No 1. līdz 5. septembrim Zviedrijā, Albergā, sīriešu pareizticīgo klosterī (Korsets Kloster) tikās Starpkonfesionālā un starptautiskā konsekrēto konference (CIR), kuras galvenie mērķi ir veicināt kristiešu vienotību konsekrētajā dzīvē, sekmēt draudzību un tikšanās dažādu konfesiju klosterļaužu vidū, kā arī savstarpēju garīgo izaugsmi un svinēt dažādas Baznīcas tradīcijas. Sanāksmē Zviedrijā piedalījās 49 dalībnieki no 12 valstīm – Anglijas, Vācijas, Francijas, Spānijas, Ēģiptes, Bulgārijas, Šveices, Beļģijas, Itālijas, Latvijas, Latvijas un Skandināvijas -, pārstāvot dažādas tradīcijas (luterāņi, anglikāņi, reformāti, Romas katoļi, sīrieši, pareizticīgie, pareizticīgie, kopti).
Konferences uzmanības centrā bija jautājums – kā mūsu dārgums var kļūt par mūsu dāvanu. Anglikāņu benediktīniešu mūks Čārlijs Annis (Charly Annis CR) uzstājās ar pārdomām par tēmu “Gaisma kalnā: Kopienas liecība sabiedrībā.” Pasaulē, ko raksturo haoss un šķelšanās, kopienas jēdziens iegūst dziļu nozīmi. Kopienas tiek uzskatītas par cerības bākām, spožiem harmoniskas un mērķtiecīgas dzīves piemēriem. Šī koncepcija iedvesmojas no Mateja evaņģēlija fragmenta, kurā Jēzus mudina savus sekotājus būt kā pilsētai kalnā, kā bākai, ko nevar noslēpt. Gan reliģiskās, gan laicīgās kopienas ir aicinātas būt redzami cerības, mīlestības un vienotības avoti.
Šīs liecības galvenais aspekts ir kopienas attiecības ar sabiedrību. Šo attiecību pamatā ir savstarpēja cieņa, sapratne un kopīgas vērtības. Kopienas piedāvā alternatīvu valdošajam individuālismam un sašķeltībai, rādot piemēru, cik svarīga pasaulē ir līdzjūtība, empātija un sadarbība. Reliģisko kopienu kontekstā saikne ar plašāku klosteru tradīciju ir īpaši svarīga, īpaši Ziemeļvalstīs, piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā, kā arī jaunizveidotajās kopienās. Tiecoties pēc kopienas dzīves, dažkārt rodas maldīgs priekšstats, ka skaita pieaugums ir vienāds ar panākumiem. Tomēr kopienas ir iemācījušās, ka runa nav par kvantitāti, bet gan par kvalitāti.
Kā kāds novērotājs gudri atzīmē: “Dažreiz mums ir jāzaudē priekšstati par kopienu, lai atklātu, kas esam kā kopiena.” Tas nozīmē, ka dziļāka izpratne par kopienas dzīves mērķi un būtību rodas tad, kad iepriekš pieņemtie priekšstati un gaidas tiek noliktas malā. Kopienas patiesais spēks slēpjas tās attiecību autentiskumā un kopīgo vērtību dziļumā. Katrai reliģiskai kopienai neatkarīgi no konfesijas pieder vērtīgi dārgumi, kas nav materiāli, bet gan garīgi un kopīgi.
Konferences laikā ar galveno uzrunu uzstājās brālis Šarbels Risks (Charbel Rizk) no Sīrijas pareizticīgo baznīcas, aicinot klātesošos pārdomāt tēmu “Dalīties ar ievainotu sirdi: Mūku dzīves mērķis”. Klosteri, kas ir nošķirti no ārējās pasaules trokšņa, ir svētnīcas, kurās mūki un mūķenes dzīvo dzīvi, kas vērsta uz kontemplāciju un lūgšanu. Svešiniekam šī eksistence var šķist vientuļa un bezmērķīga. Tomēr brālis atgādināja, ka klostera dzīve ir veltīta dziļam mērķim: ievainotu siržu dziedināšanai – gan viņu pašu, gan visas cilvēces.
Viņš kautāja, kāds ir klostera dzīves, ko mēs dzīvojam, mērķis. Klosterdzīve nav bēgšana no pasaules, bet gan unikāls ceļš uz cilvēka stāvokļa izpratni un dziedināšanu. Pasaulē, ko bieži raksturo konflikti un strīdi, cilvēce pēc būtības nav ļauna, bet gan sastāv no indivīdiem, kuri cieš. Iedvesmojoties no Bībeles, viņš jautāja, no kurienes rodas šie konflikti un strīdi jūsu starpā. Atbildē viņš norādīja, ka tie rodas no iekšējām vēlmēm un tieksmēm, kas bieži noved pie iekšējiem kariem, kuru rezultātā rodas strīdi un konflikti. Klosterdzīve cenšas novērst šīs iekšējās brūces.
Mūku dzīve jau kopš tās pirmsākumiem ir bijusi vērsta uz šo brūču dziedināšanu. Šis cēlais mērķis ir neticami grūts, ja ne neiespējams, bez Kristus glābjošās mācības vadības. Brālis uzsvēra, ka sirds, kas nespēj mīlēt, var atrast dziedināšanu caur Kristus mīlestības bausli. Vislielākā cīņa ir mīlēt tad, kad to nevēlamies, un domāt par citiem, kad tas ir pretrunā ar mūsu dabiskajām tieksmēm. Kristus baušļu ievērošana kļūst par vislielāko cīņu, un panākumi šajā cīņā ne tikai dziedina paša brūces, bet arī veicina cilvēces dziedināšanu.
Klosterdzīve ir balstīta uz empātiju un kopīgām ciešanām. Brālis Šarbels paskaidroja: “Cilvēki, kas nāk pie mums ar ievainotām sirdīm, atgādina par mūsu klostera dzīves mērķi. Mēs klausāmies ar sirdi, nesot viņu grūtības, kas paslēptas mūsu pašu ievainotajās sirdīs. Viņu un mūsu brūces saplūst vienā sirdī – ievainotās cilvēces sirdī. Ārstējot savas brūces, mistiski dziedinām arī viņu brūces.” Viņš trāpīgi norādīja, ka personīgo kaislību aptumšotas sirdis bieži mēdz nosodīt, saskaroties ar citu cilvēku problēmām, īpaši tad, ja šīs problēmas šķiet pašu izraisītas. Tomēr brūces tiek dziedinātas nevis ar tiesāšanu, bet gan ar līdzjūtīgu aprūpi. Tāpat kā gudri ārsti nosaka ārstēšanu, pamatojoties uz pieredzi, mūki un mūķenes, sekojot Kristus piemēram, uzmanīgi uzklausa cilvēces sāpes, līdzjūt tām, cieš līdzi un galu galā veicina to dziedināšanu. Tas prasa pastāvīgu modrību un nelokāmu godīgumu, lai izvairītos no nosodošas attieksmes.
Brālis Šarbels norādīja, ka klosterdzīvei ir izšķiroša nozīme, lai dziedinātu šķelšanos Baznīcā ekumeniskā dimensijā. Kad mūki pulcējas, viņi atklāj kopīgas brūces. Euharistija, kas ir kristīgās ticības centrālais elements, tiek sagatavota un svinēta dažādās tradīcijās, tomēr ne vienmēr visiem tā ir kopīga. Šī sašķeltība atklāj brūces, kas ir jādziedē, un brālis Šarbels aicināja turpināt lūgties un ticēt, ka dalīšanās savā ievainotajā sirdī ir veids, kā atjaunot vienotību sašķeltajā Baznīcā.
Brāļa iedziļināšanās klosterdzīves izpētē ir izgaismojusi dziļo un jēgpilno mērķi, kas ir tās pamatā. Mūki un mūķenes, sekojot Kristus mācībai un iemiesojot empātiju, kalpo kā garīgie dziednieki pasaulē, aktīvi darbojoties, lai dziedinātu cilvēci piemeklējušās brūces. Viņu loma vienotības atjaunošanā Baznīcā ir ticības un līdzjūtības pārveidojošā spēka apliecinājums. Turklāt metafora par to, ka viņi ir vadmotīvs kalna virsotnē, uzsver to ietekmīgo lomu, kāda kopienām var būt sabiedrības un globālās kopienas veidošanā. Neatkarīgi no tā, vai tās ievēro tradīcijas, pielāgojas mainīgajiem apstākļiem vai pieņem savas unikālās īpašības, kopienas kalpo kā vienotības, empātijas un optimisma bākas pasaulē, ko bieži vien raksturo šķelšanās un nenoteiktība.
CIR konferences notiek reizi divos gados, un tās tiek rīkotas dažādās valstīs un reliģiskajās kopienās, lai dalībniekiem sniegtu iespēju klātienē iepazīt dažādas tradīcijas. Papildus lekcijām un diskusijām grupās ievērojams uzsvars tiek likts uz kopīgām lūgšanām un liturģiju dažādās reliģiskajās tradīcijās.
Nākamā CIR konference notiks Apvienotajā Karalistē 2025. gadā. Papildu informācija par organizāciju pieejama ŠEIT.
Jānis Meļņikovs SJ
