Vakar, 9. maijā, tika atzīmēta Eiropas diena. Pieminot šo dienu, piedāvājam lasītājiem rakstu, kas pārpublicēts no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesīša“ 9. maija numura.
Mūsu reliģiskā prakse ne reti līdzinās sabiedrības tēlam: reliģijas „patērēšana” neveicina patiesas attiecības ar Dievu. Ieklausīšanās Vārdā, pārdomas par to rosina pievērsties Dievam. Laimes sajūtu dod nevis kāda reliģiska produkta patērēšana, bet gan Tēvs, kas mīl pat pēc šīs dzīves, pēc nāves.
Īsta mainīšanās vienmēr tuvina cilvēkiem, kurus Dievs radījis un mīl. Īsta atgriešanās pie Dieva pārveido ne tikai sirdi, bet arī dzīves veidu un darbību. Pašreizējā krīze parāda, ka vajadzīgas cilvēku attiecības un solidaritāte, taču Eiropas Savienības līmenī notiek spēcīgs pavērsiens nacionālo interešu labā, kad trūkst kopīga skatījuma Eiropā. Bez ekonomiskas un finansiālas palīdzības trūcīgās valstis kļūs vēl trūcīgākas. Būtu jāizvērš Eiropas solidaritāte, kuru motivētu nevis bailes, bet dāsnums, dialogs un sadarbība. Atšķirībā no tirgus uzspiestas globalizācijas, kristiešiem jāpiedāvā vispārējs skatījums, centrā liekot konkrētu cilvēku tā savdabībā un vajadzībās. Kristieši ņem vērā cilvēku ilgas, izmaiņas un problēmas individuālā un sociālā līmenī. Taču kādā veidā vērsties pret bailēm, satraukumu un naida izpausmēm sociālā un politiskā dzīvē? Veicinot satikšanās kultūru, iedzīvinot vietējās kopienas, mācoties savstarpējo saskarsmi un komunikāciju, integrējot emocijas un politisko prātīgumu.
Šajā ziņā svarīga ir laju apustulāta loma. Apustulāts prasa zināmu psiholoģiju, kompetentu sagatavošanos. Tā nav vienkārši ārēja attieksme, nedz konformisms, nedz sociāla modes lieta. Apustulāts ir grūts, iekšēji vēl vairāk kā ārēji; tā pirmās un nopietnās grūtības pastāv: pieredzes trūkumā, atturībā pārliecinoši runāt par Eiropas un kristietības radošajām sociāli kulturālām vērtībām, par maz zināmām vai citiem labāk it kā saprotamām lietām; kautrībā uzrunāt citus, kuri varētu izsmiet nemākulīgo vai laikam neatbalstošo dedzību, nemaz negūstot pacilātību, pārliecību un aizrautību. Jāapzinās, ka globālie kopējie labumi ir veselība, apkārtējā vide, izglītība, kultūra un biodažādība. Novēršoties no patēriņa narcisisma, saskaņā ar kuru cilvēks grib visu uzreiz, būtu jāatgriežas pie cilvēcisko attiecību kvalitātes un solidaritātes, pie dabas nozīmes cilvēka garīgai un fiziskai veselībai. Jārisina arī ekonomiskās grūtības, proti, bezdarba un uzņēmumu bankrota pārvarēšana ar valsts aktīvu iesaistīšanos jaunu darba vietu veidošanā. Jāiestājas arī par patiesu demokrātiju laikā, kad valstis var kļūt par sevis pašu pārspīlētām versijām: autokrātiskās vēl autoritārākas, populistiski līderi vēl populistiskāki, savukārt indivīda brīvību un vienlīdzību respektējošās valstīs – vēl egalitārākas un iecietīgākas („Rīgas laiks”, 2020. gada maijs, 6. lpp., atsaucoties uz Dani Rodrik rakstu „Will Covid – 19 Remake the World?” Project Syndicate, 2020. gada 6. aprīlī).
Vēstnesītis, nr. 8 (380) 2021. gada 9. maijs
