Turpinot sinodālo jeb kopīgo ceļu, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis aicina ieziļināties Izredzētās tautas ceļa ar Dievu vēsturē.
Pateicoties Dieva noslēgtajai derībai izraēlieši kļuva par Dieva „īpašumu”, priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19: 5 – 6). Uz Dieva tuvību savai tautai norāda arī Likums uzticīgai un svētai dzīvei (Izc 20 – 23), arī taisnības garantēšanai visiem. Dievs nosaka neapspiest svešiniekus, jo tauta arī bija svešinieki Ēģiptē (Izc 22: 21). Taisnību un laipnību pret migrantiem morāli pamato tautas pieredze Ēģiptē.
Dievs redzami pavada tautu arī ar mājošanu skaidri un detalizēti noteiktā svētvietā (Izc 25 – 27), no kurienes viņš dod norādījumus, kur saņem upurus. Svētvietā ir trīs līmeņu pieejas: 1) „vissvētākā vieta”, kur glabājas šķirsts un tāfeles, kas pieejamas tikai augstajam priesterim Izlīguma dienā; 2) „svētā vieta” ar tabernākulu un saiešanas telti, kas pieejama tikai priesteriem; 3) apkārtne, kur ļauts ieiet tiem, kas nav priesteri. Būtiski, ka šī svētvieta bija mobila un uzstādīta, kur vien tauta ceļā apstājās. Uz Dieva klātbūtni vai godību (kavod) vēlāk sauktu par „šekina” norādīja mākonis virs svētvietas, kas devās līdzi izraēliešiem un aizvien bija ar tiem (Izc 40: 34).
Salomons uzbūvēja svētnīcu Jeruzalemē kā Dieva mājvietu tautas vidū, kur klātesoša Dieva godība (1 Ķēn 5 – 8). Pēc Salomona valsts sadalījās uz 200 gadiem Izraēlī kā ziemeļvalstī ar centru Samārijā un Jūdejā kā dienvidvalstī ar centru Jeruzalemē. Lai gan sekoja deportācijas, kuras uztvēra kā Dieva sodu par neuzticību derībai, tomēr Dievs savā uzticībā palika līdzās savai tautai arī šajā pieredzē. Atrašanās ceļā un migrācija sāka pastāvīgi iezīmēt jūdu, vēlāk sauktā jūdaisma, identitāti un dzīves veidu. Dievs likās promesošs pēc Jeruzalemes svētnīcas izpostīšanas (sal. Ps 137: 1, 4). Nostiprinājās uzskats, ka Dievs mājo debesīs, bet svētnīcā var tikai piesaukt Dieva „vārdu.” Dieva „godība” un „vārds” ir divi ceļojošā Dieva klātbūtnes veidi svētnīcā.
Ezehiēls redzējumā skata to, kā Dieva klātbūtne atstāj ne tikai svētnīcu, bet arī Jeruzalemes svētnīcu (sal. Ez 10: 18 – 19). Pravietis nesaka, kurp dodas Dieva godība, bet tikai norāda, ka Dievs pamet grēcīgo pilsētu un apgānīto svētvietu (sal. Ez 9:9–10). Ja Dievs klātesošs ne tikai Sionas kalnā un var brīvi atstāt tur esošo mājvietu, tad varēja doties ar tautu trimdā un to vadīt caur Ezehiēlu, (otro) Isaju, Daniēlu, Esteri, Zarubābelu, Ezru un Nehemiju.
Pēc Babilonas trimdas tikai nedaudz migrantu vēlējās atgriezties mājās. Nācās apzināties savu nacionālo un kulturālo identitāti, pārvarēt konfliktus starp „trimdas bērniem”, kuri bija izglītotāki, un „zemes ļaudīm”, kuri nebija devušies trimdā. Pats svarīgākais bija atjaunot svētnīcu, kuru plaši aprakstīja Ezehiēls (40. – 48. nod.). Dievs atklājās klātesošs šajā atjaunotnē, caur Garu vadot šo pārkārtošanos. Daudzi ebreji palika Babilonijā, Persijā, saskārās ar grieķu, vēlāk romiešu kultūru, nereti uzspiestu elkdievību un draudiem savai identitātes saglabāšanai. (turpinājums sekos)
Vēstnesītis, Nr. 17 (389) 2021. gada 24. oktobris
