Šodien Romā, Kolizejā norisinājās tradicionālā Krusta ceļa lūgšana, kuru vadīja pāvests Francisks un kuras laikā šogad īpaši tika pārdomātas grūtības, ar kurām saskaras ģimenes, jo šovasara noslēgsies ģimenēm veltītais gads. Piedāvājam meditācijas un liecības, kas izskanēja Krusta ceļa laikā.
Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.
R/. Amen
Ievadlūgšana
Kungs Jēzu,
Šajā dienā, kuru svētījušas Tavas ciešanas,
mēs paceļam pie Tevis savu balsi
ar paļāvību, ka Tu mūs uzklausīsi.
Mēs Tevi slavējam,
Jo Tu esi mūsu dzīvības avots,
Tu sev uzliki mūsu ciešanas,
ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
Mēs ticam,
ka caur Tavām brūcēm esam dziedināti,
ka Tu mūs nepamet vienus pārbaudījuma stundā
un ka Tavs Evaņģēlijs ir patiesā gudrība.
Mēs atpazīstam Tavu izmocīto miesu
Tik daudzos savos brāļos un māsās,
vardarbību, ko izcieti tu, – arī šodien vajātajos,
pamestību, ko pieredzēji, – tikko nonāvētajos.
Tu gribēji dzīvot ģimenē,
uzlūko ar labvēlību mūsu ģimenes:
uzklausi lūgšanas,
saklausi vaimanas,
svētī mūsu nodomus,
pavadi ģimenes to ceļā,
atbalsti šaubu brīžos,
dziedini ievainotas attiecības,
dot drosmi mīlēt,
dāvā piedošanas žēlastību
un palīdzi tām būt atvērtām pret citu vajadzībām.
Kungs Jēzu,
Kas tiki piesists krustā un augšāmcēlies,
Dari, lai neļaujam atņemt sev cerību par atjaunotu cilvēci,
par jaunām debesīm un jauno zemi,
kur Tu noslaucīsi katru asaru no mūsu acīm
un kur vairs nebūs ne vaimanu, ne bēdu,
jo vecās lietas ir pagājušas,
un mēs būsim liela ģimene, kas dzīvos
tavas mīlestības un miera mājās. Āmen.
Pirmā apcere (I)
Jēzus Olīvdārzā
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (14,32-36)
Viņš gāja uz vietu, ko sauca par Ģetzemani. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: «Sēdiet šeit, kamēr es lūgšu Dievu!» Viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni, un iesāka baiļoties un skumt. Un Viņš tiem sacīja: «Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā!» Nedaudz pagājis tālāk, Viņš krita zemē un lūdza Dievu, lai šī stunda paietu Viņam secen. Un Viņš sacīja: «Abbà, Tēvs! Tev viss ir iespējams, novērs šo biķeri no manis, tomēr ne to, ko Es gribu, bet to, ko Tu»
Jaunlaulāto pāris
Mēs apprecējāmies pirms diviem gadiem. Mūsu laulību vēl nav skārušas pārbaudījumu vētras. Bija pandēmijas laiks, kas visu nedaudz sarežģīja, bet esam laimīgi. Šķiet, ka mums ir kā ilgs medusmēnesis, neskatoties uz kādiem ikdienišķiem strīdiem un mūsu atšķirībām. Tomēr bieži mums ir bail. Pārņem bažas, kad redzam savu draugu izjukušās laulības. Kad lasām avīzēs, ka aizvien vairāk pieaug šķirto laulību skaits. Kad mums saka, ka arī mēs noteikti varētu šķirties, jo tāda ir pasaule, tāda ir statistika. Arī kad jūtamies vientuļi, jo nesaprotam viens otru. Kad ar lielām grūtībām spējam nodzīvot līdz mēneša beigām. Kad dzīvojam kā svešinieki zem viena jumta. Kad naktī pamostamies ar satrauktu sirdi, sajuzdamies “kā bāreņi”, kas atstāti vieni. Jo mēs aizmirstam, ka esam bērni. Jo domājam, ka mūsu laulība un ģimene ir atkarīga tikai no mums pašiem, no mūsu spēkiem. Tagad mēs sākam apzināties, ka laulības dzīve nav tikai romantisks piedzīvojums, bet tajā ir arī Ģetzemane un ciešanas, kas rodas, laužot sevi otra dēļ.
Kungs Jēzu, kas cieti bailes un sāpes,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas lūdzies pārbaudījuma stundā,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas aicini mūs būt nomodā un lūgties kopā ar tevi.
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu, kas esi debesīs,
svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien,
un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,
un neieved mūs kārdināšanās, bet atpestī mūs no ļauna. Amen.
Kungs Jēzu, Tu lūdzies
kluso olīvkoku ēnā un
piekriti ciest par mums līdz nāvei, līdz nāvei pie krusta,
uzklausi mūsu lūgšanas par jaunlaulātajiem:
palīdzi viņiem pārvarēt grūtības vienotībā ar Tevi,
un dod mums visiem žēlastību palikt kopā ar Tevi pārbaudījuma stundā.
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Otrā apcere (II)
Jēzus – Jūdasa nodots un savējo atstāts
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Mateja evaņģēlija (26,52.56)
Un kamēr Viņš vēl runāja, lūk, atnāca Jūda, viens no Divpadsmit. Viņš tuvojās Jēzum, lai Viņu noskūpstītu. Jēzus sacīja viņam: «Jūda, tu ar skūpstu nodod cilvēka Dēlu.» Tad tie, kas bija kopā ar viņu, redzot, kas notiek, sacīja: «Kungs, mums vajag cirst ar zobenu?» Un viens no viņiem izvilka zobenu un nocirta augstā priestera kalpam labo ausi. Jēzus viņam sacīja: «Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā». Tad visi mācekļi atstāja Viņu un aizbēga.
Ģimene misijās
Kungs, mēs pirms desmit gadiem devāmies misijā, jo mums nepietika tikai ar savu laimi. Mēs vēlējāmies dāvāt sevi un savu dzīvi, lai arī citi piedzīvotu šo prieku. Mēs gribējām liecināt par Kristus mīlestību arī tiem, kuri Viņu nepazīst. Un nav svarīgi kur. Kopienas dzīve un ikdienas aktivitātes palīdz mums audzināt bērnus ar atvērību uz dzīvi un pasauli. Taču tas nemaz nav viegli: mēs neslēpjam savu nemieru un bailes dzīvot ģimenes dzīvi nedrošībā, tālu no savas zemes. Pēdējos mēnešos tam visam pievienojas kara traģēdija. Nav viegli dzīvot tikai ar ticību un mīlestību, jo bieži nespējam pilnībā paļauties uz Dieva Apredzību. Un reizēm, redzot sāpes un ciešanas, ko pieredz mātes, mirstot dzemdībās vai vēl jo vairāk bombardēšanas laikā, vai arī redzot ģimenes, kuras izposta karš, bads un vardarbība, nāk kārdinājums izvilkt zobenu, bēgt, pamest Tevi, atstāt visu, domājot, ka nav vērts… Bet tas nozīmētu nodot visnabadzīgākos brāļus, kuri ir tava miesa pasaulē un kuri mums atgādina, ka Tu esi dzīvs.
Kungs, tevi nodeva ar skūpstu
R/. Dona nobis pacem.
Tu biji mācekļu atstāts
R/. Dona nobis pacem.
Tu pieredzēji vientulību un pazemojumus
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu….
Kungs Jēzu, kas ar lēnprātību pieņēmi
Jūdasa nodevīgo skūpstu,
uzklausi mūsu lūgšanas:
dāvā ģimenēm misijās drosmi liecināt par tavu Evaņģēliju
un dāvā mums visiem žēlastību uz ļaunu atbildēt ar labu,
lai mēs būtu miera un izlīguma veicinātāji.
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Trešā apcere (III)
Jēzus, Sinedrija notiesāts
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (14,55.61-62.64)
Augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada. Augstais priesteris Viņam jautāja: «Vai tu esi Kristus, Visvarenā Dieva Dēls?» Bet Jēzus sacīja: «Es esmu!» Un tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš esot pelnījis nāvi.
Laulātais pāris bez bērniem
Mūsu saderināšanās ilga dažus mēnešus, tad dzīve mūs izšķīra uz ilgu laiku, liekot izjust mokošo sajūtu, ka mūsu sirdis pukst tālu viena no otras. Un, kad atkal satikāmies, mēs ar steigu aprecējāmies, jo bijām ilgi gaidījuši un baidījušies. Mēs atstājām savās dzimtās mājas, lai veidotu paši savējo. Mēs uzsākām ceļu kā dzīvesbiedri, pilni ar dažādiem plāniem un jaunības ilūzijām. Tad dzīve parādīja, ka esam trausli, mūsu cerības kļuva vājākas; dzīve bieži mums lika iet pa ceļu, kas veda stāvā kalnā, un tā virsotnē sastapāmies aci pret aci ar faktu, ka nevarēsim kļūt par vecākiem. Mēs bieži izjutām sāpes par cilvēku runām attiecībā uz mūsu nespēju radīt bērnus. «Kā tad jums nav bērnu?», dzirdējām jautājam tūkstošiem reižu, it kā lai norādītu, ka ar mūsu laulību un mīlestību nepietiek, lai mēs būtu ģimene. Cik daudz nosodošu skatienu mums nācās paciest. Bet mēs turpinām savu ceļu, dienu dienā ejam sadevušies rokās, kopā rūpējoties par brāļu un draugu kopienu, kura mums, piedzīvojot vientulību un maigumu, ar laiku kļuvusi par mājām un ģimeni.
Kungs Jēzu, kas saņēmi netaisnu sodu,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas pacieti ļaunprātīgus apmelojumus un apsūdzības,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, nevainīgs būdams, tiki vajāts,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, Tu, kas tiki netaisnīgi notiesāts,
uzklausi mūsu lūgšanu:
palīdzi laulātajiem, kuriem nav bērnu,
kopā iet savu ceļu roku rokā,
izdzīvojot pilnībā laulāto mīlestības sakramentu,
un dāvā mums visiem žēlastību pārvarēt grūtības ar apņēmīgu lēnprātību.
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Ceturtā apcere (IV)
Pēteris noliedz Jēzu
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (14,66-68.72)
Pēterim pagalmā esot, nāca viena no augstā priestera kalponēm, un, redzēdama Pēteri sildāmies, uzlūkoja viņu un sacīja: «Arī tu biji ar Jēzu Nācarieti». Bet viņš noliedza, sacīdams: «Ne es zinu, ne es saprotu, ko tu runā». Un viņš izgāja ārā, pagalma priekšā; tad gailis dziedāja. Un Pēteris atminējās vārdu, ko Jēzus viņam sacīja: «Pirms nekā gailis otrreiz dziedās, tu mani trīskārt noliegsi». Un viņš sāka raudāt.
Daudzbērnu ģimene
Kad mēs apprecējāmies, domājām, ka mums nevarēs būt bērni. Tad pēc kāzu ceļojuma piedzima pirmais, kas izmainīja mūsu dzīvi. Mēs gribējām lēnām īstenot plānus, īstenot sevi darbā, ceļot, mēģināt dzīvot kaut nedaudz līdzīgi mūžīgiem saderinātajiem. Bet laikā, kad mēs vēl joprojām nespējām noticēt pirmās dāvanas skaistumam, ieradās otrs bērns: meitene. Šodien, atskatoties atpakaļ, varam teikt, ka arī pārējie ieradās viens pēc otra, gandrīz nemanot. Un mūsu sapņi? Tos veidoja reālie notikumi. Un mūsu profesionālā izaugsme? To izmainīja dzīves fakti, kas vienkārši nāk priekšā. Un tad sajutām bailes, ka kādu dienu varam visu noliegt, kā Pēteris: pieredzējām satraukumu un nožēlas kārdinājumu daudzu negaidītu izdevumu priekšā, nemieru par spriedzi ar pusaudžu vecuma bērniem. Agrākās vēlmes piekāpās mūsu ģimenes vajadzībām. Protams, nav viegli, taču tā ir nesalīdzināmi skaistāk. Un, neskatoties uz rūpēm un ikdienas noslogotību, kas, šķiet, nekad nebeigsies, mēs nekad neatkāpsimies.
Kungs Jēzu, kas noslaucīji Pēterim asaras,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas piedod tiem, kas atzīst, ka ir grēkojuši.
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas saproti mūsu nedrošību,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, kas apskauj tos, kas lūdz piedošanu,
uzklausi mūsu lūgšanu:
dāvā daudzbērnu ģimenēm žēlastību ar prieku pārvarēt visas grūtības
un mums visiem – vienmēr piecelties pēc kritiena.
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Piektā apcere
Jēzus, Pilāta notiesāts
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (15,12-15)
Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: «Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu?» Bet tie atkal kliedza: «Sit Viņu krustā!» Pilāts sacīja viņiem: «Ko tad Viņš ļaunu darījis?» Bet tie vēl vairāk kliedza: «Sit Viņu krustā!» Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā.
Ģimene ar bērnu invalīdu
Mūsu bērns tika cilvēku notiesāts vēl pirms nākšanas pasaulē. Mēs satikām ārstus, kuri rūpējās par viņa dzīvību pirms dzimšanas, un arī tos, kas skaidri lika saprast, ka labāk būtu neļaut bērnam piedzimt. Un, kad izvēlējāmies dzīvību, arī mēs kļuvām par tiesāšanas objektu. «Tā būs nasta jums un sabiedrībai», mums teica. «Sit viņu krustā!» Bet viņš taču nebija nodarījis neko ļaunu! Cik bieži pasaules spriedums ir pārsteidzīgs un virspusējs, un tas sāpina pat ar vienu skatienu. Mēs turpinām kaunēties par citādību, vairāk par to jūtam žēlumu nekā ar to dzīvojam. Invaliditāte nav kaut kas, ar ko lepoties, ne kāds zīmogs, bet drīzāk kā tērps dvēselei, kura bieži vien izvēlas labāk klusēt netaisnu spriedumu priekšā; nevis aiz kauna, bet aiz žēlsirdības pret tiem, kas to tiesā. Mēs neesam pasargāti no šaubu krusta vai no kārdinājuma sev jautāt, kā būtu, ja viss būtu noticis citādāk. Bet īstenībā invaliditāte ir stāvoklis, nevis īpašība, un mūsu dvēsele, pateicoties Dievam, nepazīst šķēršļus.
Kungs Jēzu, kas uzlūkoji savus ienaidniekus ar mīlestību,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas nebaidījies no tiem, kas nogalina miesu, bet ne dvēseli,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas spried tiesu ar žēlsirdīgu mīlestību,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, kas tiki pasaulīgas loģikas tiesāts,
uzklausi mūsu lūgšanas par ģimenēm ar bērniem, kas cieš!
Dāvā tām atbalstu un mierinājumu grūtībās,
un dāvā mums visiem žēlastību vienmēr un visur izvēlēties, sargāt un mīlēt dzīvību!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Sestā apcere (VI)
Jēzus, tiek šaustīts un kronēts ar ērkšķiem
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (15,15.17-19)
Pilāts rīkstēm nošaustīto Jēzu atdeva sišanai krustā. Karevji ieģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu vainagu, to uzlika Viņam galvā, un sāka Viņu sveicināt, sakot: «Sveicināts, jūdu ķēniņ!», un ar niedri sita Viņam pa galvu, spļāva Viņam virsū, un, mezdamies ceļos, atdeva Viņam godu.
Ģimene, kas pārvalda ģimenes māju
Mūsu māja ir liela ne tikai telpas ziņā, bet galvenokārt cilvēcības dēļ, kas piemīt cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Kopš laulības sākuma mēs nekad neesam bijuši tikai divatā. Mūsu aicinājums ir bijis dalīties citu sāpēs, un tāds tas ir arī pēc 42 laulības gadiem. Mums ir trīs laulībā dzimuši bērni, deviņi mazbērni un pieci adoptēti bērni, kuriem ir dažādi psiholoģiski traucējumi, taču mūsu aicinājumu raksturo viss cits, tikai ne bēdas. Mēs neesam pelnījuši tādu dzīves svētību. Tiem, kas domā, ka nav cilvēcīgi atstāt vienus tos, kas cieš, Svētais Gars sirdī iedveš vēlēšanos rīkoties un nepalikt vienaldzīgiem, nepalikt malā. Sāpes mūs ir pārveidojušas. Sāpes atgriež pie būtiskā, sakārto dzīves prioritātes un vienkārši atjauno cilvēka cieņu kā tādu. Ejot sāpju ceļu kopā ar daudziem šaustītajiem un krustā sistajiem, esot viņiem līdzās, nesot viņu krusta smagumu, mēs atklājām, ka īstais karalis ir tas, kurš sevi dod citiem un atdod sevi kā maizi uzturam, dvēseli un miesu.
Kungs Jēzu, kas tiki šaustīts miesā un garā,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas iepazini nevainīgā ciešanas,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas tiki pazemots, izsmiets, ērkšķiem kronēts,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kas izcieti sāpes un nicinājumu,
uzklausi mūsu lūgšanu:
dāvā mūsu ģimenēm žēlastību iemācīties pieņemt tos, kas ir ievainoti,
un dod mums visiem uzņemties atbildību un rūpes par citu ciešanām!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Septītā apcere (VII)
Jēzus nes krustu
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģēlija (15,20)
Pēc tam, kad bija viņu izsmējuši, tie novilka viņam purpura tērpu un viņu ieģērba viņa paša drēbēs. Tad tie izveda viņu, lai viņu sistu krustā.
Ģimene, kurā ir slims dzīvesbiedrs
Kādu rītu, kas bija tāds pats kā daudzi citi, mana sieva divas reizes zaudēja samaņu. Sekoja došanās uz slimnīcu un ļaunas slimības atklāšana, kas jau izplatījās viņas galvā kā inde. Tad operācija, rehabilitācija, ārstēšana…, un tagad ikdiena mums visiem ir pavisam cita. Kungs uzrunā mūs caur notikumiem, kurus mēs ne vienmēr saprotam, un ved mūs pie rokas, palīdzot attīstīties labākajam, kas mūsos ir. Viņai bija sava loma ģimenē, savi pienākumi, «skats», un pēkšņi tas viss ir mainījies. Tagad atkailināta, neaizsargāta un krustā piesista. Un es kopā ar viņu. Caur šo slimību, pie šī krusta, mēs esam kļuvuši par balstu, pie kura mūsu bērni zina, ka var atbalstīties. Agrāk tā nebija. Es pat varētu teikt, ka šodien ar savu ciešanu pilno skatienu, kas tik dziļi redz, viņa ir pilnībā māte un sieva. Bez kādiem izpušķojumiem, dzīvojot smagāku un jaunu dzīvi visbūtiskākajā. Kad esat paralizēti, smagu domu krustā piekalti, tas jūs piespiež, it īpaši mani, kurš biju tik spītīgi lepns, – atklāt citās ģimenēs to brīnišķīgo dāvanu, kas mēs esam viens otram. Ieraudzīt, kā tevi cenšas sasmīdināt, kā palīdz tev virtuvē, aizved tavus bērnus uz katehisma nodarbībām, uzklausa tevi un saprot bez vārdiem; ģimenes, kas, neskatoties uz līdzīgām vai vēl sarežģītākām situācijām, nepārtraukti rūpējas par tevi.
Kungs Jēzu, kas nemeklēji šīs pasaules godību,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas ņēmi uz sevi mūsu visu smagumus,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas apskāvi smago koka krustu,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kas nāves rīku pārveidoji
par neizsmeļamu dzīvības avotu,
uzklausi mūsu lūgšanas:
dāvā bērniem žēlastību rūpēties par saviem vecākiem,
sargājot viņus ar pateicību,
un palīdzi mums iemācīties no Tevis prieku mīlēt un dāsni sevi dot!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Astotā apcere (VIII)
Sīmanis no Kirēnes palīdz Jēzum nest krustu
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Lukasa evaņģēlija (23,26)
Un viņu vedot, karavīri aizturēja kādu Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, un uzlika tam krustu, lai viņš nestu to pēc Jēzus.
Vecvecāki
Pirms diviem gadiem mēs aizgājām pensijā, un, tieši tad, kad sākām fantazēt, kā izmantosim atgūtos spēkus, saņēmām ziņu par znota atlaišanu no darba. Pandēmijas laikā bijām aculiecinieki mūsu vecākās meitas laulības krīzei. Mazbērni sāka piepildīt mūsu māju ar savu dzīvīgumu un kārtības jaukšanu ne tikai svētdienās, un tas tā nebija noticis, kopš tā laika, kad mūsu trīs bērni vēl bija mazi. Mēs ielikām mašīnā bērnu sēdeklīti un nopirkām tāfeli, kur pierakstīt visu piecu mazbērnu vajadzības, lai negadītos kaut ko aizmirst. Mūsu spēki vairs nav tādi, kā agrāk, taču uzkrātā pieredze ļauj mums pielāgoties dzīvei vairāk nekā tad, kad mums bija spēks skriet. Mūsu domas nodarbina ģimeņu un darba nestabilitātes smagums. Un šodien, kad dabiski būtu jādomā, kā tikt galā ar savu nogurumu un nenoliedzamām bailēm no nāves, uz mūsu pleciem gulstas negaidīts krusts, kas mumsm uzlikts pret mūsu gribu. Solis bieži kļūst lēns, un pēc dienā dāvātiem smaidiem, naktī raudam aiz līdzcietības. Taču būt par «skābekli» mūsu bērnu ģimenēm ir dāvana, kas ļauj mums no jauna izdzīvot emocijas, kādas izjutām, kad viņi bija mazi. Nekad nevar pārstāt būt mamma un tētis.
Kungs Jēzu, kas palīdzi mums nest krusta smagumu,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas pakļauj mūs sava krusta spriedumam,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas prasi mums Tev sekot, nesot mūsu krustu,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, kas aicini mūs nest citam cita nastas,
uzklausi mūsu lūgšanas!
dāvā mūsu ģimenēm žēlastību dalīties priekos un grūtībās,
un dod mums visiem pieaugt aktīvā brāļu mīlestībā!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Devītā apcere (IX)
Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,27-28)
Un viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kuras viņu apraudāja un sēroja. Bet Jēzus, pagriezies pret viņām, sacīja: «Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem!»
Ģimene, kas adoptējusi bērnus
Tagad mēs esam četri. Daudzus gadus bijām divatā, nesot vientulības krustu un nepiepildīto sapni kļūt par vecākiem. Adopcija ir stāsts par dzīvi, ko iezīmējusi pamešana un ko var dziedināt tikai ar pieņemšanu. Taču pamešana atstāj ievainojumu, kas asiņo vienmēr. Un adopcija ir krusts, ko gan vecāki, gan bērni nes uz saviem pleciem kopā, meklējot, kā atvieglot sāpes un arī mīlēt, jo krusts ir mūsu dēla dzīves daļa. Taču ir sāpīgi redzēt bērnu, kas cieš no savas pagātnes. Nav viegli mīlēt, nespējot ne mazākajā mērā mazināt viņa ciešanas. Mēs esam adoptējuši viens otru. Un nav tādas dienas, kad mēs nepamostos ar domu, kas tas bija tā vērts, ka visas šīs pūles nav veltīgas, ka šajā krustā, pat ja tas ir sāpīgs, ir paslēpts laimes noslēpums.
Kungs Jēzu, Tu, kas pievērsi skatienu Jeruzalemes sievietēm,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas noslaucīji asaras un mierināji sirdis,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas drosmīgi gāji krusta ceļu,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kas izgāji pretī krustam
ar atvērtām acīm un tam gatavu sirdi,
uzklausi mūsu lūgšanas:
dāvā vecākiem un viņu adoptētajiem bērniem žēlastību
kopā augt kā viesmīlīgām ģimenēm,
un palīdzi mums visiem sadarboties, lai dāvātu prieku tuvākajam.
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Desmitā apcere (X)
Jēzu piesit krustā
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23, 33-38)
Nonākuši vietā, ko sauc par Galvaskausa vietu, tie piesita tur krustā Viņu un divus ļaundarus, vienu pa labi un otru pa kreisi. Bet Jēzus sacīja: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.» Pēc tam tie izdalīja Viņa drēbes, mezdami lozes. Bet ļaudis stāvēja un skatījās. Un Jēzu izsmēja arī Augstās padomes locekļi, sacīdami: «Citus Viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva Izvēlētais!» Arī kareivji ņirgājās par Viņu un, pieiedami klāt, sniedza Viņam etiķi, sacīdami: «Ja Tu esi jūdu ķēniņš, izglāb sevi!» Virs Viņa bija arī uzraksts: «Šis ir jūdu ķēniņš».
Atraitne
Esmu māte ar diviem bērniem. Vairāk nekā septiņus gadus mēs esam kā krēsls ar trim, nevis četrām kājām, tas ir skaists un vērtīgs, pat ja mazliet nestabils. Zem krusta ikviena ģimene – arī pati skarbākā, cietošākā, pati dīvainākā, nepilnīgākā – atrod savas dzīves dziļāko jēgu. Arī mūsējā. Ne bez asarām un sāpēm esam pieredzējuši, ka Jēzus savā apskāvienā, kas aptver arī sanaglotos baļķus, skatās uz mums un nekad neatstāj mūs vienus. Tā nav tikai kāda vispārīga mīlestība, ko Viņš mums dod, kas Radītājam ir uz savu radību, jo Viņš uztic mūs arī draugam, mātei, dēlam, brālim. Uztic mūs Baznīcai, kas ar visiem saviem trūkumiem, sniedz mums roku un, lai cik neiespējami tas liktos, nes mūsu nastu, ļaujot mums ik pa laikam atvilkt elpu. Mīlestība vairojas, jo tā ir par velti, arī tad, kad man ir kārdinājums noskaidrot, kāpēc gan, ja «Viņš izglāba citus…, ja Viņš ir Kristus, Dieva Dēls, Viņa izredzētais», nevarēja izglābt arī manu vīru. Taču Viņa brūces uz krusta vienlaikus ir mantojums, saites un attiecības. Mīlestība ir īsta, jo mūsu bezdibenī un mūsu dzīves grūtībās mēs neesam pamesti.
Kungs Jēzu, kas izstiepi rokas pie krusta,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas, lai atpestītu mūs, neglābi pats sevi,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas piedevi saviem slepkavām,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, kas ar atvērtām rokām pie krusta
apskauj tos, kas ir vientuļi un atstāti,
uzklausi mūsu lūgšanu:
dāvā žēlastību ģimenēm, kuras cieš viena no vecākiem zaudējumu,
just Tavu klātbūtni savās ciešanās,
un dāvā mums visiem spēju raudāt ar tiem, kas raud!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Vienpadsmitā apcere (XI)
Jēzus apsola savu Valstību ļaundarim
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,33.42-43).
Nonākuši vietā, ko sauc par Galvaskausa vietu, tie piesita tur krustā Viņu un ļaundarus, vienu pa labi un otru pa kreisi Viens no ļaundariem teica: «Jēzu, piemini mani, kad ieiesi savā Valstībā!» Bet Jēzus viņam atbildēja: «Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.»
Ģimene ar bērniem, kas veltījuši savu dzīvi Dievam
Tikai tagad mēs smaiām, atceroties visas gaidas, kādas mums bija attiecībā uz savu dēlu. Mēs viņu audzinājām tā, lai viņš būtu laimīgs, lai spētu īstenot sevi un ietu vectēva pēdās. Jā, iespējams, mēs būtu gribējuši viņam citādu dzīvi. Ģimeni, darbu, bērnus, mazbērnus; citiem vārdiem sakot, gribējām, lai viņam būtu «normāla dzīve». Mēs it kā jau dzīvojām viņa dzīvi viņa vietā. Bet tad atnāci Tu un… visu izjauci. Tu sagrāvi mūsu sapņus, bet kaut kā lielāka vārdā. Tu darīji tā, lai viņš nesekotu loģikai «tā vienmēr ir bijis» un aicināji viņu sekot Tev. Bet kāpēc gan? Kāpēc tieši viņu? Kāpēc tieši mūsu dēlu? Sākumā to uztvērām ne pārāk labi. Mēs viņam iebildām, pretojāmies, negribējām pieņemt. Domājām, ka mūsu vēsums liks viņam nākt atpakaļ. Mēs centāmies viņā raisīt šaubas, ka viņš ir kļūdījies. Kā divi ļaundari. Bet sapratām, ka nav iespējams cīnīties pret Tevi. Mēs esam trauks, bet Tu – jūra. Mēs esam dzirkstele, bet Tu – uguns. Un nu arī mēs, tāpat kā krietnais laupītājs pie krusta, lūdzam Tevi pieminēt mūs, kad Tu ieiesi savā Valstībā.
Kungs Jēzu, kas nomiri kā ļaundaris,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas pārveidoji krustu par karaļa troni,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas atvēri mums zaudētās paradīzes durvis,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu, Tu esi mums atklājis savas Valstības noslēpumus,
kur lielākais ir tas, kurš kalpo citiem,
uzklausi mūsu lūgšanas:
vadi vecākus, lai viņi rūpētos par savu bērnu aicinājumu,
un dāvā mums visiem žēlastību būt par taviem uzticīgajiem mācekļiem!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Divpadsmitā apcere (XII)
Jēzus uztic savu Māti mīļotajam māceklim
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Jāņa evaņģēlija (19, 25-27)
Pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: «Sieviet, lūk, tavs dēls!» Pēc tam Viņš sacīja māceklim: «Lūk, tava māte!» Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.
Ģimene, kas zaudējusi bērnus
Mēs bijām pieci mājās: es, mans vīrs un mūsu trīs bērni. Pirms pieciem gadiem mūsu dzīve sarežģījās. Tā bija grūti pieņemama diagnoze – onkoloģiska slimība, kas ik mirkli bija redzama jaunākās meitas sejā. Slimība, kas, pat ja nekad neizdzēsa viņas smaidu, padarīja piedzīvoto netaisnību vēl sāpīgāku. Neskatoties uz klusajiem «smīniem», kas jau tā mums sagādāja nebeidzamas sāpes, pēc tikai sešiem nodzīvotiem gadiem laulībā, pēkšņi nomira mans vīrs. Mēs atradāmies uz mokošas vientulības ceļa…, pa kuru ejot, divus gadus vēlāk izvadījām pēdējā gaitā savu mazo meitiņu. Ir pagājuši pieci gadi, kopš piedzīvotā, ko ar prātu tā arī nekādi neesam sapratuši; tomēr mums ir pārliecība, ka šī smagā krusta nešanā bija un arī šodien ir klātesošs Kungs. «Dievs nevis aicina to, kurš ir spējīgs, bet gan dara spējīgu to, kuru aicina» – šos vārdus kādu dienu mums teica viena klostermāsa, un tie izmainīja pēdējo gadu laikā mūsu skatienu uz dzīvi. Vislielākie meli, ar kādiem mums nācās cīnīties, bija tie, ka neesam vairs ģimene. Es nezinu citu veidu, kā atbildēt savai sirdij un fiziskajām sāpēm, kā tikai uzticēties Kungam, kurš kopā ar mani izdzīvo šo dzīves ceļa posmu šeit virs zemes. Daudzas reizes savas meitas ķīmijterapijas laikā, es jutos kā Marija zem krusta; un tieši šī pieredze liek man šodien – kaut arī tikai mazliet – justies kā sava Kunga mātei.
Kungs Jēzu, kas pazini sirds pieķeršanās mokas,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kurš nepieļāvi, lai nāvei piederētu pēdējais vārds,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kurš mums novēlēji savu Māti,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kurš pirms sava pēdējā elpas vilciena gribēji
atstāt mums savu Māti un uzticēt mūs viņas rūpēm,
uzklausi mūsu lūgšanas:
dāvā ģimenēm, kuras pieredzējušas sava bērna nāvi, spēku
saglabāt saņemto žēlastību dāvāt savu dzīvi,
un palīdzi mums visiem ar Svētā Gara mierinājumu pieņemt Tavu pēdējo gribu! Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen.
Trīspadsmitā apcere (XIII)
Jēzus mirst pie krusta
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Marka evaņģelija (15,34.36-37)
Devītajā stundā Jēzus skaļā balsī sauca, sacīdams: Eloi, Eloi, lema sabahtani! Tulkojumā: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: «Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu no krusta». Bet Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva savu Garu.
Ukraiņu un krievu ģimenes
Visapkārt valda nāve. Šķiet, dzīvībai zūd vērtība. Viss izmainās dažās sekundēs. Dzīve, ikdiena, bezrūpīgi ziemas sniega prieki, došanās uz skolu pakaļ bērniem, darbs, apskāvieni, draudzības … viss. Pēkšņi viss zaudē vērtību. «Kungs, kur Tu esi? Kur Tu esi paslēpies? Mēs gribam, lai mūsu dzīve ir tāda, kā iepriekš. Kāpēc tas viss? Kāda ir mūsu vaina? Kāpēc Tu esi mūs atstājis? Kāpēc esi atstājis mūsu tautas? Kāpēc šādi salauzi mūsu ģimenes? Kāpēc mums vairs nav vēlēšanās sapņot un dzīvot? Kāpēc mūsu zemes kļuvušas tumšas kā Golgāta?» Asaras ir izsīkušas. Dusmas devušas vietu rezignācijai. Mēs zinām, Kungs, ka Tu mūs mīli, bet nejūtam šo mīlestību, un tas padara mūs vai trakus. No rīta pamostamies un kādu brīdi esam laimīgi, bet tad piepeši atceramies, cik grūti būs savstarpēji izlīgt. Kungs, kur Tu esi? Runā nāves un šķelšanās klusumā un māci mūs dzīvot mierā, būt par brāļiem un māsām, atjaunot to, ko bumbu sprādzieni gribēja iznīcināt.
Kungs Jēzu, kas mīlēji mūs līdz galam,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas, nomirstot, iznīcināji nāvi,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas, izdvešot pēdējo elpas vilcienu, dāvāji mums dzīvību,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kas no sava caurdurtā sāna
ļāvi izplūst izlīgšanas avotam priekš visiem,
uzklausi mūsu pazemīgos saucienus:
dāvā asaru un asiņu iznīcinātajām ģimenēm žēlastību
ticēt piedošanas spēkam
un mums visiem – veicināt mieru un saskaņu!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen
Četrpadsmitā apcere (XIV)
Jēzus tiek guldīts kapā
V/. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam.
R/. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
No Mateja evaņģēlija (27,59-61)
Kad Jāzeps saņēma Jēzus miesu, viņš ietina to tīrā audeklā un ielika to savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja. Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija; viņas sēdēja iepretim kapam.
Bēgļu ģimene
Tagad nu esam šeit. Esam nomiruši savai pagātnei. Mēs būtu gribējuši dzīvot savā zemē, taču karš mums to ir liedzis. Ir grūti, kad ģimene ir spiesta izvēlēties starp saviem sapņiem un brīvību. Starp ilgām un izdzīvošanu. Esam nonākuši šeit pēc gara ceļa, kurā redzējām mirstam sievietes un bērnus, draugus, brāļus un māsas. Mēs esam šeit, esam izdzīvojuši. Un tiekam uztverti kā nasta. Mēs, kas savās mājās bijām nozīmīgi, šeit esam tikai numura zīmes, kategorijas, vienkāršojumi. Un tomēr mēs esam daudz vairāk ne kā tikai bēgļi. Mēs esam personas. Esam ieradušies šeit savu bērnu dēļ. Mēs katru dienu mirstam par viņiem, lai viņi šeit varētu mēģināt dzīvot normālu dzīvi, kur nebūtu bumbu sprādzienu, nebūtu asiņu, nebūtu vajāšanu. Mēs esam katoļi, taču reizēm šķiet, ka arī tas reizēm nostājas otrajā plānā – aiz fakta, ka esam migranti. Un, ja mēs nenolaižam rokas, tas ir tāpēc, ka zinām, – kādu dienu lielais akmens no kapa tiks novelts.
Kungs Jēzu, ko draudzīgas rokas noņēma no krusta koka,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas tiki apbedīts jaunajā kapā, kas piederēja Jāzepam no Arimatejas,
R/. Dona nobis pacem.
Tu, kas nepazini satrūdēšanu kapā,
R/. Dona nobis pacem.
Tēvs mūsu…
Kungs Jēzu,
kas nokāpi mirušo valstībā,
lai atbrīvotu Ādamu un Ievu ar viņu bērniem no senās verdzības,
uzklausi mūsu lūgšanas par bēgļu ģimenēm:
izrauj tās no izolācijas, kas nogalina,
un dāvā mums visiem žēlastību Tevi atpazīt katrā cilvēkā
kā savu mīļoto brāli un māsu!
Tu, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos.
R/. Amen
Noslēguma lūgšana
Žēlsirdīgais Tēvs,
kas liec uzlēkt saulei pār labajiem un ļaunajiem,
nepamet savu roku darbu,
kura dēļ Tu neesi vilcinājies
atdot savu vienīgo Dēlu,
dzimušu no Jaunavas,
krustā sistu Poncija Pilāta laikā,
mirušu un apbedītu zemes klēpī,
trešajā dienā augšāmcēlušos no mirušajiem,
parādījušos Marijai Magdalēnai,
Pēterim, citiem apustuļiem un mācekļiem,
vienmēr dzīvu svētajā Baznīcā,
kas ir Viņa dzīvā Miesa pasaulē.
Uzturi iedegtu Evaņģēlija lampu
mūsu ģimenēs,
lai tā izgaismo priekus un bēdas,
grūtības un cerības:
Lai katrā mājā atspīd Baznīcas,
kuras augstākais likums ir mīlestība,
vaiga gaišums!
Ar sava Gara izliešanu
palīdzi mums atbrīvoties no vecā cilvēka,
ko sabojājušas maldinošas iekāres,
un ieģērb mūs jaunā cilvēkā,
kas radīts taisnībā un svētumā!
Turi mūs pie rokas kā Tēvs,
lai mēs neattālinātos no Tevis!
Pievērs savai Sirdij mūsu dumpīgās sirdis,
lai mēs iemācītos sekot miera nodomiem!
Pamudini ienaidniekus paspiest roku cits citam,
lai tie sajustu savstarpējas piedošanas garšu!
Atbruņo brāļa pret brāli pacelto roku,
lai tur, kur valda naids, uzplaukst saskaņa!
Dari, lai mēs neuzvestos kā Kristus krusta ienaidnieki
un varētu ņemt dalību Viņa augšāmcelšanās godībā!
Kurš dzīvo un valda ar Tevi
Svētā Gara vienībā,
visos mūžu mūžos.
R/. Amen!
