Diakona Gunāra svētdienskola. Vārdu salikums, kas ne vienam vien Rīga Svētā Jēkaba katedrāles draudzes brālim vai māsai rosina siltas atmiņas. Dažkārt pat vairākus gadu desmitus senas. Arī darba augļi ir ienākušies – kādam diakona Gunāra svētdienskolā sagatavots ceļš tālākai izglītībai Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā vai vēl kādā citā mācību iestādē, vēl citiem ielikts stiprs pamats “dzīves doktora darbam”, kā vienmēr teic pats diakons, laulībai vai vienkārši ticības dzīvei. Ātri skrien laiks un diakons, arī ticības pamatu būvētājs topošajiem un esošajiem katoļticīgajiem, jau svinēja septiņdesmito dzimšanas dienu. Kaut arī diakona Gunāra dzimšanas diena ir 2. aprīlī, viņš draudzes vidū to vēlējās svinēt 24. aprīlī, Kunga žēlsirdības svētdienā.
Svinības iesākās ar Svēto Misi Jēkaba katedrālē, kuru svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un kurā kalpoja arī pats jubilārs. Uzrunas iesākumā arhibīskaps pieskārās Baltās jeb Kunga žēlsirdības svētdienas vēsturei un minēja, ka klajā nākusi svētās klostermāsas Faustīnes Kovaļskas dienasgrāmata latviešu valodā, jo tieši viņas mistiskā pieredze bija pamats Žēlsirdības svētdienas svētku iedibināšanai. Arhibīskaps pieminēja māsas Faustīnes garīgās dzīves pieredzi, izceļot viņas kalpojuma apslēptību un vienkāršību – viņa nebija ieguvusi vērā ņemamu izglītību, savā klosterī pildījusi mazos, vienkāršos uzdevumus – bijusi vārtu māsa, strādājusi virtuvē, maizes ceptuvē un dārzā. Viņš norādīja arī uz klostermāsas garīgās dzīves grūtībām – dvēseles tumšās nakts pieredzi, apkārtējo neuzticēšanos, šaubas, pat izsmieklu, kā arī ļoti lielo atvērtību uz Dieva Gara darbību un bezierunu gatavību ļaut Baznīcai verificēt viņas mistisko pieredzi. Arhibīskapa sacītais aktualizēja joprojām būtisko jautājumu par privāto atklāsmju autentiskumu un to verificēšanu Baznīcas miesā. Uzrunā arhibīskaps nevairījās pieminēt arī tādu jūtīgu jautājumu, kā māsas Faustīnas vīziju izvērtējumu no psihiatrijas zinātņu skatpunkta un minēja, ka atbilstoši tā laika medicīnas slēdzieniem māsa atzīta par garīgi veselu. Kā māsas Faustīnes pieredzes lielāko vērtību arhibīskaps minēja tieši Dieva žēlsirdības atklāšanu pasaulei un atgādināja par svētās pieredzē saņemto vēsti par Dieva žēlsirdības stundu pl. 15, kurā cilvēkiem dāvāta vistiešākā piekļuve Dieva žēlsirdībai, aicinot uz apzinātu kontaktu ar šo žēlsirdību.
Pievēršoties dienas lasījumiem un runājot par Jēzus atnākšanu pie mācekļiem nedrošības un šaubu brīdī, arhibīskaps izcēla divus momentus – Jēzus dāvāto mieru un uzdevumu doties pasaulē sludināt Evaņģēliju. Viņš minēja arī Jēzus žēlsirdības misijas nodošanu mācekļiem un tiem, kas sekos pēc viņiem līdz pat mūsu dienām. Kā centrālo vēsti dienas lasījumos arhibīskaps izcēla tajos ietverto aicinājumu nebaidīties un ticību, kura ir dzīva un spēcīga arī bez brīnumu pieredzes. Mūsdienās ir svarīgāki brīnumi, sacīja arhibīskaps, kurus Dievs veic cilvēka iekšienē.
Savas uzrunas noslēgumā arhibīskaps norādīja, ka vēsture nav beigusies, Dieva žēlsirdība turpina darboties ar katru no mums un šīs atziņas savienoja arhibīskapa sacīto ar diakona Gunāra dzīvi un kalpojumu. Diakons Gunārs, kalpojot pie altāra un svētdienskolā, arī ir tās Dieva žēlsirdības misijas liecinieks un mantinieks, kuru savā laikā saņēmis no Augšāmceltā. Mēs esam pieraduši pie diakona enerģiskā un reizēm adatainā humora, svētdienskolas apmeklētāji bauda garīgo maizi tālam un ilgam ticības ceļam, draudzes brāļi un māsas redz dievnama altārus daiļumā un sakārtotībā, bet nezinām, kādus apslēptus tumsas brīžus viņš piedzīvo un arī nezinām, kādus brīnumus Dievs apslēptībā dara viņa dvēseles dziļumos.
Pēc Svētās Mises īsu uzrunu sacīja draudzes prāvests Pauls Kļaviņš, minot diakona Gunāra ilgo un uzticīgo, gandrīz 40 gadu ilgo kalpošanu, kā arī izceļot viņa mīlestību uz kārtību un spēju savienot atvērtību uz jauno ar uzticību senajām tradīcijām. Kā sacīja prāvests, diakons mūsu visus ir virzījis ceļā, kurā esam kopā uz viena viļņa, arī šobrīd – Sinodālajā kustībā. Pēc draudzes sveiciena pateicības vārdus sacīja arī pats jubilārs, atzīstot draudzi kā savu ģimeni un cildinot dienišķās maizes vērtību, secinot, ka šobrīd viņa dienišķā maize ir Dieva žēlsirdība.
Svinības noslēdzās ar kopīgu mielastu Svētdienskolas telpās, kurā kopā ar draudzes brāļiem un māsām piedalījās arī arhibīskaps un viņa palīgs – bīskaps Aandris Kravalis. Klātesošos ar mūzikas skaņām priecēja saksofonists Matīss Ozoliņš, kopienas “Effata” mūziķis Ģirts Reimats, kā arī diakonu sveica draudzes koris un tā diriģents Jānis Karpovičs. Savukārt aktrises Olgas Dreģes sacītā dzeja, kurā bija gan dziļu atziņu dzelmes, gan dzirkstošs humors, savdabīgā veidā uzzīmēja paša diakona portretu ar viņa dvēseles dziļumu starojumu un humora dzirksti.
Stella Jurgena
