīvotos.
Nuncijs plašāk izvērta tēmu par aicinājumu un Baznīcas krīzi, norādot uz dažādiem aspektiem – uz pieaugošu tendenci neveidot ģimeni, bērnu skaita samazināšanos ģimenēs, kristīgu vecāku lūgšanas dzīves piemēra trūkumu ģimenēs, vispārēja amorālisma klātesamību dažādu mediju saturā, bet vienlaikus arī uz garīgo personu rādīto slikto piemēru, kur daži savā rīcībā nespēj vairs atšķirt pareizo no nepareizā, godīgo no negodīgā. Kā pretlīdzekli, atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem, nuncijs norādīja dzīves izmaiņu, atgriešanos, gandarīšanu un uzticību līdz nāvei.
Nuncijs uzsvēra, ka Baznīca priecājas un lepojas ar priesteriem, klosterļaudīm un konsekrētajiem lajiem, kā arī aicina uz harmoniskāku un tīrāku uzvedību, nesamierinoties ar viduvējību vai kompromisiem un tiecoties uz izcilību savā aicinājumā. Visbeidzot nuncijs uzdeva kādu retorisku jautājumu. Iepriekšējās paaudzes piedzīvoja vajāšanas un diskrimināciju ticības dēļ, lielu nabadzību un upuru nešanu. Kas ir tas, kas sagaida mūsu paaudzi un kādu nākotni mēs gatavojam lokālajai Baznīcai? Katram vērts šo jautājumu sev uzdot.
Svētku konference noslēdzās ar sarunām mazajās grupās, kā arī iespēju izjautāt nunciju, reflektējot par meditācijas saturu vai viņu konfrontēt, ko konsekrētie arī izmantoja. Varēja just, ka kopienas atpazīst savas nepilnības un arī grēkus un vienlaikus meklē atjaunotni. Bet tāpat tās uzsvēra, ka Baznīcā ir ģimenes un jauni cilvēki, kas uzņemas atbildību un iniciatīvu, kas savukārt ir prieka un cerības zīme. To atbalstot, nuncijs norādīja, ka kopdarbā ar lajiem slēpjas Baznīcas nākotne un konsekrētajām māsām un brāļiem ir jābūt atbildīgiem līderiem, lai šo sadarbību veicinātu.
Nuncijs aicināja sarunā skartos jautājumus nepalaist garām, neignorēt un arī neļauties bezcerībai, tos uzskatot par nerisināmiem. Viņš aicināja uz reālu darbību, uzdodot svarīgus jautājumus: uz ko Tu esi gatavs, lai mainītu vēstures trajektoriju; vai esi gatavs būt autentiskāks brālis vai māsa; vai esi gatavs radikālai solījumu dzīvei; vai esi priecīgs savā aicinājumā un līdz ar to spējīgs mainīties pats un mainīt sabiedrību; vai esi gatavs būt pret-kultūras zīme pasaulei?
Latvijas konsekrēto konferences viceprezidents Jānis Meļņikovs SJ
