Šodien ir Lielā Ceturtdiena. Šīs dienas rītā diecēžu katedrālēs pulcējas priesteri, lai svinētu Hrizmas svētīšanas Svēto Misi. Šorīt arī Rīgas arhidiecēzes priesteri pulcējās Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, lai kopīgi svinētu šo dievkalpojumu, kura laikā tiek svētītas eļļas un atjaunoti priesterības solījumi. Dievkalpojumu celebrēja Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Uzrunājot savas diecēzes priesterus, arhibīskaps viņiem atgādināja, ka viņiem ir brīnišķīga misija, un ticīgā tauta no viņiem gaida stiprinājumu. Tai pat laikā viņš atzina, ka, lai arī ticīgie no saviem priesteriem daudz gaida, arī priesteri ir cilvēki ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem ir krīzes, vājuma, grūtību brīži. Līdz ar to ir brīži, kad rodas iekšējā spriedze starp to, “ko no mums gaida un iekšējo realitāti mūsos”.
Z. Stankevičs norādīja, ka atbildes uz to, kā ar šo spriedzi tikt galā, varam rast Svētajos Rakstos, kuros lasām, ka “Viņš mūs mīlēja un atbrīvoja no grēkiem”. Šai apziņai ir jākļūst par atslēgu, ir jāiesakņojas šajā pārliecībā, ka Dievs mūs mīl un ikvienu ir atpircis no grēkiem. Viņa spēkā varam pārvarēt krīzes un vājību brīžus, priesteriem sacīja arhibīskaps. Ta pat laikā arhibīskaps atzina, ka līdzās šai apziņai ir svarīgs arī cilvēciskais atbalsts. Tieši tāpēc viņš mudināja priesterus uz savstarpēju sadraudzību, piemēram, izveidojot lielākas uzticības attiecības ar kādu no brāļiem priesterībā, atrodot viņu vidū padomdevēju, pastāvīgu biktstēvu.
Cilvēciskais atbalsts gan savā starpā, gan no ticīgajiem ir nepieciešams, jo visi ir cilvēki un “bieži neesam tik tālu izauguši, lai pa tiešo no Dieva varētu šo mīlestību saņemt”. Arhibīskaps pauda pārliecību, ka draudžu ticīgie ar lūgšanām atbalsta savus garīdzniekus, tomēr vēlreiz uzsvēra cilvēciskā atbalsta nozīmi, lai katrs priesteris varētu sekmīgi pildīt savu misiju. Tāpat viņš norādīja uz to, ka ir nepieciešams katram pašam parūpēties par savu fizisko miesu. Piemēram, ir nepieciešama fiziskā slodze, lai atbrīvotos no garīgās un psiholoģiskās spriedzes, kas nenovēršami sakrājas. To ir būtiski “izlādēt” pastaigā, peldē vai tml. Miesai ir savas vajadzības, uzsvēra Z. Stankevičs. Viņš atgādināja, ka arī svētais Asīzes Francisks savas dzīve snogalē lūdza piedošanu savai miesai, jo dzīves laikā to esot pārāk mērdējis. “Arī askēzei ir nepieciešams savs mērs,” norādīja arhibīskaps.
Uzrunas noslēgumā Z. Stankevičs pievērsās fragmentam no Atklāsmes grāmatas trešās nodaļas, kur ir šādi atslēgas vārdi: esi nomodā un stiprini tos, kas taisās mirt. Arhibīskaps skaidroja, tas nozīmē, lai kāds ir tavs iekšējais stāvoklis, lai cik vājš un necienīgs justos, Kungs saka: stiprini tos, kas tuvu nāvei, tas ir, tos, kas arī ir vāji. Viņš skaidroja, ka tie, kas dzīvē jau piedzīvojuši vājuma brīžus, ir spējīgi labāk saprast tos,kas iet cauri grūtībām. Tas, kas vienmēr juties kā uzvarētājs, viegli skatīsies no augšas uz tiem, kas ir grūtībās, paskaidroja arhibīskaps un norādīja, ka tādās situācijās bieži izpaliek empātija. Arī Jēzus “svīda asins sviedrus Ģetzemanē”, kas bija emocionālo, garīgo un fizisko spēku sasprindzinājums, taču viņš cīnījās un uzvarēja. “Arī mēs esam aicināti cīnīties un uzvarēt, arī lielas brīdī pildīt savu misiju; nebaidīties, nesvārstīties un sniegt cilvēkiem mierinājumu, stiprinājumu un atbalstu,” uzrunas noslēgumā mudināja arhibīskaps.
KABIA; Foto no dievkalpojuma tiešraides