Šogad jau 180 dievnami ver durvis apmeklētājiem Baznīcu nakts pasākumā, kurš Latvijā notiek desmito gadu. Arī Svētā Jēkaba katedrāle, kaut tajā turpinās remonts, piedalījās pasākumā ar nelielu gleznu izstādi un Dieva Vārda liturģiju mūzikas skaņdarbu un dziedājumu ietvarā. Ienācējus sagaidīja četras Dievmātes svētgleznas no katedrāles krājumiem – ļoti dažādi gleznojumi, tādējādi atklājot, cik atšķirīgi redzam Dievmāti, Kristu, kādā plašā spektrā uztveram dievišķo.
Baznīcu nakti ievadīja kopienas “Effata” slavētāji un pasākums tika atklāts ar Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzrunu. Arhibīskaps vispirms norādīja Baznīcu nakts nozīmi sabiedrības dialoga veidošanā ar gara pasauli – tā ir vienīgā diena gadā, kad baznīcas atvērtas visiem, arī tiem, kuri no ticības ir tālu, kā arī aicināja Baznīcas bērnus būt viesmīlīgiem, jo dažkārt cilvēkus, kuri ienākuši dievnamā pirmo reizi un nezina, kā pareizi jāuzvedas, jāģērbjas u.t.t. aizbaida skarbi ticīgo aizrādījumi. Taču, viesmīlīgi uzņemts, cilvēks jūtas gaidīts un atnāks atkal, varbūt arī paliks. Pievēršoties Baznīcu nakts vadmotīvam “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ 10,10), arhibīskaps norādīja uz plašāku fragmenta kontekstu – Jēzus ir Labais Gans (Jņ 10, 11;14), kuram rūp, lai Viņa avīm ir dzīvība pārpilnībā un mēs paši esam šīs avis.
Šobrīd izjūtam laika straujo tecējumu un dzīves trauslumu. Dzīvība, dzīve it kā iztek starp pirkstiem, atstājot lielu tukšuma sajūtu. Atceroties savas klases salidojumu, arhibīskaps sacīja, ka 50 gadi, kuri jau pagājuši kopš skolas beigšanas, ir aizritējuši kā acumirklis. Sabiedrība šobrīd par Dievu īpaši nedomā, Viņš nav tās uzmanības fokusā, bet dievnams atgādina, ka tukšuma sajūtu iespējams aizpildīt, jo tajā mājo Kāds, kurš ļauj piedzīvot dzīvības pārpilnību.
Risinot tālāk domas pavedienu par Kunga un dzīvības pārpilnības klātbūtni dievnamā, arhibīskaps pievērsās Vecās Derības tekstam par ķēniņa Salamana lūgšanu tempļa iesvētīšanā. Ķēniņš, nostājies altāra priekšā, visas draudzes klātbūtnē, pacēlis rokas lūgšanā, skaļi un spēcīgi runā uz Dievu: “Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” (1 Ķēn 8, 27) Šķiet, šeit ietverti arī mūsdienu cilvēka jautājumi, īpaši nelaimju un traģēdiju brīžos – kur tad ir Dievs, kur Viņš mājo? Vai tiešām Viņš ir satiekams cilvēku celtajās pielūgsmes vietās? Vai Viņš vispār ir un vai Viņam ir kāda daļa par to, kas notiek pasaulē?
Savukārt Salamans apzinās, ka Dievs nemājo noteiktā vietā un Viņš pārsniedz pat Kosmosu, bet šajā lūgšanā seko interesants pavērsiens: “Un taču pievērsies, lūdzu, Tu, Kungs, Israēla Dievs, Sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis” (1 Ķēn 8, 28).
Šajā Rakstu fragmentā doma atkārtojas trīs reizes un arhibīskaps norādīja, ka, ja Svētajos Rakstos kāda doma ir atkārtota divas reizes, tā ir ļoti svarīga, bet ja trīs – tas ir kas ārkārtīgi svarīgs. Uzrunā arhibīskaps pievērsās arī tālākajam Salamana lūgšanas pavedienam: “Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod!” (1 Ķēn 8, 30) Viņš inēja, ka šīs lūgšanas tiek lasītas, iesvētot dievnamus, un šie Svēto Rakstu vārdi kalpo kā zīme, ka tie ir īpašās vietas, kas ļauj mums uztvert Dieva “radiostaciju” un tur mums dota iespēja aizpildīt iekšējo tukšumu ar Dieva klātbūtni.
Pēc uzrunas sekoja Dieva Vārda lasījums no Jāņa evaņģēlija un ievada meditācijas par Baznīcu nakts vadmotīva vārdiem, kā arī Radīšanas, esmes un dzīves jēgas tēmu, noslēdzot šo ievadu ar līksmu slavēšanu, ievedot klātesošos Vasarsvētku gaidīšanas gaisotnē un iekļaujot Kunga Vārda apcerē. Pēc ieiešanas pa Vārda vārtiem klātesošie varēja klausīties Šauļu Kultūras nama kora “Bičiuliai” (mākslinieciskā vadītāja Rita Daunkantaite) dziedāto lietuviešu garīgo mūziku un Eiropas klasiskās garīgās mūzikas skaņdarbus, kā arī muzikālajā audumā bija iekļauts vijoles solo.
Lietuviešu kora priekšnesumam un Dieva Vārda apdomāšanai sekoja katedrāles draudzes kora dziedājumi diriģentes Janīnas Puškovskas vadībā. Ērģeļu pavadījumu atskaņoja draudzes ērģelniece Ilona Birģele – visai pazīstama māksliniece, kura sniedz arī ērģeļu solokoncertus un ir vēsturisko ērģeļu svētku “Latvija – ērģeļu zeme” iedibinatāja. Klātesošie varēja dzirdēt gan latviešu komponistu skaņdarbus, gan populārus Eiropas klasiskās mūzikas skaņu audumus, solo dziedāja Inese Jasmane-Rūrāne, bet ar čella skaņām priecēja Inita Malnača.
Pl. 21 katedrāles vikārs priesteris Aivars Līcis vadīja dievnama viesus un draudzes locekļus kopīgā “Tēvs mūsu” lūgšanā. Baznīcu nakts Vārda liturģiju noslēdza bērnu un jauniešu ansambļa “Kolibri” dziesmas gan “a capella”, gan ērģeļu pavadījumā, ievadot klausītājus miera un nakts noskaņās, bet kā ceļamaize klausītājiem tika sniegti garīgie dziedājumi ar seniem liturģiskiem tekstiem ērģelnieces I. Birģeles, čellistes I. Malnačas un dziedātājas Evitas Grosas-Zālītes izpildījumā.
Katedrāles draudze sirsnīgi pateicas visiem, kuri palīdzēja šo svētku tapšanā – Z. Stankevičam, korim “Bičiuliai” un tā vadītājai R. Daunkantaitei, katedrāles draudzes korim un diriģentei J. Puškovskai, ērģelniecei I. Birģelei, solistēm I. Malnačai, I. Jasmanei-Rūrānei, E. Grosai-Zālītei, ansamblim “Kolibri” un visiem brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja Baznīcu nakts norisēs.
Stella Jurgena
