Baznīcu nakts arī šogad tika aizvadīta pandēmijas ierobežojumu apstākļos. Jēkaba katedrāle šajā dienā tomēr gaidīja atnācējus, un tie, kuru sajūtās mājo ilgas pēc rimtuma, miera un pārlaicīgā, ienāca, lai kādu brīdi pakavētos, veldzējot dvēseli sacīto vārdu, mūzikas un mākslas darbos redzamo Dieva cilvēku acu dzelmē. Kas zina, varbūt kāds būs arī palicējs.
Katedrāles draudze šajā gadā Baznīcu naktij bija izvēlējusies vadmotīvu “Svētais Jāzeps Svētajā ģimenē”, iekļaujoties pāvesta Franciska izsludinātā Svētās ģimenes un Jāzepa gada ietvaros, tādējādi akcentējot vīrieša un tēva lomu ģimenē.
Pasākumu pl. 18 ar uzrunu atklāja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, klātesot viesiem – Armēņu Apustuliskās baznīcas diecēzes Baltijas valstīs bīskapam Vardanam Navasardjanam, armēņu draudzes priesterim Hosrovam Stepanjanam un Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes administratoram priesterim Paulam Kļaviņam.
Arhibīskaps norādīja uz Baznīcu nakts ekumenisko raksturu un to, ka pasākums ir iespēja cilvēkiem, kuri nav Baznīcā, iepazīties ar kristiešiem un iegūt saskarsmes iespēju ar Dievu. Tā kā katedrāles draudze Baznīcu nakts notikumā vēlējās izcelt Jāzepu Svētajā ģimenē, arhibīskaps centās izskaidrot, kas mudināja pāvestu veltīt šim svētajam īpašu gadu. Pāvests atzīst, ka tieši kovidlaiks modinājis domas par svēto Jāzepu un viņa vietu Svētās ģimenes un mūsu dzīvē. Jāzeps ir klusējošais svētais, atrodas it kā ēnā, un pāvests viņā redz visus tos klusos, nemanāmos cilvēkus, kuru klātbūtne un darbs palīdz dzīvei turpināties arī šajos apstākļos.
Kā būtisku Jāzepa rakstura iezīmi arhibīskaps minēja spēju nekurnēt, ja notiekošais nav saprotams. Viņam bija jāatstāj sava zeme, jābēg uz Ēģipti, arī atgriežoties viņš nevar noteikt savas ģimenes dzīves apstākļus. Jāzeps tomēr paliek atvērts Dieva plānam, un viņa nostāja māca pieņemt situācijas, kuras nespējam mainīt.
Arhibīskapa domu spieta centrā nostājās Jāzeps kā vīrietis un ģimenes tēvs. Viņš atzīmēja, ka vīrieša loma sabiedrībā, arī Baznīcā šobrīd ir krīzē – vīrietis tiek apstrīdēts. Taču svētais Jāzeps sniedz atbildi uz šo situāciju, parādot, kādam jābūt vīrietim un tēvam un kāda ir viņa autoritāte un sūtība ģimenē. Atsaucoties uz pāvesta Franciska teikto, arhibīskaps atgādināja, ka par tēvu nepiedzimst, par tādu kļūst – vīrietis pieaug kopā ar bērniem. Arhibīskaps nedaudz pieskārās arī garīgās tēvišķības un mātišķības aspektam attiecībā uz tiem, kuri fiziski nav kļuvuši par tēvu vai māti. Taču šī piebilde uzmodina mūžseno jautājumu, cik pilnīgi to iespējams īstenot cilvēkiem, kuri vēlējušies palikt bez ģimenes, jo šāda izvēle tomēr parasti saistīta ar bēgšanu, bailēm un nedrošību, vēlmi iet vieglāku ceļu, jo arī svētā Jāzepa un viņa ģimenes piemērs atklāj, ka būt ģimenes tēvam, arī mātei, ir milzīgs izaicinājums. Tas pieprasa gribasspēju savienot savā dzīvē garīgos un laicīgos aspektus, taču Jāzeps arī iedrošina – uzticoties Dievam neiespējamais kļūst iespējams.
Pēc arhibīskapa uzrunas dažus vārdus sacīja Armēņu Apustuliskās baznīcas bīskaps, uzsverot dziļo kopību, pat sakramentālo saikni – katoliskā Baznīca un Armēņu Apustuliskā baznīca ir kā māsas – baznīcas. Viņš izteica prieku par draudzīgajām attiecībām ar arhibīskapu, abu Baznīcu vienotību un uzrunu noslēdza ar seno armēņu valodā rečitētu lūgšanu, kuru lūdzās kopā ar H. Stepanjanu.
Baznīcu nakts mākslas programmas organizatore Nora Skara iepazīstināja klātesošos ar baznīcā izstādītajiem mākslas darbiem no mākslinieku Laines Kainaizes, Jāņa Anmaņa un katedrāles krājumiem. Savukārt P. Kļaviņš savā uzrunā pievērsās tādām Jāzepa rakstura iezīmēm kā taisnīgums un uzticība. Jāzepa uzticība Likumam nonāk it kā pretrunā ar Dieva apredzību, bet uzticībā Kunga nodomam viņš spēj to pieņemt un izprast.
Ar savu klusināto, rimto slavēšanu atnākušos priecēja laju apvienības “Effata” mūziķi, kā arī bija iespēja dzirdēt trīs ģimeņu video liecības, kurās laulātie dalījās savā pieredzē par Dieva lielajiem darbiem viņu dzīvēs.
Baznīcu nakts tecējumā katedrāles ērģeļu kuplo balsi atmodināja ērģelnieki Jānis Karpovičs un Ilona Birģele, kuri abi cieši sasitīti ar katedrāli. Ilona ir “draudzes bērns” – saņēmusi šajā dievnamā Laulības sakramentu, šeit kristīti viņas bērni. Jānis ir draudzes ērģelnieks. Šī instrumentu karaļa un karaļu instrumenta skaņas zem viņu rokām viļņojās kā okeāns, kas nes klausītāju uz tālām zemēm, kur cēli smaržo mīlestība un debesis ir tuvu klāt. Šo priekšnesumu papildināja solistes – krāšņas soprāna balss īpašnieces Ineses Jasmanes-Rūrānes – dziedājums. Mūziķu atskaņotie skaņdarbi, starp kuriem bija gan latviešu komponistu, gan ārzemju skaņražu darbi, uzcēla kāpnes uz debesīm, no kurām šajā brīdī Dievs nokāpa tuvu klāt sanākušajiem cilvēku bērniem – pasākuma noslēgumā klātesošie vienojās Kunga lūgšanas dziedājumā un saņēma Jēkaba katedrāles vikāra priestera Aivara Līča svētību.
Katedrāles draudze pateicas Z. Stankevičam, viesiem, P. Kļaviņam, N. Skarai un brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja tapt Baznīcu nakts brīnumam.
Stella Jurgena
