Euharistiskā Upura dievkalpojumam jānotiek svētā vietā uz nepārvietojama altāra. Atsevišķos gadījumos (piem. svētceļojumos) tas var notikt arī ārpus svētās vietas uz piemērota galda. Lielais jeb galvenais altāris parasti ir nepārvietojams un konsekrēts. Konsekrējot altāri, pēc tradīcijas tajā vai zem tā novieto svēto relikvijas. Jau pirmajos gadsimtos bija ieradums virs mocekļu kapa ierīkot altāri, lai virs tā relikvijām upurētu Sv. Misi. “Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva Vārda un liecības dēļ” (Atkl 6,9). Katrs nepārvietojams altāris tiek konsekrēts par godu kādam svētajam vai arī kādam dievišķam noslēpumam (piem., Svētā Krusta altāris). Tas ir altāra tituls. Galvenā altāra tituls ir tāds, kāds tas ir arī attiecīgajai baznīcai.
“Liturģija IV”, Romas Metropolijas kūrijas izdevums, 1996
