Šodien aprit 100 gadi, kopš dzimis monsiņjors Antons Smelters. No 1993. gada līdz savai nāvei 2010. gadā A. Smelters bija Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests. Viņa dzīvesstāsts daudziem ir zināms, taču, svinot jubileju, vēlreiz ieskats tajā. Tas pulbicēts Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
Ilggadīgais katedrāles prāvests monsinjors Antons Smelters dzimis 1923. gada 17. janvārī Varakļānos – Kokaros. Mācījies Varakļānos, 1943. gadā iesaukts vācu leģionā, no 1944. gada Vācijā, karam beidzoties nokļuva amerikāņu gūstā, vēlāk pie angļiem Falingbosteles nometnē. 1945. gada otrajā pusē pie zemniekiem Austrumprūsijā, bēga no piespiedu atgriešanās uz Padomju Savienību, nonāca Lībekā Mēzenes kazarmās, pēc tam Gesthahtā pie Hamburgas; Brēmenē, no kurienes sāka saraksti ar bīskapu Sloskānu Beļģijā.
Bīskaps Sloskāns uzņēma Antonu savā topošo priesteru audzināšanas pārraudzībā. Latviešu semināristi tika izvietoti pa dažādiem semināriem. Antons mācījās Don Bosko koledžā Voluvē–St–Pierre pie Briseles, filozofiju un teoloģiju apguva Turnē (Tournai) diecēzes seminārā Bonne–Esperance. Brīvdienās bīskaps Sloskāns pulcināja latviešu semināristus kādā klosterī, kurā Antonam palika neaizmirstami iespaidi no saskarsmes ar šo garīdznieku, kas bijis upuris par brāļiem.
1956. gada 15. jūlijā Turnē katedrālē vietējais bīskaps ordinēja par priesteri. Pēc diviem gadiem Beļģijā priesterim Antonam bija jāpārceļas uz dzīvi un kalpošanu Vācijā, Osnabrikas diecēzē. Priesteris Antons kalpoja Dīpholcā (Diepholz) kā draudzes vikārs, vāciešiem kapelāns. Pārņēma Ziemeļvācijas latviešu katoļu garīgo aprūpi, izdeva latviešu katoļu biedrības „Druva” apkārtrakstu. Svētdienās nobrauca vairāk nekā 700 km garus ceļa gabalus, svinot latviešu katoļu dievkalpojumus. 1970. gadā nozīmēts par Harpštetas draudzes prāvestu, par kuru kalpoja līdz 1990. gadam.
Latviju pr. Antons apmeklēja 1978., 1987. gados. No 1988. gada gādāja par papīra apgādi „Katoļu Dzeives” vajadzībām. 1990. gadā Rīgā pārrunāja iespējamo atgriešanos Latvijā, kas notika 1991. gada februārī. Pārcēlies uz Dzimteni, pr. Antons aizsāka intensīvu priestera kalpošanu: 1991. gada 14.–16. martā vadīja rekolekcijas semināristiem, 1991. gada vasarā katehētu semināru. 1991. gada rudenī jau kā semināra galvenais Garīgais tēvs tulkoja „Stundu liturģiju”, individuāli un kopīgi audzināja topošos priesterus.
No 1993. gada līdz savai aiziešanai mūžībā 2010. gada 19. maijā viņš bija katedrāles prāvests un kūrijas kanclers, no 1996. gada monsinjors. Vienlaikus topošajiem priesteriem seminārā pasniedza homilētiku, regulāri vadīja rekolekcijas, īpaši atjaunotajās Dzintaru mājas telpās. Pr. Antons Smelters mīlēja atrasties Euharistiskā Jēzus priekšā, lūgties, kalpot ar grēksūdzi, arī tikties un sarunāties ar daudziem. Plūda stāsti par dzīves pieredzi, attiecībām ar Dievu lūgšanā, bieži izraisījās arī dzīvas pārrunas par visjaunākajiem notikumiem Baznīcā.
Garīgais tēvs mēdza sēdēt pie rakstāmgalda, kas apkrauts ar rokrakstiem, nosēdinot atnākušo sev iepretim, un sākās runāšanas, ne tikai par cūkkopību, aviāciju un linsēklām (kā viņš mēdza teikt), bet arī par dzīves ceļa norisēm un virzību. Pr. Antons prata ne tikai runāt, viņš spēja arī dziļi ieklausīties. Roka laiku pa laikam tvēra pildspalvu, uz mazām lapiņām virknējās ieplānotie darbi un ieceres. Sarunu gaitā aizšķilās atmiņu dzirkstis, vēl priekā iemirdzējās acis, pacēlās balss, priestera dzīves pieredzes balstītais spriedums varēja būt ass un noteikts.
Pr. Antons bijis pamācošs un uzticīgs paraugs daudziem, kas centušies sasniegt svētuma virsotnes, kristīgās dzīves pilnveidošanos. Garīgā tēva ietekmes lieluma liecība un mēraukla ir viņa darba rezultāti: ne tikai katedrāles, kūrijas telpu un Dzintaru mājas renovācija, bet arī iespaids ticīgo dvēselēs ar padomiem grēksūdzē, atziņām uzrunās un rekolekcijās, vērtīgiem izteikumiem publicētajos rakstos. Lielu darbību gadi sakrīt ar pēc padomju laiku, kad katoļticīgiem nācās atgūt un atjaunot Baznīcai atgrieztos dievnamus un ēkas; ar Latvijas garīgās atjaunotnes periodu, kad katoļu garīdzniecība un laji varēja sistemātiskāk padziļināt savu ticību un morālo dzīvi bez ideoloģiskā ateisma un materiālisma uzspiestiem ierobežojumiem.
Pr. Antona Smeltera pieredzē nekad nav bijis mierīgā dzīves ritma, ja nu vienīgi bērnības un skolas gados. Kopš Latvijas leģiona laikiem viņš vienmēr dzīvojis saiknē ar trauksmaino laikmetu, gūdams gandarījumu pašatdevē, kalpošanā Latvijas valstij, pēc tam ordinētās priesterības gados arī kalpošanā Dievam un tuvākiem. Atgriezies no Vācijas dzimtenē, viņš turpinājis šādi aizsākto ceļu, izplatot smaidu, ja arī dažkārt ar šķelmi, vācisko punktualitāti, kārtīgumu un precizitāti, vienkāršību un strādīgumu, uzticību priestera – gana, garīgā tēva un prāvesta pienākumiem.
Kalpošana Rīgas Garīgajā seminārā, katedrālē un kūrijā pavēra pr. Antonam „jaunu elpu”, izmantojot pieejamos ārzemju resursus Baznīcas infrastruktūras atjaunotnē. Garīgā tēva pastorālā mīlestība uz cilvēkiem izpaudās trūcīgo un veco ļaužu aprūpē, ņemot vērā ne tikai garīgo, bet arī materiālo trūkumu. Priesteris dalījās ar citiem, gan iegūstot no otra, gan atdodot no sevis otram. Tā viņš bagātinājās pats Dieva žēlastībā, veidoja sevi, pārņemot visu vērtīgo, ko devusi priesteriskās kalpošanas pieredze Vācijā, lai nestu labumu Baznīcai Latvijā.
Jaunās iespējas neatkarīgajā Latvijā prasīja nepārtrauktu garīgu spriegumu, lai apgūtu, analizētu, izšķirotu, ko atmest kā nevajadzīgu, ko pieņemt kā atbilstošu. Pr. Antonam nebija viegli adaptēties pēcpadomju apstākļos; sadarboties ar tiem, kuri dažkārt vadījās savu ekonomisko, ideoloģisko, personisko interešu vārdā, nevis saskaņā ar Baznīcas kopīgo ceļu. Tieksmē nostiprināt savas attiecības ar Dievu, gūt garīgu gaismu pie patiesas izšķiršanās un lēmumu pieņemšanas, garīgi pavadīt ticīgos, pr. Antons stundām ilgi uzturējās Euharistiskā Jēzus priekšā – uz ceļiem, atvērtām rokām, pazemīgu sirdi. Priesteris nevarēja norobežoties no dzīves pabērniem, tāpēc tiem palīdzēja ar dienišķo maizi, arī ar aizbildniecības lūgšanām pie debesu Tēva.
Pr. Antona Smeltera šīs zemes mūžs ir darbīgs un ražīgs sakramentu svinēšanā un dalīšanā, saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem, arī ar publicētajiem rakstiem gan Vācijā izdotajā latviešu katoļu izdevumā „Druva”, gan „Katoļu Baznīcas Vēstnesī”, kuru viņš dibināja un vadīja no 1994. gada līdz 2005. gadam, gan „Jēkaba katedrāles Vēstnesītī” no 2006. gada līdz 2010. gadam. No Smeltertēva rakstu darbiem kā zelta graudiem var smelt un smelt, dāsni dot citiem zināšanas, prasmi, darba mīlestību, garīgo pieredzi, sirds siltumu un labestību, īpaši „Redaktora slejās.” Smeltertēva publicētie raksti, arī privātā korespondence ar garīgajiem bērniem, radiem, paziņām un viņa ieceru atbalstītājiem, proti, sponsoriem, daudzi arhīvā esošie un vēl nepublicētie materiāli liecina, ka neatlaidība, darba spējas, mīlestība uz cilvēku konkrētā saskarsmē un vajadzībās – bez tā neviens talants nav kļuvis par rakstnieku, kam ir paliekošs svars un nozīme katoļu publicistikā, no kuras aizvien var smelties kādu zelta graudu riekšu, kādu dievišķās gudrības padomu arī pašreizējā izaicinājumu un nemitīgās izšķiršanās laikā
Tomēr Dieva tautas kopīgajā ceļā, kas aizvien turpinās, vēl svarīgāka ir pr. Antona Smeltera dzīves garīgā mērķtiecība. Kā priesteris, garīgais tēvs, rakstnieks un pavadītājs viņš aizlūdz par mums svēto sadraudzībā, kuru vēlamies piedzīvot arī mēs, viņa aizsāktā ceļa turpinātāji. Monsinjora Antona Smeltera simtgadē viņa devums katoļticīgajiem Latvijā, jo īpaši katedrālē, neizgaisīs no mūsu atmiņas. Lai šī jubileja veicina mūsu pateicību un slavēšanu Dievam par šī uzticīgā Jēzus priestera dzīvi un kalpošanu. Lai viņa sekošana Jēzum Kristum ir kā piemērs katram katoļticīgajam ceļā uz svētlaimi!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 1 (416) 2023. gada 8. janvāris; Foto: smelters.lv
