Šodien, 15. maijā, kad svinam Starptautisko ģimenes dienu, vēlamies lasītājus iepazīstināt ar Bogdanoviču ģimeni no Ilūkstes. Raksts papildina jauno rubriku par dzīvi Latvijas novadu draudzēs.
Daudzas stipras, saliedētas daudzbērnu ģimenes Ilūkstes pilsētā un novadā jau ilgus gadus par savām garīgajām mājām sauc Ilūkstes katoļu baznīcu. Šis būs stāsts par mīlestību un attieksmi ģimenē, kurā pateikts laipns vārds, izdarīts labs darbs, uzsmaidīts silts smaids ik katru rosina maziem svētkiem sevī, gaidot lielos īpašos Svētkus.
Ar tikko jaušamu pirmo cīruļu dziesmu pavasara zilajās debesīs aprīlis nesa nopietnu vēstījumu – “Kristus ir Augšāmcēlies!” Šī vēsts nekad nepaliek tikai baznīcas sienās un tās dārzā, kur pulcējas ticīgie, sveicinot Kristus Atgriešanos mūžībai! Ik reiz šī vēsts ienāk arī katra cilvēka sirdī, kas liek aizdomāties pašam par sevi un pasauli apkārt. Šī vēsts ienāk katrā mājā, ik gadu no jauna. Kādā no šīm mājām tika atvērtas durvis arī man, lai ieklausītos, sajustu, mācītos no ģimenes, kas ir apstarota šīs vēsts mīlestībā.
Svētku nedēļas priekšvakarā viesojos pie Sarmītes un Oļega Bogdanovičiem, kuri audzina četrus bērnus – Lauri, Rihardu, Agnesi un Valteru. Abi iepazinās pirms 20 gadiem – 2001. gadā – lūgšanu vakarā Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas baznīcā.
Sarmīte ir profesionāla fotogrāfe, māksliniece un dizainere, beigusi Daugavpils Universitāti, strādā Ilūkstē par grafisko dizaineri un mākslas pedagoģi. Brīvajā laikā viņu saista un aizrauj mirkļu tveršana gan fotogrāfijā, gan visā, ko dara. Patīk tverties grāmatu pasaulē, atrast sevi rokdarbu stāstā. Un nav no svara – tamborēšana vai pērļošana… Tas viss rada prieku un ļauj ievīt ikdienā krāsas! Aizraujas ar skanogrammām. Šad tad tver arī pēc otas, lai ieliktu tābrīža sajūtas kādā gleznā. Ar savām fotogrāfijām piedalās dažādās izstādēs Daugavpilī, Preiļos, Rīgā, u.c. Pašreiz kāds viņas veikums – skanogramma – būs apskatāms Daugavpilī Rotko centra Latgales mākslinieku izstādē. Daži darbi ir apskatāmi arī ceļojošajās izstādēs dažādās Latvijas pilsētās. Izvēlas iet arī kādā pārgājienā labā kompānijā, jo daba – tas klusums un pārsteidzošais skaistums ik uz soļa – kļūst par oāzi ikdienas skrējienā.
Sarmīte ar savu māksliniecisko būtību ik katrā gadalaikā atrod ko īpašu un to izbauda. Viņa saka: “Arī lietus ir svētki! Tajos brīžos lielākais prieks ir sēdēt zem kāda jumtiņa un lasīt labu grāmatu! Patīk lietus un tā grabināšana. Protams, saulains laiks bieži dod spārnus, bet man jebkuri laikapstākļi ir labi, spēju tiem pielāgoties, katrs no tiem rada kādas īpašas sajūtas.”
“Mērķis ir nepazaudēt sevi ikdienas līkločos, bet tieši pretēji – atrast un sakrāt tieši tos brīžus, kas ļautu smaidot teikt – jūtos dvēselē bagāta un Dieva azotē esoša! Nav gluži mērķu, ir mirkļi, kas tuvina Dievam! Un ir svarīgi neapstāties! Izbaudīt ikdienu, kaut arī reizēm vairāk sanāk rāpot nekā lidot. Bet arī tā ir virzība. Tāpēc skaisti ir ļauties mirklim un būt! Svinēt tā brīža stāstu. Tieši tāpēc mirkļos, kad šķiet, ka mērķiem un spārniem nav vietas, reizēm sarīkoju sirds svētkus – paķeru krūzi tējas un, piesēžot kādā upes krastā, apturu laiku.”
Sarmītes dzīvesbiedrs Oļegs ir datorsistēmu administrators un programmētājs. Beidzis Rīgas Tehnisko universitāti. Strādā Daugavpilī. “Jūtos pilnīgi apmierināts ar savu darbu, jo tajā sastopas sirdslieta, īpatnējs tehniskais radošums un iespēja izpausties. Tā ir neaprakstāma sajūta, redzot, kā top kaut kas nozīmīgs, cilvēkiem vajadzīgs.”
Brīvajā laikā Oļegs aizraujas ar dažādiem hobijiem. Kādu laiku ir muzicējis, spēlējot gan klavieres, gan ģitāru, mēģinājis sevi fotografēšana, datorgrafikā, zīmēšanā, aerofotogrāfijā. “Man ir daudz vaļasprieku, jo tik daudz ko gribas pamēģināt, izprast, iemācīties. Tik daudz ir lietu, kurās ir vērts iedziļināties. Man patīk apgūt jaunas zināšanas un iemaņas.” Par saviem dzīves mērķiem Oļegs saka: “Katra diena ir izaicinājums, katrai dienai ir savi mazāki vai lielāki mērķi, un vissvarīgākie no tiem ir nodzīvot dienu mīlestībā… uz Dievu, uz savu sievu un bērniem”. Oļegam ir tuvs katrs gadalaiks, viņš piebilst: “Galvenais, lai būtu uzvilkts atbilstošais apģērbs!” Viņš labprāt bauda mežu pastaigās un garos velobraucienos.
Ticības ceļa līkloči
Sarmīte jau bērnībā no vecmāmiņas Annas saņēma ticības ceļa maizi, “kura savu ikdienu izdzīvoja caur darbu, lūgšanu un uzticēšanos Dievam. Pavadot daudz laika laukos, iemācījos vērtēt klusumu, dabas skaistumu un Dieva klātbūtni visā ar ko ikdienā saskaros”. Savukārt Oļegs stāsta, ka ceļu pie Dieva atradis, pateicoties svētceļojumam un Medžugorji, bet pēc tam “ar prieku tiku uzņemts draudzes jauniešu lūgšanu grupiņā, kur pamazām sāka veidoties manas attiecības ar Dievu. Arī ar Sarmīti iepazinos Daugavpils lūgšanu grupiņā, kur jauniešu vidū valdīja liels prieks un miers, liela sirds atvērtība. Kopā piedzīvojām daudz skaistu brīžu tuvos un tālos svētceļojumos, diecēžu jauniešu dienās. Mācījāmies skatīties ne tik daudz viens uz otru, bet abi – vienā virzienā”.
Sarmīte vīra teikto papildina: “Satiekot savu vīru, mēs apzinājāmies, ka mūs saista Ticības ceļš, tas ir tuvs mums abiem. Esam par to daudz runājuši un dalījušies pārdomās un sajūtās. Ikdienā mēs mācāmies būt Dieva tuvumā, mācāmies paļauties uz Viņu. Mūsu ģimenei ir tuva kopīga vakara lūgšana. Tā nenotiek bieži, ir bijuši pārtraukumi, bet cenšamies šo garīgumu saglabāt. Saviem dēliem esmu teikusi: “Pat ja vakarā mēs neesam kopā vienā kopējā lūgšanā, būtu skaisti, ja palūgsieties savas sirds klusumā!” Katram ir vajadzība atrast savu brīdi attiecībām ar Dievu. Man ir svarīgi katru rītu no jauna mācīties atvēlēt dienu Dievam. Tas man palīdz pateicībā pieņemt to, ko diena nesīs, ar ko tā nāks. Arī dienas garumā ļaujos šad tad satikt Dievu notikumā, cilvēkā un visā, ko ikdiena dāvā. Reizēm vakara lūgšanas laikā mēs pārrunājam kādu notikumu. Ir bijuši arī tādi brīži, kad kādam ir jālūdz piedošana. Tas ir būtiski attiecību veidošanā. Šādā veidā mūsu ģimenē esam mācījušies stiprināties Ticības ceļā. Cik daudz bērni grib pārņemt no mūsu pārliecības, to vairāk vai mazāk atstājam katra paša ziņā. Tam ir vajadzīgs laiks un dzīves pieredze. Mēs, kā vecāki vienīgi uzsveram, ka Ticības dzīve ir ļoti būtiska.”
Katram savs īpašs talants
Vecāki ikdienā savu lielo mīlestību un rūpes dāvā savai meitai Agnesei (8) un dēliem Valteram (2,6), Rihardam (14) un Laurim (16). Īpašs ģimenes mīlulis ir kaķis Todo.
Agnese ir ģimenes īpašais stāsts. Piedzimusi nedaudz citādāka nekā citi, daudzās ikdienas situācijās viņa nemanot māca atrast citas atbildes uz tiem pašiem jautājumiem. Viņas esība paredz lielāku ieklausīšanos, lielāku sapratni un pacietību, bet tas ir tā vērts! Ir divtik lielāks prieks, kad saproti, ka tava pacietība ir ļāvusi viņas acīm iemirdzēties priekā un sajusties sadzirdētai! Agnesei patīk zīmēt un skatīties multfilmas. Pēdējā laikā ir ļoti iemīļojusi likt puzles. Prieku sagādā arī pastaigas mežā. Īpaši ir peldbaseina apmeklējumi vai vasaras braucieni uz ezeru. Ja izdzird par jūru, tad emocijas sit pavisam augstu vilni! Viņai patīk atrast, atklāt, saprast, piedalīties dažādos procesos un vienkārši sajusties vajadzīgai, svarīgai un mīlētai.
Rihards ir ģimenes aktīvais tēls! Rihardam patīk pavasaris un vasara, kad var doties laukā, nodoties savām mīļākajām aktivitātēm. Rihards mācās Ilūkstes Mākslas un mūzikas skolā, apgūst saksofona spēli. To spēlē arī Naujenes Mūzikas skolas pūtēju orķestrī. Piedalās dažādos pasākumos un konkursos. “Man patīk spēlēt orķestrī, katram instrumentam ir savas nošu partijas, skaņdarbi ir daudz vieglāk izspēlējami, nekā mūzikas skolā uzdotie daudz sarežģītākie skaņdarbi. Orķestrim speciāli nemācījos skaņdarbus, vienkārši braucu uz mēģinājumiem, viegli tiku līdzi visa orķestra spēlei. Man gribas pabeigt mūzikas skolu, tā zināmā mērā ir mana pienākuma sajūta pret vecākiem un skolu,” stāsta Rihards.
Lielākā Riharda aizraušanās ir braukšana ar BMX velosipēdu. Treniņos viņš iegulda ļoti daudz enerģijas un brīvā laika. Viņa mērķis ir sasniegt augstu līmeni šajā jomā un atrast tam pienācīgu vietu arī profesionālā sportista karjerā. Rihardam piemīt liela neatlaidība, gribasspēks un, galvenais, mērķtiecība. To viņš sevī ir ieaudzinājis pats, trenējoties bez trenera. Viņš apgūst aizvien jaunus BMX trikus, kas prasa daudz laika un fiziskas slodzes.
Tāpat savā nākotnē Rihards lielu lomu piedēvē fotogrāfijai, apsverot iespēju pilnveidoties un atrast sevi arī fotomākslā. Pavadīdams daudz laika ārā, ir iemācījies saskatīt apkārtējo lietu skaistumu.
Mamma saka: “Rihardam jau ir bijusi iespēja fotografēt dažus pasākumus. Tas viņam padodas patiesi labi. Kādā reizē apstrādājot mūsu tandēmā fotografēta pasākuma fotogrāfijas, biju pārsteigta, ka brīžiem neatšķīru, kura bilde ir manis fotografēta un kuru fotografējis mans dēls. Pamanīju līdzīgus rakursus un citas lietas. Redzu, ka viņam ir dotības. Tas patiesi priecē!”
Laura mīļākais gadalaiks ir ziema, jo tad viņš var mierīgi pavadīt laiku mājās, nodarboties ar kādu no saviem hobijiem. Viņa vēlēšanās ir dzīvot lielpilsētā un staigāt pa naksnīgajām ielām. Pēdējā laikā viņš daudz nodarbojas ar datoriem – remontē, saliek, komplektē. Tas nes viņam lielu prieku. Patīk darboties ar konstruktoru, konstruēt ko jaunu. Ar savu lielo interesi, apņēmību un neizsīkstošo zinātkāri un mērķtiecību spēj sasniegt labus rezultātus robotikā. Kā saka Lauris: “Konstruēju dažādus funkcionālus un reālistiskus auto modeļus, piedalos dažādos starptautiskos konkursos. Sarežģītākie modeļi prasa daudz zināšanu, precizitātes, uzmanības, pacietības un laika.”
Lauris rāda savu uzkonstruēto mehānismu – mašīnas šasiju: “Šis projekts jau ilgst 4 mēnešus,” saka jaunietis, “Sākumā veidoju karkasa uzmetumus, proporcijas, pēc tam viss tiek piepildīts ar dažādiem kustīgiem un nekustīgiem mezgliem, piemēram, ātrumkārbu, diferenciāļa bloķēšanas mehānismu, pilnpiedziņas transmisiju un vēl daudz ko citu.” Lauris daudz apgūst pašmācības ceļā. Runājot par nākotnes plāniem, Lauris apsver domu studēt tehnisko inženieriju vai arī dzīvi saistīt ar militāro sfēru. Laurim patīk klausīties audio grāmatas.
Mazais Valters savā divu ar pusi gadu vecumā ir īsts ikdienas tvērējs! Fano par tehniku. Īpaši viņa uzmanību pievelk liela izmēra transportlīdzekļi. Viņš ir vērotājs. Visus pārsteidz ar to, ka labprātāk ēdīs dārzeņus nevis gaļu! Jau tagad ir bezgala mērķtiecīgs un spītīgi iet uz savu iedomāto, kaut nelielo mērķi. Viņam vienmēr ir interese par apkārt notiekošo. Brāļu un māsas kompānija, protams, ir vismīļākā! Tajā arī visbiežāk izskan viņa garšīgākais vārds – “kūka” (konfekte).
Bogdanoviču ģimenei patīk kopā spēlēt dažādas galda spēles. Dažreiz aizņemas projektoru un māja pārtop par kinoteātri, baudot picu un saldējumu, skatās izvēlētās filmas. “Visiem tiek radīti mazi svētki” – saka Sarmīte. Ģimene dodas dažādos izbraucienos un pastaigās dabā.
Kopīgi prieki un dalīti darbi
Jautājot par kādu īpašu tradīciju, visi atceras “trīs litrus prieka”. Sarmīte atminas: “Pirms dažiem gadiem Jaunajā gadā nolēmām visa gada garumā vakara lūgšanas laikā padomāt dienas notikumus un uz lapiņas uzrakstīt vienu, kas lika visvairāk pasmaidīt. Reizēm nenācās viegli, jo bija dienas, kad notikumu bija pārpārēm un nevarēja izvēlēties, gan arī tādas dienas, kad smaidīt vispār negribējās. Bet arī tādos brīžos katrs mācījās atrast, par ko pateikties Dievam. Lapiņas tika saritinātas un iemestas tam paredzētajās stikla burkās. Tā tika savākti “trīs litri prieka”, kas joprojām liek pasmaidīt par labo mūsu ikdienā.”
Bogdanoviču ģimenei jautāju, kā viņi tiek galā ar ikdienas pienākumiem. Oļegs saka, ka viss prasa enerģiju un laiku, protams, paliekot arī nepadarīti darbi, tomēr viņam galvenais esot harmonija un tas, ka kopumā viss tomēr esot labi. Sarmīte stāsta, ka liels atbalsts ikdienā esot vecākie dēli: “Katram ir savi pienākumi, mazie darbiņi, kas veicami ikdienā. Katrs stingri ievēro un pieturas pie uzticētā. Gadās, ka kaut kas neizdodas, tad visi kopīgi tiekam galā. Dēli rūpējas un pieskata mazo māsu un brāli, Todo nepaliek bez uzmanības un ņurcījuma. Tā ir kopā būšanas specifika. Katrs izdarītais mazais darbiņš ģimenē rada labsajūtu un komfortu visiem. Un tas arī radina bērnus pie darba. Dzirdot labus vārdus par padarīto, prieks un gandarījums dzirksteļo.”
Savukārt, kad viss padarīts vai nekas nav jādara, tad garos ziemas vakaros visiem kopā esot prieks būs mājas siltumā, bet vasara ienāk ar daudzām ārpusmājas aktivitātēm. “Mācāmies atrast līdzsvaru starp kopā būšanu un personīgo telpu.”
Svētajā Misē kā mājās
Ar Bogdanoviču ģimeni sarunājos Lieldienu laikā, tāpēc jautāju, ko viņiem nozīmē šie svētki. Oļegs atbild, ka “Lieldienas ir Kristus Augšāmcelšanās svētki. Man tas ir laiks, kad var “restartēt” savas attiecības ar Dievu, aizvien no jauna pārdomājot Kristus ciešanas un Viņa lielo uzvaru. Tas ir laiks, kad pēc gavēņa klusuma varam ieiet līksmībā”. Sarmīte piekrīt vīram un papildina: “Kristīgi runājot, tā ir skaista Dieva rokas pasniegšana pretī mums, tas ir skaists glābšanas žests cilvēcei. Tie ir svētki, kas ļauj pavērt priekškaru uz Dieva lielo Mīlestību un saprast, ka man nav jānopelna Dieva žēlsirdība. Viss jau ir uzdāvināts.”
Rihards kalpo Ilūkstes Romas katoļu baznīcā par ministrantu, tāpēc viņš Lieldienas atceras ar gariem Svētās Mises lasījumiem. Savukārt Laurim Lieldienas saistās ar kopības sajūtu, kad ir iespēja īpašā veidā pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Agnesei Lieldienās patīk doties pastaigā pa mežu. Viņa labprāt meklē un lasa dažādas zālītes olu krāsošanai. Viņai patīk atrast, atklāt, saprast, un justies piederīgai.
Runājot par tradīcijām, Sarmīte saka: “Izteiktas Lieldienu tradīcijas mūsu ģimenē nav. Pēc iespējas apmeklējam Lielās nedēļas dievkalpojumus. Sestdienā kopīgi sarūpējam maltīti Lieldienu galdam un krāsojam olas. Pēc Svētās Mises braucam pie vecvecākiem, baudām Lieldienu pīrāgus, sarīkojam olu kaujas, kas rada lielu jautrību bērniem. Bērni vienmēr to gaida.”
Katros svētkos, vai tie būtu Ziemassvētki vai Lieldienas, vai citi svētki, visa ģimene vienmēr iesaistās un palīdz ar svētku noskaņas radīšanu – rotājumu gatavošanu svētkiem un baznīcas rotāšanu, dažādu tehnisku risinājumu meklēšanu Svētās Mises norisei. Arī pēc svētkiem, ikdienas gaitās visi piedalās dažādu praktisku darbu veikšanā. Baznīcā jau labu laiku ir apskatāma Sarmītes foto izstāde no draudzes dzīves. Sarmīte pauž pārliecību: “Ir skaisti, kad Svēto Misi tās lielumā izdzīvojam caur vienkāršību, ko radām un darām cilvēkiem un sev. Ir brīnišķīgi Svētajā Misē justies kā mājās!”
Arī bērni labprāt piedalās šādās aktivitātēs. Piemēram, Lauris kopā ar citiem draudzes locekļiem ir palīdzējis sagatavot tehnisko aparatūru Svētās Mises norisei svētkos, kā arī veicis citus praktiskus darbus draudzē. “Tas ir mans veids, kā es kalpoju Dievam. Ziemassvētkos un Lieldienās kopā ar tēti nodrošinājām dievkalpojumu translācijas internetā,” atzīst Lauris. Viņa brālis Rihards papildina, ka viņš katru svētdienu dievkalpojumos kalpo kā ministrants. “Jūtu iekšēju vēlmi tādā veidā kalpot Dievam.”
Noslēgumā Sarmīte un Oļegs, kā arī vecākie dēli vēl izsaka savus novēlējumus lasītājiem. Sarmīte aicina: “Ļausimies noticēt Dieva mīlestībai un mācīsimies kļūt par Viņa apskāvienu šai pasaulei!” Oļegs novēl “Spēt priecāties par mazām lietām un izdzīvot tās pateicībā, jo katrs mazs mirklis ir Dieva dāvāts”. Rihards savā novēlējumā ir lakonisks – novēl priecāties un būt, savukārt Lauris novēl: “Lai vienmēr izdodas atrast laiku lūgšanai!”
Aija Piļka
Ilūkstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
