Dārgie vectētiņi un vecmāmiņas, dārgie draugi seniori,
“Es esmu ar jums vienmēr.” (sal. Mt 28, 20) Tas ir Kunga apsolījums mācekļiem pirms viņa uzkāpšanas debesīs. Tie ir vārdi, kurus Viņš jums atkārto šodien, dārgie vectētiņi un vecmāmiņas, dārgie draugi seniori. “Es esmu ar jums vienmēr” ir arī vārdi, kurus es kā Romas bīskaps un seniors – tāpat kā jūs – vēlos veltīt jums šajā pirmajā Vispasaules vecvecāku un senioru dienā. Visa Baznīca ir līdzās mums, tā rūpējas par tevi, mīl tevi un negrib atstāt tevi vienu.
Es labi apzinos, ka šis vēstījums jūs sasniedz grūtā laikā: pandēmija traucās pār mums kā negaidīta un nikna vētra; tas ir bijis pārbaudījumu laiks ikvienam, bet īpaši mums, vecākiem cilvēkiem. Daudzi no mums saslima, citi nomira vai pārdzīvoja dzīvesbiedru un tuvinieku nāvi, savukārt citi dzīvoja izolēti un vieni ilgāku laiku.
Kungs zina visu, ko esam piedzīvojuši šajā laikā. Viņš ir tuvu tiem, kuri jutās izolēti un vientuļi – sajūtas, kas kļuva sevišķi aktuālas pandēmijas laikā. Tradīcija stāsta, ka svētais Joahims, Jēzus vectētiņš, jutās atsvešināts no apkārtējiem, jo viņam nebija bērnu. Tāpat arī viņa sievu Annu uzskatīja par nekam nederīgu. Tāpēc Kungs sūtīja eņģeli viņu mierināt. Kamēr viņš noskumis atradās ārpus pilsētas vārtiem, Kunga vēstnesis parādījās viņam un teica: “Joahim! Joahim! Kungs ir dzirdējis tavu neatlaidīgo lūgšanu.” Vienā no savām slavenākajām freskām Džoto izvēlas atainot šo skatu naktī, vienā no tām daudzajām bezmiega naktīm, kas pildītas ar atmiņām, rūpēm un ilgām un pie kurām jau daudzi esam pieraduši.
Pat vistumšākajos dzīves brīžos, kā šie pandēmijas mēneši, Kungs turpina sūtīt eņģeļus, lai remdētu mūsu vientulību un atgādinātu: “Es esmu ar jums vienmēr.” Viņš saka to jums un saka man. Tā ir šīs dienas nozīme, un to vēlējos svinēt šajā īpašajā gadā, kad noslēdzas garais izolācijas periods un lēnām atsākas sabiedriskā dzīve. Lai katrs vectētiņš, ikviena vecmāmiņa, ikviens seniors, it īpaši tie, kas mūsu vidū ir visvientuļākie, saņem eņģeļa apmeklējumu.
Reizēm šiem eņģeļiem būs mūsu mazbērnu sejas, citreiz ģimenes locekļu, senu draugu vai arī šajos grūtajos laikos iepazīto draugu sejas. Šajā laika periodā esam iemācījušies, cik svarīgi ir apmeklējumi un apkampieni ikvienam no mums. Cik ļoti mani apbēdina tas, ka daudzviet tas joprojām nav iespējams.
Tomēr Kungs sūta mums vēstnešus arī caur Viņa Vārdu, kas mums vienmēr ir pieejams. Centīsimies lasīt vienu Evaņģēlija lapaspusi dienā, lūgsimies ar psalmu vārdiem, lasīsim praviešus! Mūs mierinās Kunga uzticība. Svētie Raksti mums palīdzēs arī izprast, ko Kungs vēlas, lai mēs darām. Jo katrā dienas stundā (sal. Mt 20, 1-16) un katrā dzīves gadalaikā Viņš turpina sūtīt strādniekus savā vīnadārzā. Es pats varu liecināt, ka saņēmu aicinājumu kļūt par Romas bīskapu, kad biju sasniedzis, tā teikt, pensijas vecumu un jau domāju, ka neko jaunu vairs neuzsākšu. Kungs ir vienmēr mums līdzās. Viņš ir mums līdzās ar jaunām iespējām un idejām, jauniem mierinājumiem, bet vienmēr līdzās. Jūs zināt, ka Kungs ir mūžīgs; Viņš nekad nedodas atvaļinājumā.
Mateja evaņģēlijā Jēzus saka apustuļiem: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami tās Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mt 28, 19-20) Šie vārdi ir veltīti arī mums šodien. Tie palīdz labāk saprast, ka mūsu aicinājums ir saglabāt savas saknes, nodot ticību jauniešiem un rūpēties par mazajiem. Padomājiet par to: kāds ir mūsu aicinājums mūsdienās, mūsu laikmetā? Saglabāt savas saknes, nodot ticību jaunajiem un rūpēties par mazākajiem. Nekad to neaizmirstiet.
Nav nozīmes, vai esi vecs, joprojām strādā vai ne, vai esi vientuļš, vai tev ir ģimene, vai kļuvi par vecmāmiņu vai vectētiņu jauns būdams vai vēlāk, vai vēl esi patstāvīgs vai tev ir nepieciešams atbalsts. Tāpēc ka Evaņģēlija sludināšanai un tradīcijas nodošanai saviem mazbērniem nav pensijas vecuma. Jums tikai jāsaņemas un jāuzņemas kaut kas jauns.
Šajā izšķirošajā vēstures momentā jums ir atjaunots aicinājums. Tas jūsos var radīt izbrīnu: kā tas ir iespējams? Mana enerģija apsīkst, un es nedomāju, ka varu daudz ko darīt. Kā es varu sākt rīkoties citādi, ja ieradums ir tik dziļi iegājis manā dzīvē? Kā es varu veltīt sevi nabagiem, ja esmu tik ļoti noraizējies par savu ģimeni? Kā es varu paplašināt savu vīziju, ja es nevaru pat iziet no savām mājām? Vai mana vientulība jau nav pietiekami smaga nasta? Pats Jēzus dzirdēja līdzīgu jautājumu no Nikodēma: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams?” (Jņ 3, 4) Un Kungs atbild – tā var notikt, ja mēs atveram savas sirdis Svētā Gara darbībai, kurš dveš, kur vēlas. Svētais Gars savā brīvībā nāk, kur vēlas, un dara, ko vēlas.
Kā esmu jau bieži teicis, izejot no pašreizējās krīzes, mēs nebūsim tādi paši, kā iepriekš, bet vai nu labāki, vai sliktāki. Un “Dieva griba ir (…), lai tā neizrādītos vēl viena vēstures traģēdija, no kuras mēs neko neesam mācījušies. Mums ir cieta galva! Lai neaizmirstam visus tos seniorus, kas nomira respiratoru trūkuma dēļ. (…) Kaut šīs neizmērojamās bēdas neizrādītos nevērtīgas, bet dotu mums iespēju spert kādu soli pretī jaunam dzīvesveidam. Kaut mēs reizi par visām reizēm varētu atklāt, ka esam viens otram vajadzīgi un ka tas ir veids, kā mūsu cilvēciskais trauslums var piedzīvot atjaunotni” (Visi brāļi). Neviens netiek glābts vienatnē. Mēs visi esam viens otram parādā. Mēs visi esam brāļi un māsas.
Ņemot to vērā, vēlos jums teikt, ka jūs esat vajadzīgi, lai brālībā un sociālā draudzībā palīdzētu celt rītdienas pasauli. Pasauli, kurā mēs kopā ar saviem bērniem un mazbērniem dzīvosim tad, kad vētra būs norimusi. Mums visiem vajag “aktīvi līdzdarboties, atjaunojot un atbalstot mūsu satraukto sabiedrību” (turpat, 77). Starp pīlāriem, kuri balstīs šo jauno ēku, ir trīs, kurus jūs labāk, nekā ikviens cits varat palīdzēt uzstādīt. Tie ir sapņi, atmiņas un lūgšana. Kunga tuvums dāvās visiem, pat vistrauslākajiem no mums, nepieciešamo spēku, lai uzsāktu jaunu ceļojumu pa sapņu, atmiņu un lūgšanu taku.
Pravietis Joēls kādreiz solīja: “Jūsu vecajie redzēs sapņus, jūsu jaunekļi skatīs redzējumus.” (Jl 3, 1) Pasaules nākotne ir atkarīga no šīs derības starp jaunajiem un vecajiem. Kurš, ja ne jaunie, var paņemt vecajo sapņus un tos īstenot? Bet, lai tā notiktu, ir nepieciešams turpināt sapņot. Mūsu sapņi par mieru, taisnību, solidaritāti var dot iespēju jaunajiem iegūt jaunas vīzijas; tādā veidā kopīgi mēs varam veidot nākotni. Jums jāparāda, ka ir, iespējams, iziet atjaunotiem no grūtas pieredzes. Esmu pārliecināts, ka ne vienu reizi vien jums ir bijusi šāda pieredze: savā dzīvē esat saskārušies ar daudzām šādām grūtībām un tomēr esat spējuši tikt tām pāri. Izmantojiet šo pieredzi, lai mācītos tikt gala tagad!
Tātad sapņi ir savijušies ar atmiņām. Es te domāju par sāpīgām kara atmiņām, par to, cik svarīgi palīdzēt jaunajiem apzināties miera vērtību. Tiem, kuri ir pārcietuši kara šausmas, ir jānodod tālāk šis vēstījums. Saglabāt dzīvu atmiņu ir katra vecāka cilvēka patiesa misija: saglabāt un dalīties ar citiem. Edīte Bruka (Edith Bruck), kura izdzīvoja holokaustā, ir teikusi, ka “ir vērti tie pūliņi un sāpes, lai saglabātu dzīvu atmiņu par notikušo pat tad, ja tiks apgaismota tikai viena sirdsapziņa”. “Man atmiņa ir dzīve,” viņa sacīja. Es domāju arī par saviem vecvecākiem un tiem jūsu vidū, kuriem vajadzēja emigrēt un kuri zina, cik ļoti grūti ir pamest savas mājas, kā to arī mūsdienās turpina darīt daudzi cerībā uz nākotni. Daži no viņiem varbūt ir līdzās mums un rūpējas par mums. Šīs atmiņas var palīdzēt veidot daudz humānāku un labvēlīgāku pasauli. Bez atmiņām mēs nekad nebūsim spējīgi celt; bez pamatiem mēs nekad nevaram uzcelt māju. Nekad. Un dzīves pamati ir atmiņas.
Un visbeidzot, lūgšana. Kā mans priekštecis pāvests Benedikts, pats dievbijīgs vecāka gadagājuma cilvēks, kurš turpina lūgties un strādāt Baznīcas labā, reiz teica: “Senioru lūgšana var aizsargāt pasauli, palīdzot tai, iespējams, daudz efektīgāk nekā daudzu citu rosīgās aktivitātes.” To viņš pateica 2012. gadā, tuvojoties sava pontifikāta beigām. Šajos vārdos ir ietverts kas skaists. Jūsu lūgšana ir ļoti vērtīgs resurss: kā dziļa elpa, kas ir tik neatliekami nepieciešama Baznīcai un pasaulei (sal. Evaņģēlija prieks, 262). It īpaši šajos visai cilvēces saimei grūtajos laikos, kad mēs turpinām ceļot vienā un tajā pašā laivā pāri pandēmijas vētrainajai jūrai, jūsu aizlūgšanai par pasauli un Baznīcu ir milzīga vērtība: tā iedvesmo ikvienā rāmu paļāvību, ka mēs drīz nonāksim krastā.
Dārgā vecmāmiņa, dārgo vectētiņ, dārgais draugs senior, noslēdzot savu vēstījumu jums, es gribētu atsaukties uz svētīgā (un drīzumā svētā) Šarla de Fuko piemēru. Viņš dzīvoja kā eremīts Alžīrijā un tur apliecināja “savu vēlmi justies kā visu cilvēku brālim” (Visi brāļi, 287). Viņa dzīves stāsts parāda, ka ir iespējams pat sava tuksneša vientulībā aizlūgt par visas pasaules nabadzīgajiem un patiešām kļūt par brāli vai māsu visiem.
Es lūdzu Kungu, lai, sekojot viņa, piemēram, mūsu sirdis kļūst jūtīgas pret nabadzīgo ciešanām un iestājas par viņu vajadzībām. Lai ikviens no mums mācās atkārtot visiem un sevišķi jaunajiem tos mierinājuma vārdus, kurus dzirdējām šodien: “Es esmu ar jums vienmēr!” Dodieties uz priekšu! Lai Kungs dāvā jums savu svētību.
Romā, Sv. Jāņa Laterāna Bazilikā, 2021. gada 31. maijā, Vissv. Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētku dienā
