Kunga pasludināšanas svētki atnākuši arī šogad, bet to gaismu aizēno notikumi Ukrainā – brīvai, suverēnai valstij uzbrucis agresors, kurš, nespējot gūt ātru uzvaru, kā arī sastopoties ar sīvu pretestību, iznīcina civilos objektus un nogalina civiliedzīvotājus, izraisot neiedomājamas ciešanas. Cilvēciskie, politiskie un diplomātiskie pūliņi, šķiet, bijuši neveiksmīgi, jo Krievijas armijas vardarbība turpinās. Kā daudzas reizes vēsturē, ir iestājies tumsas brīdis, kad cilvēki sāk apjaust savu spēku ierobežotību un atceras, ka ir Kāds, kura varā ir šo tumsas uzbrukumu apturēt. Cilvēki atceras, ka ir saulē tērptā Sieviete (sal. Atkl 12, 1), kuras aizlūgumus Tas, kurš ir Alfa un Omega, vienmēr uzklausa. Atceras, ka jau 1917. gadā Fatimā Dievmāte lūdza veltīt Krieviju viņas Bezvainīgajai Sirdij.
Šogad pāvests Francisks veltīja Ukrainu un Krieviju Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij Kunga pasludināšanas svētkos, 25. martā, un viņa aicinājumam kopā ar visas pasaules bīskapiem, priesteriem un ticīgajiem atsaukusies arī katoliskā Baznīca Latvijā.
Rīgas Svētā Alberta baznīcā pl. 18, laikā, kad Romas Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Gandarīšanas dievkalpojumu, kurā tika izteikts šis veltīšanās akts, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs kopā ar Rīgas palīgbīskapu Aandri Kravali un daudziem priesteriem svinēja Svēto Misi šajā nodomā.
Savu homīliju arhibīskaps iesāka ar Vatikāna II koncila mācībā ietverto aicinājumu lasīt laika zīmes un atgādināja, ka Baznīcas uzdevums ir tās atpazīt un izskaidrot Evaņģēlija gaismā. Viena no tādām laika zīmēm, kas vēl turpinās, ir kovids, bet no 24. februāra ir jauna realitāte, kas daudzas dzīves ir pilnīgi izmainījusi – karš Ukrainā. Ieklausoties arhibīskapa sacītajā, radās jautājums – vai mēs pandēmiju uztvērām kā vērā ņemamu Dieva dotu zīmi, vai kā neērtību, kura pēc iespējas ātrāk jāpārvar, lai atgrieztos pie vecās, steidzīgās, bet tik ērtās dzīves?
Kā uzlūkot no kristīgā skatpunkta karu, kā to saprast, jautāja arhibīskaps. Jēkaba vēstulē lasām – kari ir no kaislībām un kārībām cilvēku sirdīs. Arhibīskaps pievērsās arī svētā Jēkaba izteikumam, ka lūgšana netiek uzklausīta, jo – slikti lūdzaties. Slikti lūgties nozīmē, ka arī reliģiju var padarīt par ideoloģiju un izmantot pasaulīgiem mērķiem. Totalitārie režīmi visos laikos, kā arī valsts struktūras, kad tās kļūst nedemokrātiskas, mēģina padarīt reliģiju par savu interešu aizsardzības rīku.
Attiecībā uz karu arhibīskaps pievērsa sanākušo uzmanību pāvesta Jāņa XXIII enciklikai “Pacem in terris”, kura veltīta miera jautājumiem. Tajā pāvests norāda, ka miers nav tikai kara iztrūkums, bet miers ir taisnības auglis, ja tiek respektēti taisnīguma principi. Arhibīskaps pievērsās arī domai, kas toreiz nebija tik aktuāla, bet pēdējā laikā kļuvusi ļoti nozīmīga – par cilvēka cieņu, kura ir jārespektē. Šajā gadījumā, ņemot vērā kara realitāti, jāatzīst, ka cieņa piemīt ne tikai katrai atsevišķai personai, bet arī tautām un nācijām. Ir jārespektē to tiesības iet savu ceļu. Kāpēc šis karš? Kāpēc sākās divi Pasaules kari? Lielie kari parasti notiek, kad viena valsts vēlas iejaukties otras valsts iekšējās lietās un mēģina diktēt savus noteikumus. Līdzīgi, kā otra cilvēka iekšējā pasaule ir neaizskarama, svēta, tā arī katras tautas kultūra, tās tiesības iet savu ceļu, pat ja tas ir ar kļūdām, ir neaizskaramas. Šī nav tikai Krievijas un Ukrainas šodienas attiecību problēma, lielās valstis joprojām krīt tajā pašā impēriskās domāšanas bedrē, no kuras savā laikā jau izraisījušies divi pasaules kari.
Atsaucoties uz mātes Terēzes sacīto, arhibīskaps norādīja, ka ļoti būtisks aspekts šajā kara mehānismā un lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, kuros nogalina vairāk bērnu, nekā pasaules karos kopā. Kara saknes ir kā hidra ar daudzām galvām, tiem nav tikai viens iemesls.Ikvienā gadījumā, ja cilvēks iziet uz kompromisu ar lielu grēku, viņš dod ieguldījumu kara sākuma liesmai.
Kāda ir izeja, lai tiktu tam pāri, jautāja arhibīskaps. Šodienas lasījumi par to runā ļoti spēcīgi. Situācijā, kad nesaprotam, kas notiek, kāda tam jēga, kā rīkoties, psalmā dota visskaidrākā norāde, kas ir svarīgs: ”Lūk, es nāku pildīt Dieva gribu”. Saprast, ko Dievs vēlas ar to pateikt un kas jādara.
Arhibīskaps arī minēja, ka grieķu katoļu arhibīskaps Ukrainā Svjatoslavs Ševčuks atzinis, ka daudzi viņam jautā, kur ir Dievs, kāpēc Viņš pieļauj šīs ciešanas? Viņš atbildējis, ka Dievs ir ar tiem, kuri cieš, Viņš pats ir iemiesojies un cietis līdz ar visiem. Viņš cieš līdz ar katru cilvēku, bet ukraiņu tauta būs kopā ar Viņu augšāmcelšanās noslēpumā. Bet arhibīskaps atzina, ka ukraiņu garīdznieka teiktais atbilst mūžības perspektīvai, un tad kara realitāte cilvēku nesalauž.
Dievs nav klusējis, Viņš ir atklājis savu gribu, aicinot jau 1917. gadā ar Fatimas ganu starpniecību cilvēci uz grēku nožēlošanu. Viņš ir aicinājis lūgties īpašā veidā par Krieviju, jo, ja atgriezīsies Krievija, būs ļoti liela svētība, iestāsies miers. Ja neatgriezīsies, būs jauni kari un Krievijas maldi izplatīsies pasaulē, kas tā arī notika.
Šobrīd ir jauns cēliens, sacīja arhibīskaps, pēc PSRS sabrukuma atkal ir aicinājums gandarīt par grēkiem, lūgies par Krieviju, un negaidītu pavērsienu ir atklājusi viena no Fatimas visionārēm – māsa Lūcija. Dievmāte vēlējusies, lai Krievija tiktu atdota Viņas Bezvainīgajai sirdij. Šis aicinājums atgādina par kāzām Galilejas Kānā, kur Jaunava Marija pirmā pamana problēmu un aicina Dēlu iejaukties. Jēzus it kā atsaka, bet, paklausot mātes aicinājumam, apsteidz savu laiku. Pateicoties mīlestības saiknei, Marijai ir vara pār Jēzus sirdi. Tur ir tieši šis aicinājums – lai viņa izlūdz no Dēla dievišķo iedarbību, lai ar Viņa spēku grēka vara tiek satriekta. Tāda ir Dieva griba šodienai – stāties cīņā ar grēka spēku.
Homīlijai sekoja garīgās adopcijas svētsolījumu salikšana, ko vadīja kustības “Par dzīvību” kapelāns priesteris Aivars Līcis. Krietns pulks ticīgo vēlējās uzņemties ar lūgšanām un gandarīšanu rūpi par kādu vēl nedzimušu, bet Dieva nodomā jau esošu bērnu, kura dzīvība ir apdraudēta. Šie solījumi tika salikti laikā, kad Krievijas armijas ieroči Ukrainā jau dzēsuši daudzu bērnu dzīvības, un cilvēki, kuri uzņēmušies šīs dzīvības sardzes saistības, ir kareivji garīgajā cīņā, lai tiktu cienīta un sargāta jebkura cilvēka dzīvība, kuru Dievs aicinājis ienākt pasaulē visos tās posmos.
Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps kopā ar priesteriem veltīja Krieviju, Ukrainu un Latviju Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij.
Stella Jurgena; Foto: Romualds Beļavskis
