Džozefa Mīnija (Joseph Meaney), viena no vadošajiem pasaules ekspertiem kustībā par dzīvību, uzstāšanās starptautiskajā konferencē “Cilvēka pamattiesības uz dzīvību un sirdsapziņas brīvību” Rīgā, 2016. gada 22. oktobrī.
Šī tēma man ir ļoti tuva, jo daudzās valstīs šo tiesību aizsardzības mehānismi nav adekvāti. Eiropas Padome uzsver, ka visas dalībvalstis respektē savu pilsoņu cilvēktiesības uz sirdsapziņu.
Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas rezolūcijā Nr. 1763 (2010) ir deklarēts: “Neviena persona, slimnīca vai iestāde netiks spiesta, saukta pie atbildības vai diskriminēta kaut kādā veidā saistībā ar atteikumu veikt, pielāgot apstākļus, palīdzēt vai pakļauties aborta veikšanai, izraisīt spontāno abortu vai eitanāziju, vai kādu citu darbību, kā rezultātā iestātos human foetus jeb embrija nāve.” Dokumentā ir teikts, ka cilvēka tiesību aizsardzība saistībā ar atteikumu sirdsapziņas dēļ vairākās dalībvalstīs ir nepietiekama un ir nepieciešams izstrādāt visaptverošus un skaidrus noteikumus, kas nosaka un regulē atteikumus sirdsapziņas dēļ attiecībā uz veselības un medicīnas pakalpojumiem.
Kāda ir situācija Latvijā un Baltijas valstīs? Baidos, ka šajā jomā daudzas padomju laiku prakses un noteikumi ir palikuši tie paši. Situācija ir nepieļaujama, un ir obligāti jāievieš uzlabojumi. ANO starptautiskajā valstu atskaitē par abortiem ir teikts, ka nav bijis gandrīz nekādu izmaiņu likumdošanā par abortiem, kopš Latvija atguva savu neatkarību no Padomju Savienības. Komunisma režīma laikā cilvēktiesību pārkāpumu ir bijis daudz vairāk, nekā to var uzskaitīt. Eiropas Padome 2006. gada rezolūcijā ir asi nosodījusi totalitārās iekārtas noziegumus.
Latvija jau ir izskatījusi jautājumu par tiesībām uz atteikumu sirdsapziņas dēļ kādā citā jomā, proti, attiecībā uz obligāto karadienestu. 2002. gadā Latvijā stājās jauns lēmums par alternatīvu karadienestu, kas nodrošināja tiesības uz atteikumu sirdsapziņas dēļ. Iesaukuma apturēšana 2007. gadā pārkāpumus pret sirdsapziņu padarīja vēl mazāk iespējamus.
Es atļaušos apgalvot, ka veselības aprūpes jomā, it īpaši ārstiem, tiesības uz sirdsapziņu ir fundamentāli svarīgas. Medicīnai piemīt morāls aspekts, kā to pamatoti apgalvoja profesors Edmunds Pellegrino. Cilvēki burtiski uztic savas dzīvības ārstiem un veselības aprūpes speciālistiem. Ārsta un pacienta attiecības ir ļoti intīmas, un bieži vien ietver tādu uzticēšanos, kas citkārt pienāktos tikai priesterim vai laulātajam draugam.
Sabiedrība no ārstiem sagaida sevišķi augstus morāles standartus attiecībā uz pacientiem. Ja visi, kas atsakās atņemt dzīvību abortos vai eitanāzijā, tiktu atlaisti kā medicīnas darbinieki, tad sekotu smags morāls pagrimums. Nav grūti paredzēt, ka tādā gadījumā lielākā daļa mediķu būtu cilvēki, kuru sirdsapziņa atļauj nogalināt nevainīgus cilvēkus vai arī tādi, kuri gatavi atteikties no pārliecības, ka cilvēka dzīvība ir svēta un ka ārsti nedrīkst būt slepkavas. Neviena no šīm alternatīvām neko labu nesola.
Tajā pašā laikā risinājums ir pavisam vienkāršs – izdot likumu par sirdsapziņas brīvības aizsardzību medicīnas studentiem un visiem medicīnas darbiniekiem. Tā ir vienīgā rīcība, kas ir atbilstoša cieņai pret cilvēka tiesībām uz sirdsapziņas brīvību, kuru kopš 1948. gada atkārtoti ir apstiprinājusi Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.
Vairāki saistoši starptautiski līgumi garantē tiesības uz sirdsapziņas brīvību, tātad arī uz atteikšanos sirdsapziņas dēļ, to skaitā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Savienības Pamattiesību harta.
Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantā ir teikts:
“1. Ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Šīs tiesības ietver reliģijas un ticības brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai ticību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību.
2. Nevienu nedrīkst pakļaut piespiešanai, kas mazinātu viņa reliģijas vai ticības brīvību vai brīvību pieņemt reliģiju vai ticību pēc savas izvēles”.
Eiropas Cilvēktiesību konvencija sniedz tādu pašu tiesību formulējumu: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Savukārt Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir teikts: “Ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās. Uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības atzīst saskaņā ar valstu tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.”
Pastāv atsevišķi grupējumi un politiķi, kuri iebildīs pret medicīnas darbinieku sirdsapziņas tiesību aizsardzību. Mans doktordarba pētījums bioētikā bija par šo tēmu, tāpēc es gadiem ilgi esmu lasījis un pārdomājis dažādas filozofiskas un praktiskas nostājas attiecībā uz sirdsapziņas aizsardzību. Gandrīz visi iebildumi pret sirdsapziņas tiesību ievērošanu ir sagrozīti spēcīgas ideoloģijas ietekmē vai arī ir loģiski nepamatoti ar nolūku upurēt cilvēktiesības uz abortu legalizācijas altāra. Cik godīgi vai derīgi ir piespiest veselības aprūpes darbinieku pārkāpt savu sirdsapziņu situācijā, kad tā nonāk līdz konfliktam ar pacienta sirdsapziņu? Kāpēc mēs nevaram respektēt abu pušu sirdsapziņu?
Es domāju, ka svarīgi ir atcerēties, ka lielās Eiropas valstis, kuras pieļauj abortus, nepārprotami aizsargā arī mediķu sirdsapziņas tiesības, piemēram, Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija u.c. Aizsargāt atteikšanos sirdsapziņas dēļ ir ieņemt kompromisa pozīciju.
Tie ir radikāļi, kuri neļauj nevienam domāt citādi nekā viņi un grib piespiest citus rīkoties, kā viņi grib.
Vai pastāv konflikts starp tiesībām un veselības aprūpi un tiesībām uz sirdsapziņu, ja runa ir par abortu?
Vispirms mums ir jāatgriežas pie pamatjēdzieniem – kas ir veselība un kas ir medicīnas akts? Es, kā arī citi, pastāvu uz to, ka veselības aprūpē ietilpst dziedināšana un slimības ārstēšana. Tieša nogalināšana nekad nav bijis medicīnas akts. Sabiedrībā vienmēr ir pastāvējusi liela atšķirība starp ārstu un bendi. Tikai mūsdienās starpība starp abām šīm profesijām ir nonivelēta. Pat ja starp tiesībām uz veselības aprūpi un sirdsapziņu pastāvētu patiess konflikts, vai tad mūsu pienākums nebūtu atzīt, ka sirdsapziņa ir daudz svarīgāka? Gadsimtiem ilgi mocekļi ir upurējuši savu dzīvību, lai tikai nepārkāptu sirdsapziņu. Nav šaubu, ka viņi bija pārliecināti par savām tiesībām un pienākumiem nepārkāpt savu sirdsapziņu, kā daudz svarīgāku par dzīvības saglabāšanu. Šie cilvēki ir varoņi, labākā cilvēces daļa.
Vai nepastāv risks, ka cilvēki nepatiesi apliecinās atteikumu sirdsapziņas dēļ tikai tāpēc, lai izvairītos no tik nepatīkamas procedūras kā aborts?
Pirmkārt, ir ļoti interesanti atzīmēt, ka abortu daudzi medicīnas darbinieki bieži uzskata par “nepatīkamu” vai “netīru”. Vai tā ir morālā nostāja? Svarīgi atzīmēt, ka tiem, kas atsakās sirdsapziņas dēļ, ir pavisam vienkārši un legāli uzdot alternatīvus pienākumus, kuri ir pietiekami grūti, lai viņi savu atteikumu neapliecinātu nepatiesi.
Daži iebilst, ka atteikumu sirdsapziņas dēļ nedrīkst pieļaut, jo palielināsies iespēja, ka tie, kas vēlas abortus vai citas legālas procedūras, var tās nesaņemt. No otras puses, tas ir pārsteidzoši, ka ir cilvēki, kuri domā, ka vienīgā iespēja, kā padarīt abortu pieejamu, ir piespiest ārstus to darīt… Netiešā veidā tas kaut ko liecina par abortiem un to, cik tālu tie ir no patiesas veselības aprūpes. Nevienam taču nav bažu, ka sirdsapziņas tiesību aizsardzības gadījumā pietrūks zobārstu, kas būs ar mieru izraut zobu, vai ķirurgu, kuri piekritīs veikt sirds operāciju…
Lielākajā daļā valstu tā praktiski nav reāla problēma. Pat Itālijā, kur 69% ārstu ir atteikušies veikt abortus sirdsapziņas dēļ, sievietēm katru dienu ir pieejami aborti. Varbūt viņām ir jāpārvar attiecīgs ceļa posms, ja viņas nedzīvo lielā pilsētā, taču aborts ir pieejams. Vai atradīsies kāds vesela saprāta cilvēks, kurš gribēs apgalvot, ka starptautiski atzītas pamattiesības, kā, piemēram, atteikums nogalināt sirdsapziņas dēļ ir jāaizliedz un jāatmet tikai tāpēc, lai cilvēkiem būtu ērtāk veikt abortus?
Starptautiskā mērogā pastāv divas galvenās iespējas, kā aizsargāt sirdsapziņas tiesības. Likumdošana ietver sirdsapziņas klauzulas vai arī cilvēks tiek aicināts reģistrēties kā tāds, kurš atsakās sirdsapziņas dēļ. Eiropā pārsvarā tiek izmantota otrā iespēja, kura ir ierobežotāka pēc apjoma un prasa, lai persona iepriekš deklarē, ko tā atsakās darīt. Savukārt ASV un citur izmanto sirdsapziņas klauzulas, kas nepārprotami aizsargā atsevišķu cilvēku un institūciju tiesības deklarēt, ka viņi nesadarbosies, ja tas liktu pārkāpt viņu sirdsapziņu. Praktiski gandrīz nepastāv ierobežojumi attiecībā uz to, ko viņi var atteikt.
Vai daudzi atteikumi saistībā ar sirdsapziņas problēmām noved pie haosa veselības aprūpes jomā?
Nē, nekādā ziņā. Faktiski abos šajos gadījumos rezultāti ir pārsteidzoši līdzīgi. Lielum lielais vairums atteikumu sirdsapziņas dēļ saistās ar abortiem, eitanāziju un citām praksēm, kurās tiek atņemta dzīvība, kā, piemēram, embriju pētījumi vai in vitro apaugļošana, kā arī kontracepcija un sterilizācija. Taču atteikumi neskar gandrīz nevienu citu mūsdienu medicīnas praksi.
Tāpēc, atgriežoties pie iepriekš runātā, mēs varam teikt, ka respektēt tiesības uz atteikumu sirdsapziņas dēļ nozīmē uzlabot un bagātināt veselības aprūpi, nevis to aizkavēt vai sagraut. Ja sirdsapziņas tiesības negarantē likums, tad ir neizbēgami, ka cilvēki neizvēlēsies medicīnas studijas, lai viņiem vēlāk nevajadzētu nonākt kompromisā ar savām vērtībām. Kas ir šie cilvēki? Skaidrs, ka tie, kuriem ir stingri morāles principi. Vai tad tādus cilvēkus sabiedrība vēlas atturēt vai izslēgt no veselības aprūpes nozares?
Tādi ārsti, kas ir cilvēki ar stingriem morāles principiem, ir viena no garantijām pret medicīnas nozares ļaunprātīgu izmantošanu ideoloģiju vārdā. 20. gs. komunisma un nacisma okupācijas laikā ārsti un medmāsas piedzīvoja lielus spaidus, jo viņus gribēja padarīt par valdošā režīma politikas aģentiem. Sirdsapziņas tiesības tika nemitīgi pārkāptas, taču apbrīnojamā kārtā daudzi mediķi atteicās paklausīt sirdsapziņas dēļ. Aušvicas koncentrācijas nometnē ieslodzīto vidū bija vecmāte, kura nometnes galvenajam ārstam Jozefam Mengelem tieši acīs pateica, ka viņa neveiks abortus. Tūkstošiem ārstu Nīderlandē atteicās sadarboties ar okupantiem, maksājot par to dārgu cenu. Holandieši ir viena no liberālākajām tautām pasaulē, un pašlaik viņi legāli atzīst tiesības uz atteikšanos sirdsapziņas dēļ attiecībā uz abortiem un eitanāziju.
Tas ir vienkārši neiedomājami, ka funkcionējoša demokrātija nespēj saskatīt pienākumu ar likumdošanu aizstāvēt fundamentālās cilvēktiesības tā, lai nevajadzētu nonākt konfliktā ar sirdsapziņu. Un tomēr atteikums sirdsapziņas dēļ piedalīties aborta izraisīšanā netiek atzīts ne Somijas, ne arī Zviedrijas veselības aprūpes sistēmā. Pēdējos gados Zviedrijā ir bijuši vairāki ievērojami izaicinājumi ar apsūdzības izvirzīšanu par diskrimināciju un cilvēktiesību pārkāpšanu saistībā ar to, ka vecmātei netika ļauts atteikties no aborta veikšanas vai līdzdalības šajā procedūrā.
Gandrīz nevienā Baltijas reģiona valstī nav spēcīgas legālas sirdsapziņas tiesību aizsardzības medicīnas jomā. Salīdzinot ar Eiropu un pārējo pasauli, tās ir stipri zem normas. Ir bijis zināms progress attiecībā uz atteikumu sirdsapziņas dēļ militārajā jomā, bet ne medicīnā. To var un vajag mainīt.
