Lielās ceturtdienas rītā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē pulcējās Rīgas arhidiecēzes priesteri, lai kopā svinētu Hrizmas svētīšanas Svēto Misi. Homīlijas laikā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs vispirms pateicās Viņa Eminencei Jānim kardinālam Pujatam, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapam Andrim Kravalim, kā arī visiem priesteriem par līdz šim kopā ieto ceļu. Savas uzrunas ievaddaļā arhibīskaps pauda prieku par iespēju tikties Hrizmas svētīšanas dievkalpojumā. “Lai arī ierobežojumu dēļ nebūs iespējama agape, […] toties tagad mums ir akcents uz garīgo dimensiju. Svinam Euharistiju kopā un kopā piesaucam Dieva žēlastību pār mums. Lūdzam, lai Dievs atjauno mūsos to harizmu, ko esam saņēmuši caur bīskapa roku uzlikšanu,” sacīja Z. Stankevičs.
Uzrunas laikā arhibīskaps atgādināja šī dievkalpojuma orāciju: “Dievs, kas savu viendzimušo Dēlu esi svaidījis Svētajā Garā un iecēlis par Kristu un Kungu un mūs darījis par priesterības līdzdalībniekiem, palīdzi mums būt par atpestīšanas vēstnešiem pasaulē.” Z. Stankevičs norādīja, ka priesteri ir vēstneši trīskāršā veidā. Vispirms tas notiek “caur priesteriskām darbībām, sakramentiem, ko administrējam, jo tie ir galvenie Dieva žēlastības kanāli”. Priesteri tāpat ir aicināti sludināt pravietisko Vārdu. Turklāt šī pravietiskā dimensija, pēc arhibīskapa domām, “ir svarīga pandēmijas laikā, kad cilvēkos ir daudz neziņas, nomāktības, depresivitātes. Ir svarīgi, lai mēs apzināmies to, ka šis pārbaudījums, kas šobrīd aptvēris visu pasauli, nav ārpus Dieva plāna. Dieva apredzība ietver to, tajā ir arī žēlastība. Mūsu uzdevums ir atpazīt šo žēlastību, nosaukt to vārdā un parādīt cilvēkiem, modināt viņos cerību, parādīt, ka tas nav ārpus Dieva mīlestības, lai arī tajā ir krusts”. Arhibīskaps atgādināja, ka vairāki priesteri šo vīrusa uzlikto krustu vairāk vai mazāk nopietnākā veidā bija izdzīvojuši, bet Liepājas diecēzes priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, saslimstot ar vīrusu, devies mūžībā. Z. Stankevičs sacīja, ka “krusts ir nāves nesējs, bet arī augšāmcelšanās zīme”.
Trešā priesterības dimensija ir karaliskā jeb ganītāja dimensija, skaidroja arhibīskaps un izteica pateicību Radio Marija Latvija par šajā dienā izskanējušo radio raidījumu, kurā bija iespēja pateikties un sveikt priesterus viņu svētkos. Arhibīskapu esot iepriecinājis, ar kādu mīlestību un pateicības jūtām ticīgie sveica savus priesterus, bīskapus, diakonus. “Arī man dzima pārliecība, ka jāpiezvana, ka jāpasaka paldies sveicējiem, bīskapiem un radio, kas piešķīra šo gara dzirksti, jo tāda iniciatīva modina garu, stiprina ticību,” sacīja Z. Stankevičs un aicināja ticīgos, draudžu locekļus pateikties saviem priesteriem ne tikai reizi gadā, bet arī ikdienā, nosaukt vārdā to labo, ko viņi saskata savos priesteros. Viņaprāt, katoļu vidē nereti novērojams garīgums, kurā pamatā ir dziļš askētisms, ar domu – nevajag citus slavēt, jo viņi kritīs lepnībā. “Bet es domāju, ka tas nav pareizi. […] Ir svarīgi stiprināt labo, kas ir otrā.” Arhibīskaps uz šo soli aicināja arī brāļus priesterībā: “Arī jūs sakiet paldies un nosauciet vārdā to labo, ko redzat jūsu draudžu locekļos un līdzstrādniekos.”
Uzrunas noslēgumā Z. Stankevičs aicināja visus priesterus pēc šī dievkalpojuma pateikt kaut ko labu “vismaz vienam līdzbrālim priesterībā, novērtēt viņā to labo, ko redzu, pateikt viņam iedrošinājuma vārdu. Lai tas vienu reizi ir mājasdarbs, bet aicinu mazliet pārkārtot setingus jeb uzstādījumus kā tas ir datorā. Šajos setingos ielikt šo, ka reizi nedēļa kādām līdzbrālim pateikt pāris labus vārdus, stiprinot viņā to labo, ko esat viņā ieraudzījuši”. Arhibīskaps sacīja, ka priecātos, ja to pašu darītu ikviens ticīgais viens otram un saviem garīdzniekiem.
Dievkalpojuma noslēgumā arhibīskaps aicināja šajā pandēmijas laikā priesterus nenoslēgties un nepalikt vientulībā, bet gan izmantot attālinātās saziņas iespējas tikties klātienē ārā, ievērojot visas higiēnas prasības. “Šādos apstākļos mūsu spēka avots ir Kungs, bet otrs spēka avots ir brāļa plecs blakus,” priesterus uz nenoslēgšanos sevī mudināja arhibīskaps.
KABIA
