“Pasniedz roku nabagam” (sal. Sīr 7, 32)
“Pasniedz roku nabagam” (sal. Sīr 7, 32). Sena gudrība piedāvā šos vārdus kā svētīgu likumu, kam dzīvē sekot. Šodien tie izskan ar visu savu saturisko spēku, pievēršot mūsu uzmanību būtiskajam un palīdzot pārvarēt vienaldzības barjeras. Nabadzība izpaužas dažādos veidolos, kas pieprasa uzmanību vienā īpašā aspektā: katrā no tiem mums ir iespēja satikt Kungu Jēzu, kurš atklāj savu klātbūtni vismazākajos brāļos (sal. Mt 25, 40).
1. Atvērsim Sīraha dēla grāmatu no Vecās Derības. Te mēs atrodam gudrības skolotāja vārdus, kurš dzīvoja aptuveni divsimt gadu pirms Kristus. Viņš meklēja gudrību, kas dara cilvēkus labākus un spējīgākus dziļāk izprast lietu būtību. Viņš to darīja Izraēla tautas smagu pārbaudījumu laikā, ciešanu, skumju un posta laikā, ko izraisīja svešas varas kundzība. Būdams stiprs ticībā, iesakņojies sentēvu tradīcijā, Sīrahs vispirms vērsās pie Dieva un lūdza gudrības dāvanu. Un Kungs neatteica viņam savu palīdzību.
Jau no pirmajām grāmatas lappusēm autors sniedz padomus attiecībā uz daudzām konkrētām dzīves situācijām, viena no kurām ir nabadzība. Viņš uzstāj, ka grūtībās vajag paļauties uz Dievu: “Nelaimes brīdī nepārsteidzies. Pieķeries Kungam un neatkāpies, un mūža beigās tu būsi apveltīts ar daudziem pēcnācējiem. Lai kas tev gadītos, pieņem visu un pazemojumos esi pacietīgs, jo zeltu pārbauda ugunī, bet Dievam patīkamos – pazemojumu ēzē. Slimībās un trūkumā uzticies Viņam. Paļaujies uz Viņu, un Viņš tev palīdzēs, esi taisns savās gaitās un ceri uz Viņu! Jūs, kas bīstaties Kunga, gaidiet Viņa žēlastību un nenovirzieties sāņus, lai nepakristu.” (Sīr 2, 2–7)
2. Lapu pēc lapas mēs atklājam vērtīgu padomu krātuvi par to, kā rīkoties, esot tuvās attiecībās ar Dievu Radītāju, kurš mīl savu radību, ir taisnīgs un apredzības pilns pret visiem saviem bērniem. Šī nemitīgā atsaukšanās uz Dievu tomēr nenovērš uzmanību no konkrētā cilvēka, gluži pretēji – šīs abas lietas ir cieši saistītas.
To skaidri parāda fragments, no kura ir ņemta šī gada vēstījuma tēma (sal. Sīr 7, 29–36). Lūgšana Dievam nav atdalāma no solidaritātes ar nabagiem un cietējiem. Lai Dievam mūsu pielūgsme būtu patīkama, ir jāatzīst, ka katra persona, pat vistrūcīgākā un nicinātākā, nes sevī Dieva attēlu. Tādējādi mēs saņemam Dieva svētības dāvanu, kuru piesaista devība, ko izrādām nabagiem. Tādēļ lūgšanai veltītais laiks nekad nevar kļūt par ieganstu tam, ka atstājam novārtā tuvāko, kurš atrodas grūtībās. Gluži pretēji: Kunga svētība nonāk pār mums un lūgšana sasniedz savu mērķi, kad tā tiek apvienota ar kalpošanu nabagiem.
3. Cik gan ļoti aktuāla arī mums ir šī Vecās Derības mācība! Tiešām – Dieva vārds pārsniedz telpu un laiku, reliģijas un kultūras. Dāsnums, kas atbalsta vājo, mierina nomākto, atvieglo ciešanas un atjauno cieņu tiem, kam tā atņemta, ir patiesi cilvēciskas dzīves priekšnosacījums. Izvēle pievērst uzmanību trūkumcietējiem un viņu dažādajām vajadzībām nevar būt atkarīga no laika resursiem vai privātām interesēm, nedz arī no bezpersoniskiem pastorāliem vai sociāliem projektiem. Dieva žēlastības spēku nedrīkst apslāpēt ar narcistisko tieksmi vienmēr pirmajā vietā likt sevi.
Grūti ir vienmēr atcerēties par trūkumcietējiem, bet tas ir ļoti nepieciešams, ja mēs vēlamies piešķirt īsto virzienu mūsu personiskajai un sabiedrības dzīvei. Nav runa par daudzvārdību, bet gan par dievišķās mīlestības iedvesmotu konkrētu iesaisti. Katru gadu Vispasaules trūkumcietēju dienā es atkārtoju šo Baznīcas dzīves pamatpatiesību, jo nabagi ir un vienmēr būs pie mums (sal. Jņ 12, 8), lai palīdzētu mums pieņemt Kristus klātbūtni mūsu ikdienas dzīvē.
4. Tikšanās ar trūkumcietēju vienmēr mums ir izaicinājums un jautājums. Ko mēs varam darīt, lai novērstu vai vismaz remdētu viņa atstumtību un ciešanas? Kā mēs varam palīdzēt viņa garīgajā nabadzībā? Kristīgā kopiena ir aicināta iesaistīties šajā dalīšanās pieredzē, apzinoties, ka tā nevar šo uzdevumu deleģēt citiem. Lai palīdzētu nabagiem, mums pašiem ir svarīgi dzīvot evaņģēliskajā nabadzībā. Mēs nevaram uzskatīt, ka ar mums “viss ir kārtībā”, kamēr kāds no cilvēku saimes ir nobīdīts malā un kļūst kā ēna. Dieva tautai jāsadzird tik daudzo trūkumcietēju mēmais kliedziens, vienmēr un visur viņai jābūt gatavai dot nabagiem vārdu, solidarizēties un aizstāvēt viņus liekulības un tik daudzu nepiepildītu solījumu priekšā, kā arī aicināt viņus iesaistīties kopienas dzīvē.
Tas tiesa, ka Baznīca nedod visaptverošus risinājumus, bet ar Kristus žēlastību tā piedāvā savu liecību un sadarbības žestus. Tāpat Baznīca jūt pienākumu norādīt uz to cilvēku vajadzībām, kuriem trūkst dzīvei nepieciešamā. Kristīgā tauta ir apņēmusies arvien atgādināt visiem par kopīgā labuma lielo vērtību, un tas tiek īstenots, cenšoties panākt, lai netiek aizmirsts neviens no tiem, kuru cilvēciskā cieņa tiek aizskarta viņu pamatvajadzībās.
5. Rokas pasniegšana ļauj pieredzēt, vispirms pašam sniedzējam, ka mēs spējam darīt lietas, kas piešķir dzīvei jēgu. Cik daudz pasniegtu roku mēs redzam katru dienu! Diemžēl arvien biežāk steiga ievelk mūs vienaldzības virpulī tādā mērā, ka nespējam novērtēt to labo, kas ik dienas tiek veikts neuzkrītoši un ļoti dāsni. Gadās, ka tikai tad, kad notikumi izjauc mūsu dzīves gaitu, acis kļūst spējīgas saskatīt labestību “svētajos mums blakus”, kuri “dzīvo tuvu mums un ir Dieva klātbūtnes atspulgs” (Gaudete et exsultate, 7), bet par kuriem neviens nerunā. Sliktas ziņas aizpilda laikrakstu lappuses, internetu un televīzijas ekrānus tik lielā mērā, ka šķiet, ļaunums valda neierobežoti. Tā tomēr nav. Protams, netrūkst ļaunprātības un vardarbības, izmantošanas un korupcijas, tomēr dzīve pārsvarā ir caurausta ar cieņpilnu attieksmi un dāsnumu, kas ne tikai līdzsvaro ļaunumu, bet iedvesmo pacelties tam pāri un piepilda sirdis ar cerību.
6. Pasniegta roka ir zīme; tā ir zīme, kas acumirklī norāda uz tuvumu, solidaritāti un mīlestību. Šajos mēnešos, kad visa pasaule bija vīrusa valgos, kas nesa sāpes un nāvi, izmisumu un apmulsumu, cik gan daudz pasniegtu roku mēs esam redzējuši! Ārsta pasniegtā roka, kurš rūpējas par katru pacientu, mēģinot atrast īstās zāles. Medmāsas vai medbrāļa pasniegtā roka, kuri strādā virsstundas, lai aprūpētu slimos. To cilvēku pasniegtā roka, kuri strādā administrācijā un nodrošina līdzekļus, lai glābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Farmaceita pasniegtā roka, kurš, pakļaujot riskam sevi, sniedz palīdzību tik daudziem. Priestera pasniegtā roka, kurš ar sāpju pilnu sirdi sniedz svētību. Brīvprātīgā pasniegtā roka, palīdzot tiem, kuri dzīvo uz ielas, vai tiem, kuriem gan ir jumts virs galvas, tomēr nav, ko ēst. To vīriešu un sieviešu pasniegtā roka, kuri nodrošina neatliekamos pakalpojumus un rūpējas par drošību. Un mēs varētu uzskaitīt vēl daudzas pasniegtas rokas, izveidot labo darbu litāniju. Visas šīs rokas ir metušas izaicinājumu sērgai un bailēm, lai sniegtu atbalstu un mierinājumu.
7. Šī pandēmija nāca pēkšņi un sastapa mūs nesagatavotus, radot mūsos lielu apjukumu un bezpalīdzības sajūtu. Bet palīdzībai pasniegtās rokas neuzradās pēkšņi. Šis žests drīzāk parāda, ka mēs gatavojamies atpazīt nabago un atbalstīt viņu, kad tam būs nepieciešama palīdzība. Žēlsirdības darbus nevar improvizēt. Ir nepieciešams ikdienas treniņš, kas sākas ar apziņu, ka vispirms tie esam mēs paši, kam nepieciešama mūsu virzienā pastiepta palīdzīga roka.
Laiks, ko pašreiz piedzīvojam, ir sašķobījis daudzas pārliecības. Mēs jūtamies trūcīgāki un vājāki, jo esam sajutuši savu iespēju robežas un piedzīvojuši brīvības ierobežojumus. Darba zaudēšana, atteikšanās no mūsu tuvinieku sniegtā maiguma, kā arī vienkārši cilvēcisku attiecību trūkums pēkšņi pavēra mums apvāršņus, kurus mēs jau bijām atradinājušies pamanīt. Mūsu garīgās un materiālās bagātības tika noliktas zem jautājuma zīmes, un mēs sajutām bailes. Ieslēgti savu māju klusumā, mēs no jauna atklājām, cik svarīga ir vienkāršība un uzmanības pievēršana būtiskajam. Mūsos ir nobriedusi vajadzība pēc jauna brālīguma, kas ir spējīgs uz savstarpēju palīdzību un cieņu. Tagad ir labvēlīgs laiks, lai atgūtu pārliecību, “ka cits citam esam nepieciešami, ka mums ir kopēja atbildība par citiem un pasauli. [..] Jau pārāk ilgi esam morālas degradācijas varā, izsmejot ētiku, labestību, ticību un godīgumu. [..] Šī sabiedriskās dzīves pamatu graušana beidzas ar to, ka mēs vēršamies cits pret citu, aizstāvot katrs savas intereses; tā rada jaunus vardarbības un cietsirdības veidus un traucē veidot patiesu vides aizsardzības kultūru” (Laudato si’, 229). Vārdu sakot, smagās ekonomiskās, finansiālās un politiskās krīzes nebeigsies, kamēr no letarģiskā miega nepamodīsies mūsu atbildība vienam par otru un katru cilvēku.
8. Tāpēc šī gada tēma – “Pasniedz roku nabagam” – ir aicinājums uzņemties atbildību un saistības ikvienam, kurš jūtas līdzdalīgs tai pašā liktenī. Tas ir aicinājums uzņemties vājāko nastas saskaņā ar svētā Pāvila vārdiem: “Kalpojiet cits citam Gara mīlestībā! Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! [..] Cits cita nastas nesiet” (Gal 5, 13–14; 6, 2). Apustulis māca, ka brīvība, kas mums dāvāta caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, uzliek mums atbildību kalpot citiem, īpaši vājākajiem. Tas nav izvēles jautājums, bet gan nosacījums tās ticības autentiskumam, kuru apliecinām.
Sīraha dēla grāmata nāk mums palīgā: tā iesaka konkrētu rīcību vājāko atbalstam un izmanto arī dažus izteiksmīgus piemērus. Vispirms tā aicina ievērot sērotāju vājumu: “Neatraujies no raudošajiem” (Sīr 7, 34). Pandēmijas laiks lika mums atrasties piespiedu izolācijā, tādēļ mums nebija pat iespējas mierināt un būt draugu un paziņu tuvumā, kuri cieta, zaudējot savus tuviniekus. Iedvesmotais autors tālāk turpina: “Nevairies apmeklēt slimos” (Sīr 7, 35). Mēs nespējām būt tuvu tiem, kuri cieš, un vienlaikus apzinājāmies mūsu esības trauslumu. Tādējādi Dieva Vārds nekad neatstāj mūs mierā un turpina iedvesmot uz labo.
9. “Pasniedz roku nabagam” kontrastē ar to cilvēku attieksmi, kuri izvēlas turēt savas rokas kabatās un paliek vienaldzīgi, redzot nabadzību, kuras pastāvēšanā nereti arī paši ir līdzvainīgi. Vienaldzība un cinisms ir viņu dienišķā maize. Cik gan ļoti tas atšķiras no augstāk aprakstītajām dāsnajām rokām! Ja nu viņi tiešām pastiepj savas rokas, tad vienīgi, lai veikli pieskartos datora tastatūrai, pārsūtot naudas summas no vienas pasaules malas uz otru, nodrošinot šauras elites bagātību, bet atstājot nabadzībā miljonus un dzenot postā pat veselas tautas. Dažas rokas ir pastieptas, gūstot ienākumus no ieroču tirdzniecības, ar ko citas, pat bērnu, rokas sēj nāvi un postu. Vēl kādas pastieptas rokas paslepšus apmainās nāvi nesošām devām, lai kļūtu bagātas un dzīvotu greznībā, vadot dienas ātri gaistošā vieglprātībā. Zem letes pastieptas rokas apmainās ar nelikumīgiem pakalpojumiem, lai korumpētā veidā gūtu vieglu peļņu. Vēl kādas rokas pastiepjas, liekulīgā nopietnībā pieņemot likumus, kurus paši neievēro.
Visu šo scenāriju vidū “izslēgtie turpina gaidīt. Lai varētu uzturēt šo citus izslēdzošo dzīves stilu un jūsmot par šo egoistisko ideālu, tiek attīstīta vienaldzības globalizācija. Gandrīz to neapzinoties, mēs kļūstam nespējīgi just līdzi citu vaimanām, vairs neraudam par citu ciešanām un nejūtam vajadzību tiem palīdzēt, it kā atbildība par to visu negultos uz mums” (Evangelii Gaudium, 54). Mēs nevaram būt laimīgi, kamēr šīs nāvi sējošās rokas netiek pārveidotas par taisnīguma un miera instrumentiem visai pasaulei.
10. “Dari ko darīdams, apdomā savu galu” (sal. Sīr 7, 36). Ar šo teikumu Sīrahs noslēdz savas pārdomas. To var interpretēt divējādi. Pirmkārt, tas parāda, ka mums vienmēr jāapzinās savas eksistences beigas. Paturot prātā mūsu kopīgo likteni, mums ir vieglāk savā dzīvē pievērst uzmanību tiem, kuri ir nabadzīgāki un kuriem nav bijušas tādas pašas iespējas kā mums. Pastāv arī otra interpretācija, kas vairāk izceļ noslēgumu, mērķi, uz kuru tiecamies. Tieši fakts, ka mūsu dzīvei ir noslēgums, parāda, ka tai vajadzīgs kāds realizējams plāns un ceļš, pa kuru nenogurstoši iet. Katras mūsu darbības mērķis nevar būt nekas cits kā mīlestība. Tas ir mērķis, uz kuru dodamies, un nekas mūs nedrīkst no tā novērst. Šī mīlestība ir dalīšanās, atdeve un kalpošana, bet tā sākas ar atklāsmi, ka mēs pirmie esam iemīlēti un pamodināti mīlestībai. Šis mērķis rodas brīdī, kad bērns satiek mātes smaidu un jūtas mīlēts tāpēc vien, ka viņš ir. Arī smaids, kurā dalāmies ar nabagu, ir mīlestības avots un ļauj dzīvot priekā. Pasniegto roku vienmēr var papildināt to smaids, kuri nemēra savu klātbūtni un sniegto palīdzību, bet kuriem patīk dzīvot Kristus mācekļu stilā.
Šajā ceļā, ik dienas satiekot nabagus, mūs vienmēr pavada Dieva Māte, kura vairāk nekā jebkura cita ir nabago Māte. Jaunava Marija labi zina atstumto ļaužu grūtības un ciešanas, jo viņa pati bija līdzīgā situācijā, kad stallī dzemdēja Dieva Dēlu. Hēroda draudu dēļ viņa kopā ar Jāzepu, savu laulāto draugu, un mazo Jēzu bēga uz citu zemi, kur vairākus gadus Svētā Ģimene dzīvoja kā bēgļi. Lai lūgšana nabadzīgo Mātei vieno šos viņas mīļotos bērnus, kā arī tos, kuri tiem kalpo Kristus vārdā. Un lai lūgšana pārvērš pasniegtās rokas žestu savstarpējā no jauna atklātas brālības apskāvienā.
Romā, pie Svētā Jāņa Laterānā, 2020. gada 13. jūnijā,
svētā Antona no Padujas piemiņas dienā
FRANCISKS
