Svinot priestera Aivara Līča jubileju, publicējam Stellas Jurgenas sarunu ar preisteri. Intervija ir publicēta arī rīgas Svētā Jēkaba katedrāles izdevumā Vēstnesītis (Nr. 4 (436) 2024. gada 10. marts).
Marts nāk šogad ne tikai ar lēnu, apdomīgu pavasari un agrām Lieldienām, bet arī nozīmīgu dzīves jubileju Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles vikāram, kuru ticīgie pazīst arī kā Rīgas arhibīskapa metropolīta sekretāru, kustības “Par dzīvību” un harizmātiskās kopienas “Effata” kapelānu, priesterim Aivaram Līcim. 21. martā viņš svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Dzīves ceļā ir sasniegts bibliskais skaitlis – 40, kuru nereti cilvēki svin klusu vai pat nemaz, taču šie pasaulē nodzīvotie gadi ir dzīves viduspunkts, kad cilvēks, līdzīgi izredzētajai tautai tuksnesī, jau ir guvis Dieva klātbūtnes un arī cilvēcisko pieredzi. Priesteri Aivaru nevar saukt par sabiedrībā pazīstamu personu, viņa kalpojums ir apslēpts un kluss, bet tas nenozīmē, ka mazāk vērtīgs. Kā šis klusais, iekšup vērstais cilvēks atradis savu ceļu uz Baznīcu, priestera kalpojumu? Kādi dzīves notikumi, kādas pieredzes veidojuši viņa personību?
Pats priesteris dažkārt atzīst, ka esot nedrošs, bet kalpojums kustības “Par dzīvību” kapelāna amatā liecina par ko citu – lai publiski lūgtos par nedzimušo dzīvībām, vadītu lūgšanu gājienus, šādā delikātā un tomēr redzamā veidā paustu savu un Baznīcas viedokli par cilvēka dzīvības vērtību, tomēr vajag lielu drosmi un dziļu pārliecību. No kādiem avotiem priesteris Aivars smeļ drosmi savam kalpojumam, kā atpūšas, kā viņš redz draudzi, Baznīcu, savu kalpojumu dažādajos pienākumos?
Lai rastu nelielu ieskatu priestera Aivara dzīves ceļā un kalpošanā, uzdevu viņam divpadsmit jautājumus un, cerams, ka atbildes uz tiem ļaus viņu iepazīt ne tikai kā priesteri, bet arī kā cilvēku, kurš atradis savu īsto vietu dzīvē.
Kur esat dzimis un gājis skolā? Kādas ir spilgtākās, gaišākās bērnības atmiņas?
Esmu dzimis 1984. gadā Ziemeļvidzemē, Valkā. Ar ģimeni dzīvojām 5 km no pilsētas – padomju saimniecības “Lugaži” ciematā, ko vēlāk pārdēvēja par Sēļiem. No 1990.-2002. gadam apmeklēju Valkas 1. vidusskolu.
Bērnībā vienmēr spilgts notikums bija atbraukt uz Rīgu. Mani kā mazu lauku zēnu šī pilsēta ļoti fascinēja.
Kad un no kā saņēmāt ticības dāvanu? Vai ģimenē vai vēlākā laikā?
Ticības dāvanu saņēmu gan ģimenē, gan vēlāk. Mani vecāki abi bija kristīti luterāņi. Viņi, lai gan uz baznīcu negāja, tomēr bija ticīgi. Bērnus, to skaitā – mani, vecāki nebija nokristījuši. Varbūt tāpēc, ka bija padomju laiks. Izlēmu, ka gribu kristīties, savos studiju gados Rīgā.
Vai Jūs uzreiz atradāt savas ticības mājas katoliskajā Baznīcā vai bija kādi citi meklējumi?
Sākumā gribēju kristīties luterāņu baznīcā, jo uzskatīju sevi par “nekristītu luterāni”, bet tas man neizdevās. Nākamā mēģinājumā kristīties kāda dedzīga katoļticīgā mani “novirzīja” uz katoļu baznīcu un 21 gada vecumā saņēmu kristības sakramentu Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē. Paralēli es iesaistījos “Latvijas kristīgajā studentu brālībā”, jo gribēju atrast kristīgus draugus vienaudžus. Tur sadraudzējos ar citu konfesiju jauniešiem.
Pirms Garīgā semināra esat beidzis LU Ģeogrāfijas fakultāti. Kāpēc bija šāda izvēle un kā šīs ģeogrāfijas zināšanas bagātina Jūsu priestera kalpojumu?
Man ģeogrāfija patika jau skolas laikā, bieži braukāju uz ģeogrāfijas olimpiādēm. 11. klasē uzvarēju Latvijas ģeogrāfijas olimpiādē, tāpēc varēju studēt LU ĢZZF budžeta grupā.
Ģeogrāfija ir interdisciplināra zinātne, tādēļ tā dod plašu skatījumu uz apkārtējo pasauli un aicina izzināt citādo. Bez tam ģeogrāfija priesterim noder, jo Baznīca, kurā kalpojam un esam, ir katoliska jeb visaptveroša un tajā ir pārstāvētas neskaitāmas pasaules tautas un zemes visā to daudzveidībā. Tādēļ ir labi daudz maz zināt citas zemes un tautas.
Kas pamudināja Jūs tomēr izvēlēties priestera dzīves ceļu un kā to pieņēma Jūsu vecāki?
Kļuvis par kristieti, iemīlēju kluso lūgšanu un tas palīdzēja saklausīt Dieva aicinājumu un saprast, kas man būtu vislabākais dzīvē.
Kad iestājos seminārā, tēvs jau bija mūžībā, bet mammai iestāšanos pasniedzu uzmanīgi, lai viņa neuztrauktos. Domāju, ka tagad viņa ir priecīga par manu izvēli.
Jūs ļoti labi pazīst “dzīvībnieki” jeb biedrības “Kustība” Par dzīvību”” un harizmātiskā kopienas “Effata” dalībnieki – esat abu šo ticīgo kopienu kapelāns. Kā nonācāt šajā kalpojumā – tikai ar vadības rīkojumu vai šī bija arī iespēja piepildīt kādas Jūsu sirds ilgas?
Kustībā par Dzīvību iesaistījos jau semināra laikā, jo nedzimušu bērnu nogalināšanu sajutu ļoti personiskā līmenī kā lielu netaisnību un ļaunumu. Rakstīju par šo tēmu savu bakalaura darbu.
Arī kopienu Effata apmeklēju jau kopš semināra laikiem. Kad kļuvu par priesteri, arhibīskaps man piedāvāja pavadīt šo kopienu un es piekritu. Nu jau 10 gadus draudzējos ar Effatu. Tur man ir labi draugi.
Redzot kustības “Par dzīvību” un kopienas “Effata” aktivitātes, jāatzīst, ka tās nav ļoti skaļas un uzbāzīgas. Tās drīzāk ir ļoti delikātas-lūgšana par dzīvību, lūgšanu gājieni pie Stradiņa slimnīcas, garīgās adopcijas iespēju piedāvāšana. Visiem atvērtie “Effatas” slavēšanas vakari. Vai esat jau samanījis šo garīgo procesu, kas notiek šajās kopienās, augļus, un kādus?
“Prolife” centienu auglis ir tas, ka, bieži atgādinot, dzīvības jautājums cilvēkiem tiek paturēts uzmanības centrā un ietverts lūgšanā. Varbūt šīs kalpošanas auglis ir arī tas, ka Latvijā pēdējās 3 desmitgadēs abortu skaits samazinās. Savukārt “Effata” ir kā lūgšanas un ticības saliņa, kas ar savu īpašo garīgumu jau 30 gadus bagātina katolisko baznīcu Latvijā.
Ticīgie Jūs pazīst arī kā Rīgas arhibīskapa – metropolīta sekretāru. Kā nonācāt šajā amatā un kādi bijuši interesantākie, grūtākie, kā arī vieglākie, priecīgākie brīži šajā darbā?
Praktizējos par sekretāru jau kā diakons, kad vasarā aizvietoju arhibīskapa palīdzi. Oficiāli sāku šo kalpošanu pēc priestera ordinācijas saņemšanas. Esmu ne tikai arhibīskapa, bet faktiski arī arhidiecēzes kūrijas sekretārs. Šajā kalpošanā interesanti ir sastapt dažādus cilvēkus gan no kristīgajām, gan laicīgajām aprindām, gan arī ārzemniekus. Grūtākais ir darbs ar Baznīcas nepatikšanām, kuras laiku pa laikam uzpeld.
Jūs esat arī Jēkaba katedrāles vikārs. Kā Jūs jūtaties katedrāles draudzē un kādas izaugsmes iespējas redzat sev kā priesterim un draudzei kopumā?
Katedrālē jūtu spēcīgu arhibīskapa, administratora, mūsu misionāro priesteru, diakona, draudzes padomes un kalpotāju aizmuguri un brālību. Tas dod drošību. Ceru, ka katedrāles draudze attīstīsies kā “lūgšanu nams visām tautām”, ka tā īstenos savu potenciālu kā Jēkaba Ceļa svarīgs posms, ka draudzes locekļi labāk viens otru iepazīs. Esmu gatavs iekļauties šajos procesos.
Četrdesmit gadu Izraēļa tauta klejoja tuksnesī un tas bija pieredzes laiks. Cilvēks 40 gados ir vēl gana jauns, bet jau ieguvis zināmu dzīves pieredzi. Jums tā vienlaikus ir arī priestera kalpojuma pieredze. Kādas atziņas esat guvis savā kalpojumā un kā tās palīdzējušas kopt attiecības ar Dievu un cilvēkiem?
Atziņu ir daudz. Piemēram, ka nevajag rīkoties emociju iespaidā. Pieņemot lēmumus jābūt patiesam pret sevi, neiestāstot sev to, kā nav. Kalpošanā Dievs grib mūsu labo gribu: mums sevi vienkārši ir jānogādā tur, kur vajag, un jādara tas, ko vajag, bet pamatā jau Viņš ir tas, kurš darbojas ar savu žēlastību. Ļoti svarīga atziņa, kas stiprina cerību, ir tā, ka ciešanas dara cilvēku pazemīgāku, līdz ar to par labāku rīku Dieva rokās, lai kalpotu.
Arī priesterim nepieciešama atpūta – kā atpūšaties Jūs? Vai Jums ir kādi iecienīti sporta veidi, vai labprāt meklējat mieru un atpūtu dabā?
Atpūšos, sportojot svaigā gaisā – eju vingrot uz stieņiem, skrienu. Labprāt vakaros paskatos un paklausos youtube aktuālos notikumus. Bet tā laikam nav īpaši veselīga atpūta. No dabas man visvairāk patīk Daugava. Ir dažas vietas Likteņupes krastos šeit pat Rīgā, kuras esmu ļoti iemīļojis.
Kādas ir Jūsu attiecības ar mākslu, mūziku? Kādi mākslas darbi, mūzikas veidi un skaņdarbi Jums ir tuvākie?
No mākslas man vistuvākā ir arhitektūra, tādēļ priecājos, ka dzīvoju tādā interesantā pilsētā kā Rīga. Citu mākslu baudu visai maz, ja vien par mākslu neuzskata tās dziesmiņas, kuras dažreiz paklausos youtube.
Sveicam priesteri Aivaru Līci skaistajā jubilejā un lai Dieva klātbūtne un svētība viņu pavada turpmākajā kalpojumā!
Stella Jurgena; FOTO: No katedrāles arhīva
