Šodien Rīgas Domā notika ekumenisks dievkalpojums, pieminot Barikāžu trīsdesmitgadi. Dievkalpojumā piedalījās un uzrunu sacīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Piedāvājam arhibīskapa uzrunas tekstu.
Pirms trīsdesmit gadiem mūsu tauta bez ieročiem izgāja ielās, lai apliecinātu savu gatavību stāties pretī okupācijas lielvarai un paust savu gatavību veidot un cīnīties par savu valsti un to veidot. Brīvība bija atslēgas vārds, visiem bija uz lūpām. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Arī baznīcas kļuva par garīgām dominantēm – pulcēšanās un lūgšanas vietām, medpunktiem un stratēģiskas plānošanas vietām. Vienotības un Dieva klātbūtnes apziņa, dievnamos sludinātais vārds cilvēkiem deva drosmi un spēku. Mūsu tauta tai laikā īpašā veidā īstenoja garīgo un praktisko ekumenismu, esot vienota savos mērķos un centienos redzēt Latviju brīvu. Dievs deva spēku un gudrību, mūsu tautai tai laikā bija skaidri un vienojoši mērķi. To apliecina tas, ka pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā protesta manifestācijā Daugavas Krastmalā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Rezultāts: brīvība tika atgūta. Kopš tiem notikumiem ir pagājuši 30 gadi. Gadadiena – tas ir pamudinājums atskatīties pagātnē, bet arī veikt aizvadītā perioda rezumējumu un mēģināt ieskatīties nākotnē, lai to veidotu labāku.
Brīvība – tas arvien ir izaicinājums. Man nāk prātā Jēzus vārdi: “Jūs iepazīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ 8:32) Tātad īsta brīvība nav iespējama bez neatlaidīgiem patiesības meklējumiem, tās iepazīšanas un pieņemšanas.
Mani ļoti uzrunā pāvesta Franciska teiktie vārdi: “Lūdzu, neļausim pesimismam un ideoloģijām uzvarēt Eiropu, jo šajā brīdī Eiropu iznīcina nevis lielgabali vai bumbas, bet gan ideoloģijas – ideoloģijas, kas nav eiropeiskas, kas nāk vai nu no ārpuses, vai no mazām grupām pašā Eiropā”.
Šīs ideoloģijas nedomā par tautas nākotni, svētumu, ģimeni, cilvēka cieņu un viņa neatkārtojamo aicinājumu. Ikviens drauds ģimenei ir jāuzlūko kā drauds visai sabiedrībai. Tas ir paradoksāli, ka šodien ģimene, tik pašsaprotama un ar dievišķu aicinājumu apveltīta institūcija, ir jāaizstāv, jāskaidro, jāaizsargā. Tas ir pārsteidzoši, ka Latvijai šodien ir nepieciešama modrība, lai neieietu jaunu ideoloģiju kalpībā, kas beigās var izrādīties sliktāka par okupāciju.
Pirms simts gadiem Latvija izcīnīja brīvību. Atzīstot, ka tā ir Dieva dāvana, tapa mūsu valsts himna “Dievs svētī Latviju”. Pirms trīsdesmit gadiem atguvām brīvību. Pie Svētā Jēkaba katedrāles uz Barikāžu laikam veltītā pieminekļa ir šādi vārdi:
“Tev, Dieviņ, spēks, varīte, Tev gudrais padomiņš.
Dod, Dieviņ, spēku, prātu, neļauj otra vergam būt.”
Ir svarīgi neaizmirst, kā mēs ieguvām un nosargājām savu brīvību, barikādes mums atgādina, ka ne okupantu ieroči, ne skaitliskais pārsvars, nedz arī melu ideoloģija nespēj uzvarēt tautu, kura meklē patiesību un brīvību un ir gatava nest upurus šo augstāko vērtību vārdā.
Tāpēc noslēgumā es gribu pateikties visiem, kuriem bija ticība, drosme, izturība un garīgs spēks pirms 30 gadiem iet uz barikādēm. Gribu pateikties Dievam, kurš ļāva mums to visu piedzīvot un būt šī brīnuma lieciniekiem. Aicinu mūs visus būt uzdāvinātās brīvības un neatkarības cienīgiem.
Dievs, svētī un pasargā Latviju!
